Uzņēmējs un ekonomists Jānis Ošlejs, kurš izveidojis uzņēmumus www.primekss.lv (inovatīva industriālo grīdu ieklāšana), līdzdarbojies www.molport.com izveidē (kas ir kas līdzīgs ebay, tikai tiek tirgotas ķimikālijas) un plašākai auditorijai varētu būt labi pazīstams ekonomikas procesu komentāru dēļ žurnālā Rīgas Laiks un citviet, pirms kāda laika kopā ar domubiedriem nodibinājis ideju grupu „Radošuma pils”. Tās mērķis ir radošās domāšanas attīstīšana Latvijā un pirmais uzdevums – radošuma mācības ieviešana Latvijas skolu vispārējās izglītības programmās. Designblog aicināja uz sarunu Jāni, lai sīkāk uzzinātu par šo iniciatīvu, kā arī labāk saprastu radošuma mācības jēgu un praktiskās sekas dažādās sabiedrības dzīves jomās, t.sk. dizainā.
(+ Raksta beigās uzzini, kā vari tikt pie Edvarda De Bono grāmatas ‘Sešas domāšanas cepures’ par brīvu!)

DB: Tu daudz lasi, raksti, komentē, daudz tvitero, tev ir divi uzņēmumi, dažādas sabiedriskas iniciatīvas un citas aktivitātes. Kā tu tam visam atrodi laiku?
J.O.: Pirmkārt, tas neaizņem tik daudz laika. Otrkārt, ir svarīgi sadalīt savu laiku. Piemēram, es tvītoju tikai noteiktos laikos… Laika sadalīšana ir galvenais princips. Un tas labi strādā. Es domāju, ka grūtāk ir, ja mēģina darīt divas trīs lietas vienlaicīgi – rakstīt e-pastus, tvītot, skaipot, utt.

DB: Kas ir Radošuma pils?
J.O.: Organizācija, kuras mērķis ir veicināt radošo domāšanu Latvijā, un īpaši veicināt šādas domāšanas apmācību Latvijas skolās.

DB: Kā jums šobrīd tas izdodas?
J.O.: Ļoti labi – mēs sākām pagājušajā gadā, sadarbojoties ar Edvardu De Bono, kurš ir viens no pirmtēviem idejai par to, ka domāšana nav talants, bet prasme – respektīvi, ka jebkurš var iemācīties domāt; kā arī idejai par to, ka ir atšķirība starp radošo domāšanu un domāšanu, kas rada jēgpilnas lietas.

Tādā nozīmē, ka svarīgi ir nevis vienkārši būt radošam, piemēram, izdomāt slīpas durvis, kas, lai gan atšķiras no citām durvīm, taču nav radoši, jo šādām durvīm nav pievienotās vērtības, jo caur tām nav ērtāk iet, kā caur taisnām durvīm. Radoši ir izdomāt lietu, kas ir gan jauna, gan arī funkcionāla. Un tā drīzāk kļūst par dizaina domāšanu.

Latviski mēs biežāk lietojam vārdu radošā domāšana, lielā mērā arī sekojot De Bono terminoloģijai. Iecere ir mēģināt izmainīt vārda „radošums” lietojumu latviešu valodā, lai tas apzīmētu ne tikai t.s. radošās profesijas, piemēram, dizainerus, žurnālistus vai mūziķus, bet lai pateiktu, ka ikviens ir un ikvienam vajag būt radošam savā darbā, un radošumam jāizpaužas jēgpilnā pienesumā. Edvars De Bono ir izstrādājis skolēnu apmācības programmu, kura jau ir ieviesta apmēram divdesmit pasaules valstīs, tai skaitā – Jaunzēlandē, Kanādā un citur. Šo programmu mēs tagad ieviešam Latvijā, sadarbojoties ar Izglītības un zinātnes ministriju un Junior Achievement Latvia.

DB: Kāpēc tieši De Bono metode?
J.O.: De Bono, būdams eiropietis, bija ērtāk pieejams un personīgi atbalstīja šo iniciatīvu ar bezmaksas ieguldījumu un atbalstu, kas šobrīd nebija pieejams no citiem radošajiem domātājiem. Viņš bija arī Eiropas Radošuma gada vēstnieks, tātad Eiropā plaši pazīstama personība radošuma jomā, un viņa idejas joprojām fundamentāli ir pareizas. Es, piemēram, lasīju rakstu laikrakstā Newsweek, kurā bija aprakstīts tas, kas šobrīd būtu jādara Amerikas izglītības sistēmā, par tās kļūdām un trūkumiem, un secināts, ka arī tur šobrīd būtu vairāk jāmāca radošā domāšana. Un, lai arī šis raksts tieši nepieminēja Debono, bet izmaiņas, kuras tika ieteikts veikt amerikāņu bērnu izglītības procesā, bija tās pašas, kuras mēs tagad eksperimentālā kārtā esam ieviesuši septiņdesmit Latvijas skolās.

DB: Kā praktiski māca radošumu?
J.O.: Līdzīgi kā jebkurā citā mācību priekšmetā, arī radošumā tiek apgūtas prasmes. Līdzīgi kā mācoties matemātikas prasmi, jūs iemācāties, cik ir divreiz divi, tāpat radošums māca radošuma prasmi. Kopumā tā ir radošās domāšanas prasme, kas no vienas puses nozīmē iemācīties, koncentrēties un saredzēt daļu vispārējā un vispārējo daļā. Ir atsevišķas vingrinājumu grupas, kas uz to vērstas un kas palīdz nodefinēt, kas ir problēma un kas ir tās iespējamais risinājums. Līdzās ir programmas daļas, kas māca par problēmu domāt strukturēti. Piemēram, De Bono Sešu cepuru metode, kurā

problēma tiek aplūkota no sešiem dažādiem rakursiem, tādējādi sniedzot bērniem priekšstatu, ka nav tikai viens veids, kā par problēmu domāt, bet, ka ikvienai lietai ir vismaz seši veidi, kā uz to skatīties. Tas rada vispusīgāku priekšstatu.

Tātad vispirms tiek iemācīts izšķirt atsevišķo vai vispārīgo, bet pēc tam tiek iemācīts atsevišķajam ieraudzīt sešas skaldnes. Pēc tam bērns tiek apmācīts radošajā domāšanā, kas ir sāņus jeb laterālā domāšana, kas māca prasmes, kā ieraudzīt risinājumu, kas neiekļaujas esošajā, līdzšinējā paternā/rakstā. Ikvienu lietu mēs pazīstam kā praktiski pieejamu un zinām, ka, piemēram, automašīnas ir tādas, kādas tās ir, vai arī maiņu sadalījums tramvaju un trolejbusu pārvaldē ir nemainīgs, bet mūsu uzdevums ir vienmēr izdomāt kaut ko jaunu un paskatīties uz to pašu situāciju, problēmu no cita rakursa. Bet to nav tik viegli izdarīt, jo mēs esam iestiguši esošajos paternos. Tāpēc De Bono rada sānu domāšanas metodi, kas ļauj caur provokāciju ieraudzīt citus iespējamus risinājumus un tos tālāk pielietot.

DB: Kā var pārbaudīt, vai izvēlētais risinājums ir radošs un vai pats cilvēks ir kļuvis radošs? Kā to var izmērīt?
J.O.: Radošumu var izmērīt ar dažādu testu palīdzību, piemēram, Torensa testu vai citiem, kas mēra šāda veida prasmes. Var mērīt pēc bērnu esejām, kas tapušas pirms un pēc apmācības radošajā domāšanā. Pierādīts, ka pēc apmācības esejās ir jūtami vairāk ideju un daudzpusīgāks skats uz šīm idejām. Pastāv arī testi, kas liek meklēt risinājumus, un iespējams izmērīt, cik daudz risinājumu bērns spēj atrast pirms un pēc radošuma apmācības.

DB: Vai ir iespējams izmērīt arī pieauguša cilvēka darbības  radošumu? Vai vispār iespējama šāda diskusija un iedalījums – radošajos un neradošajos?
J.O.: Es domāju, ka daudzās profesijās nemēra radošumu, bet to, cik sekmīgs tu esi savā profesijā. Sekmes, savukārt, ir atkarīgas no tā, kā tu spēj risināt radušās problēmas un ieraudzīt jaunas un labākas lietas. Tas, protams, ir izmērāms. Ir cilvēki, kas spējīgi sarakstīt grāmatas ar daudz un dažādām idejām, ir tādi, kas spēj uzbūvēt ļoti interesantas un pārsteidzošas mājas, vai cilvēki, kas spēj radīt brīnišķīgu dizainu. Mēs zinām, ka viņi ir radoši. Protams, ir arī ļoti daudz cilvēku, kurus neviens nepamana, lai arī viņi ir ļoti radoši, jo vienkārši sabiedrībā tā mēdz būt – daļa no cilvēkiem ir ļoti radoši, bet viņus neviens nepamana.

DB: Minēji vēlmi mainīt vārda „radošums” nozīmi. Kā tev šķiet – vai vispār iespējams mainīt vārda „radošums” lietojumu latviešu valodā, ņemot vērā, ka tas šobrīd ir gandrīz visur, līdzīgi kā „inovācijas”? Visi taču grib būt radoši, un cik iespējams saka, ka viņi arī ir radoši.
J.O.: Jā, protams, es domāju, ka tas ir iespējams. Domājot par to,

svarīgi paturēt prātā, ka radošumu jūs varat mērīt mākslās, bet, piemēram, metālapstrādē tas nav iespējams, tanī pat laikā tur ir nepieciešams radošums, lai izdomātu jaunas, labākas apstrādes metodes, detaļas, darba organizācijas principu. Tam visam ir nepieciešams radošums.

Lai arī to nesauc par radošumu, bet, piemēram, par „labāku detaļu izgatavošanas principu”. Es domāju, ka mūsdienu ražošanas struktūras nosaka, ka sekmīgi ir tie uzņēmumi, kas spēj tirgot globāli, jo tirgus ārpus Latvijas ir neizmērojama izmēra un, pārdodot tajā, iespējams gūt neizmērojama izmēra peļņu. Bet, lai mēs varētu konkurēt ar tiem, kas jau atrodas tirgū, nepieciešams izgatavot preci vai produktu, kas ir atšķirīgs. Tam nepieciešama radošā domāšana, tātad – spēja jēgpilni izveidot atšķirīgu lietu, kas turklāt būtu noderīga. To izveidojot, parādās cerības būt konkurētspējīgam globālajā tirgū. Protams, šis ir tikai viens, neliels aspekts no kopējās konkurētspējas.

DB: Vai, tavuprāt, latvieši ir radoši?
J.O.: Jā, es domāju, ka latvieši ir ļoti radoši.

DB: Vai viņiem jau sākotnēji ir dots vairāk nekā citiem?
J.O.: Jā, iespējams. Piemēram, Ņujorkas Modernās mākslas muzejā ir ļoti daudz latviešu mākslas darbu un dizaina izstrādājumu. Tas parāda, ka latviešu spējas ir ļoti augstas. Taču latviešiem pietrūkst rūpnieciskās struktūras, kas ļautu radošās idejas īstenot. Mums nav arī piemērotas finanšu struktūras. Bet latvieši kā cilvēki man liekas ļoti radoši.

DB: Kāpēc vārdos visi lielākoties atbalsta radošumu un ir gatavi ieguldīt dizainā un tamlīdzīgi, bet realitātē tas izpaliek?
J.O.: Svarīgi saprast, kādā stadijā uzņēmums atrodas un kas ir tas jaunais, kas tieši šim uzņēmumam attiecīgajā brīdī ir piemērots. Ikviens uzņēmums sāk ar vienkāršāko un pēc tam attīstās uz sarežģītāko. Iekļaujoties globālajā darba dalīšanā, pirmā stadija ir kļūt par apakšuzņēmēju kādam lielam piegādātājam, kurš nosaka to, kas un kā ir jāražo. Tādā gadījumā vietējais ražotājs var būt radošs tikai tajā veidā, kā viņš organizē šī produkta ražošanu – cik labi organizē savus darbiniekus, lai to pašizmaksa būtu pēc iespējas zemāka, cik labi plāno loģistikas ķēdi, lai pēc iespējas lētāk varētu aiztransportēt un cik labi spēj minimizēt visus savus izdevumus. Piemēram, mobilo telefonu ražotājs HTC no sākuma bija apakšuzņēmējs, kas ražoja detaļas Nokia, Motorola un citiem, un viņu radošums izpaudās darba organizācijas veidā, līdz tas eventuāli sāka ražot pats savas markas, un tad uzņēmuma radošumam bija jāizpaužas vizuālajā tēlā, funkcionalitātē un pielietojamībā. Latvijas rūpniecība šobrīd nav tik stipra, lai spētu darboties patstāvīgi, līdz ar to vēlamais un ieteicamais attīstības vektors ir tas radošums, kas palīdz organizēt darbu ar pēc iespējas lētākām izmaksām. Tas nav radošums, kas jums un daudziem dizaineriem liktos radošums, tāpēc, ka tas ir neredzams radošums, bet tas tik un tā eksistē.

DB: Tātad mēs uz to tomēr virzāmies? Ja iziesim šo attīstības posmu, varēsim ķerties pie nākamā?
J.O.: Jā, tipiskais jaunas attīstības pakāpes sasniegšanas laiks uzņēmumam ir pieci līdz desmit gadi. Protams, ļoti svarīgi, lai uzņēmumam būtu pieejams finansējums, kas ļautu nepārtraukti attīstīties un aizvien īstenot jaunas idejas.

DB: Kas tevi motivē šo visu darīt – mainīt izglītības sistēmu, domāt par tās uzlabojumiem?
J.O.: Es nezinu, domāju, ka tas nav pārāk grūti izdarāms, un tāpēc es to vienkārši daru.

DB:Vai kāds saka arī paldies? Vai kritizē par neizdošanos?
J.O.: Protams – skolotāji. Pagaidām patiešām esam saņēmuši tikai izcilas atsauksmes, slikto skolotāji ir pietaupījuši, varbūt pateiks vēlāk.

DB: Vai, tavuprāt, iespējams celt skolotāju profesijas prestižu, ja pašreizējie skolotāji, arī augstskolu pasniedzēji, paši apmācīti vecajā sistēmā, nav ieguvuši šo radošās domāšanas izglītību? Un vai vispār cilvēks, kas mācījies iepriekš, pats ir spējīgs mācīt jaunā veidā?
J.O.: Jā, es domāju, ka tas ir iespējams. Es arī nedomāju, ka Latvijā skolu sistēma ir tik šausmīgi slikta vai ka skolotāji būtu pagalam sapuvuši. Ir ļoti daudz interesantu skolotāju, ko arī apliecina tas, ka Latvija nav pati sliktākā valsts pēc izglītības kvalitātes, mēs esam apmēram pa vidu – tikpat labi kā vidēja Rietumu valsts. Protams, vienmēr var būt labāk, par to nav šaubu, reizē nekad nav ideāli, par to arī nav šaubu. Latvijai, protams, jāpieliek pūles, lai uzlabotu mācību kvalitāti. Sekmīgāko valstu izglītības sistēmas rāda, ka

izvēlētā apmācības metode ir mazāk svarīga par paša skolotāja kvalitāti,

jo, piemēram, Makenzī pētījumā par to, kuras skolu sistēmas pasaulē ir sekmīgas un kuras mazāk sekmīgas, atklāts, ka vissekmīgākās ir tās skolu sistēmas, kurās par skolotājiem kļūst desmit labākie procenti no klases. Citas ievērojamas korelācijas viņi neatrada. Pats svarīgākais ir paša izglītotāja kvalitāte. Tāpēc arī Latvijā, ja mēs gribam uzlabot skolēnu kvalitāti, pirmkārt, ir jāuzlabo skolotāju kvalitāte. Manuprāt, jābūt augstam atlases konkursam, lai kļūtu par skolotāju, arī, uzņemto pedagoģijas studentus, nepieciešama stingra atlase. Tas nodrošinātu, ka tikai paši labākie māca mūsu bērnus.

DB: Kāda vecuma bērni piedalās radošās domāšanas apmācībā?
J.O.: 7. un 10.klase.

DB:Tagad, kad tik daudzi pamet Latviju, vai neesi domājis par aizbraukšanu?
J.O.: Es jau esmu prom, vismaz trešdaļu no visa laika.

DB: Darba komandējumos?
JO: Jā, jā, jā. Es lielākoties strādāju ārpus Latvijas, bet Latvija ir laba vieta, kur dzīvot, lai strādātu šādā plašākā areālā. Te ir teicama lidosta ar labiem savienojumiem par saprātīgu cenu, līdz ar to ir diezgan viegli strādāt visā Eiropā.

DB: Vai ir gadījies, ka notici idejai, kas vēlāk tomēr sabrūk?
J.O.: Jā, protams, mēs uzņēmumā veidojam daudz jaunu produktu vai pakalpojumu, un vairāki no tiem ir arī izgāzušies.

DB: Un kuru ir vairāk – veiksmīgo vai neveiksmīgo?
J.O.: (smejas) Grūti teikt, neesmu nekad skaitījis. Protams, gana daudzi ir izgāzušies. Lai arī jebkuru izgāšanos iespējams modificēt, pārvērst nākošajā, tas ir dabisks izaugsmes process. Par laimi, līdz šim nav bijis nekā tāda, kas būtu pavisam jāatmet. Ikviena neveiksme ir kā vecs zaldāts, kas, lai arī nošauts kara laukā, nekad nemirst, jo ir kaut ko devis nākotnei.

SR: Vai tu proti atzīt savas kļūdas – ar distanci objektīvi novērtēt, kad bijusi taisnība un kad ne? Un ko tu ar šīm atziņām pēc tam iesāc? Atceros pirms neilga laika tavu plaši izskanējušo viedokli par devalvāciju…
J.O.: Jā, protams. Piemēram, runājot par devalvāciju, es uzskatu, ka man bija krasa taisnība, un tas arī ir pierādījies, īpaši – Latvijā. Lietas notika tieši tā, kā es aprakstīju. Man liekas, ka pieļauta kosmiska kļūda, ka devalvācija netika un netiek veikta.

DB: Kāpēc tā netiek veikta?
J.O.: Es nezinu, visdrīzāk bailēs no tā, ka kaut kas slikts var notikt. Bet tā ir kosmiska kļūda tāpēc, ka bez ekonomikas stimulēšanas nav iespējama bezdarba samazināšanās jēgpilnā apmērā. Bet, ja bezdarbs nesamazinās, tas kļūst par milzīgu sociālu problēmu, tāpēc, ka valsti pamet tādi jauni cilvēki kā tu, kas ir teicami apmācīti par nodokļu maksātāju naudu, izmaksājuši saviem vecākiem un man, kā nodokļu maksātājam, ārkārtīgi lielu summu, bet tagad vienkārši strādā ārvalstīs, kur pelna naudu ārvalstu nodokļu maksātājiem. Tā ir nenormāla izšķērdība zaudēt šāda veida cilvēkus. Man arī ir bērni, es zinu, kas tie ir par izdevumiem izaudzināt bērnus, kas tās ir par pūlēm. Ļaut tiem aizbraukt ir katastrofāla izšķērdība, nerunājot nemaz par to, ka tādējādi tiek apdraudēta ekonomikas tālākā attīstība vai valsts pastāvēšana. Kamēr bezdarba jautājums netiek atrisināts, kamēr mēs nevaram nodrošināt darba vietas savai jaunatnei, mums ir jādomā par to, kā mēs stimulējam ekonomiku. Diemžēl ekonomikas stimulācija Latvijas apstākļos nav iespējama bez valūtas relatīvā piesaistes kursa maiņas jeb t.s. devalvācijas. Tāpēc mums ir pārāk augsta tieksme patērēt importa preces. Mēs nevaram trūkstošo naudu bezgalīgi aizņemties, tas nav normāli, eksportam jāpārsniedz imports. Bet, kamēr tā nav, mūsu ekonomika turpina bremzēt.

DB: Tavuprāt, tas ir stulbums vai ļaunprātība?
J.O.: Es domāju, ka stulbums un bailīgums.

DB: Vai, redzot šo visu, tev nav īstais brīdis iesaistīties politikā, lēmumu pieņemšanā?
J.O.: Es būtu tikai viens no simts politiķiem Saeimā un nevarētu ar savu balsi neko izdarīt, jo es būtu tur viens pret simts. Tāpēc man šķiet, ka daudz pareizāk būtu, ja es varētu politiķiem detalizēti izklāstīt savu viedokli par to, kā būtu pareizi rīkoties, lai viņi varētu saprast, kādas ir praktiskās alternatīvas un sekas jebkuram no attīstības ceļiem, un tad izvēlēties, un visi kopā pareizāk nobalsot. Tāpēc

es domāju, ka tas, ko es uzrakstu savās nedaudzajās brīvajās stundās, ir daudzkārt svarīgāk, nekā iet uz Saeimu. Jo, ja es būtu Saeimā, es nevarētu tajā laikā neko rakstīt.

Tajā laikā man būtu jāraksta runas Saeimai un jāklausās citu runas, jādebatē, jāgatavojas, un tādējādi paietu ļoti daudz laika šajā praktiskajā politikā ārpus sfēras, kuru es pārzinu, un tas vienkārši nebūtu racionāli. Man jau tā ir ļoti ierobežots laiks, visu nevar paspēt, tāpēc jāizvēlas kompromisi. Es tiešām domāju, ka varu atstāt daudz lielāku iespaidu, uzrakstot rakstu Rīgas Laikā, nekā pareizi vai nepareizi nobalsojot Saeimā. Es arī domāju, ka mans viedoklis šobrīd ir pārpartejisks, tas nav piekrītošs vienai vai otrai partijai, proti, tas ir kaut kas, kas būtu jādara Saeimai kopumā. Tā ir praktiska attīstības platforma, kas jādara visiem reizē.

DB: Vai tu vari nosaukt pēdējā gada trīs, tavuprāt, labākos Latvijas dizaina piemērus?
J.O.: Es visvairāk darbojos celtniecībā, tāpēc arī tajā jomā visbiežāk pamanu labos piemērus. Man ļoti patika Drupu māja. Man patīk Berga bazārā tirgotie skandināvu stila finiera krēsli. Vēl daži konceptuālie zīmējumi, ko veido rūpniecisko dizaineru grupa Inter Design, kuri veidojuši mūsdienīgu, pārdomātu un lakonisku Latvijā ražota siltumsūkņa dizainu. Un ir daudz citu labu dizaina firmu Latvijā, preču iepakojumi un citi darbi. Piemēram, firmas DPJN rūpniecisko preču iepakojuma darbi ir labs latviešu dizains. Man patīk, kā darbus noformē Mellis.

DB: Vai dizaineri šobrīd var kaut kā nākt pretī Latvijas uzņēmējiem, iepazīstināt ar sevi, piedāvāt savu darbu?
J.O.: Jā, bet nav slikti arī pozicionēties globālāk, paskatīties, kas notiek citās valstīs, iemācīties, kā dizains tiek veidots citur.

DB: Kādi ir trīs soļi līdz veiksmīgam rezultātam – uzņēmumam, dizainam, jebkam? Kas nosaka veiksmīgu rezultātu un kas ir jādara, lai būtu veiksmīgs?
JO: Es domāju, ka nav nekādu konkrētu lietu. Vienkārši jāstrādā. Malkolmam Gledvelam bija teorija, ka cilvēks kļūst radošs tad, kad nostrādājis vismaz desmit tūkstoš stundu kādā noteiktā specialitātē.

DB: Kādi ir tavi nākotnes plāni?
J.O.: Turpināt līdzšinējā veidā strādāt.

(Intervija ierakstīta 2010. gada oktobrī. Ilustrācija: designblog.lv)
Jānis Ošlejs Twitter – http://twitter.com/#!/@Oslejs

!!!
Sadarbībā ar grāmatu apgādu Zvaigzne ABC, piedāvājam iespēju iegūt savā īpašumā rakstā pieminēto Edvarda De Bono grāmatu ‘Sešas domāšanas cepures’ par brīvu! ‘Sešas domāšanas cepures’ māca uz jebkuru ideju, problēmu, procesu paskatīties no sešiem dažādiem skatpunktiem, kas ir De Bono radošās domāšanas metodes pamatā.

Izspēlēts tiks viens grāmatas eksemplārs, un, lai pie tāda tiktu seko mums www.twitter.com un līdz trešdienas (8. decembra) plkst. 18.00 retvīto šo ziņu:

Gribu tikt pie grāmatas ‘Sešas domāšanas cepures’: http://bit.ly/hdyMSd!

(Par to, kurš laimējis grāmatu, paziņosim īsi pēc plkst. 18.00).

Konkurss  noslēdzies un pie  grāmatas ‘Sešas domāšanas cepures’ tiek @Differentgirle. Suminām!

Līdz 15. augustam iespējams pieteikties EESC Design ZeroNine konkursam. Jāiesniedz produkts ar iepakojumu, kurš ir inovatīvs, paredzēts mūsdienīgai, mobilai un internacionālai mērķgrupai līdz 30 gadiem. Varētu teikt, ka tēma par inovatīvu un videi draudzīgu, ilgtspējīgu  dizainu ir ļoti populāra pēdējā laikā, tomēr uzvarētājs saņem EUR 10 000, otrā vieta 4000 un trešā 2000. Varbūt ir vērts pacensties? (turklāt šī ir lieliska iepēja, kur sadarboties produktu dizaineriem ar grafiskajiem). Nolikums un info šeit.