13. decembrī plkst.  11:00 arhitektūras un dizaina platformā Osis Māja (Rīga, Operas skvērs, Aspazijas bulvāris 3) aicina uz sarunu arhitektus, interjera dizainerus, industriālos dizainerus, māksliniekus un visus, kas rada un varētu radīt labu, pārdodamu dizainu. Iespēja uzdot sev interesējošus jautājumus un saņemt konkrētas atbildes no Stockmann speciālistiem par to, kas īsti jādara un kam jāpievērš uzmanība, lai dizains būtu konkurētspējīgs veikala plauktos.

DISKUSIJAS GALVENIE VIRZIENI:
Izglītība un zināšanu pieejamība, praktisikā pieredze jeb tirdzniecības iespējas.
Būs iespēja parādīt savu produktu, saprast, kas un kā jādara, lai Latvijas dizains būtu pieejams mazumtirdzniecības ķēžu veikalos.
Ieeja bez maksas. Vietu skaits ierobežots, pieteikšanās pa tālr. 22844844.

karlssonwilker inc. is a New York City design firm founded in late 2000 and run by Jan Wilker and Hjalti Karlsson. The two met while working for Stefan Sagmeister. But you knew that already if you have read their interview with Dizaina Studija magazine… So four years later, here is a quick 10+10 interview!

1. Please tell us about yourselves. Could you tell me how you got introduced to graphic design, where did you study?

Hjalti went to art school in Iceland for one year, then moved to New York to study at Parsons School of Design. Jan grew up in Ulm (check it out, it’s a city with an important design history), then started studying architecture before switching to design.

2. How did you end up in New York? What was the reason why you both left your countries and emigrated to NY?

Hjalti [see above] to study at Parsons. Jan wanted to work with Stefan Sagmeister, and he happened to have his office in New York, so i came to New York for an internship with him. that was in 1999. Now i’m very glad he was in was New York.

3. Do you feel that working at Stefan Sagmeister studio left an imprint of his working methods & aesthetics or you shared similar vision before joining him?

Absolutely, huge influence on us. Aesthetically less and less over time. When we started out with our own studio, we took over many things without questioning (like having multiple phone lines, which it turned out we didn’t need; or having one intern every 3 months, 4 times/year), some things we consciously continued (buying Filemaker and keeping a good contact list), and many others we consciously opposed (we don’t use sketchbooks). Obviously both of us were drawn to him and his work by a genuine feeling of respect, interest, maybe even empathy.

3.5 …Previous question was meant to be a bit provocative as you seem to be working almost on opposite spectrum of means to visualise projects — if Stefan uses a lot of handwriting, analogue imagery & materials, you seem to work heavily with digital tools? Is there a bit of «teenage» rebellion?

We would say that it’s more a thing of being from a different generation. For us, computers were normal, we don’t really have a life as a designer before computers. computers are not dangerous and detrimental when it comes to creativity (as our old teachers would constantly warn us); it’s actually the best tool to enable it. We sketch on the computer.

4. Ok, last one involving Stefan — In an interview with Stefan Sagmeister said that his small-studio (3 people) model was taken/inspired by Tibor Kalman, you are continuing this «tradition» in third generation… Why so? Is there a tipping-point after which there is no way back?

We tried it few times in our, by now already, 10 year history to grow to 6-7 people, but our studio always turned into a small agency, with hierarchies and group dynamics. the tightness falls apart, and politics and agendas creep in. Hjalti, myself, Nicole, and one intern seems to be a good size. but ask us again in few years, who knows what will happen by then.

5. Your projects differ very much from each other (unlike other designers who tend to impose their own style/aesthetic) — how do you achieve this, could you tell about your creative process? How do you maintain steady flow of creative & innovative output?

The one thing we could say about our process is that it is organic. There are no set rules or systems when it comes to approaching a project. Whoever is free at the time starts it, but that doesn;t mean the project is his. It’s a very low-ego office, focussing on the best outcome, and (hopefully) not on personal goals or vanity.

6. You often work with advanced technology – in The Urban Visual Recording Machine you gathered real-time data, which was then printed on the spot, for MTV idents you created a 3D ORB, which reacts to sound, designing typeface for ADC Young Guns, the temporary Vitra Store Under-Construction interiors etc. – do you collaborate with others on the technical parts or learn the tools/software yourself? Do you learn as you go along or try to explore these different tools through experimentation before using in real life projects?

We do, want and need to collaborate on some projects, makes a complicated project always better. Soemtimes the experimentation with a new tool happens within a client project, sometimes within in-house projects. In-house projects are different from personal projects. We don’t work on personal projects, meaning projects away from the studio. In-house projects for us are projects that we do within the context of our design peers, like designing a cover for design magazine.

7. Does space where you work matter to you? How long have you been at your present studio space (I assume from the begining?) and how does it influence you?

We really like our studio space, and always have. We’ve been here for 11 years, and nowadays the other 2 floors above us (there is a Dunkin Donuts on the ground floor) is all designers. It’s a small building, were we have a full floor. Our space had a bar built in when we moved in. We have a little outdoor first floor backyard space. We like being here, it almost never feels like work.

8. When visiting your studio in 2007 I was surprised about your pessimistic/non-glamurous attitude about everyday running of design studio… Now after running my own studio for 6 months and experiencing the day-to-day struggle, I see what you mean. Has anything changed in these 11 years for Karlssonwilker? What would be your advice for new studios/designers who are about to start a studio?

We are laughing every day here in our studio, and try hard (and mostly successfully) to make every day a good day in the office. We enjoy every day. We don’t look at the studio as if our lives would depend on it. What we do day to day has to makes us happy first and foremost, none else. But if that works, chances are high it also works on other people.
The reason I present daily studio life in an unglamorous light is, because it is. Students and young professionals have false hopes and notions about what we all do, and I don’t need to stand in front of a group of students and tell them how awesome everything (and in return I am) just to feel better and further confirm their mislead expectations.

9. Could you tell us more about SahreVictoreWilker? What kind of experience & form of workshop should people expect there?

SVW was founded by Paul Sahre, James Victore, and myself (Jan) a bit over 4 years ago. We all were (and still are) teaching a lot. The three of us are very different, but then again we have some similarities. We are good friends, but don’t care too much about the others’ design. It’s an annual design workshop here in New York, with people coming from all over the world to work hard, talk and play hard with the three of us. What is very special to me is that it’s the three of us in the room, making it impossible to hide behind the usually perceived monopoly of truth that a teacher has. We have to be extra sharp and open-minded, and fantastic discussions and disagreements happen. As far as what to expect; what we hear back from past participants is amazing and very encouraging; the best one for me being an email from a former participant’s wife, telling us “whatever you did to him during that week, thank you so much!”

10. What awaits us in future? The all-knowing-source-of-knowledge Wikipedia states that KarlssonWilker is for sale with a price-tag of $30′000′000, could you tell us the joke?

Well, about that, this is by now a very very old joke, ca. 2006. Back then we wanted to prove the point that people (highly unrealistically) think New York is all golden and shiny (if you make it in New York…), so we put on our website that our studio is for sale for $10 Million. People actually believed that our tiny studio could be worth this crazy amount of money, telling us “guys, please don’t do it, don’t give up!”. Then we upped it to $30 Million. Now we are millionaires, on the web at least.

Nu ko – noticis kas sen ļoti gaidīts – tiek izsludināts konkurss pastmarkas dizainam! Dizainēt/ilustrēt pastmarku daudzviet ir goda lieta, tādēļ ja esi iepazinis visus putnus un sportistus, tad droši rādi ko māki un kādai jābūt sakarīgai pastmarkai. Iesniegt darbus var līdz 21. oktobra beigām. Vairāk info jaunapastmarka.lv.

24.augustā grafikas dizaina studijā Asketic iegriezušies darbinieki no Valsts policijas ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldes, lai palūkotos vai konkrētais uzņēmums nenodarbojas ar noziegumiem, kas ir nelicencētu datorprogrammu izmantošana. Šķiet, ka vairums uzņēmumu jau labu laiku atpakaļ ir sākuši dzīvot legāli, taču neziņu vienmēr radījis jautājums – vai vari būt pietiekami legāls? Pat ja izmanto licencētas programmas, var gadīties, ka kaut kur datorā stāv ‘aizlienēti’ mp3, vai kāds atsūtījis fontu, kura licences tev nav (tiem kas nezina, arī uz fontiem attiecas autortiesības un par tām jāmaksā)… Otra lieta – vai policija nāk pie visiem, vai nākšanu var kaut kā pasteidzināt, piemēram, konkurējot ar nepareizo uzņēmumu vai kādu pārlieku kritizējot? Lai to nosakaidrotu aicinām cilvēkus no ar dizainu saistītajiem uzņēmumiem piedalīties nelielā aptaujā.

Daži ieteikumi tiem, kurus tas viss uztrauc:

1. Vispirms jau programmas ir jāpērk. Tas ir dārgi, taču ļaus naktīs gulēt krietni mierīgāk. Pašiem gan jau arī nepatīk, ja kāds aizmirst samaksāt.

2. Ir saprotams, ja esi liels uzņēmums, bet ko darīt tiem, kas tikko uzsāk biznesu? To pašu – pirkt – VID diezgan viegli var redzēt kas jums pieder un ja esat 5 dizaineri ar vienu nopirktu datoru, tad tas kļūst aizdomīgi.

3. Ja jums ir darba datori ar legālām programmām, bet arī savs personiskais laptops ar nelegālu saturu, tad no tā varat atvadīties, jo policija to likumīgi drīkst savākt. Respektīvi viņi mierīgi var meklēt lietas pa visu jūsu ofisu, neatkarīgi kas ir īpašnieks.

4. Nelegāli ir izmantot zagtu programmatūru, bet tikpat nelegāli ir arī zagt fontus, mūziku un filmas. Nav prātīgi savu daudzus gadus krāto kolekciju turēt darba atvilknē vai uz servera. Te gan nav skaidrs ko ar tevi darīs, ja atradīs dažas zagtas dziesmas vai nejauši atsūtītus fontus… Vai ir kaut kāds apjoms, kas jāsavāsc? Vai atbildība par 100 fontiem ir mazāka kā par 100 dziesmām?

5. Licences parasti ir uz vienu lietotāju. Tas nozīmē, ka nepietiek viens Photoshop uz viesiem. Arī iegādātos fontus bieži vien nemaz nevar sūtīt klientam ‘izmantošanai’.

6. Programmas un licences var pirkt un pārdot. Tas nozīmē, ka jums nav jāpērk jauni produkti – tikpat jūs varat nopirkt no citiem CS4 paku, kuru pēc tam var arī upgreidot. Līdzīgi – ja programma vairs nav vajadzīga, tad to var pārdot kādam, kam tā ir vajadzīga.

7. Ir virkne bezmaksas programmu, kas lieliski pilda savas funkcijas, piemēram, OpenOffice var aizstāt maksas MS Office. Iespējams, ka var tīri labi pastrādāt arī ar bezmaksas 3d un grafikas programmām – atkarīgs no gaumes un prasībām

8. Ja gribi izmēģināt jaunu versiju vai tikai plāno mācīties to pašu Photoshop, tad, protams, var arī nepirkt (ok, tas nav likumīgi, bet bieži nav daudz citu iespēju), taču tādā gadījumā izvairies to darīt uz savu kolēģu darba datoriem.

9. No pirkšanas var izvairīties arī citā veidā – visus dizaina pakalpojumus iepērkot no dizaineriem pa tiešo. Tad vienīgi jāmaksā nedraudzīgie autoratlīdzības nodokļi, taču nav jāraizējas par licencēm. Un arī nav vēlams atrasties vienās telpās.

Noslēgumā nedaudz matemātikas, ja vēlies nodarboties ar dizainu legāli, cik tas var maksāt?
- Ja esi grafikas dizianers, tad varētu derēt kaut kas no Adobe Creative Suite, piemēram, Design Premium, kas ietver Photoshop, Illustrator. Cena ap Ls 2 000*.
- ja vēlaties nodarboties arī ar kustīgo grafiku, tad CS Master komplektiņš jums maksās jau ap Ls 3 000
- visneizdevīgākais ir nodarboties ar 3d grafiku, jo varētu vajadzēt kaut ko no iepriekšējā un vēl arī kaut ko 3d, piemēram Maya vai 3ds Max. Cena ap Ls 2 500.
- iespējams, ka noder arī dators. Piemēram Apple  iMac 21″ maksās ap Ls 1 000.

Nepieskaitam, ka varētu noderēt printeris, foto kamera, telpu īre un citas izmaksas, nerēķinam arī to, ka programmas un tehnika ik pa laikam arī salūzt vai noveco. Tātad uzsākt biznesu jums maksās ap Ls 3 000 un 6 000. Turklāt tas viss ir vienam darbiniekam. Iespējams, ka tā ir arī atbilde tiem, kurus neliek mierā jautājums kādēļ dažādi dizaineri prasa dažādu samaksu par savu darbu. Dzīvot legāli ir noteikti dārgāk.

(cenas ir aptuvenas un pārsvarā no www.aboluveikals.lv)

Līdz šim esam izvairījušies rakstīt par reklāmu, jo visa reklāmas nozare šķiet pietiekami spēcīga un pašpietiekama, un galu galā reklāma nav dizains. Tomēr kaut kas interesants tajā visā ir, jo caur reklāmas aģentūrām ir gājuši cauri virkne dizaineru, fotogrāfu, ilustratoru, dzejnieku… sākuši kā projektu vadītāji, ārt direktori, tekstinieki un tad pārtapuši par ko citu vai atpakaļ visdažādākajās kombinācijās. Vienus tas novedis līdz tam, ka reklāmu viņi ienīst no visas sirds un negrib par to pat dzirdēt, citi spējuši to uztvert kā skolu – samācījušies un devušies tālāk, bet daži reklāmā ir atraduši tieši to, ko visvairāk arī vēlas darīt (un kas parasti viņiem arī lieliski izdodas). Šķiet, ka Aleksandrs Bētiņš ir tieši pēdējais gadījums. Savos knapi divdesmit gados veidojis gan mājaslapas, gan logotipus un pat filmējies seriālā, līdz izlēma doties pastrādāt uz Viļņu kādā aģentūrā… Rezultātā šobrīd pēc gandrīz desmit gadiem ir aģentūras “Not Perfect YR” viens no īpašniekiem un arī tās radošais direktors.

1. Pastāsti, lūdzu, par sevi – kur esi radies, mācījies un kā nokļuvi līdz reklāmas aģentūrai Lietuvā?
Esmu rīdzinieks, mācijos RV1Ģ, pēc skolas apmeklēju Rīgas mākslas skolu. Paralēli skolām ņēmos ar grafikas dizainu, web-lapām, VJ-ošanu pārtijos, reklāmu filmēšanu pie “Vilkiem”. Tad kādu dienu Lietuvas “Y&R” pasūtīja man weblapu, kur, būdams lecīgs freelancers, iereklamēju sevi kā labu radošo, un viņi mani uzaicināja strādāt par copywriteru. Ilgi gāja, kamēr tur nonācu, pastrādāju tur 9 mēnešus, pārkvalificējoties par artdirectoru, jo riebās, kā dizaineri strādāja. Tad atgriezos Rīgā uz kādu pusgadu, radīju bērnu, un vajadzēja pastāvīgu darbu. Rīgā neatradu, kur strādāt, bet kopēju valodu atradu tai pašā aģentūrā Lietuvā, kur ar visu famīliju pārvācos. Pēc kaut kāda laika mēs – Paulius Senuta (MD), es (AD/CD) un Marius Lukošius (CD) pārpirkām “Garage4×4 Y&R Vilņa”, un tā radās lieliska neatkarīga reklāmas aģentūra “Not Perfect”. Tagad jau kādus 2 gadus ar kapeikām ir “Not Perfect Rīga”, arī es no pagājušā gada septembra esmu pārvācies atpakaļ uz savu mīļo Rīgu.
Apmēram tā pagāja pēdējie  8 gadi.
Āmen.

2. Vai tas, ka tagad lūkojies pēc palīgiem Latvijā, nozīmē, ka plāno pārvākties uz Rīgu pavisam?
Esmu jau pārvācies uz Rīgu, bet strādāju vēl arī Lietuvā. Es regulāri lūkojos pēc jauniem cilvēkiem, tagad gan Rīgas, gan Viļņas “Not Perfectam”, gan dizainerus, gan radošos. Jāsaka, ļoti grūti iet ar atrašanu, nav to cilvēku. Dizainerus pārsvarā meklējam skolās, vai jaunus freelancerus, kas pašmācības ceļā ir kaut kur tikuši un kas nav sabojāti ar pieredzi sūdīgās aģentūrās, un viņi diezgan ātri izaug un iemācās daudzreiz vairāk nekā skolā. Principā es viņus pierunāju nemācīties skolā (viņi iet nodot tikai darbus), bet pie mums, un vēl par to saņemt naudu.

3. Šķiet, ka tev izdodas daudz kas – esi veidojis dizainu (šķiet, ka arī esošā “Mooz” lapa ir tevis izstrādāta, ne?) un pat kādreiz spēlējis tīņu seriālā. Kādēļ esi izvēlējies strādāt reklāmā?
Laikam “MooZoom” lapa ir vienīgā, kas vēl dzīva no tiem laikiem. Tajā laikā seriālu filmēja ar steadycam statīvu, kas tad bija jaunums, un mani tas interesēja vairāk nekā visa tā cita ņemšanās. Man patīk dažādas lietas un to mijiedarbība, reklāma ir viena no tām vietām, kur satiekas dažādas disciplīnas, cilvēki, uzzini katru dienu kaut ko jaunu un var daudz iemācīties, un, jo vairāk māki, jo plašāka pasaule. Pašam lepnums, ka esam attīstījuši netipiskas lietas reklāmas aģentūrai, piemēram, iepakojuma dizainu, ko parasti taisa specializēti kantori, bet tagad Lietuvas un Latvijas ražotāji, kas pirms tam griezās Anglijā vai Amsterdamā, piemēram, pie “Classensiem”, nāk pie mums. Tāpat postproduction un ilustrācija ir tā lieta, ko esam ļoti attīstījuši tieši aģentūras iekšienē, un pie mums strādājošie dizaineri savos portfolio sāk likt darbus, ko taisījuši aģentūrā, kas ir retums.

4. Kas, tavuprāt, ir reklāma un kas ir dizains? Kur un vai vispār ir robeža?
Reklāma ir tas process, kas rada priekšstatu par kaut ko, tad nu dizains palīdz to veidot labāku – funkcionāli, vizuāli, emocionāli. Pa lielam robežas nav, bet ja grib, var novilkt, tādā blurčikā.

5. Vai atšķiras strādāšana Lietuvā un Latvijā?
Nu, man personīgi jā, jo ilgi nostrādāts Lietuvā. Īpaši atšķiras ārējie aģentūras resursi, tādi kā foto, video, mūzika, ilustratori, producenti, kur visi jau savējie un viens otru saprot no pusvārda. Liekas, ka kopējais industrijas līmenis ir augstāks Lietuvā. Sākumā Latvijā likās, ka visi ir iedomīgi un baigi gudrie runātāji, jo nebija vēl atrasti darītāji, bet tagad jau atrodas nenoguruši pašaizliedzīgi cilvēki, kaut gan pagaidām tāpat daudz strādāju ar Lietuvu.

6. Kā nokļūt līdz labam galarezultātam (vienalga, reklāmā vai dizainā)?
Šis ir labs un ļoti daudzpusīgs jautājums, varētu runāt stundām, un, domāju, viss beigtos ar sarunām par kvanta mehāniku vai skudru pūžņa uzbūvi. Man darbā ir divi galarezultāti – viens individuālais un otrs, kā panākt visai aģentūrai izcilu gala rezultātu. Galarezultāts aģentūrai ir nevis viens projekts, bet vidējais no visiem darbiem, ko dari un kā dari – nepietiek ar vienu izcilu darbu un tūkstoš sūdiem.
Lai to panāktu, visam darba procesam jābūt interesantam, lietderīgam un iedvesmojošam. Pirmkārt, ir pašam sevi jāiedvesmo konkrētajam uzdevumam, lai dabiski sanāktu “cenšanās” un aizrautība, un jāzina, ka viss sanāks, bet, protams, jābūt arī nežēlīgi paškritiskam mierīgā manierē. Tikpat svarīgi ir mācēt iedvesmot citus, piemēram, dizaineru  – aģentūrā tomēr ir fabrikas ritms, un tās iedvesmas ne vienmēr stāv pa rokai, pēc viena projekta jāpārlec uz citu un tad atpakaļ, tā pārslēgšanās, iejušanās ir tās maģiskās lietas, kur jāņem talkā šamanisms.
Parasti reklāmas radīšanas process sastāv no stratēģijas, radošās idejas un visbeidzot – izpildījuma, katrai daļai ir japapildina vienai otru, un svarīgi, lai cilvēki, kas pie tā strādā, nesāktu dalīt robežas, kur beidzas, kur sākas viņu pienākumi, jo konkrētu robežu nevar novilkt. Ļoti svarīgi ir mācēt nodot uzdevumu – saprotami un iedvesmojoši, tāpat arī uzdot jautājumus.
Ir jāciena cilvēki, kam tu to dari – ja tu uzskatīsi visus klientus par idiotiem, pats tāds kļūsi, ir jāsaprot, ka visu var izdarīt labāk un ka nav sliktu klientu. Nedrīkst arī aizmirst, ka klients maksā par to, ka tu viņam saki taisnību un nepiekrīti viņam, ir jāaizmirst par neērtajām situācijām, termiņu nokavēšanu (saprātīgi) laba rezultāta vārdā – jo tas ir tas, ko klients un citi atcerēsies.
Ir jāsaprot, ka tie foršie darbi, kas manīti mūsu valstī vai blakus, ir taisīti par tādu pašu budžetu, ar tikpat īsu termiņu, ar tikpat piekasīgiem klientiem kā visi – jautājums ir tikai par to, cik tu extra ieliec sevi. Es neciešu, ja tikai pēc projekta tu saproti, kā to vajadzēja darīt, jo iespēja ir tikai viena, tāpēc daudz ieguldu laiku pre-prodakšanā.

7. Kādas, tavuprāt, ir 3 stiprās un 3 vājās  latviešu dizaineru īpašības (tās, ar kurām lepoties, un tās, kuras derētu uzlabot)?
Ir dizaineri, kas ir personības un ir gatavi zem katra darba parakstīties – tā ir stiprā īpašība; ir dizaineri, kas iet uz darbu atsēdēt un tad mājās top freelance dizaini – tā ir vājā īpašība. Vispār katram cilvēkam ir jātrod sava iekšējā motivācija, interesantums katrā darbā, robeža, kas jāpārkāpj – ja šie jautājumi stāv galvā ikdienā, tas ir labi; ja tu sāc domāt, ka citi ir vainīgi un tev nav pietiekami interesanti vai vēl kaut kas, lai izdarītu labi, – tas ir slikti. Mazāk muldēšanas, vairāk darīšanas būtu labs vektors jebkuram latvietim, ieskaitot mani. :)

8. Raklāmas aģentūrās cilvēku mainība parasti ir diezgan augsta. Kādiem cilvēkiem tur vajadzētu iet strādāt un kādiem labāk nemaz nemēģināt?
Tiem, kam nepatīk reklāma un kas netic, ka var izdarīt labāk nekā jau ir,  – tiem labāk nemaz nemēģināt, savukārt tie, kam riebjas reklāma, bet viņi domā, ka var būt labāk un grib mainīt  – varētu mēģināt. Tiem, kas domā, ka strādāt reklāmas aģentūrā ir  “stilīgi” pavadīt laiku, domājot “crazy” idejas – nav ieteicams; tiem, kas saprot, ka ir daudz jāstrādā un jāstrādā – tiem jā.
Strādājot reklāmas aģentūrā, var iegūt ļoti labu praksi. Es runāju pārsvarā par jauniem cilvēkiem, jo cilvēki ar pieredzi parasti jau ir aplauzušies un diemžēl paši gudri. :) Mērķis noteikti nav mainīt cilvēkus, bet lai viņi aug un attīstās.

9. Kas tev ir laba reklāma vai labs dizains?
No vienas puses, labs dizains ir tāds, kur nejūt dizainu, no otras puses, tas ir kaut kas, kas pilda savas funkcijas un nav bezpersonisks. Kaitina, kad dizains ir dizaina pēc.
Ar reklāmu ir līdzīgi – laba reklāma neizskatās pēc reklāmas. Laba reklāma ir tāda, kas pretendē arī uz kulturālu vērtību  – interesantu stāstu. Kā jebkam, ne tikai reklāmai  – biznesam, izglītībai, žurnālistikai ir jāciena otrs; ja tu pievērs cita uzmanību, uzrunā – tad attiecīgi rēķinies, ka tev būs kaut kas skaidri jāpasaka un lai nav garlaicīgi un lieki patērēts cita laiks.

10. Kādi ir tavi nākotnes plāni?
Tuvākajā nākotnē plāns ir pabeigt vīt ligzdu – esam tikko ievākušies jaunās telpās pie “Piena”, virs “Kefīra”, kur citi produkti. Tāpat turpinām attīstīt “Not Perfect Rīga”. Tā kā mēs esam jauni, mums daudz kas jāpierāda, mēs arī strauji augam, meklējam vēl cilvēkus. Plāns ir vairāk sadarboties ar vietējiem fotogrāfiem, filmu studijām, ražotājiem utt. un vispār sakult ūdeni Latvijā, un ienest jaunu vēsmu.

Galvenais attēls: 17:17 ir Not Perfect Riga ofisa dīvāns.

Vairāk info un darbi:
www.not-perfect.com
http://www.facebook.com/NotPerfect Photos
http://www.facebook.com/NotPerfect Videos

“Dizains un emocijas 2011″ 02.06. – 03.07., Latvijas  Mākslas  akadēmija, Kalpaka bulvāris 13, Rīga. Atklāšana 2.jūnijā plkst 18.00. Izstāde, radošā darbnīca, diplomandu prezentācijas, labās prakses un sadarbības diena, peča kuča.

Latvijas Mākslas akadēmiju šogad absolvē 30 jauni dizaineri, kuri ar dizaina diplomdarbiem pauž savu attieksmi un emocijas. Jau piekto gadu DIZAINA DIPLOMANDU DIENĀS notiks Dizaina nodaļas bakalaura un maģistra diplomdarbu izstāde, radošā darbnīca, studentu prezentācijas, labās prakses un sadarbības diena, kā arī dizaina pedagogu tālākizglītības programmas pirmais izlaidums.
LMA Dizaina Diplomandu dienas 2011 ir iespēja iepazīties un sākt sadarbību jaunajiem Latvijas dizaineriem, radošiem uzņēmējiem un dizaina lietotājiem. Emocionāls dizains mūs var ietekmēt pozitīvi, likt justies labi, gūt iedvesmu, veselību, enerģiju un spēku. Dizains ir kļuvis par daļu no mūsu dzīvesveida un  dzīves kvalitātes.

EMOCIJAS ir lipīgas. Ikdienā emociju klātbūtne lielākoties izpaužas neuzkrītoši, veidojot daļu no mēmā savstarpējās saziņas procesa, kas noris ikreiz, kad mēs tiekamies ar dizaina objektiem un konceptiem.
DDD 2011 piedāvā veselīgu emociju apmaiņu un provocē radošu attieksmi mazu un lielu problēmu risināšanā, lai veidotu un pielietotu labu dizainu. Mēs ticam, ka dizains ir ne tikai skaista forma un funkcija lietotājam, bet tas ir arī domāšanas veids, kas sniedz iespēju uzņēmējam atklāt savas mērķauditorijas vajadzības, vēlmes un sapņus. Iekārojams dizains uzlabo Latvijas uzņēmumu konkurētspēju vietējā un starptautiskajā tirgū.

Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļas diplomdarbos pārmaiņas turpinās – dizainers nav vairs tikai jaunu produktu radītājs. Blakus materiālajam dizainam stājas nemateriālais – pakalpojumi, stratēģijas, scenāriji. Palielinās dizainera atbildība, mēs piedalāmies ētiskos, sociālos, ilgtspējīgos un ar identitāti un emocijām saistītos procesos.

vairāl: www.designlv.lv

Kopš maija vidus pieejams jauns kultūras un mākslas portāls Arterritorry.com, kurš lasāms latviski, krieviski un agliski, un kurā apkopots aktuālais par Baltijas, Krievijas un Skandināvijas mākslu. To visu uzsākuši Anna Iltnere, Daiga Rudzāte, Una Meistare un grafikas dizainers Jānis Notte, bet ar pilnu veidotāju sarakstu var iepazīties šeit.
Ideja ir ļoti interesanta – palūkoties uz notiekošajiem kultūras procesiem plašāk kā tikai Latvija. Portāla veidotāji gan nav izvēlējušies vieglāko ceļu, piemēram, tulkošana prasa papildu resursus, arī lasītājiem varētu būt grūtāk saprast, kādā valodā tad jākomentē, dizains ir… nepierasts. Tomēr portāla stiprākā puse ir saturs, jo par lokālajām un reģiona aktualitātēm kultūrā tīmeklī informāciju atrast nav diez ko vienkārši. Jāpiebilst, ka portāls ir tikko uzsācis savu darbu, un šķiet, galvenais, ka autori atļaujas meklēt jaunus ceļus, kā un par ko rakstīt. Process noteikti ieviesīs izmaiņas, kuras, jācer, veicinās arī pārskatāmību un lasāmību. Tālāk piedāvājam nelielu interviju ar Arterritory.com veidotājiem gan par to, kādēļ ir, kā ir, gan par dizainera izvēli un to, kā tas viss varētu ietekmēt pārējos žurnālus un blogus.

1. Pastāstiet, kas ir Arterritory.com?
Arterritory.com ir Baltijas, Krievijas un Skandināvijas mākslas un kultūras teritorija internetā. Vieta, kur tikties minēto reģionu māksliniekiem un mākslas interesentiem – gan profesionāļiem, gan tiem, kam māksla ir sirdslieta. Kā viena no Arterritory.com satura kvalitātes latiņām ir teksta saprotamība. Vēlamies par kultūras procesiem rakstīt, lieki un nevietā nesvaidoties ar svešvārdiem un kalambūriem. Bagātīgo informācijas klāstu gribam padarīt pieejamu. Un pateikt nedaudz vienkāršāk nav nemaz tik vienkārši :)
Mēs apzināmies arī, ka māksla šodien nav noslēgta telpa, tā atrodas mijiedarbībā un sasaistē ar pārējām kultūras jomām. Tieši tālab portālā iespējams gūt informāciju arī par kino, dizainu, modi, arhitektūru un grāmatām.

2. Kādēļ izvēlējāties rakstīt 3 valodās?
Šķiet, tas loģiski izriet no ieceres veidot dialogu un informācijas apmaiņu starp Baltijas, Skandināvijas un Krievijas reģioniem.

3. Kādēļ tieši Baltija, Krievija un Skandināvija?
Baltijas valstis, Krievija un Ziemeļvalstis ir mūsu kaimiņi. Dzīvojam plecu pie pleca, bet tik maz viens par otru patiesībā zinām. Raugoties no portāla pozīcijām – kļūt par mākslas mediju vispasaules mērogā prasītu milzīgus resursus, turklāt šāda niša vairs nav tukša. Savukārt, specializējoties mākslas dzīvē noteiktās valstīs, ir priekšrocība to darīt padziļināti. Un tā mēs kļūstam par noderīgu avotu un interesantu vietni arī citām pasaules valstīm. Vēl svarīgs faktors, kam apstiprinājumu gan guvām tikai neilgi pirms Arterritory.com atklāšanas – minētie reģioni ir ļoti, ļoti ieinteresēti un atvērti sadarbībai. Esam piesaistījuši arī autorus no Sanktpēterburgas, Helsinkiem, Tallinas un Viļņas.

4. Ko domājat par to, kas šobrīd notiek kultūras jomā Baltijā? (cik tā ir veselīga, dzīvotspējīga, nepieciešama..)
Portāla izveide jau vien parāda mūsu nostāju. Proti, ka arī Baltijas valstu kultūras dzīvē ir izceļami un uzteicami notikumi, talantīgi un veiksmīgi mākslinieki. Tos vērtējot, par tiem rakstot, mēs līdzdarbojamies, lai priekšstats nebūtu bāls, bet gan “ar veselīgu sejas krāsu”.

5. Kādi ir galvenie izaicinājumi veidojot jaunu portālu?
Izaicinājums ir sasniegt un ieinteresēt pēc iespējas plašāku cilvēku loku – gan šajā reģionā dzīvojošos, gan mākslas un kultūras profesionāļus un interesentus citur pasaulē, kam, iespējams, iepriekš nav bijis pietiekami daudz informācijas, piemēram, par mākslas procesiem Baltijas valstīs. Arī kultūrtūristus. Lai par mums uzzin. Izaicinājums ir arī neapjukt informācijas gūzmā, prast izlobīt svarīgāko un portālam derīgāko. Bet tie ir pozitīvi izaicinājumi, jo motivē un iedvesmo strādāt un tiekties.

6. Kā Arterritory.com, jūsuprāt, varētu ietekmēt citus par kultūru, dizainu rakstošos izdevumus un blogus Latvijā?
Mūsuprāt, portāls ir aizpildījis līdz šim diezgan brīvu nišu, jo uzsvaru liek uz kaimiņvalstu kultūras dzīvi un diskusijas attīstīšanu un dara to arī angliski un krieviski. Ja arī kādu vietējo notikumu apskats pārklājas ar citos izdevumos publicēto – tas jau kopainai ir tieši atspirdzinoši.

7. Kādēļ izvēlējāties sadarboties ar dizaineri Jāni Notti?
Vienai no šī projekta līdzautorēm, Unai Meisterei bija sadarbības pieredze ar Jāni Notti savulaik strādājot pie Anothertravelguide.com portāla pilnveidošanas un paplašināšanas. Anothertravelguide.com ir arī ciešs Arterritory.com sadarbības partneris, tālab šī izvēle konkrētajā mirklī šķita ļoti dabiska. Jānis tobrīd jau strādāja Ņujorkā. Bijām sekojuši arī viņa projektiem laikā, kad viņš dzīvoja un strādāja Melburnā – mums patīk viņa domāšanas, arī sarunu un diskusiju veids dizainā.

8. Kā noritēja sadarbība starp dizaineri un redakciju? Cik kuram bija teikšana, diskusijas, vai varbūt uzreiz bija skaidrs kā visam jābūt?
Strādāt bija pārsteidzoši viegli. Komunikācijas problēmas neradīja ne okeāns, kas mūs šķīra, arī redzējums bija līdzīgs. Jau sākotnēji mums saskanēja domas par portāla struktūru un materiālu pasniegšanas veidu. Grafikas dizainā pilnībā uzticējāmies Nottem un viņa piedāvājums apmierināja. Turklāt viņš strādāja ļoti ātri un arī fleksibli – ieklausoties, argumentējot. Savā ziņā protāla tapšanas process bija tāds lielisks dialogs.

9. Kādus interneta žurnālus jūs paši labprāt lasāt?
Artinfo.com, Designblog.lv , dezeen.com, artnet.com, kaleidoscopeoffice.wordpress.com; theartnewspaper.com – tie ir tikai daži….

10. Kā raugāties uz to, ka internetā satura kļūst arvien vairāk un kā tas, jūsuprāt, ietekmē drukātos izdevumus?
Arvien skaidrāk iezīmējas drukāto un virtuālo izdevumu funkcijas un atšķirības. Ne viens, ne otrs netiek apbedīti, jo domājams tik ātri neizzudīs cilvēku vēlme ar pirkstu galiem pāršķirt švīkstošas papīra lapas. Pielikt pie deguna tikko atšķirtu jaunu žurnālu un sasmaržot druku.
Vai lasīt rakstus, kurus ir interesanti atšķirt arī pēc gada. Drukātie izdevumi ar laiku būs kā “konzervi”. Labā nozīmē. Savukārt internetā saturs kārtosies kā piena paciņas – ar īslaicīgu derīguma termiņu, bet pieprasījumu ik rītu. Interneta mediji var nodrošināt vēlmi būt vienā ritmā ar aktuāliem notikumiem. Uzreiz spēt reaģēt uz publikācijām, iesaisoties diskusijā, teju tai pašā sekundē parsūtot rakstu draugiem. Minētais nenozīmē, ka virtuālie mediji derīgi vien ziņām. Tas ir vakarējs priekšstats. Arterritory.com, piemēram, lielāko satura daļu aizņem raksti, intervijas, recenzijas. Apjomīgi un kvalitatīvi materiāli, taču visus caurvij aktualitātes garša. Jo kurš gan dzers ieskābušu pienu?

No 8. aprīļa  līdz 6. maijam Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā (RDMV) aplūkojama izstāde un prezentāciju cikls, kurā izrādās un ar prezentācijām uzstājas dažādi dizaineri, kas reiz beiguši šo skolu. Tai skaitā grafiskie dizaineri Liene Drāzniece, Mikus Vanags (kurš izstādē izstādījis fontus!) un virkne zināmu modes, produktu, tekstila un mēbeļu dizaineri. Turklāt vēl varat pagūt 13. aprīlī 12.30 uz Mika un Lienes prezentācijām, bet 15. aprīlī uz modes dizaineru Agneses Narņickas un Arta Štamgūta prezentācijām.

Izstāde atvērta darba dienās no 10.00 līdz 17.00 Kr. Valdemāra ielā 139 (no centra, ejot ar kājām, 20 min.), Skolas izstāžu zālē.
Ar šo izstādi tiek uzsākts izstāžu cikls – RDMV ABSOLVENTI. Pirmajā izstādē piedalās absolventi – dažādu jomu Latvijas dizaineri.

Izstādes ietvaros no 11. – 15. aprīlim notiks arī dalībnieku – dizaineru prezentācijas par savu radošo darbību, studijām Latvijā un citās pasaules augstskolās.

Modes dizainu pārstāv: Agnese Narņicka, Artis Štamgūts
Produktu dizaineri: Ieva Lauriņa, Helēna Nora Vītola, Zane Homka, Indra Merca
Tekstila dizainere: Zane Kokina, kuras dizainera talantu atzinuši tādi modes nami kā Prada un Paul Smith
Grafiskie dizaineri: Liene Drāzniece, Mikus Vanags, kurš ir viens no latviešu fontu radītājiem, ko arī izstādē var apskatīt.
Mēbeļu dizainere: Elīna Bušmane, kuras maģistra darbs – darba stacija COMBO – būs apskatāms Latvijā pirmo reizi.
Patīkams pārsteigums un jaunums Latvijas publikai būs arī Londonā dzīvojošās un strādājošās dizaineres Helēnas Noras Vītolas darbi.

Vairāk info: www.rdmv.lv.

Žurnāls “Rīgas Laiks” iznāk jau kopš 1993. gada, un šķiet, ka tas vienmēr bijis melnbalts ar sarkanu logo un super kūlīgs. Grūti noticēt, taču tā izskats īpaši nav mainījies pēdējos 10 gadus, tādēļ jo īpaši pamanāmas ir izmaiņas marta numurā. Vāks vēl joprojām ir melnbalts un logo ir sarkans, taču žurnāls ir kaut kāds citādāks. Kas mainījies, kādēļ mainījies un kurš to visu ir mainījis? 10 jautājumu intervija ar žurnāla galveno redaktoru Uldi Tīronu un dizaineru Ivu Zenni.

1. Kādēļ nolēmāt mainīt žurnāla izskatu?
Uldis Tīrons: Bija vairāki apsvērumi, kāpēc mainīt žurnāla izskatu: viens no tiem bija pārliecība, ka žurnāla izskatam pēc iespējas labāk jāatbilst tā saturam; tāpat arī gribējās radīt žurnālu, kas pēc izskata apmierinātu estētiski prasīgu cilvēku; un visbeidzot – bija nobriedusi nepieciešamība kaut ko žurnālā mainīt.

2. Kurš veidojis iepriekšējo žurnāla izskatu un kurš – jauno?
U.T.: Iepriekšējo dizainu (sākot ar 2000. gadu) bija veidojis Ēriks Šulcs. Pašreizējo – Ivs Zenne, taču dizaina apspriešanā, kā arī papīra izvēlē piedalījās vēl arī Jānis Blanks, Harijs Brants, Juris Petraškevičs un Ilmārs Blumbergs.

3. Kā noritēja sadarbība starp dizaineri(-iem)/mākslinieku(-iem) un redakciju? Cik liela katram bija teikšana, vai apspriedāties un diskutējāt, vai arī uzreiz bija skaidrs, kā žurnālam jāizskatās?
U.T.: Bez šaubām, mākslinieki apspriedās ar redakciju, kur redakcijas pusei bija savas prasības – konservatīvisms, laba lasāmība, elegance un tīrība, bet māksliniekiem – savējās, kas skāra fontus, maketa struktūru, papīru u. tml.
Ivs Zenne.: Situācija bija tāda, ka viņi gribēja kaut ko mainīt un saaicināja cilvēkus, kuriem svarīgs ir šis žurnāls. Spriedām, ko jā, ko nē, tad kaut kādus maketus piedāvāju es un Jānis Blanks, un kaut kā tā sanāca, ka tas manējais variants visiem likās pieņemams, un tad es viņu attīstīju līdz galam. Tāda tā vēsture apmēram.

4. Nosauciet 3 lietas, kas jaunajā žurnālā jums pašiem vislabāk patīk!
U.T.: 1. Tas, kā žurnāls “jūtas” rokā, tas attiecas uz formātu un papīru. Arī papīra krāsa ir īpaši piemeklēta.
2. Virsrakstu un teksta attiecības, labi saredzams raksta sākums.
3. Tīrs teksts, pateicoties nolīdzinātajām malām un jaunajam šriftam.
I.Z.: Pirmkārt, man patīk, ka ir “kontinuitāte”, ka kaut kādas lietas ir saglabājušās. Es ļoti labi zinu arī mākslinieku Ēriku Šulcu, kas ir iepriekšējo taisījis, un es visnotaļ cienu, ko viņš dara un kā viņš strādā, un tas, patiesību sakot, arī bija tāds kā izaicinājums, iztaisīt kaut ko citu, savādāku, labāku. Otrs, tas papīrs ir fantastiski plastisks, taktili viņš ir ļoti patīkams. Formāts ir patīkams ar to, ka ir mazāks, papīrs ir ļoti plastisks un ērts lasīšanai; es, atklāti sakot, centos pēc iespējas dzīties pēc lasāmības un tāda sava veida konservatīvisma. Trešā lieta, kas man patīk, ir tas, ka ir tikts vaļā no lieliem virsrakstiem, tai skaitā arī uz vāka, kas vairāk piedien cita veida presei.

5. Atšķirīgais, ko var pamanīt uzreiz – mazāks formāts, plānāks un dzeltenīgāks papīrs, žurnāls ir līmēts, ne skavots. Kādēļ veiktas šīs izmaiņas?
U.T.: Mazāks formāts – tika uzskatīts, ka šāds izmērs ir draudzīgāks lasīšanai dažādos apstākļos, bet tas ir svarīgi, jo “Rīgas Laiks” ir lasāmais, ne skatāmais žurnāls. Papīrs tika izvēlēts dzeltenāks tādēļ, ka tas ir patīkamāks lasīšanai, kā arī taktili patīkamāks. Līmēts žurnāls tiek vairāk tādēļ, lai tam piešķirtu solīduma vērtību, kam nozīme ir pircēju un reklāmdevēju acīs.
I.Z.: Papīrs ir nekrītains, attiecīgi melns nekad nebūs pilnīgi melns, par ko ļoti daudzi spļaudās, bet patiesībā no lasīšanas viedokļa melns nav pats labākais, un balts arī nav pats labākais. Man ļoti patīk tas kontrasts, viņš ir absolūti lasīšanai komfortabls.

6. Kas vēl ir mainījies, ko varbūt uzreiz nemaz nevar pamanīt?
U.T.: Vēl ir mainījies rubriku novietojums apakšā, zemsvītras atsauču noformējums, virsrakstu izvietojums kopā ar autoru un apakšvirsrakstu.
I.Z. Vēl viena lieta, kas man liekas svarīga, ka izdevās atrast pamattekstam fontu. Tas ir Freight Display Pro. Man viņš patīk, jo viņam ir ārkārtīgi laba attiecība starp lielajiem un mazajiem burtiem. Mazie burti ir diezgan lieli, tā attiecība ir diezgan maziņa, un viņš ir tāds fantastiski klasisks, nu, tik ļoti apaļš un skaists!  Viņš gan ir displeja fonts, nevis teksta fonts, bet tā teksta versija nav tik skaista. Tur, kur žurnālā ir izcēlumi un citāti, var labi novērtēt. Iepriekšējā versijā bija Garamond light versija, un viņš bija mehāniski sakompresēts bišķiņ.

7. Gan logotipā, gan iekšlapās tiek izmantots DIN fonts (Deutsches Institut für Normung akronīms, kas sākotnēji paredzēts ceļa zīmju un citu tehnisko tekstu atveidei). Kādēļ šāda fonta izvēle?
U.T.: Tas ir jautājums māksliniekam, no redakcijas puses – šis ir viens no lasāmakajiem fontiem, kuram arī ir visas iespējamās formas – kursīvi, boldi utt., kā arī svešvalodu versijas.
I.Z.: Tas nav tas DIN, kas visām norādēm, bet tā ir jau adaptēta teksta versija, viņu tā arī sauc, DIN Text Pro, attiecīgi to ģimeni mēs arī nopirkām, lai varētu visu labi uztaisīt. Faktiski tikām vaļā no vēl viena lieka fonta, iepriekšējā versijā bija bišķi vairāk fontu, un man patīk, ka ir izdevies iet tādā vienkāršošanas virzienā.

8. Pēdējā laikā arvien biežāk kāds apšauba drukātās preses nākotni. Kāds ir jūsu viedoklis par to Latvijā un pasaulē?
U.T.: Pievienojos bažām par drukātās preses nākotnes perspektīvām, taču uzskatu, ka tas pirmām kārtām skars ziņu publicēšanu, kamēr kvalitatīvu komentāru un rakstu rakstīšana vēl kādu laiku būs drukātās preses prerogatīva. No otras puses, drukātajai presei ir sava estētiska kvalitāte, kam ir zināma inerce – domāju, tā ir tendence, kura vēl kādu laiku pastāvēs. Nu un vēl joprojām aktuāls ir jautājums par drukātās preses labo lietojamību (ērta lasīšanai), kas joprojām nav atrisināts elektroniski – arī ar planšetdatoru ieviešanu.

9. Kāds, jūsuprāt, ir labs žurnāla dizains?
U.T.: Labs žurnāla dizains ir tāds, kurš perfekti atbilst tā saturam un funkcijām.
I.Z.: Redzi, te ir jāšķir žurnāls no žurnāla. Šis ir ārkārtīgi teksta orientēts žurnāls, un attiecīgi arī dizains ir lielā mērā tam pakārtots. Mana ciešākā pārliecība ir, ka dizains ir pakārtots funkcijai, kas šajā gadījumā ir mazāk dekoratīva, vairāk tekstuāla.

10. Kādi ir “RL” nākotnes plāni?
U.T.: “RL” plāni ir saistīti ar pēc iespējas kvalitatīvāku tekstu radīšanu, kas būtiski pretojas vispārējai tekstu vienkāršošanas tendencei, domāju, ka “RL” nākotne ir tieši atkarīga no tā spējas būt elitāram, intelektuālam izdevumam. Es pieļauju, ka tas skan nekonkrēti, tomēr joprojām ir būtiskas iespējas uzlabot “RL” saturu.
Iespējams, ka “RL” lūkos arī kaut ko piedāvāt elektroniskā formātā.

Attēlos zemāk aplūkojami daži iepriekšējo gadu vāki (1996, 1999 un 2002 gadā). Viss žurnālu arhīvs www.rigaslaiks.lv.