24.augustā grafikas dizaina studijā Asketic iegriezušies darbinieki no Valsts policijas ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldes, lai palūkotos vai konkrētais uzņēmums nenodarbojas ar noziegumiem, kas ir nelicencētu datorprogrammu izmantošana. Šķiet, ka vairums uzņēmumu jau labu laiku atpakaļ ir sākuši dzīvot legāli, taču neziņu vienmēr radījis jautājums – vai vari būt pietiekami legāls? Pat ja izmanto licencētas programmas, var gadīties, ka kaut kur datorā stāv ‘aizlienēti’ mp3, vai kāds atsūtījis fontu, kura licences tev nav (tiem kas nezina, arī uz fontiem attiecas autortiesības un par tām jāmaksā)… Otra lieta – vai policija nāk pie visiem, vai nākšanu var kaut kā pasteidzināt, piemēram, konkurējot ar nepareizo uzņēmumu vai kādu pārlieku kritizējot? Lai to nosakaidrotu aicinām cilvēkus no ar dizainu saistītajiem uzņēmumiem piedalīties nelielā aptaujā.

Daži ieteikumi tiem, kurus tas viss uztrauc:

1. Vispirms jau programmas ir jāpērk. Tas ir dārgi, taču ļaus naktīs gulēt krietni mierīgāk. Pašiem gan jau arī nepatīk, ja kāds aizmirst samaksāt.

2. Ir saprotams, ja esi liels uzņēmums, bet ko darīt tiem, kas tikko uzsāk biznesu? To pašu – pirkt – VID diezgan viegli var redzēt kas jums pieder un ja esat 5 dizaineri ar vienu nopirktu datoru, tad tas kļūst aizdomīgi.

3. Ja jums ir darba datori ar legālām programmām, bet arī savs personiskais laptops ar nelegālu saturu, tad no tā varat atvadīties, jo policija to likumīgi drīkst savākt. Respektīvi viņi mierīgi var meklēt lietas pa visu jūsu ofisu, neatkarīgi kas ir īpašnieks.

4. Nelegāli ir izmantot zagtu programmatūru, bet tikpat nelegāli ir arī zagt fontus, mūziku un filmas. Nav prātīgi savu daudzus gadus krāto kolekciju turēt darba atvilknē vai uz servera. Te gan nav skaidrs ko ar tevi darīs, ja atradīs dažas zagtas dziesmas vai nejauši atsūtītus fontus… Vai ir kaut kāds apjoms, kas jāsavāsc? Vai atbildība par 100 fontiem ir mazāka kā par 100 dziesmām?

5. Licences parasti ir uz vienu lietotāju. Tas nozīmē, ka nepietiek viens Photoshop uz viesiem. Arī iegādātos fontus bieži vien nemaz nevar sūtīt klientam ‘izmantošanai’.

6. Programmas un licences var pirkt un pārdot. Tas nozīmē, ka jums nav jāpērk jauni produkti – tikpat jūs varat nopirkt no citiem CS4 paku, kuru pēc tam var arī upgreidot. Līdzīgi – ja programma vairs nav vajadzīga, tad to var pārdot kādam, kam tā ir vajadzīga.

7. Ir virkne bezmaksas programmu, kas lieliski pilda savas funkcijas, piemēram, OpenOffice var aizstāt maksas MS Office. Iespējams, ka var tīri labi pastrādāt arī ar bezmaksas 3d un grafikas programmām – atkarīgs no gaumes un prasībām

8. Ja gribi izmēģināt jaunu versiju vai tikai plāno mācīties to pašu Photoshop, tad, protams, var arī nepirkt (ok, tas nav likumīgi, bet bieži nav daudz citu iespēju), taču tādā gadījumā izvairies to darīt uz savu kolēģu darba datoriem.

9. No pirkšanas var izvairīties arī citā veidā – visus dizaina pakalpojumus iepērkot no dizaineriem pa tiešo. Tad vienīgi jāmaksā nedraudzīgie autoratlīdzības nodokļi, taču nav jāraizējas par licencēm. Un arī nav vēlams atrasties vienās telpās.

Noslēgumā nedaudz matemātikas, ja vēlies nodarboties ar dizainu legāli, cik tas var maksāt?
- Ja esi grafikas dizianers, tad varētu derēt kaut kas no Adobe Creative Suite, piemēram, Design Premium, kas ietver Photoshop, Illustrator. Cena ap Ls 2 000*.
- ja vēlaties nodarboties arī ar kustīgo grafiku, tad CS Master komplektiņš jums maksās jau ap Ls 3 000
- visneizdevīgākais ir nodarboties ar 3d grafiku, jo varētu vajadzēt kaut ko no iepriekšējā un vēl arī kaut ko 3d, piemēram Maya vai 3ds Max. Cena ap Ls 2 500.
- iespējams, ka noder arī dators. Piemēram Apple  iMac 21″ maksās ap Ls 1 000.

Nepieskaitam, ka varētu noderēt printeris, foto kamera, telpu īre un citas izmaksas, nerēķinam arī to, ka programmas un tehnika ik pa laikam arī salūzt vai noveco. Tātad uzsākt biznesu jums maksās ap Ls 3 000 un 6 000. Turklāt tas viss ir vienam darbiniekam. Iespējams, ka tā ir arī atbilde tiem, kurus neliek mierā jautājums kādēļ dažādi dizaineri prasa dažādu samaksu par savu darbu. Dzīvot legāli ir noteikti dārgāk.

(cenas ir aptuvenas un pārsvarā no www.aboluveikals.lv)

Veidojot DesignBlog, bieži vien nākas domāt par latviešu valodu – gan burtu dizainu, diakritiskajām zīmēm un dizaina terminoloģiju, piemēram, mēģinot iedzīvināt latviešu valodā anglisko terminu tulkojumus – type, typeface, typography utt. Arī profesijas nosaukums aizvien bijis neskaidrs – Latviešu valodas aģentūras speciālisti mums atbildējuši, ka pareizi būtu teikt “grafiskais dizaineris”, turpretī Ministru kabineta apstiprinātajā profesiju klasifikatorā minēts “grafikas dizaineris”. Lai tuvotos skaidrībai šajos jautājumos un runātu par valodas dizainu un dizaineru valodu, uz sarunu aicinājām profesionālu latviešu valodas lietotāju – praktiķi, ilggadēju žurnāla Rīgas Laiks un citu publikāciju valodas redaktori un korektori Gunu Kalniņu.

DB: Ir redzams, ka valoda visu laiku aug un attīstās – kādi vārdi izzūd, citi nāk vietā. Kā jums šķiet, kā latviešu valoda ir attīstījusies pēdējo 30 gadu laikā?

GK: 30 gadi ir ļoti īss laika posms, jūs, iespējams, spriežat pēc sava mūža. Valoda mainās daudz ilgākā periodā. Protams, paātrinājums ir jūtams. Agrāk pārmaiņas bija lēnākas, tagad daudz kas mainās neticami zibenīgi, grūti pat izsekot. Taču es joprojām neesmu zaudējusi pārliecību, ka valoda ir dzīvs organisms – slimāks vai veselāks, citreiz tai ir labvēlīgāki apstākļi un citreiz – mazāk labvēlīgi. Bet es ļoti ticu latviešu valodai, viņa izdzīvos. Par latviešu valodu mierīgi var teikt “viņa”, tas nav tik stingri, kā raksta grāmatās, ka visas nedzīvās būtnes ir “tās” un visas dzīvās – “viņas”. Ikdienā runājot, mēs pamanām, ka ir vajadzīgas nianses un elastība.

DB: Kas nosaka izmaiņas valodā?

GK: Mūsdienu izmaiņas ietekmē informācijas apmaiņas ātrums. Agrāk, sarakstoties ar vēstulēm, varēja, uzmanīgi lasot, pamanīt kādus jaunus vārdus, ko sarunas biedrs lieto, padomāt, vai es arī tā rakstīšu, un, ja vārds liekas iederīgs, sākt to lietot. Tagad tas viss ir daudz ātrāk, jauno var pat nepamanīt. Bet man interesē valodas sīkumi, cenšos tiem sekot līdzi. Ļoti jauki ir, ka neveikli vai lieki jauninājumi mēdz nobirt. Nevar viens cilvēks izdomāt – tagad es kaut ko iesākšu un tas aizies. Protams, ir gadījumi, kad tā izdodas. Taču valoda tomēr ir saziņas forma, un lietotāju ir vesels loks. Aprite ir kļuvusi ātrāka, taču

cilvēkiem, kas lieto valodu, nevar neko ne piespiest, ne likt, ne iestāstīt.

Vienalga, ko nolemtu valodnieki, viss būs atkarīgs no lietotāja. Vecais gadījums ar “čipšiem”. Viens ir “čipsis”, vairāki ir “čipši”. Tā ir sistēma. Taču valodnieki nolemj, ka labskanības dēļ jāsaka “čipsi”, kas nav sistēmiski pareizi. Uz paciņām ir rakstīts Ādažu čipsi, bet, kad Gustavo pirms daudziem gadiem tos reklamēja, viņš automātiski teica pareizi – čipši. Tātad “čipsi” ir bijuši valodnieku neveiksme. Mēs arī Rīgas Laikā rakstām čipši. Mums ir daži savi valodas lietojuma likumi.

DB: Kurā brīdī jaunie vārdi kļūst par likumu?

GK: Garlaicīgs jautājums (smejas). Ne par likumu man gribētos runāt. No vienas puses – jaunu vārdu izgudrošanai ir radošais aspekts – ja lietotājs redz, ka ar tiem vārdiem, kas ir viņa krājumā, kaut ko pateikt vairs nav iespējams, viņš izdomā kaut ko jaunu. Reizēm ir kāda jauna lieta, kurai nav vārda, un tas ir jāizdomā. Tad parasti tas, kurš nāk ar šo jauno lietu, nāk ar visu vārdu. Šeit žurnālā es tikai tādus redzu. Kāds Rīgas Laika autors aizbrauc uz Jemenu, paskatās, ka visi vīrieši ir žvingulī un visiem aiz vaiga sabāztas lapas, kas nav ne kokas lapas, ne kādas citas jau zināmas narkotikas. Šīs aug tikai Jemenā, pēc 24 stundām tās zaudē iedarbību, eksportēt tās nevar, ekstrahēt nevar, neko nevar, tikai aizbāzt aiz vaiga un būt “pillā”. Autors par to rakstīs, un tad mums šeit ir jāizdomā, kā šīs lapas nosaukt saskaņā ar oriģinālo arābu vārdu. Un tā rodas jauns vārds – kopā ar raksta autoru nosaucām to augu par gatu, variants “kats” palika rezervē.

DB: Tad izrādās, ka jaunie vārdi rodas Rīgas Laika redakcijā!

GK: Jā, diezgan daudz kas notiek šeit. Grāmatās lēnāk ienāk jaunie vārdi, sarunās tie ienāk un pazūd, bet žurnālā mēs esam spiesti un aicināti tos pierakstīt un fiksēt, tāpēc arī domājam par labāko veidu, kā to izdarīt.

DB: Bet kā tas ir – jūs ieviešat jaunus vārdus caur žurnālu, citi noskatās un arī sāk radīt jaunus vārdus vai arī lietot jūsu ieviestos. Cik tas ir korekti – tik brīvi rīkoties?

GK: Lūk, tagad jautājums vairs nav tik garlaicīgs (smejas). Tātad – vārdus rada cilvēki. Vienmēr tā ir bijis, runa nav tikai par pēdējiem 30 gadiem.

Arī “burtnīca” ir cilvēka izdomāts vārds, arī “arhitektūra” – tos 19. gs. vidū ieteica Atis Kronvalds. Rainis, piemēram, saīsinot garākus, kuri viņam nederēja tulkojot Gētes “Faustu”, izdomāja vārdus “mīla” un “kaisle”. Latviešu valoda nav iznākusi no meža.

Citi cilvēki kāda jaunradītos vārdus vai nu pieņem, vai nepieņem. Vēlāk tikai pieslēdzas terminologi, kuri jaunvārdus fiksē ar likuma spēku kā normu, ja vien šie vārdi iederas sistēmā. Valodniekiem ir plašāks skatījums uz sistēmu, viņi var redzēt, kad nepieciešama iejaukšanās. Piemēram, diezgan pēkšņi paplašinoties datoru lietojumam, ienāca gūzma jaunu vārdu, kuru izdomāšanu nevarēja atstāt tikai lietotāju ziņā. Valodnieki nāca ar piedāvājumu, kas vienmēr būs labāks par to, ko mēs varam izdomāt katrs pats, jo viņu piedāvājums ir sistēmā. Kad kāds jaunais vārds ir apstiprināts, tālākais ir atkarīgs no likuma paklausības. Tas ir līdzīgi kā ar nodokļiem, tie ir noteikti likumā, taču katrs pats izvēlas tos maksāt. Tāpat ir ar vārdiem – Terminoloģijas komisija apstiprina, bet lietojums ir katra paša ziņā. Mūsu pašcieņa – kā mēs lietojam valodu dažādās aprindās un kompānijās. Piemēram, esmu ievērojusi, ka ceļu būvētājiem vai Mākslas akadēmijas studentiem agrāk bija svarīgi sazināties labā latviešu valodā. Turpretī ir citas nozares – pārdevēji, celtnieki, betonētāji, kuriem ir citas prioritātes un viņiem varbūt nav svarīgi sarunāties labā latviešu valodā. Vai, piemēram, eksistē fiziķu un matemātiķu profesionālais žargons, un viņi savā starpā saprotas.

DB: Pastāstiet, lūdzu, vairāk par valodas sistēmu. Piemēram, par galotnēm – kāda jēga ir visu latviskot, pievienojot galotnes? Piemēram, Aksels Rouzs vai Maikls Džeksons. Reizēm pēc šādas latviskošanas ir ļoti grūti atrast oriģinālu. Kāds tam ir nolūks?

GK: Latviešu valodā vārdi ir lokāmi. Visās valodās tā nav. Tikai nedaudzās valodās loka gan īpašības vārdu, gan lietvārdu, visus vārdus kopā. Latviešu valoda ir ļoti sena, mums ir savs indoeiropiešu valodu zars – baltu valodas, kurā tikai leišu valoda ir vēl senāka par latviešu, trešā – prūšu, jau ir pagalam. Gribētos lepoties, ka mums šāda tradīcija ir, grūti pateikt, cik ilgi vēl tā noturēsimies. Es domāju, ka mēs ar latviešu valodu diezgan labi tiekam līdzi progresam.

DB: No kurienes jums šāds optimisms? Latvieši taču izmirst, cilvēki ar roku vairs rakstīt neprot, tviteris visu lakonizē. Kas jums liek ticēt latviešu valodas spēkiem?

GK: Valoda balstās uz četriem principiem – uz pašcieņu, sistēmu, tradīciju un tēlainību. Turklāt es esmu pamanījusi, ka pēdējā laikā valoda ir kļuvusi sevišķi tēlaina. Latviešu valoda vienmēr tāda ir bijusi.

Pat zinot, kā riņķo saule, mēs aizvien, pat tagad, 21.gadsimta otrajā desmitgadē, sakām, ka “saule lec”. Tas taču ir ārprātīgs anahronisms!

Bet skaisti. Tēlainība parādās arī īsziņās. It īpaši jauni cilvēki savā starpā sazinās ļoti tēlaini, saprazdami, ka nav daudz zīmju saziņai. Rezultāts līdzinās pat dzejai!

DB: Piemēram?

GK: Piemēram, tviteris ļoti labi asina prātu. Cik daudz bez jebkādas liekvārdības un pļāpāšanas var pateikt 140 zīmēs! Un tas nemaz nav slikti, jo, man šķiet, ka pavisam drīz garus tekstus vairs nerakstīs. Un arī nelasīs.

DB: Jā, bet līdz ar tviteri cilvēki taču aizmirst arī komatus un visu pārējo.

GK: Jā, tas man īsti nepatīk, tā ir otra puse – tie, kuri nespēj sasniegt tēlainību un konkrēto izteiksmi, sevi pielabo mehāniski. Bet labākajos piemēros nekā tāda nav. Man pašai no jauninājumiem ir pielipis tas, ka nelietoju lielos burtus teikuma sākumā – tā poga nav ērta un nav lielas vajadzības. Teikuma beigās gan lieku pieturzīmi, tas man ir svarīgi. Jo to, kur meilā sākas teikums – to tāpat nevar sajaukt. Tomēr es aizvien pieķeru sevi, ka uzrunātā cilvēka vārdu vēl neatļaujos rakstīt ar mazo burtu. Smalkākās saziņas formās man arī “tu” gribas rakstīt ar lielo burtu.

DB: Vai tas nozīmē, ka jēga un loģika tomēr ir priekšā likumam?

GK: Jā, tas, ko jūs saucat par likumu, tā ir fiksēšana, formēšana. Bet valoda vienalga veidojas ļoti radoši.

DB: Vai visiem ir atļauts piedalīties valodas radīšanā, vai tomēr ir kādi izredzētie (valodnieki un citi)?

GK: Nē, izredzēto nav, aicināti ir visi. Man patiktu, ja to darītu gudrāki un izglītotāki lietotāji. Taču reizēm tieši no nezināšanas nāk ļoti radošas lietas. Tāpēc nevarētu teikt, ka valodas veidošana ir ierobežota.

Neveiksmīgo tāpat atmet, un tas valodā nepaliek.

DB: Un kā ir ar šo vārdu atmešanu? Piemēram, vārda “ka” izzušana – tik daudz cilvēku tā vietā lieto “kad”, kas nozīmē pavisam kaut ko citu.

GK: Šis jautājums attiecas uz pašcieņu. Ja jums tas ir svarīgi, noteikti lietojiet pareizi un pieskatiet savu valodas lietojumu. Par “ka” un “kad” kāds no fonētikas speciālistiem skaidroja, ka saiklim “ka” beigās ir mēmais uzsvars, tāpēc, pat nelietojot tā vietā nepareizo “kad”, arī “ka” beigās var dzirdēt vēl skaņu. Iespējams, šī jaukšana nav nezināšana, bet artikulācijas jautājums.
Man traucē pavēles un īstenības izteiksmju jaukšana. Lai gan, šķiet, Raiņa laikā tās vispār nebija nošķirtas. Bet mūsdienās ļoti daudzi lieto nepareizi, arī diktori televīzijā. Pavēles izteiksme nenozīmē tikai pavēli ar izsaukumu galā, tas var būt arī jebkurš pamudinājums, ierosinājums. Bet, ja nav pavēles izteiksmes, es redzu, ka tas ir tikai konstatējums. Un man ir svarīgi, lasot vai klausoties, saprast, par ko ir runa. To es saklausu.

DB: Bet Latvijas televīziju teksti taču vispār ir tik ļoti atrauti no realitātes – tur nelieto ne žargonus, ne rupjus vārdus. Lai arī ikdienā mēs taču tos lietojam. Kāpēc valodai televīzijā vajadzētu būt citādai nekā ikdienā?

GK: Nē, valodai nav nepieciešams būt citādai. Bet ir diezgan grūti novilkt robežu. Jo ir pierādīts, ka,

piemēram, rupjības, kas netiek pat pamanītas ikdienas runā, ļoti izceļas, ja parādās nodrukātas žurnālā

vai runātas teātra izrādē. Mēs, iespējams, pat nekad neesam redzējuši tos vārdus uzrakstītus, tie dīvaini izskatās. Un visas runātās rupjības pierakstot kļūst pārāk stipras. Tās izskatās uzspēlētas un pievērš nevajadzīgu uzmanību tam, kas ikdienā pat paslīd gar ausīm.

DB: Izklausās, ka valoda tiek īpaši dizainēta. Kā jūs redzat šo divu nozaru – valodniecības un dizaina – attiecības?

GK: Tas sasaucas ar diskusiju par terminu “grafikas dizains”. Mākslā grafika ir tēlotājmākslas veids, kas aptver zīmējumu un uz zīmējumu balstītus iespieddarbus.
Grafika valodniecībā nav tas pats, kas grafika mākslā, tā ir kādas valodas rakstības līdzekļu kopums – grafēmas, pieturzīmes utt. Tā ir arī attieksmju kopums, kas veidojas starp kādas valodas raksta zīmēm – grafēmām – un tās fonēmām, zilbēm un vārdiem. Tātad grafēma ir valodas rakstu zīmju funkcionāls pamatelements. Atbilstoši raksta sistēmai, kuru jūs nupat nosaucāt par dizainu, grafēma attēlo noteiktu fonēmu, zilbi vai vārdu. Ķīniešiem, japāņiem grafēma attēlo veselu vārdu, citām tautām – zilbi, bet latviešiem grafēma parasti attēlo vienu burtu, retāk – burtu kopu (“dz”, “ie”). Tātad tā ir latviešu grafika.
Nav šaubu, ka tas ir dizaina jautājums. Visu rakstu zīmju kopums ir grafēmika. Latviešu valodas grafēmikas pamatā ir latīņu burti, kas papildināti ar diakritiskajām zīmēm.

Starp citu, latviešu valodas rakstībā diakritiskās zīmes radās tā, ka 19. gadsimtā latvietim Jurim Bāram, kurš esot bijis mediķis, tomēr domāja par valodas dizainu, bija draugs – no Prāgas Kārļa universitātes. Piemēram, “č” fonēmu iepriekš pierakstīja pēc vācu parauga ar čupu burtu kā “tsch”, bet, veidojot pašreizējo rakstību, šis čehu draugs ieteica rakstīt kā “c” ar jumtiņu. Tātad ir bijuši cilvēki, kas arī domājuši par latviešu valodas dizainu un radījuši to tādu, kādu lietojam šobrīd.

DB: Jā, bet kāpēc svešvalodu īpašvārdu atveidē nevaram saglabāt oriģinālo pierakstu? Tā taču būtu ērtāk, funkcionālāk.

GK: Tātad – latviešu valodā svešvalodu īpašvārdus atveido atbilstoši šo vārdu izrunai. Visdrīzāk, uzdodot šo jautājumu, jūs domājat tikai par tiem dažiem angļu popmūziķiem, kuru vārdus gribētu redzēt pierakstītus oriģinālā. Bet kas tālāk –vai krievu vārdus rakstīsim kirilicā, arī Latvijas krievu? Un rīdziniekiem, kam ir uzvārdi, cēlušies no citām valodām – tos rakstīsim oriģinālā? Satler, Schlesser, Sibarth. Un ko iesākt ar japāņiem, korejiešiem, ķīniešiem? Tāpēc pagaidām turamies pie šī, senā, arhaiskā modeļa latviskot pilnīgi visus citvalodu personvārdus.

DB: Un kā ir ar ģeogrāfiskajiem nosaukumiem? Kāpēc, piemēram, pēkšņi parādījās Nēderlande Nīderlandes vietā?

GK: Par Nēderlandi ir stāsts, kuram manu uzmanību pievērsa nēderlandiešu valodas zinātāja Inese Paklone. Nīderlande ir vāciešu lietotais apzīmējums, un tā kā šeit, Latvijā, pirmie nokļuva vācieši, mēs pārņēmām šo pašu lietojumu. Bet nēderlandiešiem pašiem dažādu vēstures notikumu dēļ vācu forma nemaz nav mīļa. Kāpēc mums to vilkt mūsu valodā līdzi? Tātad valoda balstās cilvēciskās attiecībās, nevis no gaisa pagrābtos likumos. Viss ir atkarīgs no mūsu kontaktiem ar citām zemēm. Indonēzijas galvaspilsēta ir Djakarta, bet mēs lietojam kolonizatoru – angļu – versiju “Džakartu”. Viss atkarīgs no tā, kas mums šos vārdus atved.

DB: Bet kā, piemēram, ar citiem nosaukumiem – Yahoo, Windows, Microsoft. Kāpēc latviski netiek rakstīts jahūis, vindouzs un maikrosofts, bet saglabāts oriģināls?

GK: Ar brendiem ir citādi, tur bizness liek saglabāt rakstību. Tomēr tur arī rodas jautājumi. Piemēram, šo brendu izruna. Ja radio reklāmā saka “dzeriet kokakola”, man tas griežas ausīs, jo es zinu, kas ir Coca-Cola, es gribu šo vārdu locīt. Vai vēl trakāk – piemēram, Parex Līzings arī ir nolēmuši, ka ir brends. Reklāma skanēja “nāciet pie mums uz parekslīzings”, bez locījuma izklausās jocīgi.

DB: Tātad, jūsuprāt, arī šie būtu jāloka?

GK: Jā. Tas, protams, nenotiek uzreiz. Locīt varam sākt tos vārdus, kurus esam apguvuši un uzņēmuši latviešu valodas sistēmā, ar tiem vārdiem varam brīvāk rīkoties. Taču lietotāji ir dažādi, un daži to, kas man vai jums šķiet pašsaprotams, iespējams, dzird pirmo reizi. Tas vēl nav atrisināts. Žurnālā es vienmēr kaut kur pamanīšos atstāt oriģinālformu cilvēkiem, par kuriem ir runāts Rīgas Laikā. Vai nu kādā darba nosaukumā, vai izmantotajā literatūrā vai atsaucēs.

DB: Ko iesākt, ja kāda vārda nozīme latviešu valodā jau ir aizņemta, taču pats vārds nepieciešams, jo ir ienācis kāds jauns lietojums? Piemēram, vārds “tipogrāfija” latviešu un angļu valodās, arī – citās, nozīmē atšķirīgas lietas. Latviešiem tā ir iespiestuve, citiem – grafisko dizaineru darbs ar burtiem.

GK: Visdrīzāk, tādā gadījumā latviešu valodā šīs nozīmes izteikšanai jāatrod cits vārds. “.-grāfija” salikteņos tiek lietota ar nozīmi “raksts”, “aprakstīšana”, “grafiska atveidošana”. Piemēram, stenogrāfija, litogrāfija, ģeogrāfija. Varbūt precīzāk būtu “tipografika”?

DB: Jā, bet ar to “tipo”/”type” vispār ir sarežģīti. Latviski “type” ir burts, bet tāpēc mums trūkst apzīmējuma vārdam “typeface”. Pilnīgs strupceļš!

GK: Tas nav strupceļš, tā ir brīva vieta jūsu radošajām idejām!

DB: Man tomēr nepalika skaidrs, vai pareizi ir “grafikas dizains” vai “grafiskais dizains”.

GK: Grafikas. Dizains nav grafisks, tā nav viņa īpašība vai adjektīvs. Burtu grafika un grafikas dizains. Tātad grafika valodniecībā ir valodas rakstības līdzekļu kopums, un jūs šo rakstības līdzekļu kopumu “dizainējat”. Grafika ir burta attiecība pret skaņu un burtu kopumi attiecībā viens pret otru.

DB: Tātad sanāk, ka mēs paši bieži vien varam izdomāt svešvalodu vārdu tulkojumus tam, kas latviski vēl nav nosaukts? Saukt burtu dizainerus par burtniekiem, “typeface” par “burtu seju” utt?

GK: Protams! Galvenais, lai jūs saprastu tie, kuriem tas ir svarīgi.

DB: Tas ir atvieglojums! (smejas) Latvijā līdz šim esam saskārušies ar to, ka, publicējot tekstus, komentāru par saturu gandrīz nemaz nav, parādās tikai kāds viens vai divi, kas iekomentē, ka atraduši gramatisku kļūdu tekstā. Kas cilvēkiem uzliek par pienākumu norādīt uz nebūtisku kļūdu tā vietā, lai diskutētu par saturu?

GK: Visdrīzāk vajadzība pēc līdzdalības un komunikācijas. Es nevaru to nosodīt.

DB: Kā ir ar svešvalodu simboliem latviešu valodā? Piemēram, angliskajos tekstos lietotais “&”? Vai latviešu valodā drīkstam to lietot? Vai, piemēram, pēdiņu lietojums arī atšķiras dažādās valodās? Ko lai mēs lietojam?

GK: Es jau neesmu noteicēja, katram jāseko saviem principiem, jo tos visus ir radījuši dzīvi cilvēki, arī interpunkcija mainās.

Visgrūtāk, protams, ir skolā. Es turu īkšķus, lai mani bērni laimīgi tiktu tai cauri. Es, piemēram, nezinu neko no tā, ko māca 12.klasē latviešu valodas stundās par stilistiku.

Tur māca, ka nedrīkst teikt “liekas”, bet jāsaka “šķiet”. Rīgas Laikā mēs nolēmām tieši otrādi, jo “šķiet” ir neērts ar šīm diakritiskajām zīmēm.

DB: Jā, tas ir saistīts ar burtu uztveres teorijām, cilvēki primāri uztver rindiņas augšējo daļu, tāpēc, ja apakšā ir mīkstinājuma zīmes, tas apgrūtina lasīšanu.

GK: Jā, re, cik gramatika ir tuva burtu dizainam!

Šodien designblog.lv ir tieši 769 dienas vecs. Tas ir tieši 2 gadi, mēnesis un dažas dienas, ja rēķina no brīža, kad tapis pirmais raksts. Mums liels prieks, ka vēl joprojām mūs lasāt un sekojat tam, ko sakām twiterī, un pagaidām jūsu skaits tikai turpina pieaugt. Reiz pēc kādas kārtējās balvas apaļajam sekotājam kāda lasītāja norādīja, ka parasti pie balvām tiek tikai tie, kuri tikko sākuši sekot, vai arī tie, kuriem veicas konkursos (un viņai, protams, nekad neveicoties). Šis tad nu šķita īstais brīdis, lai nedaudz iepriecinātu tos, kuri vienkārši mūs lasa – šoreiz iespējas visiem vienādas un arī balvu ir krietni vairāk.

Vispirms jāsaka paldies draugiem, kas piešķīra dāvanas. Vispirms tas ir Baltijas komiksu žurnāls Š!, kas ir lielā KUŠ! žurnāla mazā versija. Tajā blakus ārzemju komiksu autoriem ir virkne latviešu autoru (vai arī otrādi). Tās ir gandrīz 100 lapaspuses ar komiksiem. Tādi žurnāli, ko izspēlēt, mums ir veseli 3. Vairāk par komiksiem www.komikss.lv.

Otra balva ir Paula Ardena grāmata ‘Lai ko tu domā, domā citādi’, kas nesen iznākusi arī latviski apgādā Zvaigzne ABC. Tā noteikti patiks tiem, kas kaut reizi ir apzināti domājuši. Grāmata sastāv no asprātīgām ilustrācijām un arī nelielu situāciju aprakstiem. To lasot, sajūta ir līdzīga kā izvest savu prātu pastaigāties pa parku. Labā nozīmē, protams.

Trešā balva ir krutais RĪ-GA T-krekls, kuru veidojuši jaunieši no Asketic.

Protams, ka visas šīs lietas var arī iegādāties par naudu. Tādēļ jo liels prieks un paldies kuš!, Zvaigzne ABC un Riga Shirts, kas visu šo ir gatavi dāvināt.

Ak jā. Kas tad jādara lai tiktu pie kādas no balvām? Pavisam vienkārši – lai tiktu pie jaunā š!, jums no šodienas līdz 13. aprīlim plkst 14.00 (tas ir rīt) twitterī vienkārši jāpiemin @designblog_lv. Priecāsimies dzirdēt ko labu par dizainu, par mums, jums vai jebko. Šoreiz arī nav obligāti kādam jāseko. Kā jau minējām, izspēlēsim veselus 3 žurnālus.

Par to, kā tikt pie Paula Ardena grāmatas 2 eksemplāriem un vienu Rīgas T-krekla, paziņosim rīt (trešdien). Tas nebūs pārāk sarežģītāk : )

PAPILDINĀTS: Balvu dalīšanas pirmā kārta noslēgusies. Arī pārējās balvas iegūt nav diez ko sarežģīti – līdz 20. aprīlim jāaizpilda anketa, kurā jānovērtē DesignBlog un jāiesaka ko vēlies lai uzlabojam. Tas arī viss. Beigās izlozēsim 2 grāmatas un lielisko kreklu!

Priekā!

Pēdējā gada laikā ir izdevies iegūt jaunu pieredzi sadarbībā ar klientiem Latvijā. Daži projekti, kas sākušies ļoti cerīgi, ar sajūtu, ka izdosies sasniegt abpusēji lielisku rezultātu, noslēgušies jau ar vilšanos no abām pusēm un strīdu par samaksu. Iespējams, ka arī jums gadījies kas līdzīgs. Ja tas nomierina, tad tā ir gadījies ne tikai jums un mums. Pievienojam video, kurā ir daži ieteikumi, kā rīkoties tādos gadījumos un kā no tādiem izvairīties (video ir no creativemornings.com rīkota pasākuma šā gada martā Sanfrancisko). Lai arī runa ir par ASV, daudz kas no teiktā ir ne mazāk noderīgi Latvijā. Piemēram, tas, ka īpašumtiesības par paveikto darbu klientam tiek tikai pēc nolīgtās naudas pilnas apmaksas (tas, šķiet, Latvijas līgumos nav bieži manīts). Papildus piedāvājam nelielu (subjektīvu) topu, ko iesakām darīt un ko ne, tieši Latvijā.

1. Nesāciet strādāt bez līguma. Bieži termiņi ir pavisam īsi, bieži kas jāpalīdz draugiem, bieži nav laika tādiem sīkumiem. Lai cik sākumā tas šķistu nenozīmīgi, līgums ne reizi vien ir ļāvis izvairīties no naudas zaudēšanas. Dažreiz der pat vienkāršs līgums, kur atrunāts darba apjoms, laiks un summa.

2. Līgumā iespējami konkrēti atrunājiet, kas būs jādara. Vieglāk noteikti būs strādāt, ja paredzēsiet mājaslapu ar 5 sadaļām vai 10 dažādas vizītkartes, nevis vienkārši vienosieties, ka jātaisa mājaslapa. Tas palīdzēs abām pusēm, īpaši, ja strādājot pēkšņi mainās darba apjoms vai darbs ilgst vairākus mēnešus.

3. Sadaliet apmaksu vairākos posmos. Tas jo īpaši būtiski ir esošajos ekonomiskajos apstākļos, kad klienti mēdz pat nenodzīvot līdz savu vizītkaršu nodrukāšanai. Tāpat drīkst prasīt arī 50% priekšapmaksu, pirms katra posma sākuma.

4. Vēl viens padoms, kas ir īpaši svarīgs tieši šajā laikā – palūkojieties, vai uzņēmums, ar kuru slēdzat līgumu, nav maksātnespējas procesā. Nē, nav jāraizējas, ka maksātnespējīgie uzņēmumi jums nesamaksās (process paredz tikai aizsardzību no citiem naudas tīkotājiem, nevis to, ka uzņēmumam nav naudas). Ir jāraizējas par to, ka juridiski tādā laikā uzņēmumu nepārvalda tā vadība, bet gan speciāli nozīmēts administrators. Tas nozīmē, ka viņš paraksta līgumus un nolemj, kam cik maksās.

5. Valsts iestādes ir tādi paši kienti kā privātie uzņēmumi. Atšķirībā no privātajiem, parasti valsts darbinieki negūst vairāk naudas no tā, ka darbs padarīts labāk, kvalitatīvāk vai efektīgāk. Iemesli neveiksmēm var būt visdažādākie, piemēram, pēkšņi pēc darba pabeigšanas var mainīties pasūtītāja domas vai var likties, ka tomēr samaksa ir par augstu… Rezultātā jūs nepasargās ne Iepirkumu uzraudzības birojs, kas it kā visu pārrauga (jo viņi pārrauga tikai posmu līdz līguma noslēgšanai), ne apelēšana pie kādas vienošanās, un atliks mēģināt žēloties pārraugošajai ministrijai vai doties uz to pašu tiesu.

6. Joka pēc varbūt painteresējieties, kur var tikt pie sakarīga jurista. Problēmām patīk uzrasties pēkšņi un vairākām uzreiz, tādēļ nav viegli visu izdarīt, kad zeme deg zem kājām.

7. Svarīgo ir jēdzīgi izrunāt klātienē, taču bieži vien kādai no pusēm pēc laika var aizmirsties kas tad izrunāts. Risinājums vienkāršs – pēc tikšanās var nosūtīt epastu ar nelielu sarakstu par galvenajām lietām ko vienojāties. Pēc laika to var izmantot atmiņas atsvaidzināšanai.

Ja arī jums ir kāds sakarīgs ieteikums, tad, lūdzu, rakstiet komentāros. Tāpat – ja varat ieteikt juristu, kuram ir pieredze ar dizaineriem, māksliniekiem,  – iesakiet! Daudziem tas varētu būt ļoti noderīgi! Varbūt kāds grib padalīties arī ar savu ’standarta’ līgumu?

Vēl dažas dienas atlikušas, līdz noslēdzas datu vizualizāciju konkurss “Atkod nodokli! Iedod viedokli!” par Latvijas nodokļu sistēmu (23. marts plkst. 23:59) Iesniegšanas termiņš pagarināts līdz 4.aprīlim! Tā kā esam pārstāvēti konkursa žūrijā, esam ieinteresēti, lai būtu, no kā izvēlēties. Tad nu, lūk, neliels ieskats par datu vizualizācijām, kas pēdējā laikā ir kļuvušas par ļoti izplatītu informācijas attēlošanas veidu, lai arī patiesībā tās vēsture ir senāka par mums visiem.

Cilvēku vēlme sarežģītu informāciju attēlot vizuāli, ir saprotama – pamēģiniet izstāstīt Latvijas karti, tas ir neiespējami. Tas arī ir iemesls, kādēļ kartes, ko var dēvēt par pirmajiem infografikiem, radās dažus tūkstošus gadu pirms rakstības. Pieaugot informācijas apjomam, pieaug arī nepieciešamība to saprotami attēlot. Nē, runa vēl nav par elektrodzinēja uzbūvi vai Rīgas trolejbusu karti. Runa ir par pirmo pīrāga grafiku jeb pie chart, kuru izgudroja Wiljams Pleifeirs jau 1801. gadā (15 gadus iepriekš viņš bija jau publicējis grāmatu ar bar čartiem, histogrammām un līniju grafikiem). Lūk, kā izskatījās viens no pirmajiem pīrāga grafikiem:

Tomēr, lai cik pārsteidzošs varētu likties fakts, ka šie grafiki eksistēja, vēl pirms Andrejs Pumpurs sarakstīja Lāčplēsi, ne mazāk interesanti ir māsas Florences Naitingeilas sasniegumi 1857. gadā, kad viņa, par pamatu ņemot tos pašus pīrāga grafikus, izveidoja savējos, ar kuru palīdzību viņai izdevās parādīt likumsakarību starp (ne)tīrību un nāves gadījumiem britu armijā. Tā rezultātā tika izglābtas daudzu ievainoto dzīvības, un vēl šobaltdien slimnīcās tīrība ir cieņā.

1900. gadā norisinājās vēl kāds būtisks notikums infografiku dzīvē. Vīrs vārdā W. E. B. DuBois Parīzē sarīkoja izstādi par afro-amerikāņu dzīvi, kur, cita starpā, liela daļa informācijas tika pasniegta infografiku veidā. Pārsteidzošā kārtā tie izskatās apbrīnojami mūsdienīgi (diemžēl reprodukcijas attēlu kvalitāte nav tā augstākā):

Lūk, cilvēki pat ņēmušies salīdzināt tos ar pavisam nesen radītiem:

Lai arī līdz datoru ienākšanai vēl bija jāgaida pietiekami ilgi, daudz kas no pagājušā gadsimta pirmās puses izskatās kā taisīts vakar. Piemēram, šādus grafikus veidoja austriešu filosofs un kurators Otto Neurahs vēl 1930. gados:

(vēl daži viņa darbi) Pamatideja bija vienkārša – attēlot kvantitatīvu informāciju ar viegli saprotamām ikonām. “Stilizācija” jau gan vispār ir neatņemama vizualizācijas sastāvdaļa, un nu, šķiet, vairs neviens to pat neapšauba. Uzskatāmākais piemērs ir Londonas Underground karte, kas pirmsākumos izskatījās šāda (1908. gads):

Jāpiebilst, ka viss maršruts nemaz neielīda kartē, toties attālumi bija ģeogrāfiski precīzi. Tomēr, kā izrādījās, tas nav diez cik saprātīgi – kāda jēga no ģeogrāfiskas precizitātes, ja nav iespējams saprast, kur ir pietura. Tikai 1931. gadā Harijs Beks izveidoja diagrammisko karti, kādas tiek izmantotas vēl šobaltdien gandrīz visur (neprasiet, kādēļ Latvijā ne – tas nav loģiski izskaidrojams). Lūk, Londonas “trubas” karte, kāda tā ir tagad.

Runājot par mūsdienām, infografiki nu ir neatņemama sastāvdaļa gan dažādos žurnālos, gan avīzēs. Patīkami, ka vismaz šajā jomā Latvijā lietas notiek. Piemēram, žurnālā ir.lv datu vizualizācijas ieņem ļoti nozīmīgu lomu, ciparunieze.wordpress.com blogā tiek vizualizēti interesanti dati tieši par Latvijas situāciju:

Kas tad šobrīd notiek pasaulē? Datu vizualizācija noteikti ir modē (līdzīgi kā viss, kas ir ap grafisko dizainu). Pēdējos gados par to ir izdota virkne grāmatu. Īpaši populāra ir Data Flow sērija, kur nu jau iznākusi otrā grāmata, kas apkopo lieliskus piemērus. Tikpat lieliskus piemērus var atrast arī plašajā internetā. Piemēram, daži no “30 brīnišķīgākajiem”:

Nav tā, ka visi ir superunikāli. Ja palūkojam, cik tad tālu esam aizgājuši kopš grafiku pirmsākumiem, nemaz tik ļoti tālu tas vis nav. Ir mainījies izpildījums – nācis klāt foto un 3d, bet pamatideja par stilizāciju, saprotamu metaforu ir saglabājusies. Izmaiņas ir ieviesis arī internets. Gan ne tik ļoti izpildījumā, kā tajā, kā infografikus lasām. Lūk, pāris piemēru, kas šo formātu izmanto, lai grafiku pietuvinātu stāstam:

Ir vēl virkne dažādu piemēru (nemaz nepieminējām inetraktīvas datu vizualizācijas), jo dažādi grafiku veidi tiek izmantoti, sākot no skapja salikšanas, beidzot ar atomelektrostacijas shēmu. Patiesībā nav lielas nozīmes ne modīgumam, ne stilam, jo datu vizualizācijā galvenais ir dati un lai izskats atbilst tam, ko vēlamies pateikt. Jo veiksmīgāka metafora, asprātīgākas/pārsteidzošākas ilustrācijas un dati, jo lielākas iespējas, ka kāds vēlēsies tajā iedziļināties.

Ja jau tas ir tik vienkārši, kādēļ  mums nav ne skarīgas transporta kartes, ne pilnas malas ar asprātīgām datu vizualizācijām? Visdrīzāk, ka tas nemaz nav tik vienkārši, kā izskatās. Vispirms nepieciešami sakarīgi dati, jo jau pati atlase ietekmēs rezultātu. Otrs, kas, iespējams, ir svarīgākais – atrast pārsteidzošu veidu, kā tos attēlot. Te gan darbojas tie paši principi, kas jebkurā dizainā – lai izceltu problēmu, prātīgāk bieži vien ir uz to paraudzīties no neierasta skatpunkta vai arī salīdzināt ar ko neparastu. Piemēram, naudas salīdzinājums ar krājkasīti cūkas formā vai sarkanām bultām ir klišeja, taču, ja naudu salīdzina ar kājas izmēru, galdu vai tramvaju, tad iespējas izveidot ko pārsteidzošu palielinās (pārsteidzošs jau pēc definīcijas ir kaut kas, pie kā nav pierasts vai kas nav redzēts).

Jācer, ka par datu vizualizāciju uzzinājāt ko jaunu un nu esat sasmēlušies spēkus un pārvarējuši slinkumu piedalīties sākumā minētajā konkursā un piedāvāt savu redzējumu par Latvijas nodokļiem. Tēma ir pietiekoši nopietna, tajā pašā laikā nav nekādu ierobežojumu… Mēs jau ļoti priecātos, ja rezultātā kāds no lasītājiem mūsu blogu  lasīs caur jauniegūto iPad!

Noslēgumā dažas Kristofa Nīmana ilustrācijas:

Vāka attēls: Stefan Sagmeister (projekts: www.TrueMajority.org).

berta ir bezmaksas mājas lapu dzinējs (cms). Ar to varat izveidot savu portfolio internetā pavisam vienkāršā veidā pat tad, ja neko nezināt par programmēšanu, html, css un visām tām burtu kombinācijām.

Otrdien, 22. februārī MiiT velo-kafejnīcas telpās (Lāčplēša ielā 10) plkst 18:30 notiks pirmā publiskā bertas demonstrācija ‘berta’s tips & tricks‘, kurā varēsiet apklūkot kā un kas jādara, lai tiktu pie savas web lapas. Uzsvars šoreiz būs uz visām ekstrām un iespējām, kuras daudziem varētu būt paslīdējušas garām nepamanītas.

Paredzēts arī izlaist atjauninātu bertas versiju (0.6.5) un iepazīstināt ar dažiem jaunumiem, kas jo daudziem varētu atvieglot ceļu līdz jaunai web lapai. Protams, ka varēs uzdot arī āķīgos jautājumus pašiem bertas veidotājiem. Ieeja par brīvu.

Ja esi nolēmis kļūt par dizaineri, tad procesu var paātrināt, apgūstot dizainu kādā skolā. Latvijas piedāvājums ir ļoti ierobežots (īpaši grafiskajā vai interaktīvajā dizainā), bet ārvalstu skolas nav nemaz tik viegli atrodamas, jo jāzina jau, kur un ko meklēt. Turklāt pēc skolas weba ir diezgan grūti saprast, kā tur īsti ir.
Tādēļ izveidojam sadaļu SKOLAS (kas atrodama augšā zem designblog logotipa), kur būs nelieli apraksti par skolām, kurās var studēt dizainu, no cilvēkiem, kas tur studē vai studējuši iepriekš. Pārsvarā informēsim par tuvējām Eiropas skolām un noteikti ne tikai par grafisko dizainu. Iesākam ar Kristu Dārziņu (www.krists.com) un skolu Birmingham Institute Of Art & Design, kas atrodas UK (paldies Kristam un pārējiem, kas labprāt dalās ar savu pieredzi!).

Ik pa laikam sanāk diskutēt par dizainu. Diemžēl arvien biežāk diskusija atduras pret atziņu, ka ar šo vārdu esam domājuši diezgan dažādas lietas. Ko tad mēs saprotam ar dizainu un kā var noteikt kas ir labs dizains un kas ir slikts?

Pēc Vikipēdijas dizains ir plānošanas process, kas ir pamatā kaut kā veidošanai vai sistēmai. Tomēr ikdienā par dizainu dēvē gandrīz jebko, līdzīgi kā ar vārdu māksla. Runā, ka kāds ir dizainējis gan cilvēkus, kokus, ūdeni, gan auto un Rimi maisiņu.
Pat ja aplūkojam konkrēti grafisko dizainu, tad arī šis vārdu salikums visiem nenozīmē vienu un to pašu. Piemēram, var apskatīt dažādus dizainerus iekš www.designlatvia.lv, www.shout.lv, vai mūsu Katalogā. Vieni risina estētiskas problēmas, citi – funkcionālas, citiem tā ir vēlme izteikties. Ja paši dizaineri nevar vienoties kas ir kas, tad, iesaistoties klientam vai gala patērētājam, viss vēl vairāk sarežģījas. Vārds dizains bieži vien ir sinonīms augstai cenai vai otrādi, tas ir jebkas, kas taisīts fotošopā. Bet ja katrs ar šo vārdu saprot atšķirīgas lietas, tad kā lai vienojas un nosaka cenu? Kā lai saprot ko es nopircis vai uztaisījis?

Diemžēl nepalīdz arī definīcijas, jo tās ir vai nu par plašu, piemēram: Dizains ir viss, vai par šauru: Dizains pievieno vērtību un jautājums par kvalitāti tiek novelts uz gaumi vai subjektīvu viedokli (patīk/nepatīk). Lai vai kāds dizains tas būtu — sociālais, reklāmas, grafiskais, modes, produktu vai cits, visiem  dizainiem ir dažas kopīgas iezīmes — tās var saukt par fāzēm, pieejām vai veidiem (par pamatu šim iedalījumam ņemts šis: Correlations between design maturity, leadership maturity, and innovation) Iespējams, ka tas ieviesīs lielāku skaidrību:

1. Neapzinātais dizains

Kaut kas tiek darīts, un dizaina vērtība netiek novērtēta. Ar rezultātu parasti viss ir kārtībā (vismaz pašam radītājam), jo ir svarīgākas lietas par ko uztraukties. Lai labāk būtu saprotams par ko ir runa, ņemsim par piemēru krēslu. Neapzinātā dizaina gadījumā ir diezgan nesvarīgi kā mēs to izveidojam, jo gelvenais ir lai ir kur piesēsties. Turklāt šis dizains pa spēkam ir lielākajai daļai cilvēku, arī tiem, kuri sevi nesauc par dizaineriem.

2. Stilīgais un dekoratīvais dizains

Dizains tiek veidots, lai būtu kruta un stilīgi. Rezultāts ir stilīgs un bieži tikai kosmētisks uzlabojums. Šāda pieeja ir ļoti populāra — apskatīties, kā tagad ir modē (vai bija modē 500 gadu iepriekš) un taisīt līdzīgi, nedomājot, cik tas ir atbilstoši vai lietderīgi. Līdz ar to dizaina funkcija ir tīri dekoratīva un to var tā arī dēvēt — dekorēšana (jā, ja pirms sāc ko taisīt, tu pēti žurnālus un interneta modes lapas, lai zinātu, kā jātaisa, tad esi iesprūdies tieši šajā fāzē). Krēslu gadījumā te ietilpst tie, kas veidoti lai imitētu oriģinālu.

3. Forma un funkcija

Veidot dizainu tā, lai lietas funkcionētu labāk, efektīvāk, ērtāk.Viens no galvenajiem kritērijiem ir lietojamība, cik ērti, kā pilda tam paredzēto funkciju. Latvijas apstākļos ir ļoti populāri atsaukties uz funkcionālu dizainu, īpaši veidojot mājas lapas (citreiz pārprasti tiek dēvēts arī par minimālo, askētisko dizainu). Jebkurā gadījumā ir jābūt skaidrai produkta funkcijai un uzdevumam. Arī būt košam un pamanāmam vai smuki izskatīties var būt funkcija. Šāda veida dizains parasti iekļauj prototipēšanu, testēšanu, uzlabošanu — vairākas iterācijas, līdz tiek atrasts labākais risinājums.

4. Problēmu risināšana

Dizains atrod jaunas iespējas, risinot esošās problēmas. Šāda veida pieeja sevī parasti ietver pētīšanas fāzi, problēmas analīzi un tikai tad ķeršanos klāt pie piemērotākā risinajuma meklēšanas. Rezultāta mēraukla ir pati problēma jeb cik lielā mērā tā tiek atrisināta. Šo varētu saukt par klasisko dizaina praksi  un tieši uz šo bieži vien tiek aicināts tiekties. Tomēr jāņem vērā, ka tā ir tikai viena no pieejām.

5. Virzošais dizains

Dizains darbojas kā virzītājspēks un paplašina esošās prakses robežas. Šis ir visradošākais dizaina veids un to var salīdzināt ar lūzuma punktiem mākslā, kad pēkšņi rodas renesanse, modernisms un tamlīdzīgi. Krēslu gadījumā te ietilpst krēsli, kas aizsāk jaunu novirzienu, piemēram, izmantojot jaunus materiālus vai esošos vēl nebijušā veidā.

Māksla

Šo izvairījos likt kā vienu no 5 dizaina veidiem, tomēr tas ir pieminēšanas vērts. Māksla parasti no dizaina atšķiras ar to, ka iztrūkst ārējas problēmas jeb uzdevuma un mākslinieks risina sevi jeb dara tā, kā pašam šķiet labāk. Tomēr arī dizainam var pieiet kā mākslai un izmantot dizaina izteiksmes līdzekļus. Šajā gadījumā funkcija noteikti nav prioritāte. Grafiskajā dizainā tam ir pietuvojies, piemēram, Sagmeister, produktu dizainā  www.dunneandraby.co.uk. Parasti šādiem darbiem salasāmība vai funkcija noteikti nav prioritāte, bet dizaineriem, līdzīgi kā māksliniekiem, bieži vien veidojas savs rokraksts.

Kas tad ir labi un kas ir slikti?

Jāsaka, ka neviena no šīm pieejām nav viennozīmīgi laba vai slikta — nevar apgalvot, ka ome dārzā, kas sēž uz bluķa sēž slikti vai bluķis ir slikts dizains, turpetī Korbizjē krēsls ir labs un ome uz viņa noteikti sēdēs labi.

Drīzāk šo visu var aplūkot kā rīkus — jo vairāk esi spējīgs izmantot, jo plašākas iespējas. Vēl vairāk — šis iedalījums tiek saistīts arī ar dizaina brieduma fāzēm (design maturity). Jo pieaugušāks ir dizaineris, jo vairāk pieejas tas spēj izmantot. Tātad ja dizaineris risina problēmu, tad viņš izmanto arī dekorēšanu un domā par funkciju. Tieši spēja manipulēt ar šīm pieejām ļauj paplašināt esošā dizaina robežas.

To visu var izkārtot arī piramīdā. Gluži kā Maslova variantā, kur apakšā ir visi, bet augšā tiek tikai daži.

Lai arī pieejas nav ne labas, ne sliktas pašas par sevi, tomēr nav tā, ka tagad viss ir lieliski un labu vai sliktu dizainu nav iespējams izmērīt. Jebkurš no šiem var kļūt slikts, ja tiek izmantots nevietā, bet visizplatītākais slikta dizaina piemērs ir tieši stilīgi dekorēt to, kur to nav nekāda pamata darīt.
Lai arī tas var kādam sašķobīt visus pasaules uzskatus — pašmērķīga tiekšanās pēc smuka rezultāta vairumā gadījumu ir slikts dizains. Otra lielā problēma ir neapzinātu vai stilīgi dekoratīvu dizainu dēvēt par unikālu, oriģinālu, kreatīvu un problēmas risinošu. Tā vairāk ir sevis un citu mānīšana. Līdzīgi kā zirgs nekļūst par zebru, ja tam uzkrāso melnbaltas svītras.

Kā tad dizainu var izmērīt?

Ņemot par pamatu šos dizaina veidus izmērīt dizaina kvalitāti kļūst vienkāršāk. Pietiek tikai aplūkot kāda pieeja ir izvēlēta un vai rezultāts patiešām atrisina sākuma uzdevumu. Ja nepieciešams Jāņos sēdēt ap ugunskuru, tad labs dizains varētu būt arī baļķis, taču ja vajadzīgs ērts krēls birojā, tad baļķis kļūtu par sliktu dizainu. Un tas pats attiecas uz logotipiem, mājas lapām un visu, ko dizaineri dizainē. Dizainu nevar izraut no konteksta un neņemt vērā kam tas ir paredzēts. Risinājums, kas darbojas vienam, tas var nedarboties citam. Turklāt neierobežoti kopējot to, kas reiz lieliski darbojies, risinājums kļūst klišejisks un bieži vien bezjēdzīgs.

Diemžēl slikts dizains ir dizains un to ignorējot tas nepazudīs. Tomēr būtu jauki, ja, runājot par dizainu, mēs izmantotu vairāk vārdus par labs vai slikts un patīk/nepatīk. Dizaineriem šis iedalījums varētu palīdzēt saprast kurp doties, bet klientiem — ka iespējams ir atšķirība starp kaimiņienes māsas dēlu, kurš arī prot strādāt ar datoru un dizaineri. Vai vismaz saprast, ka atšķirīga cena bieži vien arī rada atšķirīgu rezultātu. Iesākumam tas būtu lieliski!

Ik pa laikam kāds paziņa jautā kas īsti ir internšips, ko tur dara, kā tādā var nokļūt un tamlīdzīgi. Pastāstīsim, kas mums par to zināms. Viss ir ļoti vienkārši, jo internšips (angl. internship) latviešu valodā tiek saukts par praksi, kas daudziem studentiem ir obligāta. Parasti šajā brīdī cilvēki sāk šķobīties un to var saprast, jo Latvijā PRAKSE saistās ar nestilīgajem tehnikumiem un dīvainām skolām (prakses obligātas laikam ir profesionālajām, ne akadēmiskajām mācību iestādēm). Daudzi pat šo obligāto laiku mēģinā kaut kā apšmaukt, strādājot pie radiem vai draugiem. Tomēr ārvalstīs tā ir itin normāla darbība — praksē dodas gan studenti, gan tie, kas jau sen skolu ir beiguši, jo tā ir lieliska iespēja apgūt jaunas iemaņas. Tā par visu pēc kārtas.

Kas tad ir inernšips?

Process, kurā jūs ejat strādāt pie uzņēmuma vai cita veida darbinieka (piemēram fotogrāfa, ilustratora un taml.) pretī bieži vien saņemot tikai zināšanas un pieredzi. Parasti tas ilgst 3-6 mēneši, bet var gadīties visādi — kā sarunā.

Kam prakse ir izdevīga?

Internšips ir izdevīgs gan tam, kurš grib mācīties, gan tam, pie kura mācās. Kā tā? Viens iegūst jaunas zināšanas, bet otrs iegūst liekas darba rokas, par kurām bieži vien var arī nemaksāt. Lielāku uzņēmumu gadījumā mēdz būt arī vairāki interni, kas dod veselu virkni ar liekām darba rokām. Tomēr te ir arī problēma, jo zaudējumi no nemākulīga interna ir lielāki kā ieguvumi, tādēļ parasti piesakoties jāsūta savs portfolio, kuru izskata un, ja paveicās, tad uzaicina uz interviju (lai noteiktu, vai jums saskan vai ne).

Kur pieteikties?

Prātīgi ir atrast vislabākos uzņēmumus vai cilvēkus savā sfērā un pieteikties pie viņiem. Protams, jo lielāku zvaigzni izvēlēsieties, jo būs lielāka konkurence. Attiecīgi jo spēcīgāks ir portfolio, jo lielākas izredzes. Super-kantoriem parasti rindas ir no pusgada līdz gadam jau uz priekšu, bet Latvijā parasti vispār rindu nav.

Latvija vai ārzemes?

Ja jau pieminam Latviju, tad jāņem vērā, ka pie mums nav izteiktas prakses tradīcijas (vimaz dizaina jomā noteikti), tādēļ var gadīties, ka arī pats uzņēmums nezina, ko jums dot darīt. Tomēr, lai ietu praksē nav nepieciešama darba atļauja, kas nozīmē, ka var doties jebkur Eiropā vai ASV, vai citur. Viennozīmīgi, ka ārvalstu super-kantorī tikt varētu būt grūtāk, taču arī viņu pieredze un zināšanas, bieži vien ir augstākā līmenī.

Kurš var pieteikties?

Pieteikties praksē var jebkurš. Lai arī oriģināli tas tiek saistīts ar skolām, reālajā dzīvē praksēs ir visdažādākie cilvēki. Uzņēmumiem parasti neinteresē papīri vai konkrēts vecums — interesē tavas spējas. Protams, ja esi patiešām jau gados, tad tas var radīt jautājumus, tomēr 20-35 ir optimāls vecums (jaunākiem parasti nav zināšanu un viņi vēl ir vidusskolā, bet vecākiem tomēr vajadzētu pašiem kaut ko lēnām sākt sasniegt).

Kas praksē jādara?

Viss ir atkarīgs no konkrētā gadījuma. Var gadīties, ka ir jāmaketē, jāiet uz veikalu vai jādomā jaunas idejas. Visādi. Tomēr, ja nu galīgi jūs apbižo, tad vienmēr var doties prom. Parasti jau par visu var vienoties un jo vairāk paši uzprasīsieties, jo vairāk uzzināsiet.

Nauda?

Prakses ir dažādas — gan apmaksātas, gan neapmaksātas. Piemēram Nīderlandē praktikantiem ir jāmaksā algā kaut kāda minimāla summa (~250 eiro). Reāli tas viss ir runājams. Daži labprāt maksā un vairāk kā vajadzētu, bet citi uzreiz pasaka, ka viņi nemaksās (parasti to pasaka pirms esi sācis). Klāt var pieskaitīt dzīvošanas izmaksas un pārējo. Nedaudz parēķinot var secināt, ka noderīgi ir iekrājumi vai arī paralēli jāstrādā, tādēļ valstīs, kur ir dārgi dzīvot, ir vēl dārgāk praktizēties (piemēram UK). Taču pastāv iespējas tikt pie dažāda finansējuma no valsts vai, piemēram, Erasmus, ko daudzi izmanto nevis apmaiņas studijām, bet praksei.

Kāds tad ir tas ieguvums?

Lai arī sākumā var likties, ka daudz izdevīgāk ir mesties iekšā darbā tepat Latvijā un vienkārši pelnīt, sak, gan jau samācīsies, var teikt, ka tā īsti nav. 3 mēneši svešumā un jēdzīgā kantorī var patiešām izmainīt vairāk kā 4 gadi lokālā Akadēmijā vai kādā kantorī. Turklāt pēc prakses parasti ir ne tikai pieredze, jauni kontakti, bet arī reāli darbi, ko likt portfolio, ar kuru atkal var meklēt labāku prakses vietu vai arī labāk apmaksātu darbu. Arī Latvijā un Baltijā ir daudzi dizaineri, no kuriem ir vērts ko mācīties, ja nu galīgi negribās nekur braukt. Turklāt prakšu daudzumam nav ierobežojuma — daudzi ir gājuši pat trīs praksēs no vietas. Tā kā izmantojiet, interesējaties un tā.

Ja ir jautājumi, meklē praksi vai labprāt kādu praksē uzņemtu — rakstiet!

Ar dizainu ir interesanti — atšķirībā no juristiem un ārstiem, par dizaineri var kļūt ne tikai mācoties skolā, bet arī nemācoties nekur. Tomēr ne skolas pabeigšana, ne tās nepabeigšana nenozīmē, ka esi dizaineris. Piemēram, ja visi, kas Latvijā beiguši RDMV, kādu no LMA dizaina nodaļām vai pat tās mazās dizaina kaktu skolas, ņemtu un kļūtu par strādājošiem dizaineriem, tad mums būtu ļoooti daudz dizaineru (vai vismaz cilvēku, kas ar prieku saprot, ko ar dizainu iesākt). Diemžēl tā nav.

Bet ko tad darīt, ja ir nepārvarama vēlme kļūt par dizaineri? Piedāvājam 5 ieteikumus, ar ko varētu sākt.

1.  Sāc darīt to, ko gribi darīt (pamet darbu reklāmas aģentūrā).

Vēl joprojām daudzi cilvēki no rīta līdz vakaram nodarbojas ar reklāmu taisīšanu un maketēšanu aizbildinoties, ka ‘tā visi dara’, ‘tā ir lieliska pieredze’, ‘bet man taču vajag naudu’. Tāpat rīkojas dažādi dizaineri Latvijā, atstājot dizainu kā brīvā laika nodarbi. Tādā veidā visās savās neveiksmēs var vainot darbu vai laika trūkumu. Protams, darbs tajā pašā reklāmas aģentūrā ir pieredze, taču šo pieredzi var iegūt arī darot to, ko patiesi vēlas darīt. Piemēram, strādāt vai praktizēties dizaina uzņēmumos vai vienkārši strādāt pats sev. Mēnesis pieredzējušā ārvalstu dizaina studijā var dot krietni vairāk nekā 3 gadi ‘kreisā’ reklāmas kantorī Latvijā, nemaz nerunājot par iespējām, ko dod kvalitatīva izglītība. Var jau turpināt ticēt mītam, ka visu taču var apvienot, ka tagad 5 gadus pastrādāšu un tad pēkšņi pamodīšos kā superslavens dizaineris un tamlīdzīgi. Taču nekas netuvina sapnim ātrāk kā tā realizēšana.

2. Beidz skatīties apkārt.

Pirms katra jauna darba izšķirsti dizaina žurnālus un meklē iedvesmu ffffound, dropular un citos stilīgos dizaina portālos? Aizmirsti par to. Viss, kas tev jāzina, ir izlasāms vismaz 50 gadus vecās grāmatās, bet iedvesmai pietiek ar to, kas pašam apkārt. Protams, lai pamanītu interesantas lietas, ir jālūkojas uzmanīgi. Tas dažreiz ir sarežģītāk nekā pāršķirstīt gatavos ārzemju darbus. Taču skatīšanās apkārt, ko dara citi, spriedelēšana par to, kāda krāsa šogad ir modē, tikai tērē laiku un enerģiju, kura varētu tikt izmantota jaunu darbu radīšanai. Tieši tādēļ bieži vien aktīvākie darītāji vairāk laika pavada darot, nekā runājot par savu darbu un otrādi.

3. Pārsteidz sevi.

Gatavs kārtējais darbs, kurš izskatās tieši tā, kā biji iecerējis? Vai līdzīgs taviem iepriekšējiem darbiem? Radīt ko neredzētu nav viegli. Viss sākas ar to, ka esi spējīgs pieņemt lēmumus, kas pārsteidz tevi pašu. Tas nav vienkārši, jo bieži vien ir grūti pieņemt to, ko neviens vēl nav atzinis par ’stilīgu un foršu’ (daudz vienkāršāk par ‘labu’ ir uzskatīt to, ko kāds cits jau ir izdarījis). Tomēr, ja kārtīgi padomā, tad parasti izdodas sev godīgi atbildēt, vai patiešām esi pārsteigts par sava darba procesu un rezultātu. Bez kompromisiem, tā teikt.

4. Izbaudi savas kļūdas.

Cilvēks jau no pavisam agra vecuma mācās kļūdoties. Diemžēl pieaugot mums sāk likties, ka spējam paredzēt, kā viss notiks, kā vajag darīt un kā nevajag. Lai arī šī īpašība, ko dēvē par pieredzi, mūs pasargā, piemēram, no ikdienas apdedzināšanās, tā mūs veiksmīgi pasargā arī no jaunrades. Tādēļ, ja vēlies atklāt ko jaunu, izmēģini jaunus materiālus, fontus, izvēlies citu ceļu uz darbu, apmaldies, dari lietas savādāk. Nebaidies kļūdīties. Skaties uz kļūdām kā uz neizmantotām iespējām.

5. Neturi sveci zem pūra jeb ‘izliec’ visu labāko publiskai apskatei.

Latviešiem tā nav pierasta prakse, jo nezināmu iemeslu dēļ mūsu tradīcijās ir slēpt un neteikt, kā esi panācis rezultātu vai vienkārši izlikties, ka esi baigi kruts un tev nevienam nekas nav jārāda. Būtu lieliski, ja tas darbotos, taču šī tradīcija līdz šim nav latviešus padarījusi par izciliem kādā no jomām, tad kādēļ to turpināt? Brīdī, kad esi izlicis laukā visu labāko, kas tev ir, neatliek nekas cits, kā iet tālāk — taisīt vēl labāk, domāt ko jaunu, attīstīties. Nav svarīgi, vai tā ir izstāde, online portfolio vai cita veida publiska sevis izrādīšana. Un, jā, pirmajā brīdī ir šoks, ka galvā paša darbi izskatījās kaut kā feināk, taču tā tas parasti ir visiem. Un tieši tādēļ sevi ‘izlikt laukā’ ir tik svarīgi, jo bieži vien tas ir vienīgais ceļš, kā pārstāt paštīksmināties un turpināt augt.