If you happen to be in Berlin coming friday, then you shouldn’t miss Type on Tour. It is a collaboration project, between 6 selected bands/music projects and graphic/type designer Indre Klimaite (LT/NL). It aims to produce a special performance each, where typography and performance will come together in various ways. It is trying to explore how these very different subjects can evolve to a different quality, inspire each other, interact together and at the end, in some cases produce a symbiosis in between. Results of this process will be shown in the end concert of all bands together on September 30th at PANKE, Gerichtstrasse 23, Wedding, Berlin. Come and watch! 20:00 sharp!

LIVE performances with typography inside:
__ Alessandro Bosetti. ‘Bmfttboesp boe Joesf?’ (www.melgun.net)
__ Sudden Infant. ‘Conversation with myself’ (www.suddeninfant.com)
__ F.A.R. ‘7 songs on life’ (www.myspace.com/fasthot)
__ Lifeloop. ‘Automated poetry’ (www.lifeloop.org)
__ Brigade Rosse. (www.myspace.com/rossebrigade)

EXTRAS:
__ Singing posters and video performance with Company Fuck (www.thesuperusers.com)
__ DJ BarbNerdy

MORE INFO:
www.typeontour.com
FACEBOOK PAGE: https://www.facebook.com/pages/typeontourcom/241689489206992?sk=info

Our 10+10 Interview with Indre

Veidojot DesignBlog, bieži vien nākas domāt par latviešu valodu – gan burtu dizainu, diakritiskajām zīmēm un dizaina terminoloģiju, piemēram, mēģinot iedzīvināt latviešu valodā anglisko terminu tulkojumus – type, typeface, typography utt. Arī profesijas nosaukums aizvien bijis neskaidrs – Latviešu valodas aģentūras speciālisti mums atbildējuši, ka pareizi būtu teikt “grafiskais dizaineris”, turpretī Ministru kabineta apstiprinātajā profesiju klasifikatorā minēts “grafikas dizaineris”. Lai tuvotos skaidrībai šajos jautājumos un runātu par valodas dizainu un dizaineru valodu, uz sarunu aicinājām profesionālu latviešu valodas lietotāju – praktiķi, ilggadēju žurnāla Rīgas Laiks un citu publikāciju valodas redaktori un korektori Gunu Kalniņu.

DB: Ir redzams, ka valoda visu laiku aug un attīstās – kādi vārdi izzūd, citi nāk vietā. Kā jums šķiet, kā latviešu valoda ir attīstījusies pēdējo 30 gadu laikā?

GK: 30 gadi ir ļoti īss laika posms, jūs, iespējams, spriežat pēc sava mūža. Valoda mainās daudz ilgākā periodā. Protams, paātrinājums ir jūtams. Agrāk pārmaiņas bija lēnākas, tagad daudz kas mainās neticami zibenīgi, grūti pat izsekot. Taču es joprojām neesmu zaudējusi pārliecību, ka valoda ir dzīvs organisms – slimāks vai veselāks, citreiz tai ir labvēlīgāki apstākļi un citreiz – mazāk labvēlīgi. Bet es ļoti ticu latviešu valodai, viņa izdzīvos. Par latviešu valodu mierīgi var teikt “viņa”, tas nav tik stingri, kā raksta grāmatās, ka visas nedzīvās būtnes ir “tās” un visas dzīvās – “viņas”. Ikdienā runājot, mēs pamanām, ka ir vajadzīgas nianses un elastība.

DB: Kas nosaka izmaiņas valodā?

GK: Mūsdienu izmaiņas ietekmē informācijas apmaiņas ātrums. Agrāk, sarakstoties ar vēstulēm, varēja, uzmanīgi lasot, pamanīt kādus jaunus vārdus, ko sarunas biedrs lieto, padomāt, vai es arī tā rakstīšu, un, ja vārds liekas iederīgs, sākt to lietot. Tagad tas viss ir daudz ātrāk, jauno var pat nepamanīt. Bet man interesē valodas sīkumi, cenšos tiem sekot līdzi. Ļoti jauki ir, ka neveikli vai lieki jauninājumi mēdz nobirt. Nevar viens cilvēks izdomāt – tagad es kaut ko iesākšu un tas aizies. Protams, ir gadījumi, kad tā izdodas. Taču valoda tomēr ir saziņas forma, un lietotāju ir vesels loks. Aprite ir kļuvusi ātrāka, taču

cilvēkiem, kas lieto valodu, nevar neko ne piespiest, ne likt, ne iestāstīt.

Vienalga, ko nolemtu valodnieki, viss būs atkarīgs no lietotāja. Vecais gadījums ar “čipšiem”. Viens ir “čipsis”, vairāki ir “čipši”. Tā ir sistēma. Taču valodnieki nolemj, ka labskanības dēļ jāsaka “čipsi”, kas nav sistēmiski pareizi. Uz paciņām ir rakstīts Ādažu čipsi, bet, kad Gustavo pirms daudziem gadiem tos reklamēja, viņš automātiski teica pareizi – čipši. Tātad “čipsi” ir bijuši valodnieku neveiksme. Mēs arī Rīgas Laikā rakstām čipši. Mums ir daži savi valodas lietojuma likumi.

DB: Kurā brīdī jaunie vārdi kļūst par likumu?

GK: Garlaicīgs jautājums (smejas). Ne par likumu man gribētos runāt. No vienas puses – jaunu vārdu izgudrošanai ir radošais aspekts – ja lietotājs redz, ka ar tiem vārdiem, kas ir viņa krājumā, kaut ko pateikt vairs nav iespējams, viņš izdomā kaut ko jaunu. Reizēm ir kāda jauna lieta, kurai nav vārda, un tas ir jāizdomā. Tad parasti tas, kurš nāk ar šo jauno lietu, nāk ar visu vārdu. Šeit žurnālā es tikai tādus redzu. Kāds Rīgas Laika autors aizbrauc uz Jemenu, paskatās, ka visi vīrieši ir žvingulī un visiem aiz vaiga sabāztas lapas, kas nav ne kokas lapas, ne kādas citas jau zināmas narkotikas. Šīs aug tikai Jemenā, pēc 24 stundām tās zaudē iedarbību, eksportēt tās nevar, ekstrahēt nevar, neko nevar, tikai aizbāzt aiz vaiga un būt “pillā”. Autors par to rakstīs, un tad mums šeit ir jāizdomā, kā šīs lapas nosaukt saskaņā ar oriģinālo arābu vārdu. Un tā rodas jauns vārds – kopā ar raksta autoru nosaucām to augu par gatu, variants “kats” palika rezervē.

DB: Tad izrādās, ka jaunie vārdi rodas Rīgas Laika redakcijā!

GK: Jā, diezgan daudz kas notiek šeit. Grāmatās lēnāk ienāk jaunie vārdi, sarunās tie ienāk un pazūd, bet žurnālā mēs esam spiesti un aicināti tos pierakstīt un fiksēt, tāpēc arī domājam par labāko veidu, kā to izdarīt.

DB: Bet kā tas ir – jūs ieviešat jaunus vārdus caur žurnālu, citi noskatās un arī sāk radīt jaunus vārdus vai arī lietot jūsu ieviestos. Cik tas ir korekti – tik brīvi rīkoties?

GK: Lūk, tagad jautājums vairs nav tik garlaicīgs (smejas). Tātad – vārdus rada cilvēki. Vienmēr tā ir bijis, runa nav tikai par pēdējiem 30 gadiem.

Arī “burtnīca” ir cilvēka izdomāts vārds, arī “arhitektūra” – tos 19. gs. vidū ieteica Atis Kronvalds. Rainis, piemēram, saīsinot garākus, kuri viņam nederēja tulkojot Gētes “Faustu”, izdomāja vārdus “mīla” un “kaisle”. Latviešu valoda nav iznākusi no meža.

Citi cilvēki kāda jaunradītos vārdus vai nu pieņem, vai nepieņem. Vēlāk tikai pieslēdzas terminologi, kuri jaunvārdus fiksē ar likuma spēku kā normu, ja vien šie vārdi iederas sistēmā. Valodniekiem ir plašāks skatījums uz sistēmu, viņi var redzēt, kad nepieciešama iejaukšanās. Piemēram, diezgan pēkšņi paplašinoties datoru lietojumam, ienāca gūzma jaunu vārdu, kuru izdomāšanu nevarēja atstāt tikai lietotāju ziņā. Valodnieki nāca ar piedāvājumu, kas vienmēr būs labāks par to, ko mēs varam izdomāt katrs pats, jo viņu piedāvājums ir sistēmā. Kad kāds jaunais vārds ir apstiprināts, tālākais ir atkarīgs no likuma paklausības. Tas ir līdzīgi kā ar nodokļiem, tie ir noteikti likumā, taču katrs pats izvēlas tos maksāt. Tāpat ir ar vārdiem – Terminoloģijas komisija apstiprina, bet lietojums ir katra paša ziņā. Mūsu pašcieņa – kā mēs lietojam valodu dažādās aprindās un kompānijās. Piemēram, esmu ievērojusi, ka ceļu būvētājiem vai Mākslas akadēmijas studentiem agrāk bija svarīgi sazināties labā latviešu valodā. Turpretī ir citas nozares – pārdevēji, celtnieki, betonētāji, kuriem ir citas prioritātes un viņiem varbūt nav svarīgi sarunāties labā latviešu valodā. Vai, piemēram, eksistē fiziķu un matemātiķu profesionālais žargons, un viņi savā starpā saprotas.

DB: Pastāstiet, lūdzu, vairāk par valodas sistēmu. Piemēram, par galotnēm – kāda jēga ir visu latviskot, pievienojot galotnes? Piemēram, Aksels Rouzs vai Maikls Džeksons. Reizēm pēc šādas latviskošanas ir ļoti grūti atrast oriģinālu. Kāds tam ir nolūks?

GK: Latviešu valodā vārdi ir lokāmi. Visās valodās tā nav. Tikai nedaudzās valodās loka gan īpašības vārdu, gan lietvārdu, visus vārdus kopā. Latviešu valoda ir ļoti sena, mums ir savs indoeiropiešu valodu zars – baltu valodas, kurā tikai leišu valoda ir vēl senāka par latviešu, trešā – prūšu, jau ir pagalam. Gribētos lepoties, ka mums šāda tradīcija ir, grūti pateikt, cik ilgi vēl tā noturēsimies. Es domāju, ka mēs ar latviešu valodu diezgan labi tiekam līdzi progresam.

DB: No kurienes jums šāds optimisms? Latvieši taču izmirst, cilvēki ar roku vairs rakstīt neprot, tviteris visu lakonizē. Kas jums liek ticēt latviešu valodas spēkiem?

GK: Valoda balstās uz četriem principiem – uz pašcieņu, sistēmu, tradīciju un tēlainību. Turklāt es esmu pamanījusi, ka pēdējā laikā valoda ir kļuvusi sevišķi tēlaina. Latviešu valoda vienmēr tāda ir bijusi.

Pat zinot, kā riņķo saule, mēs aizvien, pat tagad, 21.gadsimta otrajā desmitgadē, sakām, ka “saule lec”. Tas taču ir ārprātīgs anahronisms!

Bet skaisti. Tēlainība parādās arī īsziņās. It īpaši jauni cilvēki savā starpā sazinās ļoti tēlaini, saprazdami, ka nav daudz zīmju saziņai. Rezultāts līdzinās pat dzejai!

DB: Piemēram?

GK: Piemēram, tviteris ļoti labi asina prātu. Cik daudz bez jebkādas liekvārdības un pļāpāšanas var pateikt 140 zīmēs! Un tas nemaz nav slikti, jo, man šķiet, ka pavisam drīz garus tekstus vairs nerakstīs. Un arī nelasīs.

DB: Jā, bet līdz ar tviteri cilvēki taču aizmirst arī komatus un visu pārējo.

GK: Jā, tas man īsti nepatīk, tā ir otra puse – tie, kuri nespēj sasniegt tēlainību un konkrēto izteiksmi, sevi pielabo mehāniski. Bet labākajos piemēros nekā tāda nav. Man pašai no jauninājumiem ir pielipis tas, ka nelietoju lielos burtus teikuma sākumā – tā poga nav ērta un nav lielas vajadzības. Teikuma beigās gan lieku pieturzīmi, tas man ir svarīgi. Jo to, kur meilā sākas teikums – to tāpat nevar sajaukt. Tomēr es aizvien pieķeru sevi, ka uzrunātā cilvēka vārdu vēl neatļaujos rakstīt ar mazo burtu. Smalkākās saziņas formās man arī “tu” gribas rakstīt ar lielo burtu.

DB: Vai tas nozīmē, ka jēga un loģika tomēr ir priekšā likumam?

GK: Jā, tas, ko jūs saucat par likumu, tā ir fiksēšana, formēšana. Bet valoda vienalga veidojas ļoti radoši.

DB: Vai visiem ir atļauts piedalīties valodas radīšanā, vai tomēr ir kādi izredzētie (valodnieki un citi)?

GK: Nē, izredzēto nav, aicināti ir visi. Man patiktu, ja to darītu gudrāki un izglītotāki lietotāji. Taču reizēm tieši no nezināšanas nāk ļoti radošas lietas. Tāpēc nevarētu teikt, ka valodas veidošana ir ierobežota.

Neveiksmīgo tāpat atmet, un tas valodā nepaliek.

DB: Un kā ir ar šo vārdu atmešanu? Piemēram, vārda “ka” izzušana – tik daudz cilvēku tā vietā lieto “kad”, kas nozīmē pavisam kaut ko citu.

GK: Šis jautājums attiecas uz pašcieņu. Ja jums tas ir svarīgi, noteikti lietojiet pareizi un pieskatiet savu valodas lietojumu. Par “ka” un “kad” kāds no fonētikas speciālistiem skaidroja, ka saiklim “ka” beigās ir mēmais uzsvars, tāpēc, pat nelietojot tā vietā nepareizo “kad”, arī “ka” beigās var dzirdēt vēl skaņu. Iespējams, šī jaukšana nav nezināšana, bet artikulācijas jautājums.
Man traucē pavēles un īstenības izteiksmju jaukšana. Lai gan, šķiet, Raiņa laikā tās vispār nebija nošķirtas. Bet mūsdienās ļoti daudzi lieto nepareizi, arī diktori televīzijā. Pavēles izteiksme nenozīmē tikai pavēli ar izsaukumu galā, tas var būt arī jebkurš pamudinājums, ierosinājums. Bet, ja nav pavēles izteiksmes, es redzu, ka tas ir tikai konstatējums. Un man ir svarīgi, lasot vai klausoties, saprast, par ko ir runa. To es saklausu.

DB: Bet Latvijas televīziju teksti taču vispār ir tik ļoti atrauti no realitātes – tur nelieto ne žargonus, ne rupjus vārdus. Lai arī ikdienā mēs taču tos lietojam. Kāpēc valodai televīzijā vajadzētu būt citādai nekā ikdienā?

GK: Nē, valodai nav nepieciešams būt citādai. Bet ir diezgan grūti novilkt robežu. Jo ir pierādīts, ka,

piemēram, rupjības, kas netiek pat pamanītas ikdienas runā, ļoti izceļas, ja parādās nodrukātas žurnālā

vai runātas teātra izrādē. Mēs, iespējams, pat nekad neesam redzējuši tos vārdus uzrakstītus, tie dīvaini izskatās. Un visas runātās rupjības pierakstot kļūst pārāk stipras. Tās izskatās uzspēlētas un pievērš nevajadzīgu uzmanību tam, kas ikdienā pat paslīd gar ausīm.

DB: Izklausās, ka valoda tiek īpaši dizainēta. Kā jūs redzat šo divu nozaru – valodniecības un dizaina – attiecības?

GK: Tas sasaucas ar diskusiju par terminu “grafikas dizains”. Mākslā grafika ir tēlotājmākslas veids, kas aptver zīmējumu un uz zīmējumu balstītus iespieddarbus.
Grafika valodniecībā nav tas pats, kas grafika mākslā, tā ir kādas valodas rakstības līdzekļu kopums – grafēmas, pieturzīmes utt. Tā ir arī attieksmju kopums, kas veidojas starp kādas valodas raksta zīmēm – grafēmām – un tās fonēmām, zilbēm un vārdiem. Tātad grafēma ir valodas rakstu zīmju funkcionāls pamatelements. Atbilstoši raksta sistēmai, kuru jūs nupat nosaucāt par dizainu, grafēma attēlo noteiktu fonēmu, zilbi vai vārdu. Ķīniešiem, japāņiem grafēma attēlo veselu vārdu, citām tautām – zilbi, bet latviešiem grafēma parasti attēlo vienu burtu, retāk – burtu kopu (“dz”, “ie”). Tātad tā ir latviešu grafika.
Nav šaubu, ka tas ir dizaina jautājums. Visu rakstu zīmju kopums ir grafēmika. Latviešu valodas grafēmikas pamatā ir latīņu burti, kas papildināti ar diakritiskajām zīmēm.

Starp citu, latviešu valodas rakstībā diakritiskās zīmes radās tā, ka 19. gadsimtā latvietim Jurim Bāram, kurš esot bijis mediķis, tomēr domāja par valodas dizainu, bija draugs – no Prāgas Kārļa universitātes. Piemēram, “č” fonēmu iepriekš pierakstīja pēc vācu parauga ar čupu burtu kā “tsch”, bet, veidojot pašreizējo rakstību, šis čehu draugs ieteica rakstīt kā “c” ar jumtiņu. Tātad ir bijuši cilvēki, kas arī domājuši par latviešu valodas dizainu un radījuši to tādu, kādu lietojam šobrīd.

DB: Jā, bet kāpēc svešvalodu īpašvārdu atveidē nevaram saglabāt oriģinālo pierakstu? Tā taču būtu ērtāk, funkcionālāk.

GK: Tātad – latviešu valodā svešvalodu īpašvārdus atveido atbilstoši šo vārdu izrunai. Visdrīzāk, uzdodot šo jautājumu, jūs domājat tikai par tiem dažiem angļu popmūziķiem, kuru vārdus gribētu redzēt pierakstītus oriģinālā. Bet kas tālāk –vai krievu vārdus rakstīsim kirilicā, arī Latvijas krievu? Un rīdziniekiem, kam ir uzvārdi, cēlušies no citām valodām – tos rakstīsim oriģinālā? Satler, Schlesser, Sibarth. Un ko iesākt ar japāņiem, korejiešiem, ķīniešiem? Tāpēc pagaidām turamies pie šī, senā, arhaiskā modeļa latviskot pilnīgi visus citvalodu personvārdus.

DB: Un kā ir ar ģeogrāfiskajiem nosaukumiem? Kāpēc, piemēram, pēkšņi parādījās Nēderlande Nīderlandes vietā?

GK: Par Nēderlandi ir stāsts, kuram manu uzmanību pievērsa nēderlandiešu valodas zinātāja Inese Paklone. Nīderlande ir vāciešu lietotais apzīmējums, un tā kā šeit, Latvijā, pirmie nokļuva vācieši, mēs pārņēmām šo pašu lietojumu. Bet nēderlandiešiem pašiem dažādu vēstures notikumu dēļ vācu forma nemaz nav mīļa. Kāpēc mums to vilkt mūsu valodā līdzi? Tātad valoda balstās cilvēciskās attiecībās, nevis no gaisa pagrābtos likumos. Viss ir atkarīgs no mūsu kontaktiem ar citām zemēm. Indonēzijas galvaspilsēta ir Djakarta, bet mēs lietojam kolonizatoru – angļu – versiju “Džakartu”. Viss atkarīgs no tā, kas mums šos vārdus atved.

DB: Bet kā, piemēram, ar citiem nosaukumiem – Yahoo, Windows, Microsoft. Kāpēc latviski netiek rakstīts jahūis, vindouzs un maikrosofts, bet saglabāts oriģināls?

GK: Ar brendiem ir citādi, tur bizness liek saglabāt rakstību. Tomēr tur arī rodas jautājumi. Piemēram, šo brendu izruna. Ja radio reklāmā saka “dzeriet kokakola”, man tas griežas ausīs, jo es zinu, kas ir Coca-Cola, es gribu šo vārdu locīt. Vai vēl trakāk – piemēram, Parex Līzings arī ir nolēmuši, ka ir brends. Reklāma skanēja “nāciet pie mums uz parekslīzings”, bez locījuma izklausās jocīgi.

DB: Tātad, jūsuprāt, arī šie būtu jāloka?

GK: Jā. Tas, protams, nenotiek uzreiz. Locīt varam sākt tos vārdus, kurus esam apguvuši un uzņēmuši latviešu valodas sistēmā, ar tiem vārdiem varam brīvāk rīkoties. Taču lietotāji ir dažādi, un daži to, kas man vai jums šķiet pašsaprotams, iespējams, dzird pirmo reizi. Tas vēl nav atrisināts. Žurnālā es vienmēr kaut kur pamanīšos atstāt oriģinālformu cilvēkiem, par kuriem ir runāts Rīgas Laikā. Vai nu kādā darba nosaukumā, vai izmantotajā literatūrā vai atsaucēs.

DB: Ko iesākt, ja kāda vārda nozīme latviešu valodā jau ir aizņemta, taču pats vārds nepieciešams, jo ir ienācis kāds jauns lietojums? Piemēram, vārds “tipogrāfija” latviešu un angļu valodās, arī – citās, nozīmē atšķirīgas lietas. Latviešiem tā ir iespiestuve, citiem – grafisko dizaineru darbs ar burtiem.

GK: Visdrīzāk, tādā gadījumā latviešu valodā šīs nozīmes izteikšanai jāatrod cits vārds. “.-grāfija” salikteņos tiek lietota ar nozīmi “raksts”, “aprakstīšana”, “grafiska atveidošana”. Piemēram, stenogrāfija, litogrāfija, ģeogrāfija. Varbūt precīzāk būtu “tipografika”?

DB: Jā, bet ar to “tipo”/”type” vispār ir sarežģīti. Latviski “type” ir burts, bet tāpēc mums trūkst apzīmējuma vārdam “typeface”. Pilnīgs strupceļš!

GK: Tas nav strupceļš, tā ir brīva vieta jūsu radošajām idejām!

DB: Man tomēr nepalika skaidrs, vai pareizi ir “grafikas dizains” vai “grafiskais dizains”.

GK: Grafikas. Dizains nav grafisks, tā nav viņa īpašība vai adjektīvs. Burtu grafika un grafikas dizains. Tātad grafika valodniecībā ir valodas rakstības līdzekļu kopums, un jūs šo rakstības līdzekļu kopumu “dizainējat”. Grafika ir burta attiecība pret skaņu un burtu kopumi attiecībā viens pret otru.

DB: Tātad sanāk, ka mēs paši bieži vien varam izdomāt svešvalodu vārdu tulkojumus tam, kas latviski vēl nav nosaukts? Saukt burtu dizainerus par burtniekiem, “typeface” par “burtu seju” utt?

GK: Protams! Galvenais, lai jūs saprastu tie, kuriem tas ir svarīgi.

DB: Tas ir atvieglojums! (smejas) Latvijā līdz šim esam saskārušies ar to, ka, publicējot tekstus, komentāru par saturu gandrīz nemaz nav, parādās tikai kāds viens vai divi, kas iekomentē, ka atraduši gramatisku kļūdu tekstā. Kas cilvēkiem uzliek par pienākumu norādīt uz nebūtisku kļūdu tā vietā, lai diskutētu par saturu?

GK: Visdrīzāk vajadzība pēc līdzdalības un komunikācijas. Es nevaru to nosodīt.

DB: Kā ir ar svešvalodu simboliem latviešu valodā? Piemēram, angliskajos tekstos lietotais “&”? Vai latviešu valodā drīkstam to lietot? Vai, piemēram, pēdiņu lietojums arī atšķiras dažādās valodās? Ko lai mēs lietojam?

GK: Es jau neesmu noteicēja, katram jāseko saviem principiem, jo tos visus ir radījuši dzīvi cilvēki, arī interpunkcija mainās.

Visgrūtāk, protams, ir skolā. Es turu īkšķus, lai mani bērni laimīgi tiktu tai cauri. Es, piemēram, nezinu neko no tā, ko māca 12.klasē latviešu valodas stundās par stilistiku.

Tur māca, ka nedrīkst teikt “liekas”, bet jāsaka “šķiet”. Rīgas Laikā mēs nolēmām tieši otrādi, jo “šķiet” ir neērts ar šīm diakritiskajām zīmēm.

DB: Jā, tas ir saistīts ar burtu uztveres teorijām, cilvēki primāri uztver rindiņas augšējo daļu, tāpēc, ja apakšā ir mīkstinājuma zīmes, tas apgrūtina lasīšanu.

GK: Jā, re, cik gramatika ir tuva burtu dizainam!

Turpinām informēt par Latvijas grafisko dizaineru ieteiktiem fontiem, kas atbalsta latviešu valodu, bet nav pārlieku izplatīti, jeb tiem, kas nav gluži burtu pop-stāri (lai arī šoreiz pieminēts, piemēram, Courier, kurš varētu būt tāds alternatīvais stārs vai arī Georgia – fonts, kurš ir gandrīz katram, bet tomēr slēpj sevī arī skaisto pusi, tā teikt). Kā solīts – koncentrējamies uz fontu serifu versijām un šoreiz iekļāvām vairāk – desmit.

Courier
Kirils Kirasirovs – man šis fonts atgādina kādus senilus pagrīdes izdevumus, kas taisīti uz pirmajiem PC, ļoti spēcīga tieši šī noskaņa, kā no laikiem, kad, ja vispār saņēmās ko drukāt, kas jau bij’ vesels notikums, tad noteikti ko svarīgu un jēgpilnu.

American Typewriter
Sandijs Ruļuks – lai arī tas ir ļoti līdzīgs Courier un radīts rakstāmmašīnām, man patīk tās mazās detaļas, piemēram, ‘r’, ‘y’, ‘c’ izliekumi. Vienīgi neoriģināls gadījumos, kad jāpanāk veca dokumenta sajūta.

Serifa
Iesaka Liene Drāzniece (fonts izmantots arī Madara kosmētikas dizainos).

Glypha
Germans Ermičs – Glypha ir Serifa pēctecis (Adrian Frutiger). Diezgan bagāta slab serif ģimene, sākot no thin līdz bold. Ovāla forma, kas viegli nolasās un labi izskatās drukā.

Melior
Germans Ermičs – Melior ir  vieni no maniem mīļākajiem burtiem (Hermann Zapf). Izteiksmīga forma, kas balstās uz taisnstūri, lieliska lasāmība. Veto Magazine pamata burti.

Apud Roman
Miķelis Baštiks – bagi forši asie serifi & foršs teksta ritms.

Greta
Iesaka Mikus Vanags – Greta ar visiem optiskajiem lielumiem no Typotheque. Ļoti patīk, tomēr pašam nav pieejams.

PT Serif
PT Serif iekļāvām vispirms tādēļ, ka to minējāt iepriekšējā raksta komentāros, bet otrkārt tādēļ, ka fonts ir pieejams par brīvu, sans-serif versijā arī cyrilic versijā, un tam visam vēl web fonti pieejami. Noliekot to blakus Greta, starp viņiem ir arī interesanta līdzība (PT Serif ir šaurāks).

Didot
Sandijs Ruļuks – diezgan plaši izmantots fonts, tomēr mani vienmēr fascinējis līniju kontrasts. Dažkārt mēdzu izmantot Italic versijā.

Georgia
Sandijs Ruļuks – šis ir interneta fonts (tas ir uz visiem datoriem) ar no tā izrietošu funkciju. Tomēr izrādās, ka Italic versijā Georgia kļūst ļoti baudāms, jo satur dažādus mazus niekus un noapaļojumus. Turklāt labi darbojas gan lielā, gan mazā izmērā. Izmantots www.berta.lv.

Saistītie raksti:
Rakstām latviešu valodā (1. DAĻA)

Tie, kas kaut reizi mēģinājuši dizainā izmantot latviešu tekstus, visdrīzāk būs pamanījuši, ka ne visi fonti, kas patīk, atbalsta latviešu diakritiskās zīmes jeb ne visos fontos iespējams rakstīt latviešu valodā. Viens no risinājumiem ir pielikt garum- vai mīkstinājumzīmes pašam, taču tas ir diezgan darbietilpīgi. Otrs veids ir izmantot fontus, kuros var rakstīt latviski, taču te atkal cita problēma – kā lai izvēlas fontu, kas nav Helvetica, Myriad Pro vai cita ‘droša izvēle’? Tā nolēmām iztaujāt dažus Latvijas grafiskos dizainerus un piedāvājam sarakstu ar fontiem, kas atbalsta latviešu valodu, bet nav tik izplatīti.

Lai ilustrētu tekstu, izmantojām panagrammu latviešu valodā: “Lāči, zaķi un jenoti meža biezoknī guļ saldā miegā krūmu pavēnī”. Informācijai – panagramma ir teikums, kurā ir maksimālais daudzums konkrētā alfabēta burtu (ideālā gadījuma visi burti vismaz vienu reizi).

Futura

Iesaka Zigmunds Lapsa: “Ik pa laikam nākas secināt, ka ar latviskotiem fontiem ir diezgan bēdīgi – man zināmie ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Visiecienītākais noteikti ir Futura”.

Breuer Condensed

Iesaka Miķelis Baštiks: “Breuer Condensed – elegants un tīrs condensed sans-serifs”.

Letter Gothic

Miķelis: “Letter Gothic – jocīgs fonts ar briesmīgu kerningu, bet tieši tāpēc tik skaists”

Ketchupa Pro

Iesaka Edgars Zvirgzdiņš: “Šo burtveidolu man parādīja Hop Louie, kuram palīdzēju izklāt dziesmu tekstus priekš Max Peezay albuma, kuru viņš ilustrēja. Formas ziņā nepretenciozs un universāls, neformāliem dizainiem tieši laikā”.

Alternate Gothic CE No Two

Edgars: “Kondensēts sans-serif, kuru vēl nav sanācis izmantot nopietnos darbos, bet atsvišķu burtu dizains viņu padara par vieno no maniem favorītiem krājumos”.

Turpinājums sekos.

Decembris ir burtu mēnesis. Tā šogad esam nolēmuši – pienācis laiks palūkoties, kas tad notiek ar burtu dizainu Latvijā, jo šķiet, ka problēmas nepazūd, ja par tām nerunā. Diezgan grūti iztēloties grafisko dizainu bez burtiem, tajā pat laikā, tik bieži tiek izmantoti tie paši burtu veidi atkal un atkal, tāda veidā izvairoties padarīt dizainu atšķirīgu no jau redzētā. Iemesli tam ir daudzi – gan tas, ka neko sakarīgu par burtiem Latvijā apgūt nevar, gan tas, ka daudziem fontiem trūkst latviešu diakritiskās zīmes, gan tas, ka fonti taču arī jāpērk.

Iespējams, būsiet pamanījuši interneta vietni BurtusType.com, kuras galvenais veidotājs ir Miķelis Baštiks. Tajā tiek apkopoti Baltijas valstīs radītie fonti. Blakus zināmākiem vārdiem, kā Gustavs Andrejs Grīnbergs, atrodami arī jauni dizaineri, piemēram, Mikus Vanags un Aleksandra Samulenkova, un citi. Aicinājām Miķeli atbildēt uz 10 jautājumiem.

1. Pastāsti, lūdzu, kas ir BurtusType.com?
Burtustype ceram izveidot kā Baltijas burtu dizaina katalogu, kur vienkopus būtu apskatāmi labākie Baltijas burtu dizaineru veidotie šrifti.

2. Kā burti (fonti) nonāk līdz BurtusType.com?
Jebkurš var iesūtīt savu šriftu, sūtot epastu uz info@burtustype.com, bet pamatā visus esošo fontus pamazām esam atraduši pašrocīgi gan caur paziņām, gan plikums.lv.

3. Kādēļ mums ir nepieciešami jauni burtu veidi? Vai nepietiek ar tiem, kas jau ir?
Droši vien, ka patiek. Tāpat kā pasaulē pietiek jau ar esošajiem logotipiem, krēsliem un citām lietām. Bet tā ir radoša un diezgan interesanta lieta, kas veicina izpratni par burtu lietošanu un iespējām, kas ilgtermiņā varētu būt noderīgi mums visiem.

4. Vai pats esi izmantojis kādu no BurtusType.com fontiem?
Nupat iznākušajā Dizaina Studijas vāka dizianā izmantoju, šķiet, vienpadsmit dažādus latviešu burtu šriftus. Pamazām sanāk arvien vairāk izmantot gan pašam, gan redzēt tos izmantojam arī citur, bet nedomāju, ka tam būtu jābūt kā pašmērķim. Ja kāds no fontiem der konkrētajā situācijā, tad forši. Jā nē, tad jāmeklē cits.

5. Kas tevi interesē burtu dizainā?
Burtu formas. Burts kā grafisks elements. Interesanti arī skatīties, kā teksts pats par sevi veido noskaņu un ritmu. Viens piemērs šajā ziņā ir žurnāls Rīgas Laiks. Cik skaisti, patīkami un ērti lasāma ir drukātā versija, tieši tik pretēji nebaudāma ir žurnāla online versija, kur briesmīgā fontu salikuma dēļ, teksti ir gandrīz nelasāmi. Būtu nepieciešams pavisam neliels darbs ar tekstu, & situācija jau būtu krietni labāka.

6. Kādēļ nosaukums BurtusType.com?
Ilgstoši domājot dažādus nosaukumu variantus, vārds burtu (no burtu dizains) iespiedās galvā & netikām vaļā.

7. Kā redzi Latvijas fontu attīstību? Cik ļoti ir jāskatās uz vēsturi (kā Cīrulis, Līva, Etno) un cik uz nākotni (sniegaklubs, nectie u.tml.)?
Domāju, ka katram jādara tas, kas šķiet interesanti un saistoši. Ceru, ka Latvijā burtu dizains attīstīsies visdažādākajos veidos & visi nesāks taisīt etnogrāfiskos fontus vai otrādi.

8. Vai jaunajiem burtu dizaineriem ir kaut kāda saikne ar ‘vecajiem’? Piemēram, Gustavs Andrejs Grīnbergs ir veidojis ļoti daudz fontu, un šķiet, ka varētu būt uzkrājis daudz vērtīgas informācijas.
Man šķiet, tā saikne diemžēl ir ļoti maza vai nav vispār. Katrs kaut ko pa kaktiem dara & pārāk nekomunicē ar pārējiem. Tieši tāpēc varbūt BurtusType.com varētu būt kā viens no soļiem, lai sarosītos pašmāju burtu dizaineri & sāktu dalīties gan pieredzē, gan idejās, gan rezultātos.

Kas attiecas uz Gustavu Andreju Grīnbergu, tad pāris reizes esam centušies kaut kā sakomunicēt, bet nekad tas nav īsti izdevies & atsaucību no otras puses tā arī neesam saņēmuši.

9. Kāda ir interese par BurtusType.com piedāvātajiem fontiem no dizaineru (lietotāju) puses?
Pāris populārākie fonti šobrīd ir lejupielādēti 200-300 reizes, tā kā kaut kāda rosība notiek. Protams, ilgtermiņā pamata mērķis ir izmantot BurtusType.com, lai par pašmāju fontiem pastāstītu dizaineriem ārpus Latvijas.

10. Kādi ir BurtusType.com nākotnes plāni?
Izveidot sistēmu, kad dizaineri var ērti iesniegt savus fontus katalogam, kur tos pēc tam var lejupielādēt vai iegādāties jebkurš interesents. Tāpat izveidot sadarbību starp dizaineriem un tehniskajiem cilvēkiem, kas sazīmētus alfabētus, palīdzētu salikt kā tehniski funkcionējošu fontu, tādejādi veicinot fontu izstrādi un attīstību.  Un, protams, censties par Baltijas fontiem stāstīt tālāk pasaulē, lai nav tā ka mēs te knibināmies, taisām, iespējams, ļoti foršas lietas, bet neviens par to nezina.

Žurnāls Pastaiga veido interesantus rakstus par dizainu, tai skaitā arī Latvijas dizainu. Šoreiz pārpublicējam žurnāla martaa numura rakstu un intervijas ar jaunajiem Latvijas dizaineriem — Miķeli Baštiku, Zigmundu Lapsu, Sandiju Ruļuku, Lieni Drāznieci, Elīnu Bušmani, Ievu Lauriņu, Rihardu Funtu, Baibu Lingu-Bērziņu un Indru Mercu.

Savu pagātni mainīt nevar, var vien radīt mītus par to. Toties nākotnes kaldināšana pilnībā ir pašu ziņā. Pastaigā  – Latvijas jaunie dizaineri, kuru veikums jau šodien liecina par viņu būtisko ietekmi uz pašmāju un varbūt ne tikai vietējā dizaina nākotni.

Apzinot Latvijas labākos jaunos dizainerus, Pastaiga īsti latviskā garā secina, ka situācija ir krietni labāka, nekā varētu domāt, apmeklējot pašmāju dizainam veltītās izstādes, aplūkojot ar dizaina izglītību saistīto skolu beidzēju diplomdarbus un meklējot vietējo dizaineru piedāvājumu veikalos. Tas liecina, ka patieso Latvijas dizaina ainu neuzrāda oficiālie jomas pasākumi un vietējo mācību iestāžu audzēkņu saraksti. Tā rašanās avoti, kā arī attīstības un izplatības ceļi kļūst arvien dažādāki un arvien biežāk meklējami ārpus Latvijas robežām.

Lietojot jēdzienu “dizainers”, galvenokārt domājam par atsevišķu produktu dizaineriem, kuru izglītības monopols Latvijā joprojām ir Latvijas Mākslas akadēmijas nodaļas, kas saistītas ar dizaina jomu. Taču arvien vairāk jauno dizaineru papildina savas zināšanas ārzemēs vai tieši tur iegūst profesionālo izglītību. Šī tendence neapšaubāmi paplašina jauno dizaineru redzesleņķi un ļauj izvairīties no dažkārt par slogu esošā tā sauktās Latvijas dizaina skolas zīmoga.
Par mūžīgo mūsmāju dizaina klupšanas akmeni tiek uzskatīts tas, ka trūkst sadarbības ar ražotājiem, – kamēr latviešu dizaineri gaida pretimnākšanu no industrijas pārstāvjiem, pretī viņi saņem lielākoties pārmetumus par to, ka nav spējīgi rast komerciāli veiksmīgus risinājumus. Šķiet, ka tagad vismaz daļa veiksmīgāko latviešu jauno dizaineru vairs nejūtas mūžīgi apvainojušies uz rūpniekiem, bet meklē citus pašizpausmes ceļus, kļūstot paši par savu ideju producentiem un to realizētājiem, izgatavojot vismaz nelielu eksemplāru skaitu.
Savu ideju novešana līdz veiksmīgai uzvarai daudz labāk sokas nevis pa vienam, bet gan pulcējoties kopā. Par vēl vienu jaunās dizaineru paaudzes iezīmi var nosaukt dažādu īslaicīgāku vai ilgāk pastāvošu apvienību un kopu dibināšanu. Latviju gan tā arī neskāra trekno gadu mākslas dizaina mode, kas šķita kā radīta mūsu apstākļiem ar izcilām amatniecības prasmēm, uz dizainu neorientētu rūpniecību un koptām lietišķās mākslas tradīcijām. Laikam gan bijām tā aizrāvušies ar lietišķās mākslas un dizaina nošķiršanu, pārsaukšanu un nesenās pagātnes vērtību apstrīdēšanu, ka, vietējo tradīciju spēku neizmantojot, lieki lauzāmies cieši aizslēgtajās rūpnieciskā dizaina durvīs. Tieši tā sauktās mākslas jeb galeriju dizains pasaulē daudziem jaunajiem dizaineriem ļāva iekarot savu vietu pašu spēkiem, kā galveno trumpi izspēlējot ideju, nevis veiksmīgu satikšanos ar ražotāju.

Grafiskais dizains Latvijā, šķiet, attīstās paralēli produktu dizainam – ar atšķirīgām izglītības un prakses iespējām. Kamēr produktu dizaineri sapņo par sadarbību ar ražotājiem, sēžot mazāk vai vairāk smalku mēbeļu salonos, pārdodot citu radīto un pa reizei izstrādājot kādu individuālu risinājumu atsevišķiem klientiem, grafiskie dizaineri vergo reklāmas aģentūrās, bieži vien sūrā ikdienas pieredzē gūstot neatsveramas zināšanas sadarbībā ar klientiem un slīpējot vai pazaudējot profesionālās prasmes darbā ar piezemētiem pasūtījumiem. Varbūt tieši iespēja ikdienā strādāt savā tiešajā arodā, kā arī kopumā daudz izkoptākā Latvijas grafiskā dizaina tradīcija ļauj apgalvot, ka interesantākie dizaina paraugi un spējīgākie pašmāju dizaineri meklējami un arī atrodami tieši grafiskā dizaina lauciņā. Viņi arvien biežāk mācīties dodas uz ārzemēm, turklāt tur spēj atrast arī darbu savā profesijā. Jomas specifika ļauj vienkāršāk pašiem dibināt savas studijas un atrast klientus, turpinot izkopt profesionālās prasmes un veidot pārliecinošāku Latvijas grafiskā dizaina ainu.

Pastaiga visiem, mūsuprāt, izcelšanas vērtajiem jaunajiem dizaineriem uzdeva trīs jautājumus:
1.    Kas, tavuprāt, ir dizains un dizainers?
2.    Kādas ir dizainera karjeras iespējas Latvijā?
3.    Kāds ir tavs karjeras tālākais mērķis un profesionālais ideāls?

Miķelis Baštiks, dz. 1984. g., grafiskais dizainers

Viens no retajiem latviešu dizaineriem, kuru īpaši interesē burtu dizains un tā radīšana. Spēj izstrādāt konceptuāli pamatotu un lietotājam ērtu grafisko dizainu bez pašmērķīga stilīguma uzsvēršanas. Karjeru līdzīgi vairākumam sāka reklāmas aģentūrā (McCann-Erickson Riga & Lowe Age), bet nopietnus patstāvīgus profesionālos panākumus guva dizaina studijā Asketic. Miķelis ir viens no tās partneriem un vadošajiem grafiskajiem dizaineriem. Viens no bloga plikums.lv iniciatoriem un veidotājiem, tajā cenšas apkopot informāciju par pašmāju dizaina, īpaši grafiskā, lauciņā notiekošo.
Vairāk mikelisbastiks.com un asketic.lv.

1. Ar jēdzienu “dizains” tiek saprastas tik dažādas lietas, ka joprojām nezinu, vai uz šo jautājumu ir viena pareizā atbilde. Dizains ir ik uz soļa. Iespējams, jo mazāk to ikdienā manām, jo labāks tas ir. Lietojam labu, funkcionālu un ērtu dizainu, nedomājot par tā tapšanā ieguldīto darba daudzumu. Grafiskais dizains ir neliela tā visa daļa – ļoti, ļoti interesanta, bet pie mums bieži vien līdz galam neizprasta un nenovērtēta. Dizainers meklē risinājumus, kā labāk un ērtāk pasniegt informāciju, cenšas ikdienu padarīt patīkamāku un komfortablāku.

2. Kaut arī pie mums joprojām nav nopietnas grafiskā dizaina izglītības programmas, iespējas sevi attīstīt gan radoši, gan profesionāli te ir ļoti lielas. Vajag mīlēt savu darbu, meklēt interesantas iespējas, izrādīt pašiem iniciatīvu, sākt jaunus projektus un daudz strādāt. Skatīties un sajust, kas notiek pasaulē, meklēt informāciju, mācīties – to visu var darīt arī bez smalkām skolām un programmām. Ja par kaut ko ir patiesa interese, agrāk vai vēlāk pie tā var nonākt. Nedomāju, ka laba karjera vienmēr nozīmē darbu lielā aģentūrā ārpus Latvijas. Tiešām neredzu attaisnojumu, kādēļ labu dizainu nevarētu radīt tepat.

3. Zinu, ka šobrīd daru to, kas man patīk, un labprāt to darītu vēl daudzus gadus. Es izbaudu sajūtu, ka katrs nākamais projekts nāk ar jaunu pieredzi, ka tas reizēm ir kaut kas pilnīgi atšķirīgs no tā, ko esmu darījis līdz šim. Man interesē uzsākt un attīstīt pašam savus projektus, nevis tikai strādāt ar klientiem. Ideālā gadījumā – skatīties un darīt plašāk par tiešajiem ikdienas darbiem. Gribas cilvēkiem stāstīt par grafisko dizainu, parādīt, ka arī Latvijā ir ļoti spējīgi dizaineri.

Zigmunds Lapsa, dz. 1982. g., grafiskais dizainers

Perspektīvākais latviešu izcelsmes dizainers, kura paveiktais droši novietojams līdzās pasaules jaunās paaudzes labāko grafisko dizaineru darbiem. Karjeru uzsācis reklāmas aģentūrā tepat, Latvijā (McCann-Erickson Riga & Lowe Age), ir viens no dizaineru apvienības/studijas Hungry Lab dizaineriem. Kopš 2008. gada strādā Amsterdamā. Sākumā par praktikantu Studio Laucke un Lesley Moore, pašlaik par grafisko dizaineru vienā no Nīderlandes labākajām studijām Thonik.
Vairāk 82kg.net.

1. Neesmu sev formulējis, kas ir dizains, un nejūtu vajadzību to darīt. Pat katrs uzrakstītais teikums ir dizainēts, konstruēts – tam ir noteikta uzbūve, darbības principi un uz lasītāju atstāts efekts. Cenšos nenodalīt, kas ir un kas nav dizains, bet saskatīt visam kopīgo.

2. Latvijā grafiskā dizaina jomā karjeras iespējas ir bēdīgas. Cik zinu, nav mums tādu superstudiju, uz kuru katrs jaunais profesionālis rautos strādāt par katru cenu un spētu tur gūt neatsveramu pieredzi. Pārsvarā ir tikai divas iespējas – iet strādāt reklāmas aģentūrās vai kādā webdizaina kantorī, kur grafiskajam dizainam netiek pievērsta pienācīga uzmanība. Protams, var strādāt individuāli vai veidot savu studiju.

3. Pašlaik domāju vēl kādu laiku uzkrāt zināšanas un pieredzi Amsterdamā. Profesionālais mērķis ir tikai viens – strādāt pie interesantiem projektiem, kā arī gūt gandarījumu un prieku, darot savu darbu. Valstij, kur strādāju, ir otršķirīga nozīme. Pašlaik Nīderlandes profesionālā vide šķiet saistošāka, bet tas neliedz iespēju paralēli strādāt ar Latvijas klientiem un projektiem.

Sandijs Ruļuks, dz. 1980. g., grafiskais dizainers

Sandija grafiskā dizaina darbi atrodas uz robežas starp utilitāru dizainu un konceptuālu  mākslas darbu. Iespējams, pie vainas iegūtā izglītība Latvijas Mākslas akadēmijā Vizuālās komunikācijas nodaļā, kuras mācību programma gan sākotnēji bija iecerēta, lai absolventi, apguvuši mūsdienu datortehnoloģijas, varētu strādāt reklāmas dizainā, bet praksē šīs nodaļas beidzēji nu jau vairākās paaudzēs ir spēcīgākie Latvijas laikmetīgās mākslas ainas veidotāji. Sandija darbība ir vairāk vērsta uz dizaina tapšanas procesa izbaudīšanu un koncepcijas izstrādi, ne galarezultātu. Viņš aktīvi iesaistās diskusijās par pašmāju dizainu un pats ir iniciējis vairākus projektus, piemēram, kalendāru, kura katra mēneša lapu dizainē viens Latvijas grafiskais dizainers. Viens no dizaineru apvienības Hungry Lab aktīvākajiem darboņiem un designblog.lv iniciatoriem, pašlaik strādā Amsterdamā.
Vairāk ruluks.net un hungrylab.lv.

1. Man dizainā patīk problēmas definēšanas un risināšanas daļa. Sākumā ir kāda vajadzība vai kāda nebūšana, tad sāc meklēt ceļus tās risinājumam, pamokies, un – gala rezultātā ir atbilde. Bieži vien grūti, bet arī ļoti interesanti. Dizaineram, īpaši jaunajā situācijā pasaulē, jābūt priecīgam, jo var strādāt jebkurā valstī, kamēr vien ir risināmas problēmas.

2. Ja ar veiksmīgu karjeru saprot naudas pelnīšanu, Latvijā iespējas ir milzīgas. Joprojām pie mums, radot sliktu dizainu, var nopelnīt vairāk, nekā ārzemēs izstrādājot labu. Savukārt, ja izdevusies karjera ir izaugsme, tad Latvijā situācija ir gaužām bēdīga. Vairākums no tiem, kuriem dizains ir nepieciešams, vispār nesaprot, kas tas tāds ir, bet tie, kuri dizainu novērtē, to nevar atļauties. Rezultātā dizaineriem nav darba.

3. Mans nākotnes mērķis ir vienkāršs – strādāt vairāk.

Liene Drāzniece, dz. 1980. g., grafiskā dizainere

Latvijas grafiskā dizaina skolas turpinātāja, tradīcijas samērojot ar laikmeta prasībām. Lienes darbus raksturo atturīga elegance un formas skaidrība. Pamanāmākais viņas darbs ir ekokosmētikas zīmola Madara iepakojuma dizains un grafiskā identitāte. Dizaineres paveiktais ir uzstādījis augstu latiņu pārējiem tirgus dalībniekiem un iezīmē nozares pagriezienpunktu, pēc kura vairs nekas nevarēs būt tāpat kā agrāk. Liene gan uzsver, ka viņai pašai tuvāks ir grāmatu un mākslas katalogu dizains un interesē burtu dizaina izstrāde.

1. Dizains/dizainers lietām piešķir personības vērtību.

2. Šaubos, vai dizaineram ir būtiska karjeras attīstība tradicionālajā izpratnē. Latvijā dizaineram ir unikāla iespēja radīt jaunus zīmolus un strādāt pie to attīstības. Pasaulē konkurences dēļ tikt pie šādiem darbiem būtu krietni grūtāk.

3. Nesamierināties un censties pārspēt sevi.

Elīna Bušmane, dz. 1984. g., produktu dizainere

Viena no aktīvākajām Latvijas dizaineru jaunās paaudzes pārstāvēm, kas piedalās dažādu jomas pasākumu organizēšanā. Viena no tiem, kas uzdrošinās lauzt priekšstatu par dizainu kā tikai priekšmeta vizuālo veidolu un cenšas paplašināt mums ierastās dizainera kompetences robežas. Pēc studijām Latvijas Mākslas akadēmijā izglītošanos turpina Skandināvijā lielākajā dizaina un mākslas augstskolā – Helsinku Mākslas un dizaina universitātē, kur galvenais uzsvars likts uz dizaina ilgtspējīgumu un starpdisciplināru sadarbību. Skolā, kuru savulaik absolvējis arī kinorežisors Aki Kaurismeki, Elīna ir maģistrantūras studente Dizaina nodaļā. Ir viena no dizaineru apvienības Directdesign četrotnes.
Vairāk elinabusmane.wordpress.com un directdesign.lv.

1. Latvijā ierastā dizaina definīcija saka, ka dizains ir mākslinieciskā projektēšana un dizainers – profesionālis, kas ar to nodarbojas. Taču laikā, kurā dzīvojam, jēdziens “dizains” iegūst arvien plašāku nozīmi. Tā vairs nav tikai estētisku kvalitāšu piešķiršana atsevišķiem priekšmetiem, ierīcēm vai videi, bet gan rezultāts dizaina domāšanai (angl. design thinking), kas nozīmē praktisku un radošu risinājumu radīšanu problēmām vai procesiem, kuru pastāvēšanai nākotnē nepieciešami uzlabojumi.

2. Šābrīža situācija pašu mājās nosaka šauras emocionālā piepildījuma un ekonomiskā labuma robežas. Pašlaik vairāk nekā jebkad ir jāspēj domāt “ārpus kastītes”, kā arī jāierauga sevi un savu pienesumu Eiropas un pasaules kontekstā. Tad arī devums Latvijai nekur nepazudīs.

3. Gribu sadarboties ar uzņēmumiem, kas par savas turpmākās attīstības instrumentu vēlas izmantot tā saukto dizaina domāšanu – maksimāli izmantojot šodienas resursus, radīt efektīvas darbības scenārijus nākotnei. Mani interesē ilgtspējīgs dizains, t. i., risinājumi, kuros vienlīdzīgi ieguvēji ir ekonomika, ekoloģija un sabiedrība.

Ieva Lauriņa, dz. 1983. g., produktu dizainere

Ieva, iespējams, ir tipisks Latvijas nākotnes dizainera piemērs. Pamatizglītības iegūšanai Latvijā sekojušas studijas ārzemēs, profesionālā saistība ar dzimteni ir vien fragmentāra un no attāluma. Pēc studijām Strasbūras Dekoratīvo mākslu augstskolā Ieva turpina izglītoties vienā no pašreiz pasaulē respektētākajām dizaina mācību iestādēm – Eindhovenas Dizaina akadēmijā studiju programmā Cilvēks un dzīvošana. Starp mērķtiecīgi izvēlētām prakses vietām izceļas pusgads pie viena no šobrīd pasaulē progresīvākajiem jaunās paaudzes dizaineriem Bertjana Pota. Ieva piedalījusies neskaitāmās grupu izstādēs un rīkojusi personālizstādes. Visvairāk profesionālas atzinības saņēmusi par šūpuļtīklu Ligzda.
Vairāk ievalaurina.com un balticdesign.wordpress.com.

1. Dizains sakārto un dara skaistu visu cilvēka radīto – vidi un priekšmetus. Dizainers dažādos veidos dara cilvēku dzīvi ērtāku un baudāmāku.

2. Trīs iespējamie scenāriji.
1)    Daudz strādāt, pielāgoties klientu gaumei, uzturēt labas attiecības ar visiem un pabarot ģimeni.
2)    Daudz strādāt, izkopt savu radošo rokrakstu, uzturēt labas attiecības ar visiem, divas dienas nedēļā strādāt par pasniedzēju un pabarot ģimeni.
3)    Mainīt profesiju.

3. Aktīvi darboties apvienībā Rijada un vairot tās starptautisko pazīstamību.

Rihards Funts, dz. 1978. g., produktu dizainers

Viens no dizaina apvienības Rijada dibinātājiem. Jau nodēvēts par kulta dizaineru. Spēj veiksmīgi producēt savas dizaina idejas, tās realizēt un nogādāt līdz iespējamajiem pircējiem. Atjautīgi risina nelielu sadzīves nieku dizainu, ko salīdzinoši vienkārši izgatavot un pārdot. Projekta Design Drive idejas autors. Negaidot atbalstu no malas, aktīvi piedalās lielajos starptautiskajos dizaina pasākumos. Rijadai savs stends bijis gan Milānas Starptautiskās mēbeļu izstādes i Saloni jauno dizaineru sadaļā Satelitte, gan šogad Stokholmas mēbeļu izstādes jauno dizaineru un dizaina skolu sadaļā Greenhouse.
Vairāk rijada.lv.

1. Dizains ir idejas īstenošanas plāns, veids un rezultāts. Dizainers ir staigājoša materiālu bibliotēka un ne tikai.

2. Radīt savu uzņēmumu.

3. Izveidot Eiropas līmeņa dizaina studiju tepat Rīgā.

Baiba Linga-Bērziņa, dz. 1982. g., produktu un grafiskā dizainere

Ir daudz runāts par Latvijas dizaina sakņu un nākotnes perspektīvu meklēšanu pagātnē un etnogrāfijā. Tieši Baibai Lingai-Bērziņai pagaidām visveiksmīgāk izdevies šīs labi domātās ieceres īstenot. Viņas pamanītākais veikums ir sveču sērija, kurā eleganti un mūsdienīgi apspēlētas latviešu etnogrāfiskās zīmes. Baibas radošajā CV gan ir arī citi asprātīgi ikdienas sadzīves situāciju risinājumi ar dizaina palīdzību: neparasts spilvens gulēšanai ar seju tajā, sēžamriņķis kā krēsla aizstājējs brīvā dabā un citi.
Vairāk baibalingaberzina.lv .

1. Dizains ir nesavtīgs cilvēka sadzīves vērojums.
Ar katru dienu vārda “dizains” nozīme paplašinās, arvien grūtāk ir to definēt un iegrožot. Man dizains un dizainēšana šķiet intelektuāli emocionāla asprātības spēle. Tās laikā rodas priekšmets, ar kuru iespējams mainīt cilvēka dzīvi, to uzlabojot vai sagraujot. Dizainers ir spēles dalībnieks, uz kura sirdsapziņas gulstas spēles galarezultāts un sekas.

2. Karjera Latvijas kontekstā būtu par skaļu teikts. Negribētos izklausīties pesimistiski, taču šobrīd nekāda karjera Latvijā nav iespējama. Bieži darbs ar ražotāju vai klientu noved līdz pašizvarošanai. Vispatīkamāk un ražīgāk ir savā nodabā un par saviem līdzekļiem veidot dizaina prototipus un cerēt, ka reiz tie atradīs savu vietu ražošanā, bet pēc tam arī cilvēku sadzīvē. Dizaineram ir ne tikai jārada dizaina produkts, bet arī jākļūst par biznesa cilvēku, kas spēj virzīt savu ideju tirgū. Šobrīd ir īstais laiks radīt optimistiskas, utopiskas idejas, lai tās realizētu, iestājoties labajiem laikiem. Ceru, ka krīzes gaudas neatspoguļosies latviešu dizainā un mums tās nevilksies līdzi gadsimtiem ilgi.

3. Izmantojot vispārējo apjukumu, ir jādara viss iespējamais, lai iegūtu jaunas zināšanas. Jāstrādā arī bez atalgojuma, jo ticu, ka viss agrāk vai vēlāk atmaksāsies. Regulāri jaunu iespaidu medībās jādodas ārpus Latvijas. Šobrīd apkopoju un pārdomāju iegūto grafiskā dizaina pieredzi reklāmā, kā arī pedagoga darba atziņas Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā. Profesionālais ideāls būtu strādāt dizaineru apvienībā, radot produktus un īstenojot projektus tepat, Latvijā. Gribētos risināt dizaina, nevis finanšu problēmas.

Indra Merca, dz. 1982. g., produktu un grafiskā dizainere

Darbojas galvenokārt sarežģītajā bērnu mēbeļu jomā, izvairoties no šim segmentam bieži raksturīgās banālās krāsainības un pārprastās bērnišķības. Konsekventi un pārdomāti realizē apkārtējo vidi saudzējoša dizaina principus. Mērķtiecīgi un ar panākumiem piedalās starptautiskos dizaina pasākumos, piemēram, DMY starptautiskajā dizaina festivālā Berlīnē un Kortreikas interjera un dizaina biennālē Beļģijā – tās konkursā Theyoungdesignersfair kategorijā Playing ieguvusi pirmo godalgu.
Vairāk tamago.lv .

1. Dizains ir sev definēts funkcionālo un estētisko vērtību kopums, kam jāiedzīvojas kādā priekšmetā, tā stratēģijā. Dizainers saredz un sajūt cilvēku vajadzības un vēlmes – gan atsevišķu lietu, gan servisa kategorijā – un piepilda tās, izmantojot funkcionālu un estētisku paņēmienu kopumu.

2. Liela nozīme ir pašam cilvēkam, viņa izvirzītajiem mērķiem, gribai, kā arī aktivitātei, vēlmei rosīties un neaizmigt.

3. Mērķis ir augt un attīstīties, mācīties domāt par dizainu visaptverošāk. Izrauties no priekšmetu radīšanas vien ierobežotā eksemplāru skaitā.

Raksts publicēts žurnālā Pastaiga (2010, janvāris/februāris)
Autors Kristīne Budže (Pastaiga)
Foto no dizaineru personīgajiem arhīviem, Reinis Hofmanis, Valdis Jansons

LADC šoreiz uz Rīgu uzaicinājuši dizaineri no aģentūras WE ARE BITCH. Seminārs notiek 15.oktobrī plkst. 11.00 Rīgas Ekonomikas augstskolas telpās.

Ar Si Scott darbiem var iepazities:
http://www.siscottstudio.com/
http://www.breedlondon.com/artists/si-scott/
http://www.art-dept.com/illustration/scott/
http://www.dizaini.lv/?p=5874

Intervija ar Si Scott:
http://www.typeforyou.org/2006/08/30/si-scott-interview/

Si Scott seminārs notiek 15. oktobri plkst. 11.00 (apt. līdz 13.00), dalības maksa LADC biedriem Ls20, pārējiem Ls40.
Meistardarbnīca plkst. 14.00 (apt. līdz 17.00), dalības maksa LADC biedriem, kuri iet ari uz semināru, Ls20, pārejiem Ls40.

Semināra temats:
The highs and lows of the design industry and how pursuing your own style of work is something that has always been very important to me.
How typography is often looked over in design but is more often than not the most important factor in any design.
Typography can either make or a break a job.

Meistardarbnīca:
a step by step run through of how easy it is to design a typeface (praktisks darbs, papīrs, zimuļi, krāsas, krītiņi, flomasteri u.c. būs pieejami uz vietas)

Pieteikties un uzzināt vairāk var www.ladc.lv.

Kopš Latvijā filmas iznāk ļoti reti, tās bieži vien ir labi pārdomātas un ‘uzmanīgas’, kā rezultātā eksperimentiem vietas paliek mazāk. Tomēr 1967. gadā Rolands Kalniņš izveidoja filmu Elpojiet dziļi, kurai ir brīnišķīgi sirsnīgi ievada titri. Kā noprotu, tad tos veidojis Uldis Pauzers.
Pasaulē sākuma titrus, kā atsevišķi dizainējamu lietu, ieviesa Sauls Bass (Saul Bass) filmai The Man With The Golden Arm (1955):

Lasīt un skatīt vairāk var tieši tam veltītā rakstā šeit un filmā Bass on Titles. Katrā ziņā šis vīrs aiz sevis atstājis arī kaudzi ar filmu plakātiem, logotipiem, produktu iepakojumiem utt.

Vēl daži titri, kas atstājuši iespaidu uz ‘industriju’ un kustīgo grafiku. Imaginary Forces filmai SEVEN:

MK12 veidotie titri filmai Stranger Than Fiction:

Katrā ziņā ja kādam ir zināmi vēl LV dizainēti filmu titri, kas noteikti jāredz, tad dodiet ziņu!

ES konkurss par bioloģiskās pārtikas zīmi, kas tiks lietots visās Eiropas Savienības 27 valstīs. Ja vēlies piedalīties, studē mākslu vai dizainu, tad sūti savu piedāvājumu līdz 25. jūnijam termiņš pagarināts līdz 06.07.2009. Uzvarētājs saņem 6000 EUR. Vairāk informācijas viņu lapā.
ps. Prieks redzēt, ka organizētāji konkursu organizē ļoti pamatīgi. Tā vismaz izskatās.

Burtu dizaina un ciparošanas darbnīcas jeb type design and digitalization workšops Polijā (kāds valodas speciālists varētu iemācīt, kā tulko vārdus Typography un workshop pareizi).
Paldies Edgaram par ieteikumu. Šis izskatās bezgala labs un lēts piedāvājums turklāt viens pasniedzējs tas pats kas dārgajā workšopā (teksts angliski). Bez tam, koncentrējas tieši uz Centrāleiropas diakritiskajām zīmēm.

The workshop in type design is dedicated to designers and students, focused on typeface design, and signs digitalization.
The first week lead by Filip Blažek and Martin Pecina, (Prague, Typo Magazine, the authors of Comenia project awarded EDA 2008) will be
 concentrated on Central European diacritics and kerning.
The second part dedicated to details in typeface digitalization, would be lead by Gerry Leonidas (leader of MA program, Reading
 University, Department of Visual Communication and Typography).
Classes will be held in the Silesian Castle of Art and Enterprise in Cieszyn from 20 to 31 July 2009.
Language of workshops: English.
The whole workshop fee is 2 000 PLN (kas laikam sanāk ~312LVL!)
The one week workshop in selected subject charge is 1 500 PLN.
Travel and subsistence expenses of participants to bear alone.
It is necessary to have your own laptop and software, CS (minimum CS2) and Fontlab.

A full program of workshops available soon.

Registration until 1 July 2009.

Materiāli lejuplādēšanai:
programma_typo
leaflet
formularz_warsztaty_typo09