karlssonwilker inc. is a New York City design firm founded in late 2000 and run by Jan Wilker and Hjalti Karlsson. The two met while working for Stefan Sagmeister. But you knew that already if you have read their interview with Dizaina Studija magazine… So four years later, here is a quick 10+10 interview!

1. Please tell us about yourselves. Could you tell me how you got introduced to graphic design, where did you study?

Hjalti went to art school in Iceland for one year, then moved to New York to study at Parsons School of Design. Jan grew up in Ulm (check it out, it’s a city with an important design history), then started studying architecture before switching to design.

2. How did you end up in New York? What was the reason why you both left your countries and emigrated to NY?

Hjalti [see above] to study at Parsons. Jan wanted to work with Stefan Sagmeister, and he happened to have his office in New York, so i came to New York for an internship with him. that was in 1999. Now i’m very glad he was in was New York.

3. Do you feel that working at Stefan Sagmeister studio left an imprint of his working methods & aesthetics or you shared similar vision before joining him?

Absolutely, huge influence on us. Aesthetically less and less over time. When we started out with our own studio, we took over many things without questioning (like having multiple phone lines, which it turned out we didn’t need; or having one intern every 3 months, 4 times/year), some things we consciously continued (buying Filemaker and keeping a good contact list), and many others we consciously opposed (we don’t use sketchbooks). Obviously both of us were drawn to him and his work by a genuine feeling of respect, interest, maybe even empathy.

3.5 …Previous question was meant to be a bit provocative as you seem to be working almost on opposite spectrum of means to visualise projects — if Stefan uses a lot of handwriting, analogue imagery & materials, you seem to work heavily with digital tools? Is there a bit of «teenage» rebellion?

We would say that it’s more a thing of being from a different generation. For us, computers were normal, we don’t really have a life as a designer before computers. computers are not dangerous and detrimental when it comes to creativity (as our old teachers would constantly warn us); it’s actually the best tool to enable it. We sketch on the computer.

4. Ok, last one involving Stefan — In an interview with Stefan Sagmeister said that his small-studio (3 people) model was taken/inspired by Tibor Kalman, you are continuing this «tradition» in third generation… Why so? Is there a tipping-point after which there is no way back?

We tried it few times in our, by now already, 10 year history to grow to 6-7 people, but our studio always turned into a small agency, with hierarchies and group dynamics. the tightness falls apart, and politics and agendas creep in. Hjalti, myself, Nicole, and one intern seems to be a good size. but ask us again in few years, who knows what will happen by then.

5. Your projects differ very much from each other (unlike other designers who tend to impose their own style/aesthetic) — how do you achieve this, could you tell about your creative process? How do you maintain steady flow of creative & innovative output?

The one thing we could say about our process is that it is organic. There are no set rules or systems when it comes to approaching a project. Whoever is free at the time starts it, but that doesn;t mean the project is his. It’s a very low-ego office, focussing on the best outcome, and (hopefully) not on personal goals or vanity.

6. You often work with advanced technology – in The Urban Visual Recording Machine you gathered real-time data, which was then printed on the spot, for MTV idents you created a 3D ORB, which reacts to sound, designing typeface for ADC Young Guns, the temporary Vitra Store Under-Construction interiors etc. – do you collaborate with others on the technical parts or learn the tools/software yourself? Do you learn as you go along or try to explore these different tools through experimentation before using in real life projects?

We do, want and need to collaborate on some projects, makes a complicated project always better. Soemtimes the experimentation with a new tool happens within a client project, sometimes within in-house projects. In-house projects are different from personal projects. We don’t work on personal projects, meaning projects away from the studio. In-house projects for us are projects that we do within the context of our design peers, like designing a cover for design magazine.

7. Does space where you work matter to you? How long have you been at your present studio space (I assume from the begining?) and how does it influence you?

We really like our studio space, and always have. We’ve been here for 11 years, and nowadays the other 2 floors above us (there is a Dunkin Donuts on the ground floor) is all designers. It’s a small building, were we have a full floor. Our space had a bar built in when we moved in. We have a little outdoor first floor backyard space. We like being here, it almost never feels like work.

8. When visiting your studio in 2007 I was surprised about your pessimistic/non-glamurous attitude about everyday running of design studio… Now after running my own studio for 6 months and experiencing the day-to-day struggle, I see what you mean. Has anything changed in these 11 years for Karlssonwilker? What would be your advice for new studios/designers who are about to start a studio?

We are laughing every day here in our studio, and try hard (and mostly successfully) to make every day a good day in the office. We enjoy every day. We don’t look at the studio as if our lives would depend on it. What we do day to day has to makes us happy first and foremost, none else. But if that works, chances are high it also works on other people.
The reason I present daily studio life in an unglamorous light is, because it is. Students and young professionals have false hopes and notions about what we all do, and I don’t need to stand in front of a group of students and tell them how awesome everything (and in return I am) just to feel better and further confirm their mislead expectations.

9. Could you tell us more about SahreVictoreWilker? What kind of experience & form of workshop should people expect there?

SVW was founded by Paul Sahre, James Victore, and myself (Jan) a bit over 4 years ago. We all were (and still are) teaching a lot. The three of us are very different, but then again we have some similarities. We are good friends, but don’t care too much about the others’ design. It’s an annual design workshop here in New York, with people coming from all over the world to work hard, talk and play hard with the three of us. What is very special to me is that it’s the three of us in the room, making it impossible to hide behind the usually perceived monopoly of truth that a teacher has. We have to be extra sharp and open-minded, and fantastic discussions and disagreements happen. As far as what to expect; what we hear back from past participants is amazing and very encouraging; the best one for me being an email from a former participant’s wife, telling us “whatever you did to him during that week, thank you so much!”

10. What awaits us in future? The all-knowing-source-of-knowledge Wikipedia states that KarlssonWilker is for sale with a price-tag of $30′000′000, could you tell us the joke?

Well, about that, this is by now a very very old joke, ca. 2006. Back then we wanted to prove the point that people (highly unrealistically) think New York is all golden and shiny (if you make it in New York…), so we put on our website that our studio is for sale for $10 Million. People actually believed that our tiny studio could be worth this crazy amount of money, telling us “guys, please don’t do it, don’t give up!”. Then we upped it to $30 Million. Now we are millionaires, on the web at least.

Veidojot DesignBlog, bieži vien nākas domāt par latviešu valodu – gan burtu dizainu, diakritiskajām zīmēm un dizaina terminoloģiju, piemēram, mēģinot iedzīvināt latviešu valodā anglisko terminu tulkojumus – type, typeface, typography utt. Arī profesijas nosaukums aizvien bijis neskaidrs – Latviešu valodas aģentūras speciālisti mums atbildējuši, ka pareizi būtu teikt “grafiskais dizaineris”, turpretī Ministru kabineta apstiprinātajā profesiju klasifikatorā minēts “grafikas dizaineris”. Lai tuvotos skaidrībai šajos jautājumos un runātu par valodas dizainu un dizaineru valodu, uz sarunu aicinājām profesionālu latviešu valodas lietotāju – praktiķi, ilggadēju žurnāla Rīgas Laiks un citu publikāciju valodas redaktori un korektori Gunu Kalniņu.

DB: Ir redzams, ka valoda visu laiku aug un attīstās – kādi vārdi izzūd, citi nāk vietā. Kā jums šķiet, kā latviešu valoda ir attīstījusies pēdējo 30 gadu laikā?

GK: 30 gadi ir ļoti īss laika posms, jūs, iespējams, spriežat pēc sava mūža. Valoda mainās daudz ilgākā periodā. Protams, paātrinājums ir jūtams. Agrāk pārmaiņas bija lēnākas, tagad daudz kas mainās neticami zibenīgi, grūti pat izsekot. Taču es joprojām neesmu zaudējusi pārliecību, ka valoda ir dzīvs organisms – slimāks vai veselāks, citreiz tai ir labvēlīgāki apstākļi un citreiz – mazāk labvēlīgi. Bet es ļoti ticu latviešu valodai, viņa izdzīvos. Par latviešu valodu mierīgi var teikt “viņa”, tas nav tik stingri, kā raksta grāmatās, ka visas nedzīvās būtnes ir “tās” un visas dzīvās – “viņas”. Ikdienā runājot, mēs pamanām, ka ir vajadzīgas nianses un elastība.

DB: Kas nosaka izmaiņas valodā?

GK: Mūsdienu izmaiņas ietekmē informācijas apmaiņas ātrums. Agrāk, sarakstoties ar vēstulēm, varēja, uzmanīgi lasot, pamanīt kādus jaunus vārdus, ko sarunas biedrs lieto, padomāt, vai es arī tā rakstīšu, un, ja vārds liekas iederīgs, sākt to lietot. Tagad tas viss ir daudz ātrāk, jauno var pat nepamanīt. Bet man interesē valodas sīkumi, cenšos tiem sekot līdzi. Ļoti jauki ir, ka neveikli vai lieki jauninājumi mēdz nobirt. Nevar viens cilvēks izdomāt – tagad es kaut ko iesākšu un tas aizies. Protams, ir gadījumi, kad tā izdodas. Taču valoda tomēr ir saziņas forma, un lietotāju ir vesels loks. Aprite ir kļuvusi ātrāka, taču

cilvēkiem, kas lieto valodu, nevar neko ne piespiest, ne likt, ne iestāstīt.

Vienalga, ko nolemtu valodnieki, viss būs atkarīgs no lietotāja. Vecais gadījums ar “čipšiem”. Viens ir “čipsis”, vairāki ir “čipši”. Tā ir sistēma. Taču valodnieki nolemj, ka labskanības dēļ jāsaka “čipsi”, kas nav sistēmiski pareizi. Uz paciņām ir rakstīts Ādažu čipsi, bet, kad Gustavo pirms daudziem gadiem tos reklamēja, viņš automātiski teica pareizi – čipši. Tātad “čipsi” ir bijuši valodnieku neveiksme. Mēs arī Rīgas Laikā rakstām čipši. Mums ir daži savi valodas lietojuma likumi.

DB: Kurā brīdī jaunie vārdi kļūst par likumu?

GK: Garlaicīgs jautājums (smejas). Ne par likumu man gribētos runāt. No vienas puses – jaunu vārdu izgudrošanai ir radošais aspekts – ja lietotājs redz, ka ar tiem vārdiem, kas ir viņa krājumā, kaut ko pateikt vairs nav iespējams, viņš izdomā kaut ko jaunu. Reizēm ir kāda jauna lieta, kurai nav vārda, un tas ir jāizdomā. Tad parasti tas, kurš nāk ar šo jauno lietu, nāk ar visu vārdu. Šeit žurnālā es tikai tādus redzu. Kāds Rīgas Laika autors aizbrauc uz Jemenu, paskatās, ka visi vīrieši ir žvingulī un visiem aiz vaiga sabāztas lapas, kas nav ne kokas lapas, ne kādas citas jau zināmas narkotikas. Šīs aug tikai Jemenā, pēc 24 stundām tās zaudē iedarbību, eksportēt tās nevar, ekstrahēt nevar, neko nevar, tikai aizbāzt aiz vaiga un būt “pillā”. Autors par to rakstīs, un tad mums šeit ir jāizdomā, kā šīs lapas nosaukt saskaņā ar oriģinālo arābu vārdu. Un tā rodas jauns vārds – kopā ar raksta autoru nosaucām to augu par gatu, variants “kats” palika rezervē.

DB: Tad izrādās, ka jaunie vārdi rodas Rīgas Laika redakcijā!

GK: Jā, diezgan daudz kas notiek šeit. Grāmatās lēnāk ienāk jaunie vārdi, sarunās tie ienāk un pazūd, bet žurnālā mēs esam spiesti un aicināti tos pierakstīt un fiksēt, tāpēc arī domājam par labāko veidu, kā to izdarīt.

DB: Bet kā tas ir – jūs ieviešat jaunus vārdus caur žurnālu, citi noskatās un arī sāk radīt jaunus vārdus vai arī lietot jūsu ieviestos. Cik tas ir korekti – tik brīvi rīkoties?

GK: Lūk, tagad jautājums vairs nav tik garlaicīgs (smejas). Tātad – vārdus rada cilvēki. Vienmēr tā ir bijis, runa nav tikai par pēdējiem 30 gadiem.

Arī “burtnīca” ir cilvēka izdomāts vārds, arī “arhitektūra” – tos 19. gs. vidū ieteica Atis Kronvalds. Rainis, piemēram, saīsinot garākus, kuri viņam nederēja tulkojot Gētes “Faustu”, izdomāja vārdus “mīla” un “kaisle”. Latviešu valoda nav iznākusi no meža.

Citi cilvēki kāda jaunradītos vārdus vai nu pieņem, vai nepieņem. Vēlāk tikai pieslēdzas terminologi, kuri jaunvārdus fiksē ar likuma spēku kā normu, ja vien šie vārdi iederas sistēmā. Valodniekiem ir plašāks skatījums uz sistēmu, viņi var redzēt, kad nepieciešama iejaukšanās. Piemēram, diezgan pēkšņi paplašinoties datoru lietojumam, ienāca gūzma jaunu vārdu, kuru izdomāšanu nevarēja atstāt tikai lietotāju ziņā. Valodnieki nāca ar piedāvājumu, kas vienmēr būs labāks par to, ko mēs varam izdomāt katrs pats, jo viņu piedāvājums ir sistēmā. Kad kāds jaunais vārds ir apstiprināts, tālākais ir atkarīgs no likuma paklausības. Tas ir līdzīgi kā ar nodokļiem, tie ir noteikti likumā, taču katrs pats izvēlas tos maksāt. Tāpat ir ar vārdiem – Terminoloģijas komisija apstiprina, bet lietojums ir katra paša ziņā. Mūsu pašcieņa – kā mēs lietojam valodu dažādās aprindās un kompānijās. Piemēram, esmu ievērojusi, ka ceļu būvētājiem vai Mākslas akadēmijas studentiem agrāk bija svarīgi sazināties labā latviešu valodā. Turpretī ir citas nozares – pārdevēji, celtnieki, betonētāji, kuriem ir citas prioritātes un viņiem varbūt nav svarīgi sarunāties labā latviešu valodā. Vai, piemēram, eksistē fiziķu un matemātiķu profesionālais žargons, un viņi savā starpā saprotas.

DB: Pastāstiet, lūdzu, vairāk par valodas sistēmu. Piemēram, par galotnēm – kāda jēga ir visu latviskot, pievienojot galotnes? Piemēram, Aksels Rouzs vai Maikls Džeksons. Reizēm pēc šādas latviskošanas ir ļoti grūti atrast oriģinālu. Kāds tam ir nolūks?

GK: Latviešu valodā vārdi ir lokāmi. Visās valodās tā nav. Tikai nedaudzās valodās loka gan īpašības vārdu, gan lietvārdu, visus vārdus kopā. Latviešu valoda ir ļoti sena, mums ir savs indoeiropiešu valodu zars – baltu valodas, kurā tikai leišu valoda ir vēl senāka par latviešu, trešā – prūšu, jau ir pagalam. Gribētos lepoties, ka mums šāda tradīcija ir, grūti pateikt, cik ilgi vēl tā noturēsimies. Es domāju, ka mēs ar latviešu valodu diezgan labi tiekam līdzi progresam.

DB: No kurienes jums šāds optimisms? Latvieši taču izmirst, cilvēki ar roku vairs rakstīt neprot, tviteris visu lakonizē. Kas jums liek ticēt latviešu valodas spēkiem?

GK: Valoda balstās uz četriem principiem – uz pašcieņu, sistēmu, tradīciju un tēlainību. Turklāt es esmu pamanījusi, ka pēdējā laikā valoda ir kļuvusi sevišķi tēlaina. Latviešu valoda vienmēr tāda ir bijusi.

Pat zinot, kā riņķo saule, mēs aizvien, pat tagad, 21.gadsimta otrajā desmitgadē, sakām, ka “saule lec”. Tas taču ir ārprātīgs anahronisms!

Bet skaisti. Tēlainība parādās arī īsziņās. It īpaši jauni cilvēki savā starpā sazinās ļoti tēlaini, saprazdami, ka nav daudz zīmju saziņai. Rezultāts līdzinās pat dzejai!

DB: Piemēram?

GK: Piemēram, tviteris ļoti labi asina prātu. Cik daudz bez jebkādas liekvārdības un pļāpāšanas var pateikt 140 zīmēs! Un tas nemaz nav slikti, jo, man šķiet, ka pavisam drīz garus tekstus vairs nerakstīs. Un arī nelasīs.

DB: Jā, bet līdz ar tviteri cilvēki taču aizmirst arī komatus un visu pārējo.

GK: Jā, tas man īsti nepatīk, tā ir otra puse – tie, kuri nespēj sasniegt tēlainību un konkrēto izteiksmi, sevi pielabo mehāniski. Bet labākajos piemēros nekā tāda nav. Man pašai no jauninājumiem ir pielipis tas, ka nelietoju lielos burtus teikuma sākumā – tā poga nav ērta un nav lielas vajadzības. Teikuma beigās gan lieku pieturzīmi, tas man ir svarīgi. Jo to, kur meilā sākas teikums – to tāpat nevar sajaukt. Tomēr es aizvien pieķeru sevi, ka uzrunātā cilvēka vārdu vēl neatļaujos rakstīt ar mazo burtu. Smalkākās saziņas formās man arī “tu” gribas rakstīt ar lielo burtu.

DB: Vai tas nozīmē, ka jēga un loģika tomēr ir priekšā likumam?

GK: Jā, tas, ko jūs saucat par likumu, tā ir fiksēšana, formēšana. Bet valoda vienalga veidojas ļoti radoši.

DB: Vai visiem ir atļauts piedalīties valodas radīšanā, vai tomēr ir kādi izredzētie (valodnieki un citi)?

GK: Nē, izredzēto nav, aicināti ir visi. Man patiktu, ja to darītu gudrāki un izglītotāki lietotāji. Taču reizēm tieši no nezināšanas nāk ļoti radošas lietas. Tāpēc nevarētu teikt, ka valodas veidošana ir ierobežota.

Neveiksmīgo tāpat atmet, un tas valodā nepaliek.

DB: Un kā ir ar šo vārdu atmešanu? Piemēram, vārda “ka” izzušana – tik daudz cilvēku tā vietā lieto “kad”, kas nozīmē pavisam kaut ko citu.

GK: Šis jautājums attiecas uz pašcieņu. Ja jums tas ir svarīgi, noteikti lietojiet pareizi un pieskatiet savu valodas lietojumu. Par “ka” un “kad” kāds no fonētikas speciālistiem skaidroja, ka saiklim “ka” beigās ir mēmais uzsvars, tāpēc, pat nelietojot tā vietā nepareizo “kad”, arī “ka” beigās var dzirdēt vēl skaņu. Iespējams, šī jaukšana nav nezināšana, bet artikulācijas jautājums.
Man traucē pavēles un īstenības izteiksmju jaukšana. Lai gan, šķiet, Raiņa laikā tās vispār nebija nošķirtas. Bet mūsdienās ļoti daudzi lieto nepareizi, arī diktori televīzijā. Pavēles izteiksme nenozīmē tikai pavēli ar izsaukumu galā, tas var būt arī jebkurš pamudinājums, ierosinājums. Bet, ja nav pavēles izteiksmes, es redzu, ka tas ir tikai konstatējums. Un man ir svarīgi, lasot vai klausoties, saprast, par ko ir runa. To es saklausu.

DB: Bet Latvijas televīziju teksti taču vispār ir tik ļoti atrauti no realitātes – tur nelieto ne žargonus, ne rupjus vārdus. Lai arī ikdienā mēs taču tos lietojam. Kāpēc valodai televīzijā vajadzētu būt citādai nekā ikdienā?

GK: Nē, valodai nav nepieciešams būt citādai. Bet ir diezgan grūti novilkt robežu. Jo ir pierādīts, ka,

piemēram, rupjības, kas netiek pat pamanītas ikdienas runā, ļoti izceļas, ja parādās nodrukātas žurnālā

vai runātas teātra izrādē. Mēs, iespējams, pat nekad neesam redzējuši tos vārdus uzrakstītus, tie dīvaini izskatās. Un visas runātās rupjības pierakstot kļūst pārāk stipras. Tās izskatās uzspēlētas un pievērš nevajadzīgu uzmanību tam, kas ikdienā pat paslīd gar ausīm.

DB: Izklausās, ka valoda tiek īpaši dizainēta. Kā jūs redzat šo divu nozaru – valodniecības un dizaina – attiecības?

GK: Tas sasaucas ar diskusiju par terminu “grafikas dizains”. Mākslā grafika ir tēlotājmākslas veids, kas aptver zīmējumu un uz zīmējumu balstītus iespieddarbus.
Grafika valodniecībā nav tas pats, kas grafika mākslā, tā ir kādas valodas rakstības līdzekļu kopums – grafēmas, pieturzīmes utt. Tā ir arī attieksmju kopums, kas veidojas starp kādas valodas raksta zīmēm – grafēmām – un tās fonēmām, zilbēm un vārdiem. Tātad grafēma ir valodas rakstu zīmju funkcionāls pamatelements. Atbilstoši raksta sistēmai, kuru jūs nupat nosaucāt par dizainu, grafēma attēlo noteiktu fonēmu, zilbi vai vārdu. Ķīniešiem, japāņiem grafēma attēlo veselu vārdu, citām tautām – zilbi, bet latviešiem grafēma parasti attēlo vienu burtu, retāk – burtu kopu (“dz”, “ie”). Tātad tā ir latviešu grafika.
Nav šaubu, ka tas ir dizaina jautājums. Visu rakstu zīmju kopums ir grafēmika. Latviešu valodas grafēmikas pamatā ir latīņu burti, kas papildināti ar diakritiskajām zīmēm.

Starp citu, latviešu valodas rakstībā diakritiskās zīmes radās tā, ka 19. gadsimtā latvietim Jurim Bāram, kurš esot bijis mediķis, tomēr domāja par valodas dizainu, bija draugs – no Prāgas Kārļa universitātes. Piemēram, “č” fonēmu iepriekš pierakstīja pēc vācu parauga ar čupu burtu kā “tsch”, bet, veidojot pašreizējo rakstību, šis čehu draugs ieteica rakstīt kā “c” ar jumtiņu. Tātad ir bijuši cilvēki, kas arī domājuši par latviešu valodas dizainu un radījuši to tādu, kādu lietojam šobrīd.

DB: Jā, bet kāpēc svešvalodu īpašvārdu atveidē nevaram saglabāt oriģinālo pierakstu? Tā taču būtu ērtāk, funkcionālāk.

GK: Tātad – latviešu valodā svešvalodu īpašvārdus atveido atbilstoši šo vārdu izrunai. Visdrīzāk, uzdodot šo jautājumu, jūs domājat tikai par tiem dažiem angļu popmūziķiem, kuru vārdus gribētu redzēt pierakstītus oriģinālā. Bet kas tālāk –vai krievu vārdus rakstīsim kirilicā, arī Latvijas krievu? Un rīdziniekiem, kam ir uzvārdi, cēlušies no citām valodām – tos rakstīsim oriģinālā? Satler, Schlesser, Sibarth. Un ko iesākt ar japāņiem, korejiešiem, ķīniešiem? Tāpēc pagaidām turamies pie šī, senā, arhaiskā modeļa latviskot pilnīgi visus citvalodu personvārdus.

DB: Un kā ir ar ģeogrāfiskajiem nosaukumiem? Kāpēc, piemēram, pēkšņi parādījās Nēderlande Nīderlandes vietā?

GK: Par Nēderlandi ir stāsts, kuram manu uzmanību pievērsa nēderlandiešu valodas zinātāja Inese Paklone. Nīderlande ir vāciešu lietotais apzīmējums, un tā kā šeit, Latvijā, pirmie nokļuva vācieši, mēs pārņēmām šo pašu lietojumu. Bet nēderlandiešiem pašiem dažādu vēstures notikumu dēļ vācu forma nemaz nav mīļa. Kāpēc mums to vilkt mūsu valodā līdzi? Tātad valoda balstās cilvēciskās attiecībās, nevis no gaisa pagrābtos likumos. Viss ir atkarīgs no mūsu kontaktiem ar citām zemēm. Indonēzijas galvaspilsēta ir Djakarta, bet mēs lietojam kolonizatoru – angļu – versiju “Džakartu”. Viss atkarīgs no tā, kas mums šos vārdus atved.

DB: Bet kā, piemēram, ar citiem nosaukumiem – Yahoo, Windows, Microsoft. Kāpēc latviski netiek rakstīts jahūis, vindouzs un maikrosofts, bet saglabāts oriģināls?

GK: Ar brendiem ir citādi, tur bizness liek saglabāt rakstību. Tomēr tur arī rodas jautājumi. Piemēram, šo brendu izruna. Ja radio reklāmā saka “dzeriet kokakola”, man tas griežas ausīs, jo es zinu, kas ir Coca-Cola, es gribu šo vārdu locīt. Vai vēl trakāk – piemēram, Parex Līzings arī ir nolēmuši, ka ir brends. Reklāma skanēja “nāciet pie mums uz parekslīzings”, bez locījuma izklausās jocīgi.

DB: Tātad, jūsuprāt, arī šie būtu jāloka?

GK: Jā. Tas, protams, nenotiek uzreiz. Locīt varam sākt tos vārdus, kurus esam apguvuši un uzņēmuši latviešu valodas sistēmā, ar tiem vārdiem varam brīvāk rīkoties. Taču lietotāji ir dažādi, un daži to, kas man vai jums šķiet pašsaprotams, iespējams, dzird pirmo reizi. Tas vēl nav atrisināts. Žurnālā es vienmēr kaut kur pamanīšos atstāt oriģinālformu cilvēkiem, par kuriem ir runāts Rīgas Laikā. Vai nu kādā darba nosaukumā, vai izmantotajā literatūrā vai atsaucēs.

DB: Ko iesākt, ja kāda vārda nozīme latviešu valodā jau ir aizņemta, taču pats vārds nepieciešams, jo ir ienācis kāds jauns lietojums? Piemēram, vārds “tipogrāfija” latviešu un angļu valodās, arī – citās, nozīmē atšķirīgas lietas. Latviešiem tā ir iespiestuve, citiem – grafisko dizaineru darbs ar burtiem.

GK: Visdrīzāk, tādā gadījumā latviešu valodā šīs nozīmes izteikšanai jāatrod cits vārds. “.-grāfija” salikteņos tiek lietota ar nozīmi “raksts”, “aprakstīšana”, “grafiska atveidošana”. Piemēram, stenogrāfija, litogrāfija, ģeogrāfija. Varbūt precīzāk būtu “tipografika”?

DB: Jā, bet ar to “tipo”/”type” vispār ir sarežģīti. Latviski “type” ir burts, bet tāpēc mums trūkst apzīmējuma vārdam “typeface”. Pilnīgs strupceļš!

GK: Tas nav strupceļš, tā ir brīva vieta jūsu radošajām idejām!

DB: Man tomēr nepalika skaidrs, vai pareizi ir “grafikas dizains” vai “grafiskais dizains”.

GK: Grafikas. Dizains nav grafisks, tā nav viņa īpašība vai adjektīvs. Burtu grafika un grafikas dizains. Tātad grafika valodniecībā ir valodas rakstības līdzekļu kopums, un jūs šo rakstības līdzekļu kopumu “dizainējat”. Grafika ir burta attiecība pret skaņu un burtu kopumi attiecībā viens pret otru.

DB: Tātad sanāk, ka mēs paši bieži vien varam izdomāt svešvalodu vārdu tulkojumus tam, kas latviski vēl nav nosaukts? Saukt burtu dizainerus par burtniekiem, “typeface” par “burtu seju” utt?

GK: Protams! Galvenais, lai jūs saprastu tie, kuriem tas ir svarīgi.

DB: Tas ir atvieglojums! (smejas) Latvijā līdz šim esam saskārušies ar to, ka, publicējot tekstus, komentāru par saturu gandrīz nemaz nav, parādās tikai kāds viens vai divi, kas iekomentē, ka atraduši gramatisku kļūdu tekstā. Kas cilvēkiem uzliek par pienākumu norādīt uz nebūtisku kļūdu tā vietā, lai diskutētu par saturu?

GK: Visdrīzāk vajadzība pēc līdzdalības un komunikācijas. Es nevaru to nosodīt.

DB: Kā ir ar svešvalodu simboliem latviešu valodā? Piemēram, angliskajos tekstos lietotais “&”? Vai latviešu valodā drīkstam to lietot? Vai, piemēram, pēdiņu lietojums arī atšķiras dažādās valodās? Ko lai mēs lietojam?

GK: Es jau neesmu noteicēja, katram jāseko saviem principiem, jo tos visus ir radījuši dzīvi cilvēki, arī interpunkcija mainās.

Visgrūtāk, protams, ir skolā. Es turu īkšķus, lai mani bērni laimīgi tiktu tai cauri. Es, piemēram, nezinu neko no tā, ko māca 12.klasē latviešu valodas stundās par stilistiku.

Tur māca, ka nedrīkst teikt “liekas”, bet jāsaka “šķiet”. Rīgas Laikā mēs nolēmām tieši otrādi, jo “šķiet” ir neērts ar šīm diakritiskajām zīmēm.

DB: Jā, tas ir saistīts ar burtu uztveres teorijām, cilvēki primāri uztver rindiņas augšējo daļu, tāpēc, ja apakšā ir mīkstinājuma zīmes, tas apgrūtina lasīšanu.

GK: Jā, re, cik gramatika ir tuva burtu dizainam!

Uzņēmējs un ekonomists Jānis Ošlejs, kurš izveidojis uzņēmumus www.primekss.lv (inovatīva industriālo grīdu ieklāšana), līdzdarbojies www.molport.com izveidē (kas ir kas līdzīgs ebay, tikai tiek tirgotas ķimikālijas) un plašākai auditorijai varētu būt labi pazīstams ekonomikas procesu komentāru dēļ žurnālā Rīgas Laiks un citviet, pirms kāda laika kopā ar domubiedriem nodibinājis ideju grupu „Radošuma pils”. Tās mērķis ir radošās domāšanas attīstīšana Latvijā un pirmais uzdevums – radošuma mācības ieviešana Latvijas skolu vispārējās izglītības programmās. Designblog aicināja uz sarunu Jāni, lai sīkāk uzzinātu par šo iniciatīvu, kā arī labāk saprastu radošuma mācības jēgu un praktiskās sekas dažādās sabiedrības dzīves jomās, t.sk. dizainā.
(+ Raksta beigās uzzini, kā vari tikt pie Edvarda De Bono grāmatas ‘Sešas domāšanas cepures’ par brīvu!)

DB: Tu daudz lasi, raksti, komentē, daudz tvitero, tev ir divi uzņēmumi, dažādas sabiedriskas iniciatīvas un citas aktivitātes. Kā tu tam visam atrodi laiku?
J.O.: Pirmkārt, tas neaizņem tik daudz laika. Otrkārt, ir svarīgi sadalīt savu laiku. Piemēram, es tvītoju tikai noteiktos laikos… Laika sadalīšana ir galvenais princips. Un tas labi strādā. Es domāju, ka grūtāk ir, ja mēģina darīt divas trīs lietas vienlaicīgi – rakstīt e-pastus, tvītot, skaipot, utt.

DB: Kas ir Radošuma pils?
J.O.: Organizācija, kuras mērķis ir veicināt radošo domāšanu Latvijā, un īpaši veicināt šādas domāšanas apmācību Latvijas skolās.

DB: Kā jums šobrīd tas izdodas?
J.O.: Ļoti labi – mēs sākām pagājušajā gadā, sadarbojoties ar Edvardu De Bono, kurš ir viens no pirmtēviem idejai par to, ka domāšana nav talants, bet prasme – respektīvi, ka jebkurš var iemācīties domāt; kā arī idejai par to, ka ir atšķirība starp radošo domāšanu un domāšanu, kas rada jēgpilnas lietas.

Tādā nozīmē, ka svarīgi ir nevis vienkārši būt radošam, piemēram, izdomāt slīpas durvis, kas, lai gan atšķiras no citām durvīm, taču nav radoši, jo šādām durvīm nav pievienotās vērtības, jo caur tām nav ērtāk iet, kā caur taisnām durvīm. Radoši ir izdomāt lietu, kas ir gan jauna, gan arī funkcionāla. Un tā drīzāk kļūst par dizaina domāšanu.

Latviski mēs biežāk lietojam vārdu radošā domāšana, lielā mērā arī sekojot De Bono terminoloģijai. Iecere ir mēģināt izmainīt vārda „radošums” lietojumu latviešu valodā, lai tas apzīmētu ne tikai t.s. radošās profesijas, piemēram, dizainerus, žurnālistus vai mūziķus, bet lai pateiktu, ka ikviens ir un ikvienam vajag būt radošam savā darbā, un radošumam jāizpaužas jēgpilnā pienesumā. Edvars De Bono ir izstrādājis skolēnu apmācības programmu, kura jau ir ieviesta apmēram divdesmit pasaules valstīs, tai skaitā – Jaunzēlandē, Kanādā un citur. Šo programmu mēs tagad ieviešam Latvijā, sadarbojoties ar Izglītības un zinātnes ministriju un Junior Achievement Latvia.

DB: Kāpēc tieši De Bono metode?
J.O.: De Bono, būdams eiropietis, bija ērtāk pieejams un personīgi atbalstīja šo iniciatīvu ar bezmaksas ieguldījumu un atbalstu, kas šobrīd nebija pieejams no citiem radošajiem domātājiem. Viņš bija arī Eiropas Radošuma gada vēstnieks, tātad Eiropā plaši pazīstama personība radošuma jomā, un viņa idejas joprojām fundamentāli ir pareizas. Es, piemēram, lasīju rakstu laikrakstā Newsweek, kurā bija aprakstīts tas, kas šobrīd būtu jādara Amerikas izglītības sistēmā, par tās kļūdām un trūkumiem, un secināts, ka arī tur šobrīd būtu vairāk jāmāca radošā domāšana. Un, lai arī šis raksts tieši nepieminēja Debono, bet izmaiņas, kuras tika ieteikts veikt amerikāņu bērnu izglītības procesā, bija tās pašas, kuras mēs tagad eksperimentālā kārtā esam ieviesuši septiņdesmit Latvijas skolās.

DB: Kā praktiski māca radošumu?
J.O.: Līdzīgi kā jebkurā citā mācību priekšmetā, arī radošumā tiek apgūtas prasmes. Līdzīgi kā mācoties matemātikas prasmi, jūs iemācāties, cik ir divreiz divi, tāpat radošums māca radošuma prasmi. Kopumā tā ir radošās domāšanas prasme, kas no vienas puses nozīmē iemācīties, koncentrēties un saredzēt daļu vispārējā un vispārējo daļā. Ir atsevišķas vingrinājumu grupas, kas uz to vērstas un kas palīdz nodefinēt, kas ir problēma un kas ir tās iespējamais risinājums. Līdzās ir programmas daļas, kas māca par problēmu domāt strukturēti. Piemēram, De Bono Sešu cepuru metode, kurā

problēma tiek aplūkota no sešiem dažādiem rakursiem, tādējādi sniedzot bērniem priekšstatu, ka nav tikai viens veids, kā par problēmu domāt, bet, ka ikvienai lietai ir vismaz seši veidi, kā uz to skatīties. Tas rada vispusīgāku priekšstatu.

Tātad vispirms tiek iemācīts izšķirt atsevišķo vai vispārīgo, bet pēc tam tiek iemācīts atsevišķajam ieraudzīt sešas skaldnes. Pēc tam bērns tiek apmācīts radošajā domāšanā, kas ir sāņus jeb laterālā domāšana, kas māca prasmes, kā ieraudzīt risinājumu, kas neiekļaujas esošajā, līdzšinējā paternā/rakstā. Ikvienu lietu mēs pazīstam kā praktiski pieejamu un zinām, ka, piemēram, automašīnas ir tādas, kādas tās ir, vai arī maiņu sadalījums tramvaju un trolejbusu pārvaldē ir nemainīgs, bet mūsu uzdevums ir vienmēr izdomāt kaut ko jaunu un paskatīties uz to pašu situāciju, problēmu no cita rakursa. Bet to nav tik viegli izdarīt, jo mēs esam iestiguši esošajos paternos. Tāpēc De Bono rada sānu domāšanas metodi, kas ļauj caur provokāciju ieraudzīt citus iespējamus risinājumus un tos tālāk pielietot.

DB: Kā var pārbaudīt, vai izvēlētais risinājums ir radošs un vai pats cilvēks ir kļuvis radošs? Kā to var izmērīt?
J.O.: Radošumu var izmērīt ar dažādu testu palīdzību, piemēram, Torensa testu vai citiem, kas mēra šāda veida prasmes. Var mērīt pēc bērnu esejām, kas tapušas pirms un pēc apmācības radošajā domāšanā. Pierādīts, ka pēc apmācības esejās ir jūtami vairāk ideju un daudzpusīgāks skats uz šīm idejām. Pastāv arī testi, kas liek meklēt risinājumus, un iespējams izmērīt, cik daudz risinājumu bērns spēj atrast pirms un pēc radošuma apmācības.

DB: Vai ir iespējams izmērīt arī pieauguša cilvēka darbības  radošumu? Vai vispār iespējama šāda diskusija un iedalījums – radošajos un neradošajos?
J.O.: Es domāju, ka daudzās profesijās nemēra radošumu, bet to, cik sekmīgs tu esi savā profesijā. Sekmes, savukārt, ir atkarīgas no tā, kā tu spēj risināt radušās problēmas un ieraudzīt jaunas un labākas lietas. Tas, protams, ir izmērāms. Ir cilvēki, kas spējīgi sarakstīt grāmatas ar daudz un dažādām idejām, ir tādi, kas spēj uzbūvēt ļoti interesantas un pārsteidzošas mājas, vai cilvēki, kas spēj radīt brīnišķīgu dizainu. Mēs zinām, ka viņi ir radoši. Protams, ir arī ļoti daudz cilvēku, kurus neviens nepamana, lai arī viņi ir ļoti radoši, jo vienkārši sabiedrībā tā mēdz būt – daļa no cilvēkiem ir ļoti radoši, bet viņus neviens nepamana.

DB: Minēji vēlmi mainīt vārda „radošums” nozīmi. Kā tev šķiet – vai vispār iespējams mainīt vārda „radošums” lietojumu latviešu valodā, ņemot vērā, ka tas šobrīd ir gandrīz visur, līdzīgi kā „inovācijas”? Visi taču grib būt radoši, un cik iespējams saka, ka viņi arī ir radoši.
J.O.: Jā, protams, es domāju, ka tas ir iespējams. Domājot par to,

svarīgi paturēt prātā, ka radošumu jūs varat mērīt mākslās, bet, piemēram, metālapstrādē tas nav iespējams, tanī pat laikā tur ir nepieciešams radošums, lai izdomātu jaunas, labākas apstrādes metodes, detaļas, darba organizācijas principu. Tam visam ir nepieciešams radošums.

Lai arī to nesauc par radošumu, bet, piemēram, par „labāku detaļu izgatavošanas principu”. Es domāju, ka mūsdienu ražošanas struktūras nosaka, ka sekmīgi ir tie uzņēmumi, kas spēj tirgot globāli, jo tirgus ārpus Latvijas ir neizmērojama izmēra un, pārdodot tajā, iespējams gūt neizmērojama izmēra peļņu. Bet, lai mēs varētu konkurēt ar tiem, kas jau atrodas tirgū, nepieciešams izgatavot preci vai produktu, kas ir atšķirīgs. Tam nepieciešama radošā domāšana, tātad – spēja jēgpilni izveidot atšķirīgu lietu, kas turklāt būtu noderīga. To izveidojot, parādās cerības būt konkurētspējīgam globālajā tirgū. Protams, šis ir tikai viens, neliels aspekts no kopējās konkurētspējas.

DB: Vai, tavuprāt, latvieši ir radoši?
J.O.: Jā, es domāju, ka latvieši ir ļoti radoši.

DB: Vai viņiem jau sākotnēji ir dots vairāk nekā citiem?
J.O.: Jā, iespējams. Piemēram, Ņujorkas Modernās mākslas muzejā ir ļoti daudz latviešu mākslas darbu un dizaina izstrādājumu. Tas parāda, ka latviešu spējas ir ļoti augstas. Taču latviešiem pietrūkst rūpnieciskās struktūras, kas ļautu radošās idejas īstenot. Mums nav arī piemērotas finanšu struktūras. Bet latvieši kā cilvēki man liekas ļoti radoši.

DB: Kāpēc vārdos visi lielākoties atbalsta radošumu un ir gatavi ieguldīt dizainā un tamlīdzīgi, bet realitātē tas izpaliek?
J.O.: Svarīgi saprast, kādā stadijā uzņēmums atrodas un kas ir tas jaunais, kas tieši šim uzņēmumam attiecīgajā brīdī ir piemērots. Ikviens uzņēmums sāk ar vienkāršāko un pēc tam attīstās uz sarežģītāko. Iekļaujoties globālajā darba dalīšanā, pirmā stadija ir kļūt par apakšuzņēmēju kādam lielam piegādātājam, kurš nosaka to, kas un kā ir jāražo. Tādā gadījumā vietējais ražotājs var būt radošs tikai tajā veidā, kā viņš organizē šī produkta ražošanu – cik labi organizē savus darbiniekus, lai to pašizmaksa būtu pēc iespējas zemāka, cik labi plāno loģistikas ķēdi, lai pēc iespējas lētāk varētu aiztransportēt un cik labi spēj minimizēt visus savus izdevumus. Piemēram, mobilo telefonu ražotājs HTC no sākuma bija apakšuzņēmējs, kas ražoja detaļas Nokia, Motorola un citiem, un viņu radošums izpaudās darba organizācijas veidā, līdz tas eventuāli sāka ražot pats savas markas, un tad uzņēmuma radošumam bija jāizpaužas vizuālajā tēlā, funkcionalitātē un pielietojamībā. Latvijas rūpniecība šobrīd nav tik stipra, lai spētu darboties patstāvīgi, līdz ar to vēlamais un ieteicamais attīstības vektors ir tas radošums, kas palīdz organizēt darbu ar pēc iespējas lētākām izmaksām. Tas nav radošums, kas jums un daudziem dizaineriem liktos radošums, tāpēc, ka tas ir neredzams radošums, bet tas tik un tā eksistē.

DB: Tātad mēs uz to tomēr virzāmies? Ja iziesim šo attīstības posmu, varēsim ķerties pie nākamā?
J.O.: Jā, tipiskais jaunas attīstības pakāpes sasniegšanas laiks uzņēmumam ir pieci līdz desmit gadi. Protams, ļoti svarīgi, lai uzņēmumam būtu pieejams finansējums, kas ļautu nepārtraukti attīstīties un aizvien īstenot jaunas idejas.

DB: Kas tevi motivē šo visu darīt – mainīt izglītības sistēmu, domāt par tās uzlabojumiem?
J.O.: Es nezinu, domāju, ka tas nav pārāk grūti izdarāms, un tāpēc es to vienkārši daru.

DB:Vai kāds saka arī paldies? Vai kritizē par neizdošanos?
J.O.: Protams – skolotāji. Pagaidām patiešām esam saņēmuši tikai izcilas atsauksmes, slikto skolotāji ir pietaupījuši, varbūt pateiks vēlāk.

DB: Vai, tavuprāt, iespējams celt skolotāju profesijas prestižu, ja pašreizējie skolotāji, arī augstskolu pasniedzēji, paši apmācīti vecajā sistēmā, nav ieguvuši šo radošās domāšanas izglītību? Un vai vispār cilvēks, kas mācījies iepriekš, pats ir spējīgs mācīt jaunā veidā?
J.O.: Jā, es domāju, ka tas ir iespējams. Es arī nedomāju, ka Latvijā skolu sistēma ir tik šausmīgi slikta vai ka skolotāji būtu pagalam sapuvuši. Ir ļoti daudz interesantu skolotāju, ko arī apliecina tas, ka Latvija nav pati sliktākā valsts pēc izglītības kvalitātes, mēs esam apmēram pa vidu – tikpat labi kā vidēja Rietumu valsts. Protams, vienmēr var būt labāk, par to nav šaubu, reizē nekad nav ideāli, par to arī nav šaubu. Latvijai, protams, jāpieliek pūles, lai uzlabotu mācību kvalitāti. Sekmīgāko valstu izglītības sistēmas rāda, ka

izvēlētā apmācības metode ir mazāk svarīga par paša skolotāja kvalitāti,

jo, piemēram, Makenzī pētījumā par to, kuras skolu sistēmas pasaulē ir sekmīgas un kuras mazāk sekmīgas, atklāts, ka vissekmīgākās ir tās skolu sistēmas, kurās par skolotājiem kļūst desmit labākie procenti no klases. Citas ievērojamas korelācijas viņi neatrada. Pats svarīgākais ir paša izglītotāja kvalitāte. Tāpēc arī Latvijā, ja mēs gribam uzlabot skolēnu kvalitāti, pirmkārt, ir jāuzlabo skolotāju kvalitāte. Manuprāt, jābūt augstam atlases konkursam, lai kļūtu par skolotāju, arī, uzņemto pedagoģijas studentus, nepieciešama stingra atlase. Tas nodrošinātu, ka tikai paši labākie māca mūsu bērnus.

DB: Kāda vecuma bērni piedalās radošās domāšanas apmācībā?
J.O.: 7. un 10.klase.

DB:Tagad, kad tik daudzi pamet Latviju, vai neesi domājis par aizbraukšanu?
J.O.: Es jau esmu prom, vismaz trešdaļu no visa laika.

DB: Darba komandējumos?
JO: Jā, jā, jā. Es lielākoties strādāju ārpus Latvijas, bet Latvija ir laba vieta, kur dzīvot, lai strādātu šādā plašākā areālā. Te ir teicama lidosta ar labiem savienojumiem par saprātīgu cenu, līdz ar to ir diezgan viegli strādāt visā Eiropā.

DB: Vai ir gadījies, ka notici idejai, kas vēlāk tomēr sabrūk?
J.O.: Jā, protams, mēs uzņēmumā veidojam daudz jaunu produktu vai pakalpojumu, un vairāki no tiem ir arī izgāzušies.

DB: Un kuru ir vairāk – veiksmīgo vai neveiksmīgo?
J.O.: (smejas) Grūti teikt, neesmu nekad skaitījis. Protams, gana daudzi ir izgāzušies. Lai arī jebkuru izgāšanos iespējams modificēt, pārvērst nākošajā, tas ir dabisks izaugsmes process. Par laimi, līdz šim nav bijis nekā tāda, kas būtu pavisam jāatmet. Ikviena neveiksme ir kā vecs zaldāts, kas, lai arī nošauts kara laukā, nekad nemirst, jo ir kaut ko devis nākotnei.

SR: Vai tu proti atzīt savas kļūdas – ar distanci objektīvi novērtēt, kad bijusi taisnība un kad ne? Un ko tu ar šīm atziņām pēc tam iesāc? Atceros pirms neilga laika tavu plaši izskanējušo viedokli par devalvāciju…
J.O.: Jā, protams. Piemēram, runājot par devalvāciju, es uzskatu, ka man bija krasa taisnība, un tas arī ir pierādījies, īpaši – Latvijā. Lietas notika tieši tā, kā es aprakstīju. Man liekas, ka pieļauta kosmiska kļūda, ka devalvācija netika un netiek veikta.

DB: Kāpēc tā netiek veikta?
J.O.: Es nezinu, visdrīzāk bailēs no tā, ka kaut kas slikts var notikt. Bet tā ir kosmiska kļūda tāpēc, ka bez ekonomikas stimulēšanas nav iespējama bezdarba samazināšanās jēgpilnā apmērā. Bet, ja bezdarbs nesamazinās, tas kļūst par milzīgu sociālu problēmu, tāpēc, ka valsti pamet tādi jauni cilvēki kā tu, kas ir teicami apmācīti par nodokļu maksātāju naudu, izmaksājuši saviem vecākiem un man, kā nodokļu maksātājam, ārkārtīgi lielu summu, bet tagad vienkārši strādā ārvalstīs, kur pelna naudu ārvalstu nodokļu maksātājiem. Tā ir nenormāla izšķērdība zaudēt šāda veida cilvēkus. Man arī ir bērni, es zinu, kas tie ir par izdevumiem izaudzināt bērnus, kas tās ir par pūlēm. Ļaut tiem aizbraukt ir katastrofāla izšķērdība, nerunājot nemaz par to, ka tādējādi tiek apdraudēta ekonomikas tālākā attīstība vai valsts pastāvēšana. Kamēr bezdarba jautājums netiek atrisināts, kamēr mēs nevaram nodrošināt darba vietas savai jaunatnei, mums ir jādomā par to, kā mēs stimulējam ekonomiku. Diemžēl ekonomikas stimulācija Latvijas apstākļos nav iespējama bez valūtas relatīvā piesaistes kursa maiņas jeb t.s. devalvācijas. Tāpēc mums ir pārāk augsta tieksme patērēt importa preces. Mēs nevaram trūkstošo naudu bezgalīgi aizņemties, tas nav normāli, eksportam jāpārsniedz imports. Bet, kamēr tā nav, mūsu ekonomika turpina bremzēt.

DB: Tavuprāt, tas ir stulbums vai ļaunprātība?
J.O.: Es domāju, ka stulbums un bailīgums.

DB: Vai, redzot šo visu, tev nav īstais brīdis iesaistīties politikā, lēmumu pieņemšanā?
J.O.: Es būtu tikai viens no simts politiķiem Saeimā un nevarētu ar savu balsi neko izdarīt, jo es būtu tur viens pret simts. Tāpēc man šķiet, ka daudz pareizāk būtu, ja es varētu politiķiem detalizēti izklāstīt savu viedokli par to, kā būtu pareizi rīkoties, lai viņi varētu saprast, kādas ir praktiskās alternatīvas un sekas jebkuram no attīstības ceļiem, un tad izvēlēties, un visi kopā pareizāk nobalsot. Tāpēc

es domāju, ka tas, ko es uzrakstu savās nedaudzajās brīvajās stundās, ir daudzkārt svarīgāk, nekā iet uz Saeimu. Jo, ja es būtu Saeimā, es nevarētu tajā laikā neko rakstīt.

Tajā laikā man būtu jāraksta runas Saeimai un jāklausās citu runas, jādebatē, jāgatavojas, un tādējādi paietu ļoti daudz laika šajā praktiskajā politikā ārpus sfēras, kuru es pārzinu, un tas vienkārši nebūtu racionāli. Man jau tā ir ļoti ierobežots laiks, visu nevar paspēt, tāpēc jāizvēlas kompromisi. Es tiešām domāju, ka varu atstāt daudz lielāku iespaidu, uzrakstot rakstu Rīgas Laikā, nekā pareizi vai nepareizi nobalsojot Saeimā. Es arī domāju, ka mans viedoklis šobrīd ir pārpartejisks, tas nav piekrītošs vienai vai otrai partijai, proti, tas ir kaut kas, kas būtu jādara Saeimai kopumā. Tā ir praktiska attīstības platforma, kas jādara visiem reizē.

DB: Vai tu vari nosaukt pēdējā gada trīs, tavuprāt, labākos Latvijas dizaina piemērus?
J.O.: Es visvairāk darbojos celtniecībā, tāpēc arī tajā jomā visbiežāk pamanu labos piemērus. Man ļoti patika Drupu māja. Man patīk Berga bazārā tirgotie skandināvu stila finiera krēsli. Vēl daži konceptuālie zīmējumi, ko veido rūpniecisko dizaineru grupa Inter Design, kuri veidojuši mūsdienīgu, pārdomātu un lakonisku Latvijā ražota siltumsūkņa dizainu. Un ir daudz citu labu dizaina firmu Latvijā, preču iepakojumi un citi darbi. Piemēram, firmas DPJN rūpniecisko preču iepakojuma darbi ir labs latviešu dizains. Man patīk, kā darbus noformē Mellis.

DB: Vai dizaineri šobrīd var kaut kā nākt pretī Latvijas uzņēmējiem, iepazīstināt ar sevi, piedāvāt savu darbu?
J.O.: Jā, bet nav slikti arī pozicionēties globālāk, paskatīties, kas notiek citās valstīs, iemācīties, kā dizains tiek veidots citur.

DB: Kādi ir trīs soļi līdz veiksmīgam rezultātam – uzņēmumam, dizainam, jebkam? Kas nosaka veiksmīgu rezultātu un kas ir jādara, lai būtu veiksmīgs?
JO: Es domāju, ka nav nekādu konkrētu lietu. Vienkārši jāstrādā. Malkolmam Gledvelam bija teorija, ka cilvēks kļūst radošs tad, kad nostrādājis vismaz desmit tūkstoš stundu kādā noteiktā specialitātē.

DB: Kādi ir tavi nākotnes plāni?
J.O.: Turpināt līdzšinējā veidā strādāt.

(Intervija ierakstīta 2010. gada oktobrī. Ilustrācija: designblog.lv)
Jānis Ošlejs Twitter – http://twitter.com/#!/@Oslejs

!!!
Sadarbībā ar grāmatu apgādu Zvaigzne ABC, piedāvājam iespēju iegūt savā īpašumā rakstā pieminēto Edvarda De Bono grāmatu ‘Sešas domāšanas cepures’ par brīvu! ‘Sešas domāšanas cepures’ māca uz jebkuru ideju, problēmu, procesu paskatīties no sešiem dažādiem skatpunktiem, kas ir De Bono radošās domāšanas metodes pamatā.

Izspēlēts tiks viens grāmatas eksemplārs, un, lai pie tāda tiktu seko mums www.twitter.com un līdz trešdienas (8. decembra) plkst. 18.00 retvīto šo ziņu:

Gribu tikt pie grāmatas ‘Sešas domāšanas cepures’: http://bit.ly/hdyMSd!

(Par to, kurš laimējis grāmatu, paziņosim īsi pēc plkst. 18.00).

Konkurss  noslēdzies un pie  grāmatas ‘Sešas domāšanas cepures’ tiek @Differentgirle. Suminām!

Viktors Timofejevs (Viktor Timofeev) ir Berlīnē dzīvojošs latviešu mākslinieks. Dzimis 1984. gadā, bet jau pamanījies piedalīties dažādās izstādēs, un tikko arī viņa darbi iekļauti IdN žurnālā, blakus Stefan Sagmeister, Stanley Donwood un citiem radošajiem/dizaineriem. Droši var piekrist tur teiktajam, ka aplūkojot Viktora darbus, zīmēt šķiet tik vienkārši! Lai arī visi, kas to mēģinājuši zina, ka nemaz tik vienkārši gan tas nav.
Viktors ir gleznotājs un darbi nav gluži dizains klasiskā izpratnē, tomēr tie, šķiet, cieši saistīti gan ar dizainu, gan arhitektūru. Tādēļ nolēmām uzzināt 10 atbildes uz 10 jautājumiem un ielūkoties mākslinieka ikdienā plkst 17:17. (Šoreiz intervija ir gan latviešu, gan angļu valodā).

1. Pastāsti, lūdzu, par sevi – kas esi un ko dari?
Es esmu dzimis Rīgā un dzīvoju Purvciemā līdz 97. gadam, kad kopā ar ģimeni pārcēlos uz Ņujorku. Tur es pabeidzu bakalaura studijas gleznošanā Hunter Universitātē un 2008. gadā aizbraucu studēt maģistrantūrā Londonā, Royal College of Art. Diemžēl man bija finansējuma nesaprašanās ar direkciju, tādēļ pametu universitāti un pārvācos uz Berlīni, kur joprojām dzīvoju.

2. Kas tevi saista mākslā? Kādēļ ne dizains vai arhitektūra?
Starp mākslu un dizainu ir fundamentāla atšķirība. Protams, ka dizains (burtu, grafiskais) ir cēlies no mākslas, jo sākotnēji mākslinieki darīja abas lietas vienlaicīgi (piemēram, mūsu pašu Gustavs Klucis). Ar laiku avangarda eksperiments noslēdzās; tika radīts dizains kā atsevišķš žanrs. Vienlaicīgi ar šo maiņu notika sasķelšanās. Vienā pusē, garīgums, kas tika saistīts ar agro abstrakto mākslu, progresēja Marka Rotko (arī no Latvijas), Eda Reinharta, Bārneta Ņūmena virzienā. Šī pasaule eksistēja tikai galerijās, muzejos un kolekcionāru majās, nemēģinot piedāvāt skatītājiem neko citu kā garīgu pārdzīvojumu. Otra puse bija dizains, korporatīvie zīmoli un logo… garīgums, ar ko tas tika asociēts iepriekš, bija pazudis.

Tas nenozīmē, ka dizainam vajadzētu pievērst mazāk uzmanības. Milzīgajā patērētāju sabiedrībā, kurā mēs šobrīd dzīvojam, šis sadalījums ir eksponenciāli pieaudzis. Mākslas spēks, atbildība – protams, tas ir grūts jautājums, taču tieši tas mani saista. Mākslai nav noteiktas funkcijas vai mērķa, tā ir diezgan nenoteikta. Labs dizains vienmēr balstās uz caurredzamību un gala produktu. Tā ir atšķirība un iemesls, kādēļ mani interesē māksla.

Arhitektūra, protams, ir cits stāsts, taču atšķirības ir līdzīgas. Labākā ir papīra arhitektūra, kas eksistē tikai skatītāja galvā – tādēļ skices, zīmējumi un iedomāti projekti vienmēr ir interesantāki par dabā realizētajiem.

Ir vēl kāda atšķirība. Es kādu laiku apguvu dizainu un arhitektūru skolā. Būtībā lielākā tās pasaules daļa tiek veidota datorā. Tieši analogā kvalitāte ir tas, kas man pietrūkst. Es sapratu, ka nevēlos visu savu dzīves atlikušo daļu 15 stundas dienā pavadīt pie datora. Tas var izklausīties ačgārni, bet ekrāns mani ietekmē un tas nav tas, ko vēlos. Gribu nokļūt līdz punktam, kad epastu pārbaudu reizi nedēļā, taču tas var prasīt vairākus gadus!

3. Kādēļ, tavuprāt, žurnālā IdN esi nosaukts kā viens no top radošajiem šobrīd?
Taisnību sakot, es pats to līdz galam neesmu sapratis…Varbūt tāpēc, ka savā darbā daudz lietu esmu mantojis no dizaina pasaules un arhitektūras. Bet par to es neesmu pārliecināts.

4. Ar ko atšķiras labs dizains no slikta? Vai laba māksla no sliktas?
Kad es skatos uz kaut kādu mākslas objektu – vai nu gleznu, skulptūru vai filmu, es sev jautāju, ko tieši šis objekts grib izteikt, un vai tam tas izdodas. Kolosālam mākslas darbam ir jāpiesaista un jāsaglabā tava uzmanība.

5. Ko dari, kad neglezno?
Katru dienu cenšos skeitot. Labprāt lasu J. G. Ballard, tikko pabeidzu ‘Concrete Island’. Arī veidoju un spēlēju mūziku… http://soundcloud.com/viktor-timofe

6. Tev bijušas izstādes Ņujorkā, Londonā, Berlīnē un citur. Kad tavi darbi būs apskatāmi LV un Ko vispār domā par mākslu un dizainu Latvijā?
Patiesībā tas tas nav atkarīgs no manis. Man ļoti patīk atrasties Rīgā, nākotnē es plānoju uz kādu laiku atgriezties. Mans draugs Jānis Avotiņš mēģināja man palīdzēt organizēt izstādi, bet diemžēl šobrīd tā neizdevās. Redzēsim… Šī intervija ir pirmā uzmanības izrādīšana no Latvijas puses.

Jāatzīst, ka man nav pārāk lielu zināšanu par darbiem no Latvijas, jo pats tur jau ilgāku laiku nedzīvoju. Ik pa brīdim sastopos ar kādu turienes darbu, kas man ārkārtīgi patīk; nevarētu teikt, ka šī patikšana ir pilnībā objektīva, ņemot vērā, ka tā tomēr ir mana dzimtene. OK, te ir dažas lietas, kas ir piesaistījušas manu uzmanību – gan jaunas, gan ļoti vecas – dizainā, mākslā, mūzikā un skeitā.

“Substance” sporta komplekss Jūrmalā, Uģa Šenberga priekšlikums par jauno pilsētas centru Rīgā. Man ļoti patīk Bruno Vasiļevska, Žaņa Valdheima un Jāņa Avotiņa gleznas. Es kolekcionēju Valda Celma grāmatas, īpaši par latviešu zīmju vēsturi. Akvareļi, ko nesen no jauna atklāju savas bērnības pasaku grāmatā „Trīs Vēja Mezgli”, ir joprojām tik interesanti – tos veidoja Ināra Garklāva 1988. gadā. Protams, žurnāla „Jaunā Gaita” vāki mēdz ietvert atsauces gan uz Latvijas lomu Krievijas avangarda attīstībā, gan uz tās dabas bagātīgo skaistumu  Man ļoti patika pēdējais Skyforger albums „Kurbads”, tas šķiet kā pagrieziens no pagānu metāla uz vispārīgāku roka/metāla žanru, tomēr zināmā mērā saglabājot unikalitāti. Madars Apse noteikti tagad ir jau viens no labākajiem Eiropas skeiteriem – ja neziniet par viņu, tad apskaties viņa devumu jaunākajā Element video, Get Busy Living

Kopumā, manuprāt, Latvija šobrīd ir unikālā situācijā. No vienas puses tai ir ļoti sena vēsture, kas ietver apspiestību vairāku gadsimtu garumā. No otras puses tā ir ļoti jauna valsts, kurai gan kā nasta, gan kā dāvana ir dota iespēja veidot savu tēlu no jauna. Ar vienu kāju skandināvu pagānismā, ar otru slāvu utopijā. Tomēr tam tā nav jābūt – tas ir pats skaistākais. Latvija var būt jebkas, jo tās īstā vēsture vēl tikai tiek rakstīta.

7. Nosauc 3 lietas, kas tevi motivē strādāt.
Būvniecības priekšmeti Berlīnes ielās, pasaules vēsture, René Magritte.

8. Kas, tavuprāt, nepieciešams lai sasniegtu lielisku rezultātu?
Tikai viens: centīgs darbs!!!

9. Kā zini, kuru ideju ir vērts attīstīt un kuru atmest?
Es cenšos neatmest nevienu ideju, labprāt atlieku malā un vēlāk pie tās atgriežos. Bet kad es par vienu ideju katru dienu domāju un pat sapņoju, tad es noteikti zinu, ka tā ir laba ideja.

10. Kādi ir tavi nākotnes plāni?
Plānoju gleznot visu ziemu, izdot jaunu kaseti WHIP leiblā, un gatavoties nākotnes izstādēm Londonā, Ķelnē un Vīnē. Un droši vien atgriezties Rīgā.

Bilde, kas uzņemta plkst. 17:17.
“Biju Ķelnē mana drauga Demida Šeronkina virtuvē. Vinš bija mans labākais draugs Purvciemā, un mēs 13 gadus nebijām tikušies. Viņa dzīvokls ir blakus manai galerijai Ķelnē. Vispār baigā nejaušība.”

Vairāk:
http://victortimofeev.com – Viktor Timofeev website
hannahbarry.com/exhibitions/local_area_networks – par izstādi pēdējo Londonā
http://www.viktortimofeev.com/files/localareanetwork/index_walk.html – pats Viktors par Londonas izstādi

Pirmā attēla autore: Ina Weise
Pārējie attēli: Viktor Timofeev.

Interview in English:

1. Please tell us a little about yourself – where you are from and what you do?
I was born in Riga, Latvia and lived in Purvciems until 1997, when I moved to New York with my family. There I finished my Bachelor of Fine Arts studies at Hunter in painting department and in 2008 moved to London to do my Masters at the Royal College of Art. Unfortunately, we had a financial misunderstanding with the bursar, at which point I left the RCA and went to Berlin, where I am still living.

2. What attracted you to art? Why not design or architecture?
There is a fundamental difference between art and design. Design (typography, graphics) evolved from the arts, with initially artists doing both at the same time (our own Gustavs Klucis for example). Eventually, the avant-garde experiment was over; the graphic design genre was created. With this exchange, a schism occurred. On the one hand, spirituality that was associated with early abstraction moved on, towards the Mark Rothko (also from Latvia) Ad Reinhardt, Barnett Newman direction. This world existed in galleries, museums and collectors’ homes, attempted to give nothing to viewers other than a spiritual experience. The other side was design, corporate branding and logos… the spirituality associated with early abstraction was gone. That is not to say that design should be given any less attention. In huge consumerist society that we live in today, this divide has exponentially grown. The power of art, its responsibility is a hard question of course, but that is what appeals to me. There is no definite function or goal of art, it is pretty ambiguous area. Good design always relies on transparency, clarity and an end product. That is the difference and what draws me to art. Architecture of course is a different history, but ultimately a very similar divide. The best architecture is paper architecture, one that exists in the viewers imagination – its why renderings, drawings visionary projects are always more interesting than the actual realization. There is another difference also that is unrelated. I did some time studying architecture and design in school. Generally speaking, most of that world is constructed on a computer. The analog quality of drawing, painting is something that I realized I need. I realized I don’t want to spend 15 hours a day for the rest of my life on a computer. This may sound backwards in the 21st century in the light age of Twitter and Facebook, but the monitor does affect me and it is not something I want in my life. I want to be get the point where I check my email once a week but this may take more years!

3. In your opinion, why were you named by IdN magazine about of today’s top 10 creatives?
To be honest, I haven’t exactly understood this…Maybe because so much of my visual vocabulary comes from the design and architecture world…But I am not exactly sure about that.

4. What is the difference between bad and good design? Or bad and good art?
When I look at an art object – a painting, sculpture or film, I have to ask what the object is exactly trying to say, and is it successful in doing so. I think a great work of art has to grab your attention and hold it.

5. What do you do when not painting?
I try to skate everyday. I love reading J. G. Ballard, have just finished his ‘Concrete Island’ book. I also write and perform music… http://soundcloud.com/viktor-timofe

6. You have participated in exhibits in New York, London, Berlin among others. When will your work be shown in Latvia and what do you think in general about art and design in Latvia?
To be honest, this does not depend on me. I love being in Riga and in the future plan to move back for some time. My friend Jānis Avotiņš was trying to help me organize a show but nothing has succeeded yet. We will see. This interview is the first attention I have gotten from the Latvian side.
I have to admit my knowledge of work coming from Latvia is not the best because I have not been living there for quite some time. Every now and then I come across work from there that I absolutely love; its impossible to say this love is without bias, it is my homeland after all. OK so here are some things that have really gotten my attention, both new and very old, in design, art, music and skateboarding.

‘Substance’s’ sports complex in Jurmala (substance.lv), Ugis Senbergs proposal for the new city center in Riga (senbergs.lv). I love the paintings of Bruno Vasiļevskis, Zānis Waldheims and Jānis Avotiņš. I collect some books by Valdis Celms, especially about the history of Latvian folk symbols. The watercolors I have recently re-discovered in my childhood fairy tale book Trīs Vēja Mezgli, they are still so interesting, done in 1988 by Inara Garklāva. Of course, the covers from the magazine Jaunā Gaita, sometimes reference both the role of Latvia in the development of the Russian avant-garde and its rich beauty found in nature. The most recent Skyforger album I liked very much, it seemed like a turn from pagan-metal to a general rock/metal genre, while still maintaining some level of uniqueness. Madars Apse has got to be one of the best skateboarders in all of Europe by now – if you don’t know then check out his part in the latest Element video – Get Busy Living

Overall, I do think Latvia is in a unique position at this time in history. On the one hand, it has a very old history, one that has been repressed for so many centuries. One the other hand, it is a very new country, which has both the burden and the gift of making its own image from ‘scratch’. One foot in Scandinavian paganism, the other in Slavic utopianism. But it doesn’t also have to be that way – that is the most beautiful part. It can be anything and everything, for its true history has yet to be written.

7. Name three things that motivate you to work.
Construction sites in Berlin streets, world history, René Magritte.
8. In your opinion, what is necessary to achieve a good result?
Only one: hard work!!!

9. How do you know which ideas to toss and which ones to keep?
I try not to toss any ideas out, only to put them aside and return to them later. When you have an idea that you are thinking about each and every day and even dream about, then you definitely know it is a good idea!

10. What are your future plans?
I am planning on painting all winter, release a new cassette with the WHIP label, and get ready for some upcoming exhibits in London, Cologne and Vienna. And definitely come back to Riga.

Picture which was taken at 17:17.
“I was in Cologne in the kitchen of my friend, Demid Šeronkin. He was my best friend in Purvciems, and we didn’t see each other for 13 years. His apartment is next to my gallery in Cologne, basically a huge coincidence.

More:
http://victortimofeev.com – Viktor Timofeev website
hannahbarry.com/exhibitions/local_area_networks– About the last exhibition in London.
http://www.viktortimofeev.com/files/localareanetwork/index_walk.html – Viktor talks about the exhibit.

Studio photograph by: Ina Weise
Other pictures: Viktor Timofeev

Žurnāls Pastaiga veido interesantus rakstus par dizainu, tai skaitā arī Latvijas dizainu. Šoreiz pārpublicējam žurnāla martaa numura rakstu un intervijas ar jaunajiem Latvijas dizaineriem — Miķeli Baštiku, Zigmundu Lapsu, Sandiju Ruļuku, Lieni Drāznieci, Elīnu Bušmani, Ievu Lauriņu, Rihardu Funtu, Baibu Lingu-Bērziņu un Indru Mercu.

Savu pagātni mainīt nevar, var vien radīt mītus par to. Toties nākotnes kaldināšana pilnībā ir pašu ziņā. Pastaigā  – Latvijas jaunie dizaineri, kuru veikums jau šodien liecina par viņu būtisko ietekmi uz pašmāju un varbūt ne tikai vietējā dizaina nākotni.

Apzinot Latvijas labākos jaunos dizainerus, Pastaiga īsti latviskā garā secina, ka situācija ir krietni labāka, nekā varētu domāt, apmeklējot pašmāju dizainam veltītās izstādes, aplūkojot ar dizaina izglītību saistīto skolu beidzēju diplomdarbus un meklējot vietējo dizaineru piedāvājumu veikalos. Tas liecina, ka patieso Latvijas dizaina ainu neuzrāda oficiālie jomas pasākumi un vietējo mācību iestāžu audzēkņu saraksti. Tā rašanās avoti, kā arī attīstības un izplatības ceļi kļūst arvien dažādāki un arvien biežāk meklējami ārpus Latvijas robežām.

Lietojot jēdzienu “dizainers”, galvenokārt domājam par atsevišķu produktu dizaineriem, kuru izglītības monopols Latvijā joprojām ir Latvijas Mākslas akadēmijas nodaļas, kas saistītas ar dizaina jomu. Taču arvien vairāk jauno dizaineru papildina savas zināšanas ārzemēs vai tieši tur iegūst profesionālo izglītību. Šī tendence neapšaubāmi paplašina jauno dizaineru redzesleņķi un ļauj izvairīties no dažkārt par slogu esošā tā sauktās Latvijas dizaina skolas zīmoga.
Par mūžīgo mūsmāju dizaina klupšanas akmeni tiek uzskatīts tas, ka trūkst sadarbības ar ražotājiem, – kamēr latviešu dizaineri gaida pretimnākšanu no industrijas pārstāvjiem, pretī viņi saņem lielākoties pārmetumus par to, ka nav spējīgi rast komerciāli veiksmīgus risinājumus. Šķiet, ka tagad vismaz daļa veiksmīgāko latviešu jauno dizaineru vairs nejūtas mūžīgi apvainojušies uz rūpniekiem, bet meklē citus pašizpausmes ceļus, kļūstot paši par savu ideju producentiem un to realizētājiem, izgatavojot vismaz nelielu eksemplāru skaitu.
Savu ideju novešana līdz veiksmīgai uzvarai daudz labāk sokas nevis pa vienam, bet gan pulcējoties kopā. Par vēl vienu jaunās dizaineru paaudzes iezīmi var nosaukt dažādu īslaicīgāku vai ilgāk pastāvošu apvienību un kopu dibināšanu. Latviju gan tā arī neskāra trekno gadu mākslas dizaina mode, kas šķita kā radīta mūsu apstākļiem ar izcilām amatniecības prasmēm, uz dizainu neorientētu rūpniecību un koptām lietišķās mākslas tradīcijām. Laikam gan bijām tā aizrāvušies ar lietišķās mākslas un dizaina nošķiršanu, pārsaukšanu un nesenās pagātnes vērtību apstrīdēšanu, ka, vietējo tradīciju spēku neizmantojot, lieki lauzāmies cieši aizslēgtajās rūpnieciskā dizaina durvīs. Tieši tā sauktās mākslas jeb galeriju dizains pasaulē daudziem jaunajiem dizaineriem ļāva iekarot savu vietu pašu spēkiem, kā galveno trumpi izspēlējot ideju, nevis veiksmīgu satikšanos ar ražotāju.

Grafiskais dizains Latvijā, šķiet, attīstās paralēli produktu dizainam – ar atšķirīgām izglītības un prakses iespējām. Kamēr produktu dizaineri sapņo par sadarbību ar ražotājiem, sēžot mazāk vai vairāk smalku mēbeļu salonos, pārdodot citu radīto un pa reizei izstrādājot kādu individuālu risinājumu atsevišķiem klientiem, grafiskie dizaineri vergo reklāmas aģentūrās, bieži vien sūrā ikdienas pieredzē gūstot neatsveramas zināšanas sadarbībā ar klientiem un slīpējot vai pazaudējot profesionālās prasmes darbā ar piezemētiem pasūtījumiem. Varbūt tieši iespēja ikdienā strādāt savā tiešajā arodā, kā arī kopumā daudz izkoptākā Latvijas grafiskā dizaina tradīcija ļauj apgalvot, ka interesantākie dizaina paraugi un spējīgākie pašmāju dizaineri meklējami un arī atrodami tieši grafiskā dizaina lauciņā. Viņi arvien biežāk mācīties dodas uz ārzemēm, turklāt tur spēj atrast arī darbu savā profesijā. Jomas specifika ļauj vienkāršāk pašiem dibināt savas studijas un atrast klientus, turpinot izkopt profesionālās prasmes un veidot pārliecinošāku Latvijas grafiskā dizaina ainu.

Pastaiga visiem, mūsuprāt, izcelšanas vērtajiem jaunajiem dizaineriem uzdeva trīs jautājumus:
1.    Kas, tavuprāt, ir dizains un dizainers?
2.    Kādas ir dizainera karjeras iespējas Latvijā?
3.    Kāds ir tavs karjeras tālākais mērķis un profesionālais ideāls?

Miķelis Baštiks, dz. 1984. g., grafiskais dizainers

Viens no retajiem latviešu dizaineriem, kuru īpaši interesē burtu dizains un tā radīšana. Spēj izstrādāt konceptuāli pamatotu un lietotājam ērtu grafisko dizainu bez pašmērķīga stilīguma uzsvēršanas. Karjeru līdzīgi vairākumam sāka reklāmas aģentūrā (McCann-Erickson Riga & Lowe Age), bet nopietnus patstāvīgus profesionālos panākumus guva dizaina studijā Asketic. Miķelis ir viens no tās partneriem un vadošajiem grafiskajiem dizaineriem. Viens no bloga plikums.lv iniciatoriem un veidotājiem, tajā cenšas apkopot informāciju par pašmāju dizaina, īpaši grafiskā, lauciņā notiekošo.
Vairāk mikelisbastiks.com un asketic.lv.

1. Ar jēdzienu “dizains” tiek saprastas tik dažādas lietas, ka joprojām nezinu, vai uz šo jautājumu ir viena pareizā atbilde. Dizains ir ik uz soļa. Iespējams, jo mazāk to ikdienā manām, jo labāks tas ir. Lietojam labu, funkcionālu un ērtu dizainu, nedomājot par tā tapšanā ieguldīto darba daudzumu. Grafiskais dizains ir neliela tā visa daļa – ļoti, ļoti interesanta, bet pie mums bieži vien līdz galam neizprasta un nenovērtēta. Dizainers meklē risinājumus, kā labāk un ērtāk pasniegt informāciju, cenšas ikdienu padarīt patīkamāku un komfortablāku.

2. Kaut arī pie mums joprojām nav nopietnas grafiskā dizaina izglītības programmas, iespējas sevi attīstīt gan radoši, gan profesionāli te ir ļoti lielas. Vajag mīlēt savu darbu, meklēt interesantas iespējas, izrādīt pašiem iniciatīvu, sākt jaunus projektus un daudz strādāt. Skatīties un sajust, kas notiek pasaulē, meklēt informāciju, mācīties – to visu var darīt arī bez smalkām skolām un programmām. Ja par kaut ko ir patiesa interese, agrāk vai vēlāk pie tā var nonākt. Nedomāju, ka laba karjera vienmēr nozīmē darbu lielā aģentūrā ārpus Latvijas. Tiešām neredzu attaisnojumu, kādēļ labu dizainu nevarētu radīt tepat.

3. Zinu, ka šobrīd daru to, kas man patīk, un labprāt to darītu vēl daudzus gadus. Es izbaudu sajūtu, ka katrs nākamais projekts nāk ar jaunu pieredzi, ka tas reizēm ir kaut kas pilnīgi atšķirīgs no tā, ko esmu darījis līdz šim. Man interesē uzsākt un attīstīt pašam savus projektus, nevis tikai strādāt ar klientiem. Ideālā gadījumā – skatīties un darīt plašāk par tiešajiem ikdienas darbiem. Gribas cilvēkiem stāstīt par grafisko dizainu, parādīt, ka arī Latvijā ir ļoti spējīgi dizaineri.

Zigmunds Lapsa, dz. 1982. g., grafiskais dizainers

Perspektīvākais latviešu izcelsmes dizainers, kura paveiktais droši novietojams līdzās pasaules jaunās paaudzes labāko grafisko dizaineru darbiem. Karjeru uzsācis reklāmas aģentūrā tepat, Latvijā (McCann-Erickson Riga & Lowe Age), ir viens no dizaineru apvienības/studijas Hungry Lab dizaineriem. Kopš 2008. gada strādā Amsterdamā. Sākumā par praktikantu Studio Laucke un Lesley Moore, pašlaik par grafisko dizaineru vienā no Nīderlandes labākajām studijām Thonik.
Vairāk 82kg.net.

1. Neesmu sev formulējis, kas ir dizains, un nejūtu vajadzību to darīt. Pat katrs uzrakstītais teikums ir dizainēts, konstruēts – tam ir noteikta uzbūve, darbības principi un uz lasītāju atstāts efekts. Cenšos nenodalīt, kas ir un kas nav dizains, bet saskatīt visam kopīgo.

2. Latvijā grafiskā dizaina jomā karjeras iespējas ir bēdīgas. Cik zinu, nav mums tādu superstudiju, uz kuru katrs jaunais profesionālis rautos strādāt par katru cenu un spētu tur gūt neatsveramu pieredzi. Pārsvarā ir tikai divas iespējas – iet strādāt reklāmas aģentūrās vai kādā webdizaina kantorī, kur grafiskajam dizainam netiek pievērsta pienācīga uzmanība. Protams, var strādāt individuāli vai veidot savu studiju.

3. Pašlaik domāju vēl kādu laiku uzkrāt zināšanas un pieredzi Amsterdamā. Profesionālais mērķis ir tikai viens – strādāt pie interesantiem projektiem, kā arī gūt gandarījumu un prieku, darot savu darbu. Valstij, kur strādāju, ir otršķirīga nozīme. Pašlaik Nīderlandes profesionālā vide šķiet saistošāka, bet tas neliedz iespēju paralēli strādāt ar Latvijas klientiem un projektiem.

Sandijs Ruļuks, dz. 1980. g., grafiskais dizainers

Sandija grafiskā dizaina darbi atrodas uz robežas starp utilitāru dizainu un konceptuālu  mākslas darbu. Iespējams, pie vainas iegūtā izglītība Latvijas Mākslas akadēmijā Vizuālās komunikācijas nodaļā, kuras mācību programma gan sākotnēji bija iecerēta, lai absolventi, apguvuši mūsdienu datortehnoloģijas, varētu strādāt reklāmas dizainā, bet praksē šīs nodaļas beidzēji nu jau vairākās paaudzēs ir spēcīgākie Latvijas laikmetīgās mākslas ainas veidotāji. Sandija darbība ir vairāk vērsta uz dizaina tapšanas procesa izbaudīšanu un koncepcijas izstrādi, ne galarezultātu. Viņš aktīvi iesaistās diskusijās par pašmāju dizainu un pats ir iniciējis vairākus projektus, piemēram, kalendāru, kura katra mēneša lapu dizainē viens Latvijas grafiskais dizainers. Viens no dizaineru apvienības Hungry Lab aktīvākajiem darboņiem un designblog.lv iniciatoriem, pašlaik strādā Amsterdamā.
Vairāk ruluks.net un hungrylab.lv.

1. Man dizainā patīk problēmas definēšanas un risināšanas daļa. Sākumā ir kāda vajadzība vai kāda nebūšana, tad sāc meklēt ceļus tās risinājumam, pamokies, un – gala rezultātā ir atbilde. Bieži vien grūti, bet arī ļoti interesanti. Dizaineram, īpaši jaunajā situācijā pasaulē, jābūt priecīgam, jo var strādāt jebkurā valstī, kamēr vien ir risināmas problēmas.

2. Ja ar veiksmīgu karjeru saprot naudas pelnīšanu, Latvijā iespējas ir milzīgas. Joprojām pie mums, radot sliktu dizainu, var nopelnīt vairāk, nekā ārzemēs izstrādājot labu. Savukārt, ja izdevusies karjera ir izaugsme, tad Latvijā situācija ir gaužām bēdīga. Vairākums no tiem, kuriem dizains ir nepieciešams, vispār nesaprot, kas tas tāds ir, bet tie, kuri dizainu novērtē, to nevar atļauties. Rezultātā dizaineriem nav darba.

3. Mans nākotnes mērķis ir vienkāršs – strādāt vairāk.

Liene Drāzniece, dz. 1980. g., grafiskā dizainere

Latvijas grafiskā dizaina skolas turpinātāja, tradīcijas samērojot ar laikmeta prasībām. Lienes darbus raksturo atturīga elegance un formas skaidrība. Pamanāmākais viņas darbs ir ekokosmētikas zīmola Madara iepakojuma dizains un grafiskā identitāte. Dizaineres paveiktais ir uzstādījis augstu latiņu pārējiem tirgus dalībniekiem un iezīmē nozares pagriezienpunktu, pēc kura vairs nekas nevarēs būt tāpat kā agrāk. Liene gan uzsver, ka viņai pašai tuvāks ir grāmatu un mākslas katalogu dizains un interesē burtu dizaina izstrāde.

1. Dizains/dizainers lietām piešķir personības vērtību.

2. Šaubos, vai dizaineram ir būtiska karjeras attīstība tradicionālajā izpratnē. Latvijā dizaineram ir unikāla iespēja radīt jaunus zīmolus un strādāt pie to attīstības. Pasaulē konkurences dēļ tikt pie šādiem darbiem būtu krietni grūtāk.

3. Nesamierināties un censties pārspēt sevi.

Elīna Bušmane, dz. 1984. g., produktu dizainere

Viena no aktīvākajām Latvijas dizaineru jaunās paaudzes pārstāvēm, kas piedalās dažādu jomas pasākumu organizēšanā. Viena no tiem, kas uzdrošinās lauzt priekšstatu par dizainu kā tikai priekšmeta vizuālo veidolu un cenšas paplašināt mums ierastās dizainera kompetences robežas. Pēc studijām Latvijas Mākslas akadēmijā izglītošanos turpina Skandināvijā lielākajā dizaina un mākslas augstskolā – Helsinku Mākslas un dizaina universitātē, kur galvenais uzsvars likts uz dizaina ilgtspējīgumu un starpdisciplināru sadarbību. Skolā, kuru savulaik absolvējis arī kinorežisors Aki Kaurismeki, Elīna ir maģistrantūras studente Dizaina nodaļā. Ir viena no dizaineru apvienības Directdesign četrotnes.
Vairāk elinabusmane.wordpress.com un directdesign.lv.

1. Latvijā ierastā dizaina definīcija saka, ka dizains ir mākslinieciskā projektēšana un dizainers – profesionālis, kas ar to nodarbojas. Taču laikā, kurā dzīvojam, jēdziens “dizains” iegūst arvien plašāku nozīmi. Tā vairs nav tikai estētisku kvalitāšu piešķiršana atsevišķiem priekšmetiem, ierīcēm vai videi, bet gan rezultāts dizaina domāšanai (angl. design thinking), kas nozīmē praktisku un radošu risinājumu radīšanu problēmām vai procesiem, kuru pastāvēšanai nākotnē nepieciešami uzlabojumi.

2. Šābrīža situācija pašu mājās nosaka šauras emocionālā piepildījuma un ekonomiskā labuma robežas. Pašlaik vairāk nekā jebkad ir jāspēj domāt “ārpus kastītes”, kā arī jāierauga sevi un savu pienesumu Eiropas un pasaules kontekstā. Tad arī devums Latvijai nekur nepazudīs.

3. Gribu sadarboties ar uzņēmumiem, kas par savas turpmākās attīstības instrumentu vēlas izmantot tā saukto dizaina domāšanu – maksimāli izmantojot šodienas resursus, radīt efektīvas darbības scenārijus nākotnei. Mani interesē ilgtspējīgs dizains, t. i., risinājumi, kuros vienlīdzīgi ieguvēji ir ekonomika, ekoloģija un sabiedrība.

Ieva Lauriņa, dz. 1983. g., produktu dizainere

Ieva, iespējams, ir tipisks Latvijas nākotnes dizainera piemērs. Pamatizglītības iegūšanai Latvijā sekojušas studijas ārzemēs, profesionālā saistība ar dzimteni ir vien fragmentāra un no attāluma. Pēc studijām Strasbūras Dekoratīvo mākslu augstskolā Ieva turpina izglītoties vienā no pašreiz pasaulē respektētākajām dizaina mācību iestādēm – Eindhovenas Dizaina akadēmijā studiju programmā Cilvēks un dzīvošana. Starp mērķtiecīgi izvēlētām prakses vietām izceļas pusgads pie viena no šobrīd pasaulē progresīvākajiem jaunās paaudzes dizaineriem Bertjana Pota. Ieva piedalījusies neskaitāmās grupu izstādēs un rīkojusi personālizstādes. Visvairāk profesionālas atzinības saņēmusi par šūpuļtīklu Ligzda.
Vairāk ievalaurina.com un balticdesign.wordpress.com.

1. Dizains sakārto un dara skaistu visu cilvēka radīto – vidi un priekšmetus. Dizainers dažādos veidos dara cilvēku dzīvi ērtāku un baudāmāku.

2. Trīs iespējamie scenāriji.
1)    Daudz strādāt, pielāgoties klientu gaumei, uzturēt labas attiecības ar visiem un pabarot ģimeni.
2)    Daudz strādāt, izkopt savu radošo rokrakstu, uzturēt labas attiecības ar visiem, divas dienas nedēļā strādāt par pasniedzēju un pabarot ģimeni.
3)    Mainīt profesiju.

3. Aktīvi darboties apvienībā Rijada un vairot tās starptautisko pazīstamību.

Rihards Funts, dz. 1978. g., produktu dizainers

Viens no dizaina apvienības Rijada dibinātājiem. Jau nodēvēts par kulta dizaineru. Spēj veiksmīgi producēt savas dizaina idejas, tās realizēt un nogādāt līdz iespējamajiem pircējiem. Atjautīgi risina nelielu sadzīves nieku dizainu, ko salīdzinoši vienkārši izgatavot un pārdot. Projekta Design Drive idejas autors. Negaidot atbalstu no malas, aktīvi piedalās lielajos starptautiskajos dizaina pasākumos. Rijadai savs stends bijis gan Milānas Starptautiskās mēbeļu izstādes i Saloni jauno dizaineru sadaļā Satelitte, gan šogad Stokholmas mēbeļu izstādes jauno dizaineru un dizaina skolu sadaļā Greenhouse.
Vairāk rijada.lv.

1. Dizains ir idejas īstenošanas plāns, veids un rezultāts. Dizainers ir staigājoša materiālu bibliotēka un ne tikai.

2. Radīt savu uzņēmumu.

3. Izveidot Eiropas līmeņa dizaina studiju tepat Rīgā.

Baiba Linga-Bērziņa, dz. 1982. g., produktu un grafiskā dizainere

Ir daudz runāts par Latvijas dizaina sakņu un nākotnes perspektīvu meklēšanu pagātnē un etnogrāfijā. Tieši Baibai Lingai-Bērziņai pagaidām visveiksmīgāk izdevies šīs labi domātās ieceres īstenot. Viņas pamanītākais veikums ir sveču sērija, kurā eleganti un mūsdienīgi apspēlētas latviešu etnogrāfiskās zīmes. Baibas radošajā CV gan ir arī citi asprātīgi ikdienas sadzīves situāciju risinājumi ar dizaina palīdzību: neparasts spilvens gulēšanai ar seju tajā, sēžamriņķis kā krēsla aizstājējs brīvā dabā un citi.
Vairāk baibalingaberzina.lv .

1. Dizains ir nesavtīgs cilvēka sadzīves vērojums.
Ar katru dienu vārda “dizains” nozīme paplašinās, arvien grūtāk ir to definēt un iegrožot. Man dizains un dizainēšana šķiet intelektuāli emocionāla asprātības spēle. Tās laikā rodas priekšmets, ar kuru iespējams mainīt cilvēka dzīvi, to uzlabojot vai sagraujot. Dizainers ir spēles dalībnieks, uz kura sirdsapziņas gulstas spēles galarezultāts un sekas.

2. Karjera Latvijas kontekstā būtu par skaļu teikts. Negribētos izklausīties pesimistiski, taču šobrīd nekāda karjera Latvijā nav iespējama. Bieži darbs ar ražotāju vai klientu noved līdz pašizvarošanai. Vispatīkamāk un ražīgāk ir savā nodabā un par saviem līdzekļiem veidot dizaina prototipus un cerēt, ka reiz tie atradīs savu vietu ražošanā, bet pēc tam arī cilvēku sadzīvē. Dizaineram ir ne tikai jārada dizaina produkts, bet arī jākļūst par biznesa cilvēku, kas spēj virzīt savu ideju tirgū. Šobrīd ir īstais laiks radīt optimistiskas, utopiskas idejas, lai tās realizētu, iestājoties labajiem laikiem. Ceru, ka krīzes gaudas neatspoguļosies latviešu dizainā un mums tās nevilksies līdzi gadsimtiem ilgi.

3. Izmantojot vispārējo apjukumu, ir jādara viss iespējamais, lai iegūtu jaunas zināšanas. Jāstrādā arī bez atalgojuma, jo ticu, ka viss agrāk vai vēlāk atmaksāsies. Regulāri jaunu iespaidu medībās jādodas ārpus Latvijas. Šobrīd apkopoju un pārdomāju iegūto grafiskā dizaina pieredzi reklāmā, kā arī pedagoga darba atziņas Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā. Profesionālais ideāls būtu strādāt dizaineru apvienībā, radot produktus un īstenojot projektus tepat, Latvijā. Gribētos risināt dizaina, nevis finanšu problēmas.

Indra Merca, dz. 1982. g., produktu un grafiskā dizainere

Darbojas galvenokārt sarežģītajā bērnu mēbeļu jomā, izvairoties no šim segmentam bieži raksturīgās banālās krāsainības un pārprastās bērnišķības. Konsekventi un pārdomāti realizē apkārtējo vidi saudzējoša dizaina principus. Mērķtiecīgi un ar panākumiem piedalās starptautiskos dizaina pasākumos, piemēram, DMY starptautiskajā dizaina festivālā Berlīnē un Kortreikas interjera un dizaina biennālē Beļģijā – tās konkursā Theyoungdesignersfair kategorijā Playing ieguvusi pirmo godalgu.
Vairāk tamago.lv .

1. Dizains ir sev definēts funkcionālo un estētisko vērtību kopums, kam jāiedzīvojas kādā priekšmetā, tā stratēģijā. Dizainers saredz un sajūt cilvēku vajadzības un vēlmes – gan atsevišķu lietu, gan servisa kategorijā – un piepilda tās, izmantojot funkcionālu un estētisku paņēmienu kopumu.

2. Liela nozīme ir pašam cilvēkam, viņa izvirzītajiem mērķiem, gribai, kā arī aktivitātei, vēlmei rosīties un neaizmigt.

3. Mērķis ir augt un attīstīties, mācīties domāt par dizainu visaptverošāk. Izrauties no priekšmetu radīšanas vien ierobežotā eksemplāru skaitā.

Raksts publicēts žurnālā Pastaiga (2010, janvāris/februāris)
Autors Kristīne Budže (Pastaiga)
Foto no dizaineru personīgajiem arhīviem, Reinis Hofmanis, Valdis Jansons

Daudzi, iespējams, ievērojuši, ka viens no Latvijas lielākajiem ziņu portāliem TVNET 2009. gada beigās ir mainījis savu izskatu un, kā izrādās, ne tikai to. Ziņu portālu dizains ir pietiekami specifisks, jo bieži vien jāapvieno dažādas pretrunīgas intereses,  piemēram, pārskatāmība, ērta lasīšana, un reizē daudz vietas reklāmai. Tas viss dizainera darbu tikai sarežģī. Tādēļ par izmaiņu iemesliem un to, kā gājis, nolēmām aprunāties ar pašiem autoriem. Intervijā piedalās TVNET direktors Ivars Bauls un dizainers Oļegs Baļss.

1. Kāds bija iemesls TVNET dizaina izmaiņām?

IB: TVNET iepriekšējais dizains tapa 10 gadus atpakaļ, 2000.gada pašā sākumā. Protams, vairākkārt tika mainīta pirmā lapa un sadaļas, tomēr 10 gadi ir ilgs laiks, tas arī ir galvenais iemesls kādēļ veidojām no jauna, nevis uzlabojām. Svarīgi piezīmet, ka TVNET nav notikusi tikai dizaina maiņa, viss TVNET ir uzbūvēts pilnīgi no jauna.

OB: TVNET gadu gaitā apauga ar daudziem jauniem elementiem, pārādījās jaunas tematiskās sadaļas, kas vairs neiekļāvās tā sākotnējā dizainā.

2. Kāds bija darba uzdevums?

IB: Pirmais un galvenais uzdevums bija cik iespējams saglabāt pirmās lapas struktūru jeb satura bloka izvietojumu, tas mūsuprāt šķita vissvarīgākais, lai TVNET lasītājiem nebūtu atkal “jāmācās” rīkoties ar portālu. Faktiski uzdevums sākās ar TVNET “galvu”, jeb lapas augšdaļu kurā sīkāk tika izdalītas sekojošas lietas — logo īpatsvara palielināšana labākai atpazīstamībai, laika ziņu pasniegšanai, meklētājam un rīku joslai, taču protams pats galvenais — pamatnavigācija, kura tad strukturāli arī ir galvenā izmaiņa. Proti, izpētot lietotāju klikšķu intensitāti, secinājām, ka lietotāji izmanto horizontālo navigāciju, bet vertikālo, kura atradās kreisajā pusē praktiski nelieto, līdz ar to tika pieņemts lēmums pārdalīt noslodzi koncentrējot to lapas augšpusē.
Atsevišķi tika izdalīti nosacījumu sadaļu pirmajām lapām, jau no paša sākuma bija skaidrs, ziņām jāsaglabā lentas (Sports, Financenet) princips, pārējām sadaļām izvēlēoties režģi (Mūzika, Tehnoloģijas).
Svarīgs faktors ir arī atvērta raksta izkārtojums, kuru mainījām principiāli — proti, zem virsraksta ir izkārtota gan rakstiska gan video, audio un foto informācija kurā var pārslēgties ar tabiem, faktiski atvērta raksta izkārtojums ir pats svarīgākais, jo ir noslogots pat vairāk nekā pimā lapa, un škiet ka mums izdevies to atrisināt, spriežot pēc skatīto lapu apjoma 20% pieauguma.
Un pēdējais, bet ne mazsvarīgākais Online TV sadaļa, kuru vēlējāmies padarīt tik vienkāršu cik tas iepējams, šeit pats svarīgakais bija video un teksta meteriālu integritātes veidošana. Viens video var būt piesaistīts vairākiem rakstiem, video, nevis kā vienība pati par sevi, bet drīzāk kā ilustrācija tam vai citam notikumam, kas tiek pasniegts apvienojot tekstu, foto, video, komentārus un saistītos rakstus.

OB: Mērķis bija stilistiski neitrāla, modulāra vizuālā sistēma liela informācijas apjoma pasniegšanai. Apkopotās statistikas analīze apstiprināja aizdomas, ka vairums apmeklētāju izlasa tikai galveno ziņu virsrakstus. Mēs meklējām risinājumu kā padarīt pievilcīgākus pārējos rakstus, kā ievilināt varāk lasītāju tematiskajās sadaļās.
Vienojāmies uzreiz, ka stilistiski nesekosim tādiem mirklīgiem trendiem kā MacOS Aqua vai Windows Aero tēmas, ļoti uzmanīgi izmantosim neatņemamus “Web 2.0 stila” atribūtus — gradientus, ēnas, atspīdumus.

3. Cik ilgs bija izstrādes process un cik variantiem tika iziets cauri, līdz nonācāt līdz gala rezultātam?

IB: Darbs faktiski sākās 2008. gada 1.septembrī, kad tiekoties ar Oļegu pārrunājām pamatuzdevumu. Ar pārtraukumiem, tomēr kopējais process vienalga prasīja gandrīz gadu, kopsummā ar visām starplapām tapa varāk kā 100 skiču, pirmajai lapai ap 30 dažādu variantu.

OB: Sarunas par jauno portāla izskatu sākās 2008.gada augustā. 2009.gada 18.decembrī tas tika prezentēts lasītājiem. Šajā laikā tapa vairāk par divdesmit variācijām pirmajai lapai vien.

4. Sadaļu krāsas, atteikšanās no oranžā pāsvara un TVNET kļūšana vizuāli krietni baltākam – vai Jūs nebaida vizuāla līdzība ar Guardian vai Apollo?

IB: TVNET pamat dizaina elements ir lapas augšdaļa, jeb galva pats TVNET ir ziņas, visam jābūt pakārtotam tieši tam, nevis kaut kādiem mazfunkcionāliem laukumiem, kuri eksistē, lai “stiprinātu brenda identītāti”. Kas attiecas uz Guardian — tas tik tiešām ir viens no labākajiem portāliem pasaulē un ir idejas, kuras aizguvām. Kas attiecas uz apollo, nav skaidrs tikai tas brīdis kurā apollo ieguva TVNET dziaina skices, jo pirmās lapas dizains TVNETam bija gatavs jau 2009.gada pavasarī, tātad ilgi pirms apollo palaišanas. Mēs izvēlējāmies tomēr izmantot mūsu dizainu, jo katrs pats zina kur ko ņēmis :)

OB: Atteikšanās no vienas dominējošās krāsas bija dabisks visa liekā atmešanas rezultāts. Piemēram, klasiskā navigācija kreisajā lapas malā nekaunīgi zaga dārgo ekrāna laukumu, par ko tika bez želastības aizstāta. Lai iezīmētu sadaļu induvidualitāti,  neieviešost papildus dekoratīvus elementus, tām tika piešķirti krāsu kodi. Cerams tas ļaus izbēgt no zīmoga oranžais, zilais vai zaļais portāls.
Līdzība ar Guardian nebaida. Būtu muļķīgi noliegt, ka daudzas idejas tika kopētas no tā. Un CNN. Un BBC. Un NYTimes. Un MSNBC. Man kaut kur jābūt špikerim ar sarakstu kam vēl jāpasakās.
Līdzība ar Apollo baidīja līdz 2009.gada 20.augustam, kad kļuva publiski apskatāms tā jaunais dizains.

5. Kas, jūsuprāt, ir 3 lielākas veiksmes, kas saistītas ar jauno TVNET dizainu?
IB: Pirmā lapa — ievērojams laukums iegūts atsakoties no navigācijas, lapa ir brīva un elpojoša, vizuāli lielāks uzsvars uz ziņām. Satura paniegšana rubrikās — Izklaide, Mūzika ir ieguvusi pilnīgi citu uzsvaru, šeit vienlīdz būtisks ir gan teksts gan foto/video materiāls.

6. Ko tomēr vēlētos uzlabot?

IB: Būs virkne papildinājumu un jaunu projektu, tomēr, izmainīt pēc būtības neko negrasāmies, pieturējāmies pie principa, ka daudzkārtīgi labojām skices, bet tas kas pabeigts  ir pabeigts.

7. Kā jaunais dizains ir ietekmējis TVNET?

IB: Statistiski par 25%, kas ir ārkārtīgi daudz, palielinājies skatīto lapu apjoms, kas nozīmē ka dizains paveic galveno – rada interesi par saturu. Kas svarīgi mums pašiem – ir liels prieks strādāt jaunā un sakārtotā vidē.

8. Kā Jūs ietekmē cilvēku kritika? Vai Jūs ņemat vērā ieteiktos padomus?

IB: Pēc TVNET palaišanas saņēmām vairāk kā 6000 atsauksmju. Un jāsaka, ka lielāka daļa atsauksmju pauda neapmierinātību ar izmaiņām kā tādām, saņemām tikai dažus konkrētus ieteikumus, kurus tad arī nekavējoties īstenojām (palielinājām fontu izmēru komentāru lapā, izkārtojuma izmaiņas vairākos satura blokos). Patreiz, kad lietotāji ir pieraduši saņemam daudz pozitīvu atsauksmju, arī no lietotājiem, kuriem sākumā šķita neierasti.

OB: Ar interesi uztveru kolēģu, draugu, vienkārši racionāli domājošu cilvēku izjūtas, viedokļus un ieteikumus. Viņi velta vismaz nedaudz sava laika, nereti pamana to, kas man paslīdējis garām. Portāla komentāru skribenti nav nedz mani draugi, nedz kolēģi.

9. Vai Jūs esat apmierināts ar savu veikumu?

IB: Kā jau sacīju uzbūvēts no jauna ir viss, ne tikai dizains, un esmu gandarīts par mūsu komandas ilgstošā darba rezultātu.

OB: Apmierināts par 79%.

10. Kādi ir jūsu tālākie plāni?

IB: TVNET e-pasts, mobilā versija, ar sociālajiem portāliem saistīti jaunumi.

OB: Izveidot jaunu lietotāju interfeisu TVNET e-pastam. Nocirst egli, iestādīt dēlu.

Zemāk TVNET izskats 2010.02.17 un skices.

Par arhitektūru un dizainu 10+10 intervija ar arhitektu Uldi Lukševicu no arhitektu biroja NRJA.

1. Kas ir NRJA? Kas esat, kāpēc esat un kas jūs visus vieno?

NRJA (no rules just architecture) ir arhitektu birojs. Maināmies līdzi procesiem, kas notiek nozarē un valstī – no 12 cilvēkiem gada sākumā, šobrīd esam palikuši 3. Vienojošais ir tas, ka mums patīk tas, ko mēs darām.

2. Kā kļūt par labu arhitektu?

Easy ) jāiegūst laba izglītība, ko Latvijā vairs nevar izdarīt, jānokļūst labā birojā, jo tas, kā tiek sākumā sakārtotas smadzenes, pārsvarā atstāj neizdzēšamu iespaidu uz tālāko darbību (arhitektiem pēc augstskolas beigšanas vismaz 3 gadi jāstrādā sertificēta arhitekta vadībā un tikai tad var pretendēt uz sertifikātu, kas dod tiesības pašam izstrādāt un parakstīt projektus), jāiegūst pieredze – bez pieredzes šajā profesijā vari būt tikai ‘daudzsološais’, un pārējais viss kā jebkurā lietā – jāgrib darīt, jāsaglabā pozitīvā attieksme, jāmīl, jādzīvo un jārada )

3. Vai Latvijā ir kaut kas, ko nevar atrast nekur citur pasaulē?

Māju sajūta. Pārējais viss ir arī citur.

4. Kāds, jūsuprāt, ir Latvijā veidotais dizains? Kas ir mūsu stiprās un kuras vājās puses?

Īsti objektīvi par to nevaru spriest, jo pilnīgas kopainas sajūtas man nav, bet galvenā problēma ir tāda pati, kas visām lietām, kas paredzētas vietējai lietošanai – mazais tirgus. Grafiskais dizains it kā nav saistīts tikai ar vietējo patērētāju, tā ir priekšrocība, no otras puses, katrs, kuram ir pieejams internets un pašā ir interese par savu darbu, neglābjami seko līdzi tam, kas notiek pasaulē, kā rezultātā Latvijā veidotajam dizainam nav īpašu atšķirību no citā vietā radītā.

5. Vai arhitektiem ir vajadzīgi dizaineri?

Protams, ka arhitektiem ir vajadzīgi dizaineri un dizaineriem ir vajadzīgi arhitekti, jo kaut kur tās radītās lietas ir jāliek un apģērbtajiem cilviņiem ir jādzīvo ). Un tā kā arhitektūra ir visu mākslu māte, tad Welcome back )

6. Ko jūs darat, kad ‘iestrēgstat’?

Iedzeram. Apzinām problēmu, kuras dēļ kaut kas ir uzkāries un meklējam variantus, kā to atrisināt savādākā ceļā. Ja tu nespēj atrisināt problēmu, tad tas ir tikai tāpēc, ka tu spēlē pēc kaut kādiem noteikumiem )

7. 3 lietas, kas jums patīk un ko ieteiktu citiem.

Darīt to, ko gribas darīt, pats būsi apmierināts un apkārtējos spēsi pavilkt līdzi. Tas neattiecas uz maniakiem-slepkavām.

8. Bez kā gandarījums par rezultātu nav iespējams?

Arhitektūra ir sociāli atbildīgs mākslas paveids, jo lielākoties, cilvēks piedzimst mājā, lielu daļu mūža pavada mājā un arī nomirst mājā. Un arhitektam ir tā iespēja uzlabot cilvēkam dzīves scenogrāfiju, izdarīt tā, lai tas justos labi, lietojot tam radīto telpu. Tāpēc gandarījums par rezultātu nav iespējams bez fīdbeka, bez pasūtītāja prieka par kopīgi veikto darbu, kas parasti parādās jau procesā.

9. Kas jums ir svarīgi arhitektūrā? Kas vispār ir svarīgi?

Nemelot sev. Darīt to, ko gribās darīt. Mīlēt.

10. Kas, jūsuprāt, notiks ar Latviju un pasauli kopumā, teiksim nākamajos 10 gados? Kādi ir jūsu plāni?

Gribās jau būt optimistam, bet Latvijas sakarā grūti tādam būt, turpmākos 10 gadus katrs, kas šeit legāli strādās, maksās šodien sataisītos valsts parādus. Ar pasauli, pa lielam, viss būs kārtībā. Mēs turpināsim strādāt, darbināsim ‘zaļās’ enerģijas, zīmēsim ‘nākotnes spējīgas’ mājas, tā, lai patīk pašiem un pasūtītājiem.

Attēlā (augšā) NRJA plkst. 17:17.

Zemāk daži no NRJA projektiem. Vairāk NRJA mājas lapā.

LADC šoreiz uz Rīgu uzaicinājuši dizaineri no aģentūras WE ARE BITCH. Seminārs notiek 15.oktobrī plkst. 11.00 Rīgas Ekonomikas augstskolas telpās.

Ar Si Scott darbiem var iepazities:
http://www.siscottstudio.com/
http://www.breedlondon.com/artists/si-scott/
http://www.art-dept.com/illustration/scott/
http://www.dizaini.lv/?p=5874

Intervija ar Si Scott:
http://www.typeforyou.org/2006/08/30/si-scott-interview/

Si Scott seminārs notiek 15. oktobri plkst. 11.00 (apt. līdz 13.00), dalības maksa LADC biedriem Ls20, pārējiem Ls40.
Meistardarbnīca plkst. 14.00 (apt. līdz 17.00), dalības maksa LADC biedriem, kuri iet ari uz semināru, Ls20, pārejiem Ls40.

Semināra temats:
The highs and lows of the design industry and how pursuing your own style of work is something that has always been very important to me.
How typography is often looked over in design but is more often than not the most important factor in any design.
Typography can either make or a break a job.

Meistardarbnīca:
a step by step run through of how easy it is to design a typeface (praktisks darbs, papīrs, zimuļi, krāsas, krītiņi, flomasteri u.c. būs pieejami uz vietas)

Pieteikties un uzzināt vairāk var www.ladc.lv.

Pēc neilga pārtraukuma atkal publicējam 10+10 interviju. Diemžēl vasara ir vasara un regularitāti solīt vairs nav mūsu spēkos.
Šoreiz grafiskie dizaineri Lesley Moore, kas atrodami Amsterdamā. Tas ir 2 cilvēku kolektīvs: Karin van den Brandt un Alex Clay, kas ir pārliecināti, ka mazāk ir vairāk. Attēlā viņi izmēģina savu jauno skeneri.

1. What is lesley moore?
Creating maximum result with less effort.

what drives you?
Lust for life.

2. what is design?
What isn’t?
There are even people who say that humans and nature are part of (intelligent) design.

: ) what’s good design and what’s bad?
Good design is what makes bad design superfluous.

3. What’s so special abut dutch design? Has it something in-common?
An autonomous way of working, even for clients.

4. What you do when you are not making visual stuff? (don’t work, so to say)
Looking at stuff from other artists, directors, writers.

5. How it is to be a designer in NL?
Great!

How to become a good designer?
Always try to be better than just ‘good’.

6. What do you do when you’re stuck? (if you ever do so : )
Try to think even more simple.

7. 3 things what you really like and would recommend to others.
Less answers – More questions
Less medium – More message
Less ego – More team

8. What is important to get a result you like? (are there any ingredients without ‘good design’ is impossible?)
Content and form need to intensify each other.

9. What’s important in design process?
Surprise yourself!

What’s important in general?
Don’t stop breathing.

10. Where the world is going?
Towards a green and peaceful future.

And what are your plans?
I will follow that direction…

Daži darbi no http://www.lesley-moore.nl:

Nedaudz savādāka intervija ar grafisko dizaineri Kirilu Kirasirovu.

Dzimis 1973. gadā Talsos. Jau septītajā klasē griezis ārā no žurnāliem logotipus, dalījis detaļās un līmējis kopā pa savam. Padzīvojis dažus mēnešus zvejniekciemā pie okeāna Portugālē, tagad, kopš pagājušā gada rudens, dzīvo Berlīnē (lai Rīgā dzīvotu, esot pārāk daudz jāstrādā). Veidojis daudzus Latvijas kultūras institūciju logotipus, kā piemēram A4D, Laikmetīgās Mākslas centrs, Andrejsala, grāmatas, mājas lapas un identitātes.

1. Kas, tavuprāt, ir dizains?
Grafiskais dizains ir vizuāla valoda, komunikācija – tā uzdevums nav tikai formas piešķiršana saturam, bet drīzāk - satura paplašinājums vizuāli-asociatīvās uztveres laukā – tas piešķir saturam taustāmu raksturu, veido noskaņu.
Pēc būtības taču vienas pienotavas piens maz ar ko atšķiras no kādas citas ražotā. Cilvēks izvēlēsies to, kura pakas apdrukas dizains konkrēti viņa acij šķitīs īsteni „pienīgs“ – vienam tā būs govs pienenēs, citam saistošāks šķitīs vienkārši melniem burtiem uz baltas pakas uzdrukāts: P 1,5%.
Mēs to vien tik darām, kā nepārtraukti vizuālkomunicējam – tāds ir šīs planētas profils. Ja cilvēkā nebūtu tik jaudīgas dziņas uz šo acij uztveramo pašapliecināšanos, signalizēšanu, tad pasaule izskatītos pilnīgi savādāk, iespējams, mēs ģērbtos pelēkos flaneļa kombinezōnos, pārtiktu no bērzu sulām un komunicētu pilnīgi citā frekvencē, kaut gan pat šī aina izskatās diezgan vizuāli pievilcīga un stāstoša.

Dizainers ir radošs amatnieks – tas, kurš nav tik liriski un plaši domājošs, lai būtu mākslinieks.

2. Kur sakņojas latviešu/Latvijas dizains, vai tas vispār kaut kur sakņojas?
Nav ne jausmas. Es nezinu, kas varētu būt tā sakne… nu varbūt klimats un folklora.
Dizainerim piemīt individuāls rokraksts, sava garšas izjūta.
Iespējams, garšai var būt kāda nacionāla nokrāsa, kuru veido apkrāt esošā daba, ainava, pilsēta, sabiedrība… tomēr būtiskākas radošajā procesā ir idejas, individuālā skatījuma aspekts, kurš turklāt pakļauts ļoti saistošai multinacionālai ietekamei, ja vien tu esi pievienots globālajam tīmeklim un esi savā profesijā ieinteresēts.

Bet saknēs smelties vajag, ja vien zina, kā tas darāms.

3. Kā ir sanācis, ka esi taisījis lielāko daļu kultūras iestāžu logotipus?
Vispār mani saista koncentrēts izteiksmes veids, kā ar minimālu objektu un krāsu skaitu paust kādu ideju, jēgu. Logo, (viņš arī Zīmols) ir interesants kalambūrs, ko risināt – ja tā 2D lieta patīk un interesē.

Gadus 6 iepriekš pārtransformējos no reklāmas ad par pašnodarbināto – frīlanseri un biju spiests sākt attīstīt personisko iniciatīvu – piedalīties visadažādākajos zīmolu konkursos, lai tie gali ar galiem kaut kā līmējas. Konkurence Latvijā nav tik skarba, lai būtu bezcerīgi kādu no tiem pa laikam arī vinnēt. Bez tam, tas ir lielisks treniņš prāta asināšanai arī gadijumā, ja tava ideja neaiziet, tu tāpat esi ko ieguvis.

4. Visiem darbiem ir sākums un beigas (parasti), ko tu dari pa vidu?
A da visādi. Dažkārt, ja paveicas ar fiksu ideju, darba beigas ir turpat, kur sākums un nekāds vidus nemaz nesanāk. Citkārt vidus ir tāda stiepti neskaidra defragmentešānās, idejas vizualizācijas meklējumos, līdz viss realizējas baudāmā formā un var likt punktu.

Mans radošais process dalās divās sērijās – pirmās laikā es sabūvēju lērumu versiju un risinājumu, kaudzi dekorāciju – figurāli izsakoties, otrās laikā es visu pamazām vācu laukā, līdz paliek kaut kas pēdējais – viens un tātad būtiskākais, nu, un ap to tad jau var sākt nopietni darboties.

Tā novienkāršošana, minimalizēšana – skaidrākās domas meklēšana ir, manuprāt, tas svarigākais un radoši grūtākais process – nenogurstoši uzdot sev jautājumu, vai doma ir redzama gana skaidri un vai nav vēl kas lieks palicis, ko varētu atmest.

Redz, kā sanāk, skaties grāmatiņu, viss skaidrs, vo tas ir labs dizains un vo šitas tīri tā neko, a šitā es arī mācētu… A, ka pašam rokas jāpieliek, kas sanāk? Brīžiem par savu tizlumu nenobrīnīties – skaidrs tik tas, ka vispā nekas nav skaidrs.

5. Vajag piedalīties konkursos?
Nu bet dabīgi. Pirmkārt, tu vari izvēlēties tos konkursus, kuri tev šķiet interesanti pēc tēmas. Otrkārt, tā ir milzīga praktiskā pieredze darbam ar sevi, savu domu, lielisks tests, lai saprastu, kurā attīstības fāzē tu reāli šobrīd atrodies, ko spēj un ko nespēj celt.

6. Ko tu dari, kad neapstiprina tavu lielisko piedāvājumu?
Daneko,  esmu sapratis, ka cīnīties vai savu ideju pierādīt nav ne mazākās jēgas.
Mēs dzīvojam vizuāli pārsātinātā klišeju pasaulē, un ir absolūti pašsaprotami, ka pasūtītāja acs savā ikdienā redz ko pilnīgi atšķirīgu no tā, ko tu, labi gribēdams būt kaut nedaudz svaigāks un orģinālāks, centies viņam piedāvāt.
Protams, vērts atcerēties, ka dažkārt viņam tiešām mēdz būt taisnība.

Vajag meklēt to savu klientu, to, kurš vēlas tieši tavu rokrakstu.
Pielāgošanās pasūtītājam ir totāli bezjēdzīgs un profesionāli regresējošs process, tad labāk iet pārdot kastaņus uz ielas – darbs svaigā gaisā un vispār baigi mierigi ap sirdi.

7. Kādi klienti/uzdevumi tev patīk?
Man vislabāk patīk darboties ar kultūrlaukā strādājošiem klientiem, jo viņiem ir plašāks skatījums, tāpēc viņi ir atvērtāki eksperimentiem un visbiežāk neprasa nodarboties ar muļķībām.

8. Kapēc tu daudz ceļo?
Tāpēc, ka tas ir kapitāli!
Sākās viss ar Indiju… tie bija, iespējams, tādi panaivi sevis meklēšanas mēģinājumi…
Kādā brīdī gan pieleca, ka no sevis nekur neaizmukt, bet tā ceļošana kā pieradums ir saglabājusies – nevaru ilgi uzturēties vienā vietā, pavelkos atkal uz citu.
Turklāt man paveicies ar profesiju, jo varu sevi darbināt da no jebkurienes, kur vien pieejams tīkls.

9. Kas jādara, lai Latvijā būtu labāk?
Nu viss jau sākas no tevis paša, loģiski, tapēc labāk domā, ko darīt lai pašam labāk, tad ar pārējais ar laiku pieķekarosies.

Tas būtu viens – jāfokusējas uz to gara dzīvi. Tas strādā un turklāt ir patīkami.
Un tas būtu divi – jāsāk eksistēt atbildīgi un detaļās -  gan sadzīviski, gan profesionāli… centies domāt par svarīgiem jautājumiem -  uz ko tu strādā un ko tu dari, ko pērc un kam maksā tu, un vispār, kāds no tevis labums? Grūši gan ir, bet vajag, savādāk līdz pasaules galam nebūs tāļu!
Piemēram, katrs tevis iztērētais santīms par kaitīgu pārtiku attīsta tā šausmoņa-ražotāja biznesu. Saņemies un lasi tos E uz iepakojuma.
Un galvenais – mīļais cilvēk, iepērcies mazāk, jo pa lielam, baigi maz ko vajag, lai labi justos.

10. Lietas, kas tev riktīgi patīk. Varbūt arī normāli patīk.
DIEVS DABA DARBS un vēl PIRTS un DIVRITENIS

Daži darbi:

http://www.kirils.tundra.lv