DesignBlog
DesignBlog RSS Feed

Kur rodas valoda? – saruna ar Gunu Kalniņu

18. aprīlis, 2011. Autors: designBlog

Guna_Kalnina_RL 1

Veidojot DesignBlog, bieži vien nākas domāt par latviešu valodu – gan burtu dizainu, diakritiskajām zīmēm un dizaina terminoloģiju, piemēram, mēģinot iedzīvināt latviešu valodā anglisko terminu tulkojumus – type, typeface, typography utt. Arī profesijas nosaukums aizvien bijis neskaidrs – Latviešu valodas aģentūras speciālisti mums atbildējuši, ka pareizi būtu teikt “grafiskais dizaineris”, turpretī Ministru kabineta apstiprinātajā profesiju klasifikatorā minēts “grafikas dizaineris”. Lai tuvotos skaidrībai šajos jautājumos un runātu par valodas dizainu un dizaineru valodu, uz sarunu aicinājām profesionālu latviešu valodas lietotāju – praktiķi, ilggadēju žurnāla Rīgas Laiks un citu publikāciju valodas redaktori un korektori Gunu Kalniņu.

DB: Ir redzams, ka valoda visu laiku aug un attīstās – kādi vārdi izzūd, citi nāk vietā. Kā jums šķiet, kā latviešu valoda ir attīstījusies pēdējo 30 gadu laikā?

GK: 30 gadi ir ļoti īss laika posms, jūs, iespējams, spriežat pēc sava mūža. Valoda mainās daudz ilgākā periodā. Protams, paātrinājums ir jūtams. Agrāk pārmaiņas bija lēnākas, tagad daudz kas mainās neticami zibenīgi, grūti pat izsekot. Taču es joprojām neesmu zaudējusi pārliecību, ka valoda ir dzīvs organisms – slimāks vai veselāks, citreiz tai ir labvēlīgāki apstākļi un citreiz – mazāk labvēlīgi. Bet es ļoti ticu latviešu valodai, viņa izdzīvos. Par latviešu valodu mierīgi var teikt “viņa”, tas nav tik stingri, kā raksta grāmatās, ka visas nedzīvās būtnes ir “tās” un visas dzīvās – “viņas”. Ikdienā runājot, mēs pamanām, ka ir vajadzīgas nianses un elastība.

DB: Kas nosaka izmaiņas valodā?

GK: Mūsdienu izmaiņas ietekmē informācijas apmaiņas ātrums. Agrāk, sarakstoties ar vēstulēm, varēja, uzmanīgi lasot, pamanīt kādus jaunus vārdus, ko sarunas biedrs lieto, padomāt, vai es arī tā rakstīšu, un, ja vārds liekas iederīgs, sākt to lietot. Tagad tas viss ir daudz ātrāk, jauno var pat nepamanīt. Bet man interesē valodas sīkumi, cenšos tiem sekot līdzi. Ļoti jauki ir, ka neveikli vai lieki jauninājumi mēdz nobirt. Nevar viens cilvēks izdomāt – tagad es kaut ko iesākšu un tas aizies. Protams, ir gadījumi, kad tā izdodas. Taču valoda tomēr ir saziņas forma, un lietotāju ir vesels loks. Aprite ir kļuvusi ātrāka, taču

cilvēkiem, kas lieto valodu, nevar neko ne piespiest, ne likt, ne iestāstīt.

Vienalga, ko nolemtu valodnieki, viss būs atkarīgs no lietotāja. Vecais gadījums ar “čipšiem”. Viens ir “čipsis”, vairāki ir “čipši”. Tā ir sistēma. Taču valodnieki nolemj, ka labskanības dēļ jāsaka “čipsi”, kas nav sistēmiski pareizi. Uz paciņām ir rakstīts Ādažu čipsi, bet, kad Gustavo pirms daudziem gadiem tos reklamēja, viņš automātiski teica pareizi – čipši. Tātad “čipsi” ir bijuši valodnieku neveiksme. Mēs arī Rīgas Laikā rakstām čipši. Mums ir daži savi valodas lietojuma likumi.

DB: Kurā brīdī jaunie vārdi kļūst par likumu?

GK: Garlaicīgs jautājums (smejas). Ne par likumu man gribētos runāt. No vienas puses – jaunu vārdu izgudrošanai ir radošais aspekts – ja lietotājs redz, ka ar tiem vārdiem, kas ir viņa krājumā, kaut ko pateikt vairs nav iespējams, viņš izdomā kaut ko jaunu. Reizēm ir kāda jauna lieta, kurai nav vārda, un tas ir jāizdomā. Tad parasti tas, kurš nāk ar šo jauno lietu, nāk ar visu vārdu. Šeit žurnālā es tikai tādus redzu. Kāds Rīgas Laika autors aizbrauc uz Jemenu, paskatās, ka visi vīrieši ir žvingulī un visiem aiz vaiga sabāztas lapas, kas nav ne kokas lapas, ne kādas citas jau zināmas narkotikas. Šīs aug tikai Jemenā, pēc 24 stundām tās zaudē iedarbību, eksportēt tās nevar, ekstrahēt nevar, neko nevar, tikai aizbāzt aiz vaiga un būt “pillā”. Autors par to rakstīs, un tad mums šeit ir jāizdomā, kā šīs lapas nosaukt saskaņā ar oriģinālo arābu vārdu. Un tā rodas jauns vārds – kopā ar raksta autoru nosaucām to augu par gatu, variants “kats” palika rezervē.

DB: Tad izrādās, ka jaunie vārdi rodas Rīgas Laika redakcijā!

GK: Jā, diezgan daudz kas notiek šeit. Grāmatās lēnāk ienāk jaunie vārdi, sarunās tie ienāk un pazūd, bet žurnālā mēs esam spiesti un aicināti tos pierakstīt un fiksēt, tāpēc arī domājam par labāko veidu, kā to izdarīt.

DB: Bet kā tas ir – jūs ieviešat jaunus vārdus caur žurnālu, citi noskatās un arī sāk radīt jaunus vārdus vai arī lietot jūsu ieviestos. Cik tas ir korekti – tik brīvi rīkoties?

GK: Lūk, tagad jautājums vairs nav tik garlaicīgs (smejas). Tātad – vārdus rada cilvēki. Vienmēr tā ir bijis, runa nav tikai par pēdējiem 30 gadiem.

Arī “burtnīca” ir cilvēka izdomāts vārds, arī “arhitektūra” – tos 19. gs. vidū ieteica Atis Kronvalds. Rainis, piemēram, saīsinot garākus, kuri viņam nederēja tulkojot Gētes “Faustu”, izdomāja vārdus “mīla” un “kaisle”. Latviešu valoda nav iznākusi no meža.

Citi cilvēki kāda jaunradītos vārdus vai nu pieņem, vai nepieņem. Vēlāk tikai pieslēdzas terminologi, kuri jaunvārdus fiksē ar likuma spēku kā normu, ja vien šie vārdi iederas sistēmā. Valodniekiem ir plašāks skatījums uz sistēmu, viņi var redzēt, kad nepieciešama iejaukšanās. Piemēram, diezgan pēkšņi paplašinoties datoru lietojumam, ienāca gūzma jaunu vārdu, kuru izdomāšanu nevarēja atstāt tikai lietotāju ziņā. Valodnieki nāca ar piedāvājumu, kas vienmēr būs labāks par to, ko mēs varam izdomāt katrs pats, jo viņu piedāvājums ir sistēmā. Kad kāds jaunais vārds ir apstiprināts, tālākais ir atkarīgs no likuma paklausības. Tas ir līdzīgi kā ar nodokļiem, tie ir noteikti likumā, taču katrs pats izvēlas tos maksāt. Tāpat ir ar vārdiem – Terminoloģijas komisija apstiprina, bet lietojums ir katra paša ziņā. Mūsu pašcieņa – kā mēs lietojam valodu dažādās aprindās un kompānijās. Piemēram, esmu ievērojusi, ka ceļu būvētājiem vai Mākslas akadēmijas studentiem agrāk bija svarīgi sazināties labā latviešu valodā. Turpretī ir citas nozares – pārdevēji, celtnieki, betonētāji, kuriem ir citas prioritātes un viņiem varbūt nav svarīgi sarunāties labā latviešu valodā. Vai, piemēram, eksistē fiziķu un matemātiķu profesionālais žargons, un viņi savā starpā saprotas.

DB: Pastāstiet, lūdzu, vairāk par valodas sistēmu. Piemēram, par galotnēm – kāda jēga ir visu latviskot, pievienojot galotnes? Piemēram, Aksels Rouzs vai Maikls Džeksons. Reizēm pēc šādas latviskošanas ir ļoti grūti atrast oriģinālu. Kāds tam ir nolūks?

GK: Latviešu valodā vārdi ir lokāmi. Visās valodās tā nav. Tikai nedaudzās valodās loka gan īpašības vārdu, gan lietvārdu, visus vārdus kopā. Latviešu valoda ir ļoti sena, mums ir savs indoeiropiešu valodu zars – baltu valodas, kurā tikai leišu valoda ir vēl senāka par latviešu, trešā – prūšu, jau ir pagalam. Gribētos lepoties, ka mums šāda tradīcija ir, grūti pateikt, cik ilgi vēl tā noturēsimies. Es domāju, ka mēs ar latviešu valodu diezgan labi tiekam līdzi progresam.

DB: No kurienes jums šāds optimisms? Latvieši taču izmirst, cilvēki ar roku vairs rakstīt neprot, tviteris visu lakonizē. Kas jums liek ticēt latviešu valodas spēkiem?

GK: Valoda balstās uz četriem principiem – uz pašcieņu, sistēmu, tradīciju un tēlainību. Turklāt es esmu pamanījusi, ka pēdējā laikā valoda ir kļuvusi sevišķi tēlaina. Latviešu valoda vienmēr tāda ir bijusi.

Pat zinot, kā riņķo saule, mēs aizvien, pat tagad, 21.gadsimta otrajā desmitgadē, sakām, ka “saule lec”. Tas taču ir ārprātīgs anahronisms!

Bet skaisti. Tēlainība parādās arī īsziņās. It īpaši jauni cilvēki savā starpā sazinās ļoti tēlaini, saprazdami, ka nav daudz zīmju saziņai. Rezultāts līdzinās pat dzejai!

DB: Piemēram?

GK: Piemēram, tviteris ļoti labi asina prātu. Cik daudz bez jebkādas liekvārdības un pļāpāšanas var pateikt 140 zīmēs! Un tas nemaz nav slikti, jo, man šķiet, ka pavisam drīz garus tekstus vairs nerakstīs. Un arī nelasīs.

DB: Jā, bet līdz ar tviteri cilvēki taču aizmirst arī komatus un visu pārējo.

GK: Jā, tas man īsti nepatīk, tā ir otra puse – tie, kuri nespēj sasniegt tēlainību un konkrēto izteiksmi, sevi pielabo mehāniski. Bet labākajos piemēros nekā tāda nav. Man pašai no jauninājumiem ir pielipis tas, ka nelietoju lielos burtus teikuma sākumā – tā poga nav ērta un nav lielas vajadzības. Teikuma beigās gan lieku pieturzīmi, tas man ir svarīgi. Jo to, kur meilā sākas teikums – to tāpat nevar sajaukt. Tomēr es aizvien pieķeru sevi, ka uzrunātā cilvēka vārdu vēl neatļaujos rakstīt ar mazo burtu. Smalkākās saziņas formās man arī “tu” gribas rakstīt ar lielo burtu.

DB: Vai tas nozīmē, ka jēga un loģika tomēr ir priekšā likumam?

GK: Jā, tas, ko jūs saucat par likumu, tā ir fiksēšana, formēšana. Bet valoda vienalga veidojas ļoti radoši.

DB: Vai visiem ir atļauts piedalīties valodas radīšanā, vai tomēr ir kādi izredzētie (valodnieki un citi)?

GK: Nē, izredzēto nav, aicināti ir visi. Man patiktu, ja to darītu gudrāki un izglītotāki lietotāji. Taču reizēm tieši no nezināšanas nāk ļoti radošas lietas. Tāpēc nevarētu teikt, ka valodas veidošana ir ierobežota.

Neveiksmīgo tāpat atmet, un tas valodā nepaliek.

DB: Un kā ir ar šo vārdu atmešanu? Piemēram, vārda “ka” izzušana – tik daudz cilvēku tā vietā lieto “kad”, kas nozīmē pavisam kaut ko citu.

GK: Šis jautājums attiecas uz pašcieņu. Ja jums tas ir svarīgi, noteikti lietojiet pareizi un pieskatiet savu valodas lietojumu. Par “ka” un “kad” kāds no fonētikas speciālistiem skaidroja, ka saiklim “ka” beigās ir mēmais uzsvars, tāpēc, pat nelietojot tā vietā nepareizo “kad”, arī “ka” beigās var dzirdēt vēl skaņu. Iespējams, šī jaukšana nav nezināšana, bet artikulācijas jautājums.
Man traucē pavēles un īstenības izteiksmju jaukšana. Lai gan, šķiet, Raiņa laikā tās vispār nebija nošķirtas. Bet mūsdienās ļoti daudzi lieto nepareizi, arī diktori televīzijā. Pavēles izteiksme nenozīmē tikai pavēli ar izsaukumu galā, tas var būt arī jebkurš pamudinājums, ierosinājums. Bet, ja nav pavēles izteiksmes, es redzu, ka tas ir tikai konstatējums. Un man ir svarīgi, lasot vai klausoties, saprast, par ko ir runa. To es saklausu.

DB: Bet Latvijas televīziju teksti taču vispār ir tik ļoti atrauti no realitātes – tur nelieto ne žargonus, ne rupjus vārdus. Lai arī ikdienā mēs taču tos lietojam. Kāpēc valodai televīzijā vajadzētu būt citādai nekā ikdienā?

GK: Nē, valodai nav nepieciešams būt citādai. Bet ir diezgan grūti novilkt robežu. Jo ir pierādīts, ka,

piemēram, rupjības, kas netiek pat pamanītas ikdienas runā, ļoti izceļas, ja parādās nodrukātas žurnālā

vai runātas teātra izrādē. Mēs, iespējams, pat nekad neesam redzējuši tos vārdus uzrakstītus, tie dīvaini izskatās. Un visas runātās rupjības pierakstot kļūst pārāk stipras. Tās izskatās uzspēlētas un pievērš nevajadzīgu uzmanību tam, kas ikdienā pat paslīd gar ausīm.

DB: Izklausās, ka valoda tiek īpaši dizainēta. Kā jūs redzat šo divu nozaru – valodniecības un dizaina – attiecības?

GK: Tas sasaucas ar diskusiju par terminu “grafikas dizains”. Mākslā grafika ir tēlotājmākslas veids, kas aptver zīmējumu un uz zīmējumu balstītus iespieddarbus.
Grafika valodniecībā nav tas pats, kas grafika mākslā, tā ir kādas valodas rakstības līdzekļu kopums – grafēmas, pieturzīmes utt. Tā ir arī attieksmju kopums, kas veidojas starp kādas valodas raksta zīmēm – grafēmām – un tās fonēmām, zilbēm un vārdiem. Tātad grafēma ir valodas rakstu zīmju funkcionāls pamatelements. Atbilstoši raksta sistēmai, kuru jūs nupat nosaucāt par dizainu, grafēma attēlo noteiktu fonēmu, zilbi vai vārdu. Ķīniešiem, japāņiem grafēma attēlo veselu vārdu, citām tautām – zilbi, bet latviešiem grafēma parasti attēlo vienu burtu, retāk – burtu kopu (“dz”, “ie”). Tātad tā ir latviešu grafika.
Nav šaubu, ka tas ir dizaina jautājums. Visu rakstu zīmju kopums ir grafēmika. Latviešu valodas grafēmikas pamatā ir latīņu burti, kas papildināti ar diakritiskajām zīmēm.

Starp citu, latviešu valodas rakstībā diakritiskās zīmes radās tā, ka 19. gadsimtā latvietim Jurim Bāram, kurš esot bijis mediķis, tomēr domāja par valodas dizainu, bija draugs – no Prāgas Kārļa universitātes. Piemēram, “č” fonēmu iepriekš pierakstīja pēc vācu parauga ar čupu burtu kā “tsch”, bet, veidojot pašreizējo rakstību, šis čehu draugs ieteica rakstīt kā “c” ar jumtiņu. Tātad ir bijuši cilvēki, kas arī domājuši par latviešu valodas dizainu un radījuši to tādu, kādu lietojam šobrīd.

Guna_Kalnina_RL 6

DB: Jā, bet kāpēc svešvalodu īpašvārdu atveidē nevaram saglabāt oriģinālo pierakstu? Tā taču būtu ērtāk, funkcionālāk.

GK: Tātad – latviešu valodā svešvalodu īpašvārdus atveido atbilstoši šo vārdu izrunai. Visdrīzāk, uzdodot šo jautājumu, jūs domājat tikai par tiem dažiem angļu popmūziķiem, kuru vārdus gribētu redzēt pierakstītus oriģinālā. Bet kas tālāk –vai krievu vārdus rakstīsim kirilicā, arī Latvijas krievu? Un rīdziniekiem, kam ir uzvārdi, cēlušies no citām valodām – tos rakstīsim oriģinālā? Satler, Schlesser, Sibarth. Un ko iesākt ar japāņiem, korejiešiem, ķīniešiem? Tāpēc pagaidām turamies pie šī, senā, arhaiskā modeļa latviskot pilnīgi visus citvalodu personvārdus.

DB: Un kā ir ar ģeogrāfiskajiem nosaukumiem? Kāpēc, piemēram, pēkšņi parādījās Nēderlande Nīderlandes vietā?

GK: Par Nēderlandi ir stāsts, kuram manu uzmanību pievērsa nēderlandiešu valodas zinātāja Inese Paklone. Nīderlande ir vāciešu lietotais apzīmējums, un tā kā šeit, Latvijā, pirmie nokļuva vācieši, mēs pārņēmām šo pašu lietojumu. Bet nēderlandiešiem pašiem dažādu vēstures notikumu dēļ vācu forma nemaz nav mīļa. Kāpēc mums to vilkt mūsu valodā līdzi? Tātad valoda balstās cilvēciskās attiecībās, nevis no gaisa pagrābtos likumos. Viss ir atkarīgs no mūsu kontaktiem ar citām zemēm. Indonēzijas galvaspilsēta ir Djakarta, bet mēs lietojam kolonizatoru – angļu – versiju “Džakartu”. Viss atkarīgs no tā, kas mums šos vārdus atved.

DB: Bet kā, piemēram, ar citiem nosaukumiem – Yahoo, Windows, Microsoft. Kāpēc latviski netiek rakstīts jahūis, vindouzs un maikrosofts, bet saglabāts oriģināls?

GK: Ar brendiem ir citādi, tur bizness liek saglabāt rakstību. Tomēr tur arī rodas jautājumi. Piemēram, šo brendu izruna. Ja radio reklāmā saka “dzeriet kokakola”, man tas griežas ausīs, jo es zinu, kas ir Coca-Cola, es gribu šo vārdu locīt. Vai vēl trakāk – piemēram, Parex Līzings arī ir nolēmuši, ka ir brends. Reklāma skanēja “nāciet pie mums uz parekslīzings”, bez locījuma izklausās jocīgi.

DB: Tātad, jūsuprāt, arī šie būtu jāloka?

GK: Jā. Tas, protams, nenotiek uzreiz. Locīt varam sākt tos vārdus, kurus esam apguvuši un uzņēmuši latviešu valodas sistēmā, ar tiem vārdiem varam brīvāk rīkoties. Taču lietotāji ir dažādi, un daži to, kas man vai jums šķiet pašsaprotams, iespējams, dzird pirmo reizi. Tas vēl nav atrisināts. Žurnālā es vienmēr kaut kur pamanīšos atstāt oriģinālformu cilvēkiem, par kuriem ir runāts Rīgas Laikā. Vai nu kādā darba nosaukumā, vai izmantotajā literatūrā vai atsaucēs.

DB: Ko iesākt, ja kāda vārda nozīme latviešu valodā jau ir aizņemta, taču pats vārds nepieciešams, jo ir ienācis kāds jauns lietojums? Piemēram, vārds “tipogrāfija” latviešu un angļu valodās, arī – citās, nozīmē atšķirīgas lietas. Latviešiem tā ir iespiestuve, citiem – grafisko dizaineru darbs ar burtiem.

GK: Visdrīzāk, tādā gadījumā latviešu valodā šīs nozīmes izteikšanai jāatrod cits vārds. “.-grāfija” salikteņos tiek lietota ar nozīmi “raksts”, “aprakstīšana”, “grafiska atveidošana”. Piemēram, stenogrāfija, litogrāfija, ģeogrāfija. Varbūt precīzāk būtu “tipografika”?

Guna_Kalnina_RL 12

DB: Jā, bet ar to “tipo”/”type” vispār ir sarežģīti. Latviski “type” ir burts, bet tāpēc mums trūkst apzīmējuma vārdam “typeface”. Pilnīgs strupceļš!

GK: Tas nav strupceļš, tā ir brīva vieta jūsu radošajām idejām!

DB: Man tomēr nepalika skaidrs, vai pareizi ir “grafikas dizains” vai “grafiskais dizains”.

GK: Grafikas. Dizains nav grafisks, tā nav viņa īpašība vai adjektīvs. Burtu grafika un grafikas dizains. Tātad grafika valodniecībā ir valodas rakstības līdzekļu kopums, un jūs šo rakstības līdzekļu kopumu “dizainējat”. Grafika ir burta attiecība pret skaņu un burtu kopumi attiecībā viens pret otru.

DB: Tātad sanāk, ka mēs paši bieži vien varam izdomāt svešvalodu vārdu tulkojumus tam, kas latviski vēl nav nosaukts? Saukt burtu dizainerus par burtniekiem, “typeface” par “burtu seju” utt?

GK: Protams! Galvenais, lai jūs saprastu tie, kuriem tas ir svarīgi.

DB: Tas ir atvieglojums! (smejas) Latvijā līdz šim esam saskārušies ar to, ka, publicējot tekstus, komentāru par saturu gandrīz nemaz nav, parādās tikai kāds viens vai divi, kas iekomentē, ka atraduši gramatisku kļūdu tekstā. Kas cilvēkiem uzliek par pienākumu norādīt uz nebūtisku kļūdu tā vietā, lai diskutētu par saturu?

GK: Visdrīzāk vajadzība pēc līdzdalības un komunikācijas. Es nevaru to nosodīt.

DB: Kā ir ar svešvalodu simboliem latviešu valodā? Piemēram, angliskajos tekstos lietotais “&”? Vai latviešu valodā drīkstam to lietot? Vai, piemēram, pēdiņu lietojums arī atšķiras dažādās valodās? Ko lai mēs lietojam?

GK: Es jau neesmu noteicēja, katram jāseko saviem principiem, jo tos visus ir radījuši dzīvi cilvēki, arī interpunkcija mainās.

Visgrūtāk, protams, ir skolā. Es turu īkšķus, lai mani bērni laimīgi tiktu tai cauri. Es, piemēram, nezinu neko no tā, ko māca 12.klasē latviešu valodas stundās par stilistiku.

Tur māca, ka nedrīkst teikt “liekas”, bet jāsaka “šķiet”. Rīgas Laikā mēs nolēmām tieši otrādi, jo “šķiet” ir neērts ar šīm diakritiskajām zīmēm.

DB: Jā, tas ir saistīts ar burtu uztveres teorijām, cilvēki primāri uztver rindiņas augšējo daļu, tāpēc, ja apakšā ir mīkstinājuma zīmes, tas apgrūtina lasīšanu.

GK: Jā, re, cik gramatika ir tuva burtu dizainam!

Tagi: , , , , , ,

24 komentāri rakstam “Kur rodas valoda? – saruna ar Gunu Kalniņu”

  1. designBlog saka:

    Starpcitu, lūk neliels saraksts ar vārdiem, kuriem prasītos izdomāt latviešu tulkojumu:
    - typography – tipografika? burtu grafika?
    - typeface – ? ir jau laikam tas šriftu un garnitūru novirziens iespējams
    - motion designer – kustīgais dizainers sanāk..
    - layout – izkārtojums? skan jau ne tā kā domāts laikam..

  2. Uldis Trapencieris saka:

    - typography – burtu grafika
    - typeface – burtkopa
    - layout – es lietoju – izklājums

  3. Kristiāna saka:

    Dikti noderīga un interesanta intervija

  4. Oļegs Baļss saka:

    typography — tipografika, nevajag tālu lekt no oriģināla
    typeface — burtveidols, vārdnīcās fiksēts termins. poligrāfijā mēdz lietot jēdzienu “burtu garnitūra”.
    layout – izklājums

  5. laba intervija saka:

    jeeeeeeeee

  6. Kaspars Staškevičs saka:

    liels paldies. ļoti laba intervija, un ļoti noderīga arīdzan.

  7. Ilze_Millere saka:

    Lasu un gandrīz vai māju ar galvu, cik labi pateikts!
    (Vien Malaizijas vietā kaimiņiene Indonēzija.)

  8. DesignBlog saka:

    Paldies, Ilze, par vērību! Izlabojām.

  9. Artis saka:

    motion designer – kustgrafikas dizaineris

  10. designBlog saka:

    Oļegs: ar tipografiku ir viltīgi tas, ka vārds ‘tipogrāfija’ jau ir ar pavisam citu nozīmi. varētu būt juceklīgi pēc laika. varbūt jāievieš, ka viss, kas ar burtiem arī ir ‘burt-’ un neizmantot ‘tipo’ pārāk bieži. lai ieviešas kaut kāda sistēma.
    bet layout laikam jāpiekrīt, ka izklājums ir tuvākais. bet vai nav tā, ka ‘izklājums’ ir žurnāls salikts jau uz loksnēm?
    un neviens neko nesaka par kustīgo dizaineri : )

  11. clipclap saka:

    motion designer labāk būtu dēvēt par kustību dizaineri, jo, ja ir kustīgais dizaineris, tad sanāk ka dizaineris pats ir kustīgs :D

  12. Laura saka:

    clipclap: kustību dizaineris izklausās pēc horeogrāfa

  13. Artis saka:

    motion designer – kustgrafikas dizaineris

  14. str saka:

    Un kāpēc vispār viss jātulko latviski?
    Latviski nevar iztulkot motion designer tik labi kā tas skan angliski.
    Latviski tulkojot sanāk visādi salikteņi, kuri pēc iespējas precīzāk noformulē darbību,
    bet vārdu motion angliski var pielietot daudz un dažādi un nekur nekad neraksta vēl klāt, ka motion designer ir kustīggrafiskfilmiņveidotāj dizaineris

    Un vispār vārds dizaineris arī tā kā baigi latvisks nav – tad jau jāsaucās dizainnieks vai kā tā, tāpat kā podnieks, celtnieks utt.

  15. Edgars saka:

    jāpiemet savas 2 kapeikas, motion designer – animācijas dizainers / grafikas animātors / dizainers-animātors / dizainātors (hihi).

  16. Guna saka:

    motion designer tulkojums animācijas dizainers / grafikas animators izklausās pavisam normāli un ir atcerēšanās vērts. Labāks par kaut kur redzēto datorgrafiķis-animētājs.

  17. Marta saka:

    O, forši, ka beidzot vismaz par to Nēderlandi kāds izstāsta, kāpēc tā jāraksta, nevis vienkārši pasludina kaut kādas jaunas normas.

  18. designBlog saka:

    Paldies par ierosinājumiem! Vismaz iekš designblog tad rakstīsim šādi:
    - burtu dizainers un burtu grafika(viss, kas ir ‘typo..’ mums būt ‘burt..’, lai nejūk ar tipogrāfiju utt. (pie burtveidola gan vēl jāpadomā, bet par laimi no tā var izvairīties).
    - layout – ‘izklājums’ nudien ir labs.
    - ‘kustīgās grafikas dizainers’ būs mums. motion tomēr nav animācija, bet veidot dīvainus salikteņus šķiet nejēdzīgi. Par to kādēļ jātulko – pašcieņa : ) starpcitu, arī tai pašā Nēderlandē ‘dizainers’ ir ‘ontwerp’, bet nu mums nav vārdam ‘dizains’ tulkojuma, tad jāizmanto angliskais. Taču vārdam ‘motion’ mums ir tulkojums, tad kādēļ viņu neizmantot..

    Neapskaužams darbs laikam tiem, kas mēģina tulkot datorprogrammas.

  19. ev saka:

    paldies par rastu!
    Tiešām interesanti lasīt

  20. [...] dzīvības procesiem latviešu valodā, iespējām tulkot typeface un Djakartu vs Džakartai DesignBlog intervijā ar žurnāla Rīgas Laiks un citu publikāciju valodas redaktori un korektori Gunu [...]

  21. Zane saka:

    Īstenībā grafikas dizainers nemaz nav neloģiski, ja padomā, ka viņš veido grafiku, bet grafiskais dizainers jau sanāk kā īpašība- ka dizainers ir grafisks :D

  22. [...] vēl pāris mēnešu vecs raksts par valodu un dizainu, intervija ar “Rīgas Laika” redaktori Gunu Kalniņu: DB: Un kā ir ar šo vārdu [...]

  23. Andra saka:

    > Par “ka” un “kad” kāds no fonētikas speciālistiem skaidroja, ka saiklim “ka” beigās
    > ir mēmais uzsvars, tāpēc, pat nelietojot tā vietā nepareizo “kad”, arī “ka” beigās var
    > dzirdēt vēl skaņu.

    Jautājums: un kas ir savādāk ar “ja”?

  24. Niken saka:

    Bet nu džekiņš gudrs. Gan iemācīsies rakstīt un nelamāties, varēs par tulku strādāt. Pie mums dažs labs dzīvo visu mūžu un ne vārdiņu nevar latviski patkiet

Atbildēt

You must be logged in to post a comment.

© 2009-2019 designblog.lv / dzinējs: WordPress / hosted on: HIP