Rīgā, Miera ielā aiz daudzajām jaunajām kafejnīcām un vietām, atrodams arī veikals 20. gadsimts. Tajā var iegādāties dažādus interjera priekšmetus, kuri radušies vēl iepriekšējā simtgadē, bet pārsteidzošākais ir lietu izvēle un veikala saimnieces/īpašnieces Dites stāsti par tām. Veikalu var droši izmantot arī, lai redzētu un uzzinātu par 20. gadsimta Rietumeropas interjera priekšmetu dizaina vēsturi, kas dažiem Latvijā gājusi secen, jo Padomju Latvijā par to visu varēja tikai sapņot. Par to visu vairāk sarunā ar Diti Jurcāni.

1. Pastāsti, lūdzu, kas ir ‘20.gadsimts’?
‘20.gadsimts’ ir vide, kurā pārliecināties, ka pagājušais gadsimts ir moderns, stilīgs, inovatīvs un mūsdienīgs. Tā ir mana vīzija par telpu, kurā priekšmeti izlikti apskatīšanai un pārdošanai, bet vienlaikus arī vizuālai baudai un labai dvēseles pašsajūtai. Protams, pavisam vienkārši runājot, tas ir pagājušā gadsimta interjera priekšmetu veikals un tērpu noma.

2. Kur visas tās lietas atrodi?
Parasti iepērkos krāmu tirgos Eiropā, bet ir gadījies arī nopirkt noliktavas pārpalikumus no padomju laika kafejnīcas. Būtiski, ka visas lietas un tērpi tiek īpaši izraudzīti, tāpēc par jebkuru priekšmetu varam pateikt, kāpēc tas ir interesants vai īpašs, un ko tas stāsta par pagājušo gadsimtu.

3. Veikalā var izīrēt arī dažādus tērpus. Pastāsti, kur tie radušies?
‘20.gadsimtā’ darbojamies kopā ar manu kolēģi un labu draudzeni scenogrāfi un kostīmu mākslinieci Rūtu Kuplo. Tērpus viņa ir savākusi daudzu gadu gaitā, strādājot teātros par kostīmu mākslinieci un meklējot tērpus teātra izrādēm.

Lielākā kolekcijas daļa ir izejamie tērpi no Eiropas un Ziemeļamerikas, šūti laikā no 20.gadsimta piecdesmitajiem līdz astoņdesmitajiem gadiem. Kleitas, uzvalki, frakas, aksesuāri, sagrupēti pa desmitgadēm, stāsta par laikmeta modi, stilu, audumiem un šūšanas vēsturi.

Otra kolekcijas daļa ir Padomju Latvijā ražotie apģērbi. Tie ir padomju dizaina un ražošanas paraugi, kā arī emocionālas liecības par tā laika cilvēka ikdienas izjūtām. Tērpu kolekcija netiek piedāvāta pārdošanai, bet gan īrei, lai apmeklētu un rīkotu stilīgus pasākumus, iepazītos ar modes vēsturi vai vienkārši atcerētos pagājušo godību.

4. Ko darīji pirms tam, un kā nākas, ka nolēmi izveidot veikalu?
Par vēsturiskām ēkām un priekšmetiem interesējos jau daudzus gadus. Kā zināms, tas, kas interesē, burtiski ‘pielīp’, aizķeras gan prātā, gan sajūtās – kas ir tikpat svarīgi. Brīvajā laikā staigāju pa antikvariātiem un krāmu tirgiem, skatoties, skatoties, skatoties tūkstošiem reižu – gan fotogrāfijās, gan pieskaroties lietām, gan uzklausot stāstus pat to, kā lietas cirkulē un atnāk un aiziet no cilvēkiem. Tas ir labs treniņš acij un prātam, vienlaikus arī atpūta un spēle.

Manai izpratnei ļoti nāca par labu draudzība ar būvdetaļu restauratoru Edgaru Raitumu, kas pārauga līdzdalībā viņa vadītajos darbos un projektos. Tā kā manai ģimenei pieder vēsturiska ēka laukos, iesaistījos Latvijas Piļu un muižu asociācijā, kas tolaik organizēja interesantas lekcijas un praktiskās darbnīcas. Iemācījos pati novērtēt lietas stāvokli un saprast, kā to sakārtot, kā arī daļu darba paveikt savām rokām. Un tikpat svarīgi ir, ka iemācījos arī apjaust, ka nezinu, kas darāms un meklēt speciālista palīdzību.

Vairākus gadus darbojos arhitektes Sintijas Vaivades birojā, piedaloties visos projektēšanas posmos. Protams, tas deva milzīgu uzrāvienu gan manai interesei, gan zināšanām.

Pamazām man mājās bija izveidojies zināms lietu krājums, un tad sapratu, ka varu atrast daudz vairāk interesantu mantu, nekā spēju viena pati izlietot. Ir brīnišķīgi, ja varu pēc izvēles skatīties piecos spoguļos, kādu Latvijā varbūt nav citam nevienam, bet kad spoguļi ir jau 12, un lielāko daļu no tiem sapakotus jāglabā pagultē, tad tas vairs nekam neder. Uzskatu, ka lietām ir jābūt apritē.

5. Ar ko veikals 20. gadsimts atšķiras no citiem lietotu lietu veikaliem?
Par to laikam visbezkaislīgāk var spriest mūsu apmeklētāji. Tomēr man sķiet, ka mūsu trumpis ir ar sapratni izdomāta un īstenota koncepcija. Visas lietas, kas pieejamas 20.gadsimtā, ir ar nodomu izraudzītas; šeit nav gadījuma rakstura mantu.
Galvenais kritērijs ir kvalitāte un tas, cik priekšmets ir raksturīgs – dizains, materiāli, ražotājs. Mūsu piedāvātās lietas ir nepārveidotas, tikai notīrītas un, ja nepieciešams, salabotas. Savā ziņā tā ir pretošanās terminam “pilnībā atrestaurēts”, kas pašreiz tiek plaši lietots un kam nav nekāda sakara ar restaurāciju. Redzu, ka liela daļa ‘pilnībā atrestaurēto’ lietu ir vienkārši sabojātas.

6. Kādas lietas var atrast ‘20. gadsimtā’ un kādas noteikti tur nebūs?
Jau sākumā ar 20.gadsimta lietu piedāvājumu biju iecerējusi vairāk rādīt priekšmetus, kuri bija pieejami Eiropas un Skandināvijas valstīs, bet kurus padomju valstīs nedabūjām pat redzēt, kur nu vēl nopirkt. Veikala piedāvājums bija vairāk domāts rīdziniekiem kā iespēja ieraudzīt un vēlēties kaut ko iepriekš nezināmu. Man prieks, ka arī tūristi, kuriem taču vajadzētu būt ar savās mājās pieejamām lietām izlutinātiem, 20.gadsimtā pavada pa stundai – pusotrai un piedzīvo parsteigumus.

Manu uzmanību piesaista lietas, kuras ir savam laikam raksturīgas vai arī savulaik bijušas īpaši inovatīvas; kuras izceļas ar dizaina un materiālu kvalitāti, kuru dizainā atspoguļojas notikumi tehnikas attīstībā, politiskajā vai sabiedriskajā dzīvē, piemēram, skaista un amizanta ir Sputņika tēma 60-to gadu gaismekļos.

Šeit pieder arī tādas lietas kā pasaulē pirmās atsperu lampas Anglepoise, 30-to gadu mēbeles liektu cauruļu konstrukcijās, kā arī liekta saplākšņa mēbeles, bakelīta izstrādājumi.

No padomju laika un telpas lietām nenorobežojos, bet par tām arī īpaši netīksminos. Bieži vien tās jau sākotnēji izgatavotas ne sevišķi labā kvalitātē un no tādiem materiāliem, kādi nu bijuši pie rokas. Tās prasa pamatīgu apkopšanu, bet, pielietojot atbilstošus materiālus un rūpīgu darbu, remonta izmaksas ir lielas, bet pati lieta – joprojām tikai viduvēja. Protams, mūsu apmeklētājiem ir interesanti ieraudzīt trauku kā krustmātei, lampu vai kleitu – nu tieši kā tās, kuras izmetām, un, skaties, šādus krēslus mēs izsviedām pavisam nesen! Tomēr vairums mana piedāvājuma nekad nebūs šajā kategorijā; kā jau minēju, ‘20.gadsimta’ uzdevums ir plašāks, ne tikai atmiņas.

‘20.gadsimtā’ neatradīsiet lietas vai drēbes ‘pod starinu’, kā arī pārveidotas un ‘moderni’ dekorētas mantas. Šeit iespējams pārsteigums, ka lieta ir 60 gadus veca, kaut gan ir tik mūsdienīga; bet neiespējami pie mums meklēt “vecinātus” priekšmetus. Viss ir īsts.

7. Kas ir lielākais izaicinājums, atverot savu veikalu?
Manā gadījumā – atšķirība no tā, kāds Rīgā parasti izskatās veikals. Jau sākumā nolēmu, ka ‘20.gadsimtā’ nebūs aizslēgtu stikla plauktu, kuros noputējušas stāv labas lietas. Tāpat nav arī letes, aiz kuras kūkot pārdevējam. ‘20.gadsimts’ vairāk līdzinās dzīvoklim, kur priekšmeti viens otru papildina, tos var ņemt rokā, ieslēgt lampas, apsēsties krēslos un paskatīties grāmatas.
Rīdzinieki pierod nebaidīties un piezvanīt pie ārdurvīm, jo ievērojuši mūsu gaišos logus un ieinteresējušies par redzamajām lietām.
Nekādus citus sevišķus izaicinājumus nesaskatu. Varbūt vienīgi reizi pa reizei pārņem šaubas, vai pratīšu visu īstenot tik labi, kā vēlētos.

8. Vai cilvēki nes uz veikalu lietas, kuras vēlas pārdot?
Šādu lietu iepirkšanu veicam diezgan reti un ar lielu atlasi, citādi nav iespējams ieturēt nodomāto konceptuālo virzienu. Labi saprotu, ka cilvēkiem mājās ir mantas, kuras viņi nelieto, bet žēl arī izsviest, bez tam lieks lats noderētu ikvienam.  Tomēr man ir svarīgi lietas izvēlēties pašai, bez tam jūtos ārkārtīgi neērti, ja cilvēks atnes lietu, ko gribētu pārdot, bet man tā neder. Viņš tomēr ir mantu nesis un cerējis uz veiksmi, bet mēs nevaram atļauties pirkt nepiemērotus tērpus vai priekšmetus.

9. Kādi ir tavi  kritēriji, kas raksturo kvalitatīvu lietu, kura nonāk veikalā (ka tā vēl var būt aktuāla arī pēc 50 gadiem)?
Mūsu lietas jau šobrīd ir 30, 50, pat 90 gadus vecas, un ja tās atzīstam par labām šodien, tad to vērtība nekādi nevar zust. Tomēr galvenie rādītāji, kas liecina par lietas ilgmūžību, ir dizaina un materiālu kvalitāte, teicama funkcija un saikne ar savu laiku. Tam visam vēl pievienojot savu cilvēcisko un emocionālo ‘patīk!’, veiksme neizpaliek.

10. Kādi ir 20. gadsimta nākotnes plāni?
Attīstīt piedāvājumu plašumā un daudzveidībā. Jau šobrīd jūtu, ka noderētu papildus telpa un ar laiku ceru salona iekārtu izveidot tā, lai desmitgades lietas grupētos vienkop un netraucētu viena otrai; lai labāk būtu izbaudāms desmitgades gars.
Labprāt veidotu arī tematiskas ekspozīcijas un izstādes ar priekšlasījumiem.

Foto: Anna Vilnīte, Dite Jurcāne

Veikals ‘20. gadsimts’ atrodams Rīgā, Miera ielā 39-12. Papildus info un karte: http://www.anothertravelguide.lv/lat/eiropa/latvija/riga/galamerki/veikali/20_gadsimts

Tagi: 20. gadsimts, Dite Jurcāne, interjera priekšmeti, lampas, Miera iela, produktu dizains, spoguļi, veikals

Šis raksts ievietots Ceturtdiena, decembris 23rd, 2010 15:59 kategorijā produktu dizains. Jūs variet sekot šī raksta diskusijām RSS 2.0 barotnē. Jūs variet rakstīt komentāru vai atpakaļsekot no savas mājas lapas.