Nu ko – noticis kas sen ļoti gaidīts – tiek izsludināts konkurss pastmarkas dizainam! Dizainēt/ilustrēt pastmarku daudzviet ir goda lieta, tādēļ ja esi iepazinis visus putnus un sportistus, tad droši rādi ko māki un kādai jābūt sakarīgai pastmarkai. Iesniegt darbus var līdz 21. oktobra beigām. Vairāk info jaunapastmarka.lv.

QooQoo rīko konkursu, kurā piedalītes var ikviens – viss, kas jādara ir līdz 30. septembrim jāsūta bilde. Trīs uzvarētāji tiks pie balvām! Vairāk info qooqoo.lv/blog

Iesākumam, lūdzu, pasākuma galvenie titri no studijas Post Panic. Tas, lai noskaņotos garajam rakstam! Uzreiz jāsaka, ka visu pasākuma saturu aprakstīt nav iespējams, tāpēc centīšos īsi pieminēt tikai tās prezentācijas, ko redzēju pats, iedot dažus linkus un, protams, būs neliela deva ar manu subjektīvo skatījumu uz notikušo.

Pirms gada jau stāstīju par savu pirmo vizīti post-digitālās kultūras festivālā Offf Parīzē. Pasākums man ļoti patika, un tāpēc jau rudenī biļetes uz 2011. gada Offf Barselonā pašas nopirkās. Par spīti pilnīgi patiesajiem stereotipiem par spāņiem, cerēju uz labu pasākumu, jo šis bija jau vienpadsmitais festivāla gads un organizatori solīja pasākumu pacelt jaunā līmenī. Pat festivāla devīze šogad bija “Year zero” jeb “jaunais sākums”.

Sapakoju somas un kopā ar savu lielisko kompanjonu 8. jūnijā devāmies ceļā. Kā jau tas bija gaidāms, pēc Latvijas +30 un karstās saules, Barselona sagaidīja ar +17 un lietu. Rezervētajā viesnīcā kāds bija padzirdējis, ka ieradīsies smalki viesi no Latvijas un izdomājis, ka ātri jānomaina kanalizācija. Kādas likstas dēļ darbi nebija padarīti laikā, un mums tika piedāvāta iespēja mitināties mājīgā pagrabā pašā tūristu rajona centrā. Protams, ka mēs bijām sajūsmā – jo ne jau katru dienu sanāk sadzīvot ar 5 cm lieliem mutantprusakiem (nedēļu pirms tam samaksāju 4 latus, lai tādus apskatītu Rīgas Zoo!!!). Arī pelējuma un zālītes aromāts nespēja mūs iztraucēt!
Izlauzušies cauri prāvam skaitam turku izcelsmes biznesmeņu, kuri nāca klajā ar ļoti izdevīgiem piedāvājumiem tikt pie dzīvē noderīgām precēm – svilpītēm, vēdekļiem un neticami lētām dizaineru somām, nonācām Barselonas laikmetīgās kultūras centrā CCCB (Centre de Cultura Contemporània de Barcelona), kur tikām pie pasākuma ieejas aprocēm un nedabūjām nekādas papildu mantiņas – pat ne hipsterīgu eko auduma maisiņu, kurā ielikt savu iPodu. Arī pasākuma katalogs šogad maksāja neprātīgus 35 eiro. Protams, vainojām ekonomisko krīzi un oligarhus.

Kopumā pasākums bija noorganizēts īstā spāņu garā – daudz kas notika ar nokavēšanos un auditorijās bija divreiz mazāk sēdvietu nekā klausīties gribētāju. Pateicoties tam, apmeklētāju starpā ātri izveidojās draudzīga spēle cīņā par vietām, kurā uzvarētāji ieradās no rīta stundu ātrāk un negāja uz tualeti, lai nepazaudētu sēdvietas, bet zaudētāji smaidīgi stāvēja ārā lietū, dzēra alu, izlikās bēdīgi un ienīda drošībniekus. Un tā tas notika no vienpadsmitiem rītā līdz desmitiem vakarā – trīs dienas pēc kārtas.

Programma šogad bija plaša – pretstatā pagājušā gada divām prezentāciju zonām, šogad bija kādas 4,5. Turklāt nenotika pat neviens aviācijas darbinieku streiks un visi varēja ierasties laicīgi. Galvenajā zālē “ROOTS” runāja visslavenākie cilvēki un studijas. Otrajā zālē “BIS” runāja gandrīz tik pat slaveni cilvēki un studijas. Trešajā zālē “Open Room / Cinexin” uzstājās “jaunās zvaigznes” un rādīja kino. “Off Matica” zonā pagrabā bija izstādītas dažādas interaktīvas mākslinieku instalācijas, drukas darbi un paši autori. Vienā no diviem āra pagalmiem bija liels ekrāns, kurā rādīja to, kas notika “Roots” zālē, bet otrā pagalmā bija mantu tirdziņš, ēdieni, dzērieni, atrakcijas un socializēšanās. Vienā malā esot bijušas arī workšopu telpas, bet, tā kā workšopi maksāja elles naudu, tad uz nevienu nepieteicos un izlikos, ka mani tie neinteresē. Apzināti slinkojot, es nebiju kārtīgi izpētījis programmu pirms pasākuma un tāpēc īsti nezināju, ko būtu vērts dzirdēt. Paļāvos uz pagājušā gada pieredzi un pārsvarā uzturējos “Roots” zonā, klausoties lielos cilvēkus, un tikai kādas trīs reizes apmeklēju “Bis” zonu, lai noklausītos prezentācijas tur.

Pirmā diena:

Pasākumu atklāja haotisks vīriņš, kurš sevi dēvē par Kultnation. Viņš bija izveidojis pasākuma sponsoru titru video un nedaudz par ilgu stāstīja par radošo procesu šī video izveidē – par to, kas viņu iespaidojis un kā tapa katra no ainām. Viņš daudz runāja par sapņiem, to svarīgumu un to, kā tie veido nākotni. Pēc tam viņš nedaudz aizskāra fotogrāfus kā cilvēkus, kas tikai fiksē esošo un slavēja 3D grafiku kā līdzekli, kas ļauj viņam un citiem būvēt jaunas pasaules, kuras agrāk cilvēki varēja tikai izsapņot. Brīdī, kad publika jau bija novesta līdz neziņas vājprātam un nepacietīgi trinās, lai ieraudzītu titrus, tie tika parādīti, un vismaz mani pārņēma neliels vilšanās moments, jo pēc tik gara ievada biju gaidījis kaut ko kā minimums elpu aizraujošu. Skatīt video šeit.

Otrie uzstājās spāņu studija VASAVA – ļoti spēcīga, plaša profila studija ar lieliskiem darbiem, kuras klienti ir teju vai visas pasaules slavenākās kompānijas (ieskaitot pašu Adobe, kurai viņi taisījuši pāris CS paku versiju identitātes un mārketinga materiālus, un MAX konferenču grafisko noformējumu). Sākumā viņi pastāstīja par savas darbības veiksmes stūrakmeņiem – iedvesmas avotiem, komandu un spēju evolucionēt un izmantot jaunāko tehnoloģiju priekšrocības. Pēc tam viņi rādīja dažādus savus darbus. Svarīgākās domas, ko viņi pauda, bija, ka

iedvesma dizainam ir jāmeklē nevis pašā dizainā (citu dizaineru darbos un trendos), bet pilnīgi nesaistītās – reālās dzīves jomās,

jo dizains dizaina pēc nevienam, izņemot pašus dizainerus, nav vajadzīgs. Taču visinteresantākais bija tas, kā viņi tikai ar 18 cilvēku komandu spēj veikt milzīgu, kvalitatīva darba apjomu, saglabājot mazas studijas intīmo atmosfēru un optimālu darbību bez liekas koorporatīvas mašinērijas.
Pēc savas prezentācijas viņi atļāvās arī nedaudz pareklamēt Adobe produkciju (viņiem tur ir cieša draudzība). No tā visa interesantākais bija Photoshop SDK, kas ļauj veidot mobilās un tablešu aplikācijas, kuras spēj saslēgties ar Photoshop uz datora un to “vadīt”. Kā piemērus viņi rādīja interaktīvas krāsu paletes uz iPad, skicēšanu uz iPad kā uz planšetes ar ekrānu un interaktīvus tutoriāļus, kuriem datora Photoshop izseko automātiski. Prezentācija tika pabeigta ar universālu Flash aplikāciju demo, kurā sadarbojās dators, iPhone, iPad, Galaxy tab un Android telefons – t.i., viena aplikācija, kas darbojas uz visām platformām un turklāt spēj sazināties savā starpā.

Digitālā studija Unit9 rādīja savus eksperimentālākos darbus. Visinteresantākie no tiem bija interaktīvs video, kas reaģēja uz troksni zālē – jo skaļāka bija publika, jo tālāk gāja video. Publikai pieklustot, video sāka spēlēt atpakaļgaitā. Otrs bija spēlīte iPhoniem, kuru spēlētājs kontrolē, ēdot burkānus, – burkāna graušanas skaņa kalpo kā turbo ātruma aktivizētājs.

Visinteresantākā prezentācija pirmajā dienā bija Han Hoogerbrugge. Viņš ir viens no senākajiem interneta animatoriem, kurš sāka taisīt asprātīgas un interaktīvas minianimācijas ar nosaukumu  “modern living” jau laikā, kad Latvijā vārdu “internets” reti kurš bija dzirdējis. Pats mākslinieks bija tērpies melnā uzvalkā un izskatījās pēc tāda “bad ass” mafiozo. Tiem, kas nezina šo vīru, – ļoti iesaku papētīt viņa asprātīgos darbus.

Pēc šīm prezentācijām izdomāju doties uz “BIS” zonu, lai noķertu Onur Senturk un The Mill. Tā kā lielā cilvēku skaita dēļ nemaz tik viegli iekšā visur tikt nevarēja, palaidu garām Joshua Davis.
Negribot noskatījos prezentāciju kolektīvam, kas sevi dēvē par Ignore – liels bars ar māksliniekiem, kas neticami ilgā laikā un iztērējot apbrīnojami lielus līdzekļus spēj izdarīt pārsteidzoši maz. Bēdīgi, bet tieši viņi bija tie, kas šogad taisīja Offf bukletu, grāmatu un dalībnieku titrus (tos, kas pirms katras prezentācijas). Tad nu viņi tik runāja un publika tik žāvājās un pamazām izklīda.

Noklausoties Onur Senturk prezentāziju, sapratu, ka ir cilvēki, kuriem labāk pavadīt laiku aiz monitora un darīt darbus, nevis runāt. Viņš centās pastāstīt par saviem darbiem, taču neko daudz no tā nevarēja saprast. Beigu beigās viņš prezentēja projektu RESONANCE, kurā sadarbojušies 20 datoranimācijas meistari un 11 skaņas meistari.

Arī The Mill lika nedaudz vilties. Tā kā tā ir viena no pasaules lielākajām vizuālo efektu un animācijas studijām, tad sagaidīju kaut ko, kas kā minimums man liks raustīt valodu, bet viņi runāja vairāk par saviem eksperimentālajiem projektiem un stāstīja par to, kā iepazīt klientu, pirms sākt tēlot gudrinieku un saukt klientu par muļķi.

Otrā diena:

Otrā diena sākās ar krievu paneli. Prezentācijas doma bija klātesošos iepazīstināt ar vairāk un mazāk pazīstamiem digitālajiem māksliniekiem no plašās Krievijas. Prezentācijai bija trīs daļas – “lielie meistari”, “jaunās asinis” un “ilustratori”.
Šajā prezentācijā figurēja ļoti daudz cilvēku vārdi, biogrāfijas un darbi – tāpēc pat necentīšos to visu aprakstīt, bet uzreiz norādu adreses, kur to visu var izlasīt un apskatīt.
Viņu pašu Offf 2011 apraksts krieviski atrodams šeit, savukārt šeit atrodams videoieraksts ar pašu prezentāciju.
Jāpiebilst vienīgi, ka krievu mākslinieku darbi, jo īpaši ilustratoru, izcēlās ar milzīgu ieguldītā darba apjomu un rūpību.

Pēc krieviem uzstājās puisis vārdā Johnny Kelly, kurš daudz, gudri un interesanti runāja un stāstīja, kā realizējis dažādus projektus netradicionālā veidā – lielākoties kā stop motion animācijas no papīra vai citiem materiāliem.
Interesantākie no projektiem bija YouTube Play prezentācijas video, The Seed un Procrastination. Bet vispār iesaku apskatīties arī citus viņa darbus – kā ar mazām izmaksām un zemām tehnoloģijām dabūt maksimālu efektu. Tiem, kam interesē video, viņš ieteica izmantot wearesmile.com izdomāto HD grid sistēmu HD platekrāna kompozīciju veidošanai. Vēl viņš runāja par darba apstākļiem un ieteica pamēģināt pastrādāt, klausoties rozā troksni (Pink noise), lai koncentrētos un relaksētos. Vēl viņš ieteica interneta resursu http://www.studiomusic.fm, kurā regulāri tiek pievienotas dažādu mākslinieku audio playlistes. Neesmu pats klausījies, bet ja nu kādam interesē.

Uz HORT prezentāciju savācās vēl vairāk cilvēku. Hort boss Eike Koenig bija izcils – asprātīgs un harizmātisks. Viņš sāka ar nelielu pastāstu par savu dzīvi. Par to, kā pirms ļoti daudziem gadiem, sākot strādāt reklāmā, saprata, ka reklāma – tie ir meli un melot viņš negrib (vismaz ne katru dienu). Tāpēc viņš sācis dizainēt mūzikas albumu vākus.
Pirmā atziņa – saprotot, ka mēs esam ierobežoti savās spējās, mēs kļūstam brīvi. Ar to jāsaprot, ka ir jāpieņem, ka viss mums nav pa spēkam un ir citi cilvēki, kas daudzko var izdarīt labāk par mums un ar viņiem ir jāsadarbojas. Darbojoties kopā, rodas īstais spēks. Ja kāds saka, ka viņš kaut ko zina – viņš kļūdās, jo visas zināšanas ir relatīvas un mēs mācāmies visu dzīvi.
Tālāk viņš runāja par to, kā izdomājis nodibināt Hort.

Iemesls vienkāršs – vēlme iet uz darbu un būt laimīgam katru dienu! Tāpēc viņš izveidoja savu studiju, kas nepretendē uz reklāmas balvām, bet visi ir laimīgi (ja gribi balvu – paprasi mammai, lai viņa tev uzcep torti kā labākajam dēlam/meitai).

Tālāk sekoja neliela prezentācija, kurā pāris minūšu laikā mežonīgā ātrumā tika parādīti gandrīz visi HORT darbi no pēdējiem 15 gadiem – kāds miljons lielisku dizainu.
Kamēr es cītīgi pūlējos aiztaisīt savu vaļējo muti un sameklēt žokli, kurš bija kaut kur nokritis, Hort boss turpināja ar stāstiem par diviem saviem klientiem. Pirmais stāsts bija par mūzikas duo Booka Shade identitātes izveidi un sadarbību septiņu gadu garumā. Otrais bija līdzīgs stāsts par gupu Timid Tiger.
Prezentācijas beigās Eike pastāstīja par savu jauno projektu – Hort mūzikas grupu, kas patiesībā ir tikai grupas vizuālais tēls (tērpi), kuros uzstājas dažādi mūziķi – anonīmi un katrs tikai vienu reizi, tādējādi nodrošinot unikālu priekšnesumu katru reizi. Grupa bija arī uz Offf skatuves, tiesa, neko nespēlēja, tikai tirinājās.

Pēc lieliskās Hort prezentācijas nāca lieliskais Carl Burgess. Sākumā viņš stāstīja par pāris projektiem, kuros viņš cukura sīrupā mērca un filmēja motociklu (neveiksmīgi) un meitenes (veiksmīgi). Īpaši tur neiedziļinoties, viņš ķērās pie savas lielās aizraušanās – stock footage. Stāsts bija par dīvainajām bildēm un video, ko var atrast interneta stockos un par saviem eksperimentiem ar to visu. Domāju, šo video daudzi būs redzējuši. Bet arī citi ir interesanti – iesaku paskatīties viņa darbus!

Kad man jau likās, ka ir iestājusies laime, uz skatuves kāpa John Burgerman. Ļoti asprātīgs un apbrīnojami produktīvs mākslinieks, kas stāstīja par savu dzīvi – par to, kā no depresīva ofisa darba viņš ir transformējis savu dzīvi par tādu, kas sniedz prieku. Nekādas brīnumainas atziņas viņš nesniedza – vienkārši rādīja un stāstīja, kā ir izceļojies pa pasauli, piedaloties izstādēs, ko domā par hipsteriem, un visādi citādi uzjautrināja publiku.

Andy Cruz no House Industries rādīja smuku filmiņu un stāstīja par roku darbu, projektiem, kas godina veco meistaru darbus, fontiem un photo lettering. Runājot par pēdējo, kas, cik sapratu, ir veids, kā agrāk šriftus uzglabāja fotofilmās un gaismoja uz virsmām pēc vajadzības, viņš prezentēja arī jaunu projektu, kas ir lapa, kurā var izdevīgi nopirkt tikai daļu fonta – t.i., ja jums nepieciešams tikai, teiksim, viens virsraksts, lapa ļauj to uzģenerēt vajadzīgajā fontā, un jūs samaksājat tikai pāris dolāru tā vietā, lai pirktu visu fontu. Pagaidām tur nav daudz fontu, bet House industries īpašumā esot nonākusi milzīga kolekcija ar vecajiem fontu filmu ruļļiem, kurus tad viņi pamazām mēģina digitalizēt un publiskot šajā lapā.

Pēc House Industries runāja Vincent Morriset. Sāka viņš ar ne pārāk interesantiem projektiem grupai Arcade Fire (albumi, weblapas u.c.). Pēc tam viņš parādīja “Bi Colorama” filmiņu, kas jāskatās ar zili sarkanajām “3D” brillēm, tomēr tā ir nevis 3D, bet ar katru aci redzam kaut ko citu – varam aizvērt vienu vai otru aci un redzēt citu saturu. Pēc tam viņš prezentēja interesantu interaktīvu filmiņu, kurā var daudz klikšķināties un ir visādi slēpti joki. Pašās beigās viņš parādīja treileri jaunai filmai par Sigur Ros.

Otro dienu noslēdza vieda dāma labākajos gados Marian Bantjes. Viņa īsti pastāstīja, kā

pirmos desmit gadus strādājusi par maketētāju, otros desmit par dizaineri un pēc četrdesmit izlēmusi būt brīva un sākusi darboties kā māksliniece un ilustratore.

Prezentācija bija ļoti kvalitatīva un interesanta. Varēja just, ka dāma ir ļoti gudra un ar lielu pieredzi. Viņa rādīja savus darbus, skaidroja filosofiju, kas aiz tiem slēpjas, un pauda pārdomas par vizuālo sarežģītību, kas ir pamatā visu reliģiju “vizuālajam noformējumam”. Par to, kā sarežģītas un ne acīmredzamas lietas piesaista un aizrauj cilvēkus. Beigās viņa diezgan ilgi stāstīja par grāmatas The Wonder tapšanu.

Pēc otrās dienas, kas bija pārpilna ar lieliskām prezentācijām, es jau biju gatavs padoties laimes vājprātam, bet tad atnāca trešā diena.

Trešā diena:
Diena sākās ar garlaicīgu prezentāciju no LUST. Noteikti daudzi man iebildīs, bet prezentācijas stils un pats vīriņš radīja garlaicīgas pārgudrības sajūtu. Nu tas ir tā, kad tiek izdomāts kaut kas ļoti intelektuāls. Tas tiek ietērpts gudros vārdos, ko reti kurš spēj saprast. Rezultātā izskatās it kā moderni, bet reāli nevienam nav ne interesanti, ne jautri, ne kā citādi. Nu tāda ņemšanās ņemšanās pēc.

Kā otro devos paklausīties Nick Campbell “BIS” zonā. Zināju, ka viņš daudz runā par to, kā atrast ideālo nodarbošanos un būt laimīgam strādājot. Runātājs viņš ir diezgan labs – kā jau amerikānis. Grūti izstāstīt visu, ko viņš teica, bet es varētu mēģināt atreferēt vismaz svarīgākās atziņas.

- Mūsdienās ir iespēja izmēģināt jebko, kas mums liekas interesants. Internets ir fantastisks palīgs. Principā pāris nedēļu laikā varam iemācīties gandrīz jebko (pamēģināšanas līmenī).

- Pats svarīgākais ir saprast  – kas tad ir tas, ko mums patīk darīt. Kad tas ir saprasts, tas ir jādara.

Viņa vārdiem – Do what You want to do! Kā piemēru viņš lika atcerēties tās reizes, kad kaut ko darām tik aizrautīgi, ka negribas iet gulēt vai ēst. Aizsēžamies līdz vēlai naktij, jo gribas paturpināt vēl tikai mazdrusciņ.
- Bieži lietas darīt sava prieka pēc ir daudz patīkamāk nekā to darīt profesionāli. Bet ir jāizmēģina, lai saprastu – ir vai nav tā tava sapņu profesija.
- Ir jāuzticas sev un jāpieņem, kāds esi. T.i., ja tev kāds saka, ka melnbalts un minimālistisks dizains ir pats labums, bet tev gribas zīmēt krāsainas puķītes – tad dari tā. Tā ir “tava lieta”, un tevi nevar izmainīt un vislabākais tu būsi, tikai darot savu lietu!
- Ir vērts būt 100% laimīgam savā darbā! Ja esi nelaimīgs – ātrāk vai vēlāk nomainīsi darbu. Problēma ir, ja viss apmierina par 90% – tad nav pietiekams stimuls, lai kaut ko mainītu. Tāpēc ir jābūt modram un jācenšas saprast, vai esi īstajā vietā!

Pēc pusdienu pārtraukuma visi sanāca klausīties gudro Ketra Dean Dixon. Neko īpaši oriģinālu viņa gan nepastāstīja – sāka ar savu dzīvesstāstu un karjeras vēsturi un tad parādīja dažus interesantus projektus, kurus var daļēji aplūkot arī viņas mājaslapā. Interesants likās projekts, kurā viņa apaudzēja burtiņus ar krāsainām vaska kārtām un, pārgriežot uz pusēm, ieguva skaistu rezultātu. Kopumā meitene atstāja ļoti prātīgu un čaklu iespaidu.

Divi puiši kopīgā vārdā EBoy pastāstīja, kā kļuvuši par pikseļu pavēlniekiem. Esmu pārliecināts, ka gandrīz jebkurš kādā žurnālā vai internetā ir redzējis kādu EBoy veidoto pikseļu ainu.
Sāka viņi ļoti sen – laikā, kad pikseļu grafika vēl nebija retro mode, bet gan tehnisko iespēju realitāte, un internets vēl nebija izgudrots. Kamēr citi mākslinieki apguva jaunākās tehnoloģijas un iespējas, EBoy turpināja izklaidēties un likt pikseļus – pamazām paceļot to visu jaunā līmenī un palaižot internetā. Lielākoties tas viss notika prieka pēc, bet, ejot gadiem, viņiem sāka uzrasties arvien vairāk pasūtījumu. Pamazām viņi sasniedza vispasaules atpazīstamību, un projektu jau bija vairāk kā iespējas tos realizēt. Tāpat viņi sāka arī veidot dizainus rotaļlietām, piedalīties interaktīvos projektos un daudz ko citu.
Īsumā – iedvesmojošs stāsts par to, kā uzticīgi darot to, kas tev patīk un neskatoties uz citiem cilvēkiem, galu galā var ļoti daudz ko sasniegt.

Geoff McFetridge prezentācija bija pārāk garlaicīga, lai es atcerētos, ko viņš īsti stāstīja. Atceros tikai to, ka viņš runāja labi nostādītā balsī un pārāk gari stāstīja par saviem – manā skatījumā – ne pārāk interesantajiem projektiem. Papildus tam viņš izvēlējās vizuālo materiālu rādīt tikai uz tā ekrāna, kuru nevarēja redzēt no manas sēdvietas, bet uz redzamajiem ekrāniem rādīja vienkārši neticami garlaicīgu video, kurā viņš veselu stundu ar krītu uz tāfeles šausmīgi lēni zīmēja ķēmiņus. Varbūt es vienkārši biju pārāk noguris, bet šim puisim lieku tikai vienu zvaigznīti no trim.

Erik Spiekermann – fontu guru. Vīrs, kas ir dizainējis pusi modernās Vācijas. Fontshop tēvs utt., utjp. Viņš tika sagaidīts ar ļoti lielām ovācijām un sāka, paskaidrojot, ka nav mākslinieks, bet dizainers. Man patika viņa definīcija dizainam – dizains ir intelektuāla nodarbe, kurā tiek izmantoti mākslinieciski paņēmieni.

Kā gādīgs tēvs viņš visiem lika daudz lasīt, jo, ja kaut kas reiz ir izlasīts, tad dabūt ārā to no smadzenēm ir ļoti grūti un, lai arī mēs varam to neatcerēties, tomēr kaut kādu efektu tas noteikti atstās un, kas zina,  – varbūt īstajā brīdī mēs pat atcerēsimies lasīto. Lai pierādītu, ka viņš to domā nopietni, viņš parādīja video ar savu slaveno sešus metrus augsto grāmatplauktu savās mājās, kuram ir pierīkots elektriskais pacēlājs ar krēslu – tā, lai var tikt pie augstajiem plauktiem.

Papildus lasīšanai, viņš ieteica kolekcionēt, daudz domāt, pētīt un jaukt ārā lietas, lai saprastu, kā tās ir uztaisītas, un daudz skicēt. Mazinot aizspriedumus pret vāciešiem, viņš pastāstīja, ka vēsturiski visi sliktie vācieši patiesībā ir bijuši austrieši.

Stāstot par savu kompāniju, viņš visiem parādīja savu plānu par nākotnes ofisu – apļveida ēku, kurā darba telpas izkārtotas radiāli ap centru – tā, lai visi darbinieki būtu spiesti pārvietoties caur ēkas centru, kurā atrodas arī printeri un kafijas automāti. Tad nu visi būtu spiesti komunicēt savā starpā, nevis klusi sēdēt savos darba kaktos un pazīt tikai tuvākos kolēģus. Tas esot ļoti svarīgi.
Runājot par darbu ar klientiem, viņš nosodīja praksi, kad klienti vēršas pie vairākām kompānijām pēc bezmaksas piedāvājumiem. Kompānijai ar pieredzi tas ir necienīgi, tāda ir pelnījusi uzticēšanos.
Runājot par fontiem, viņš uzsvēra, ka fonts pēc kāda laika kļūst ekvivalents brendam – t.i., mēs nekļūdīgi iedomājamies kādu lielu kompāniju, tikai ieraugot tās logotipa vai citos materiālos plaši izmantotu fontu. Taču fontu bizness kā tāds nav diezko izdevīgs.

Vīri un sievas no nīderlandiešu studijas PostPanic bija ieradušies, lai prezentētu festivāla galvenos titrus. Jocīgi, bet šāda tipa pasākumos galvenos titrus apmeklētāji var ieraudzīt tikai pašās beigās. Dīvaina tradīcija.
Sākumā PostPanic studijas dibinātājs Mischa nedaudz pastāstīja par kompāniju, parādīja pāris jaunākos darbiņus, kurus diemžēl viņu mājaslapā vēl nevar ieraudzīt, bet tur ir vecie. Vēl viņš parādīja biroja telpu fotogrāfijas un tad parunāja par pašu titru tapšanu.
Runājot par titriem, viņš pastāstīja, ka tie filmēti Čehijā un ideja faktiski realizējusies gada laikā. Tika rādīts daudz skiču un bilžu no izveides procesa. Jāpiebilst, ka titrus vēlams skatīties vismaz divas reizes – lai ievērotu detaļas un izsekotu stāstam. Publikai patika un tā bija patīkami šokēta – sievietes un bērni sāka raudāt un vīrieši nosvīda. Tieši tas, kas vajadzīgs, lai sapurinātos pēc 3 dienu sēdēšanas un sagatavotos pēdējai prezentācijai.

Uz noslēdzošo Stefana Segmeistera prezentāciju saplūda visprāvākais cilvēku skaits. Šo prezentāciju tāpat kā PostPanic raidīja arī citās zonās uz ekrāniem, taču vairums, protams, gribēja redzēt visu “dzīvajā”. Arī mēs skatījāmies “dzīvajā” no savām modri nosargātajām sēdvietām.

Segmeistera prezentācija bija par laimi jeb viņa vārdiem – viņa necilie centieni saprast to, vai prātu (smadzenes) varam uztrenēt būt laimīgam

līdzīgi kā varam uztrenēt ķermeni līdz labai fiziskai formai. Prezentācija bija lieliska – pilna ar interesantiem faktiem un piemēriem. Viņš sāka ar faktiem par laimi, ko bija noskaidrojis no citiem laimes pētniekiem un beidza ar saviem novērojumiem un padomiem, visbeidzot parādīja savu jaunāko dokumentālo filmu, kas vēl īsti nebija pabeigta.

Prezentācijas pirmajā daļā viņš prezentēja dažādu pētījumu rezultātus. Mēģināšu tos uzskaitīt:

- Laimi veido 3 līmeņi – fiziskās baudas, garīgās baudas un pašrealizācija.
- Par laimes sajūtu ir atbildīgas 3 lietas – gēni, dzīves situācija jeb stāvoklis un aktivitātes.
- Laimi neietekmē vecums, ādas krāsa, izskats, dzimums, ienākumu līmenis, ģeogrāfiskā atrašanās, kontrolējamas slimības.
- Sociālas būtnes ir laimīgākas par vientuļniekiem.
- Cilvēki attiecībās ir laimīgāki par tiem, kas ir vieni.
- Laimi ietekmē apspiešana, nevienlīdzība, bezdarbs, noziedzība, ilgs ceļš uz darbu, patstāvīgs troksnis.
- Mūs vairāk vada zemapziņa un mums tikai liekas, ka visu kontrolējam.
- Ir 3 motivācijas darbam – nauda, karjera un aicinājums. Tikai pēdējais dara laimīgu.

Tad viņš ķērās pie savas pieredzes un stāstīja, ka plāno izmēģināt trīs metodes laimes iegūšanai, lai saprastu, kas ir kas. Šīs trīs metodes ir:

- meditācija,
- psihoterapija, lai pieskaņotu smadzeņu uztveri reālajai pasaulei,
- narkotikas.

Runājot par pirmo, viņš teica, ka nesen atgriezies no trīs mēnešu meditācijas Bali, bet pārliecinošu rezultātu attiecībā uz laimi viņam nebija. Pie otrā punkta viņš sācis strādāt tikai nesen, un arī tur vēl nav rezultātu. Trešais punkts ir plānā nākotnē.

Prezentācija bija gara un ļoti bagātīga – nav iespējams sakarīgi atstāstīt visu tās saturu.

Viņš stāstīja par to, kā ir vērts “nocirpt” dažus gadus no pensijas un iespraust tos pa vidu aktīvajos darba gados – t.i., ik pēc dažiem gadiem “paņemt” brīvu gadu, kurā censties sevi pilnveidot un “uzlādēties” ar idejām un iespaidien nākamajam aktīvajam darba periodam. Svarīgi gan ir savu brīvo laiku ļoti rūpīgi izplānot – jo nekas nav neproduktīvāks kā pilnīga brīvība. Šķiet, par šo tēmu viņš ir runājis arī TED konferencēs. Daļa no viņa Offf prezentācijas ir dzirdama šeit.

Ir jāsaprot, ka mēs jebkurā sfērā ievērojam tikai to, kas mūs interesē un daudz ko citu ne. Tāpēc bieži pieņemam sliktus lēmumus. To viņš labi nodemonstrēja ar veco kāršu triku,  kur skatītājiem tika parādīta kāršu rinda un lika prātā izvēlēties vienu. Pēc tam viņš paziņoja, ka aizvāks šo kārti un nākamajā kāršu rindas izklājumā kārts tiešām vairs nebija. Patiesībā tur nebija nevienas kārts no pirmās rindas, bet to jau neviens neievēroja. Tāpēc jābūt paškritiskam un modram!

Visbeidzot, viņš parādīja savu jaunāko dokumentālo filmu – The Happy Film, kas īsti vēl nebija pabeigta. Filmiņa bija par to pašu tēmu un īsumā tās galvenā doma bija  “Have Guts!” jeb citiem vārdiem –

izdarot kaut ko, no kā iepriekš esi izvairījies un kur nejūties komfortabli, kļūsi laimīgāks. Vēl citiem vārdiem – dzīve sākās ārpus komforta zonas!

Prezentācijas beigās aplausi nerimās vairākas minūtes. Uz šādas pozitīvas nots festivāls arī tika pabeigts, un visi piecsimts miljoni apmeklētāju devās ārā no zālēm, lai iekarotu naksnīgās Barselonas ielas un darītu visādas varenas lietas.

Man pašam sajūta pēc šī pasākuma bija ļoti iedvesmojoša. Atkal pārliecinājos, ka visu slaveno darbu autori ir tādi paši parasti cilvēki kā pārējie un apbrīnojamie darbi viņiem nerodās kādā mistiskā veidā, bet gan pateicoties čaklam darbam un pareizai attieksmei.

Beigās vēl pāris saites:
Offf 2011 galvenā lapa
Katalogs
Citiem cilvēkiem pasākums izskatījās šādi.

Kopš maija vidus pieejams jauns kultūras un mākslas portāls Arterritorry.com, kurš lasāms latviski, krieviski un agliski, un kurā apkopots aktuālais par Baltijas, Krievijas un Skandināvijas mākslu. To visu uzsākuši Anna Iltnere, Daiga Rudzāte, Una Meistare un grafikas dizainers Jānis Notte, bet ar pilnu veidotāju sarakstu var iepazīties šeit.
Ideja ir ļoti interesanta – palūkoties uz notiekošajiem kultūras procesiem plašāk kā tikai Latvija. Portāla veidotāji gan nav izvēlējušies vieglāko ceļu, piemēram, tulkošana prasa papildu resursus, arī lasītājiem varētu būt grūtāk saprast, kādā valodā tad jākomentē, dizains ir… nepierasts. Tomēr portāla stiprākā puse ir saturs, jo par lokālajām un reģiona aktualitātēm kultūrā tīmeklī informāciju atrast nav diez ko vienkārši. Jāpiebilst, ka portāls ir tikko uzsācis savu darbu, un šķiet, galvenais, ka autori atļaujas meklēt jaunus ceļus, kā un par ko rakstīt. Process noteikti ieviesīs izmaiņas, kuras, jācer, veicinās arī pārskatāmību un lasāmību. Tālāk piedāvājam nelielu interviju ar Arterritory.com veidotājiem gan par to, kādēļ ir, kā ir, gan par dizainera izvēli un to, kā tas viss varētu ietekmēt pārējos žurnālus un blogus.

1. Pastāstiet, kas ir Arterritory.com?
Arterritory.com ir Baltijas, Krievijas un Skandināvijas mākslas un kultūras teritorija internetā. Vieta, kur tikties minēto reģionu māksliniekiem un mākslas interesentiem – gan profesionāļiem, gan tiem, kam māksla ir sirdslieta. Kā viena no Arterritory.com satura kvalitātes latiņām ir teksta saprotamība. Vēlamies par kultūras procesiem rakstīt, lieki un nevietā nesvaidoties ar svešvārdiem un kalambūriem. Bagātīgo informācijas klāstu gribam padarīt pieejamu. Un pateikt nedaudz vienkāršāk nav nemaz tik vienkārši :)
Mēs apzināmies arī, ka māksla šodien nav noslēgta telpa, tā atrodas mijiedarbībā un sasaistē ar pārējām kultūras jomām. Tieši tālab portālā iespējams gūt informāciju arī par kino, dizainu, modi, arhitektūru un grāmatām.

2. Kādēļ izvēlējāties rakstīt 3 valodās?
Šķiet, tas loģiski izriet no ieceres veidot dialogu un informācijas apmaiņu starp Baltijas, Skandināvijas un Krievijas reģioniem.

3. Kādēļ tieši Baltija, Krievija un Skandināvija?
Baltijas valstis, Krievija un Ziemeļvalstis ir mūsu kaimiņi. Dzīvojam plecu pie pleca, bet tik maz viens par otru patiesībā zinām. Raugoties no portāla pozīcijām – kļūt par mākslas mediju vispasaules mērogā prasītu milzīgus resursus, turklāt šāda niša vairs nav tukša. Savukārt, specializējoties mākslas dzīvē noteiktās valstīs, ir priekšrocība to darīt padziļināti. Un tā mēs kļūstam par noderīgu avotu un interesantu vietni arī citām pasaules valstīm. Vēl svarīgs faktors, kam apstiprinājumu gan guvām tikai neilgi pirms Arterritory.com atklāšanas – minētie reģioni ir ļoti, ļoti ieinteresēti un atvērti sadarbībai. Esam piesaistījuši arī autorus no Sanktpēterburgas, Helsinkiem, Tallinas un Viļņas.

4. Ko domājat par to, kas šobrīd notiek kultūras jomā Baltijā? (cik tā ir veselīga, dzīvotspējīga, nepieciešama..)
Portāla izveide jau vien parāda mūsu nostāju. Proti, ka arī Baltijas valstu kultūras dzīvē ir izceļami un uzteicami notikumi, talantīgi un veiksmīgi mākslinieki. Tos vērtējot, par tiem rakstot, mēs līdzdarbojamies, lai priekšstats nebūtu bāls, bet gan “ar veselīgu sejas krāsu”.

5. Kādi ir galvenie izaicinājumi veidojot jaunu portālu?
Izaicinājums ir sasniegt un ieinteresēt pēc iespējas plašāku cilvēku loku – gan šajā reģionā dzīvojošos, gan mākslas un kultūras profesionāļus un interesentus citur pasaulē, kam, iespējams, iepriekš nav bijis pietiekami daudz informācijas, piemēram, par mākslas procesiem Baltijas valstīs. Arī kultūrtūristus. Lai par mums uzzin. Izaicinājums ir arī neapjukt informācijas gūzmā, prast izlobīt svarīgāko un portālam derīgāko. Bet tie ir pozitīvi izaicinājumi, jo motivē un iedvesmo strādāt un tiekties.

6. Kā Arterritory.com, jūsuprāt, varētu ietekmēt citus par kultūru, dizainu rakstošos izdevumus un blogus Latvijā?
Mūsuprāt, portāls ir aizpildījis līdz šim diezgan brīvu nišu, jo uzsvaru liek uz kaimiņvalstu kultūras dzīvi un diskusijas attīstīšanu un dara to arī angliski un krieviski. Ja arī kādu vietējo notikumu apskats pārklājas ar citos izdevumos publicēto – tas jau kopainai ir tieši atspirdzinoši.

7. Kādēļ izvēlējāties sadarboties ar dizaineri Jāni Notti?
Vienai no šī projekta līdzautorēm, Unai Meisterei bija sadarbības pieredze ar Jāni Notti savulaik strādājot pie Anothertravelguide.com portāla pilnveidošanas un paplašināšanas. Anothertravelguide.com ir arī ciešs Arterritory.com sadarbības partneris, tālab šī izvēle konkrētajā mirklī šķita ļoti dabiska. Jānis tobrīd jau strādāja Ņujorkā. Bijām sekojuši arī viņa projektiem laikā, kad viņš dzīvoja un strādāja Melburnā – mums patīk viņa domāšanas, arī sarunu un diskusiju veids dizainā.

8. Kā noritēja sadarbība starp dizaineri un redakciju? Cik kuram bija teikšana, diskusijas, vai varbūt uzreiz bija skaidrs kā visam jābūt?
Strādāt bija pārsteidzoši viegli. Komunikācijas problēmas neradīja ne okeāns, kas mūs šķīra, arī redzējums bija līdzīgs. Jau sākotnēji mums saskanēja domas par portāla struktūru un materiālu pasniegšanas veidu. Grafikas dizainā pilnībā uzticējāmies Nottem un viņa piedāvājums apmierināja. Turklāt viņš strādāja ļoti ātri un arī fleksibli – ieklausoties, argumentējot. Savā ziņā protāla tapšanas process bija tāds lielisks dialogs.

9. Kādus interneta žurnālus jūs paši labprāt lasāt?
Artinfo.com, Designblog.lv , dezeen.com, artnet.com, kaleidoscopeoffice.wordpress.com; theartnewspaper.com – tie ir tikai daži….

10. Kā raugāties uz to, ka internetā satura kļūst arvien vairāk un kā tas, jūsuprāt, ietekmē drukātos izdevumus?
Arvien skaidrāk iezīmējas drukāto un virtuālo izdevumu funkcijas un atšķirības. Ne viens, ne otrs netiek apbedīti, jo domājams tik ātri neizzudīs cilvēku vēlme ar pirkstu galiem pāršķirt švīkstošas papīra lapas. Pielikt pie deguna tikko atšķirtu jaunu žurnālu un sasmaržot druku.
Vai lasīt rakstus, kurus ir interesanti atšķirt arī pēc gada. Drukātie izdevumi ar laiku būs kā “konzervi”. Labā nozīmē. Savukārt internetā saturs kārtosies kā piena paciņas – ar īslaicīgu derīguma termiņu, bet pieprasījumu ik rītu. Interneta mediji var nodrošināt vēlmi būt vienā ritmā ar aktuāliem notikumiem. Uzreiz spēt reaģēt uz publikācijām, iesaisoties diskusijā, teju tai pašā sekundē parsūtot rakstu draugiem. Minētais nenozīmē, ka virtuālie mediji derīgi vien ziņām. Tas ir vakarējs priekšstats. Arterritory.com, piemēram, lielāko satura daļu aizņem raksti, intervijas, recenzijas. Apjomīgi un kvalitatīvi materiāli, taču visus caurvij aktualitātes garša. Jo kurš gan dzers ieskābušu pienu?

No 2. aprīļa līdz 7. maijam WM galerijā Amsterdamā (Elandsgracht 35) notiek izstāde Color Tales, kas ir pētījums iedomātās skaņas un attēla ainavās. Par pamatu tam ir Imanta Ziedoņa Krāsainās pasakas. Izstādē apvienojušies grafikas dizaineri no studijas Lesley Moore (tai skaitā Amsterdamā dzīvojošais Zigmunds Lapsa), mūziķis Machinefabriek un stāstnieks Sahands Sahebdivani. Rezultāts ir baudījums gan acīm, gan ausīm – speciāli izgatavotas plates ar angliski skanošām Ziedoņa pasakām un speciāli sarakstītu krāsu mūziku, kā arī katrai krāsai sava izlecošā (pop-up) grāmata. Tas gan nemaz nav viss. No vakardienas pieejama arī mājaslapa www.colourtales.nl, kurā var paklausīties krāsu audio un daudz ko citu. Starp citu, plati var arī iegādāties! Tālāk piedāvājam palūkoties uz dažām bildēm no pašas izstādes un atklāšanas.

Ko Lesley Moore domā par dizainu, savukārt piedāvājam lasīt mūsu 10+10 intervijā ar Lesley Moore.
Vairāk par izstādi un krāsām: www.colourtales.nl

Pēdējā gada laikā ir izdevies iegūt jaunu pieredzi sadarbībā ar klientiem Latvijā. Daži projekti, kas sākušies ļoti cerīgi, ar sajūtu, ka izdosies sasniegt abpusēji lielisku rezultātu, noslēgušies jau ar vilšanos no abām pusēm un strīdu par samaksu. Iespējams, ka arī jums gadījies kas līdzīgs. Ja tas nomierina, tad tā ir gadījies ne tikai jums un mums. Pievienojam video, kurā ir daži ieteikumi, kā rīkoties tādos gadījumos un kā no tādiem izvairīties (video ir no creativemornings.com rīkota pasākuma šā gada martā Sanfrancisko). Lai arī runa ir par ASV, daudz kas no teiktā ir ne mazāk noderīgi Latvijā. Piemēram, tas, ka īpašumtiesības par paveikto darbu klientam tiek tikai pēc nolīgtās naudas pilnas apmaksas (tas, šķiet, Latvijas līgumos nav bieži manīts). Papildus piedāvājam nelielu (subjektīvu) topu, ko iesakām darīt un ko ne, tieši Latvijā.

1. Nesāciet strādāt bez līguma. Bieži termiņi ir pavisam īsi, bieži kas jāpalīdz draugiem, bieži nav laika tādiem sīkumiem. Lai cik sākumā tas šķistu nenozīmīgi, līgums ne reizi vien ir ļāvis izvairīties no naudas zaudēšanas. Dažreiz der pat vienkāršs līgums, kur atrunāts darba apjoms, laiks un summa.

2. Līgumā iespējami konkrēti atrunājiet, kas būs jādara. Vieglāk noteikti būs strādāt, ja paredzēsiet mājaslapu ar 5 sadaļām vai 10 dažādas vizītkartes, nevis vienkārši vienosieties, ka jātaisa mājaslapa. Tas palīdzēs abām pusēm, īpaši, ja strādājot pēkšņi mainās darba apjoms vai darbs ilgst vairākus mēnešus.

3. Sadaliet apmaksu vairākos posmos. Tas jo īpaši būtiski ir esošajos ekonomiskajos apstākļos, kad klienti mēdz pat nenodzīvot līdz savu vizītkaršu nodrukāšanai. Tāpat drīkst prasīt arī 50% priekšapmaksu, pirms katra posma sākuma.

4. Vēl viens padoms, kas ir īpaši svarīgs tieši šajā laikā – palūkojieties, vai uzņēmums, ar kuru slēdzat līgumu, nav maksātnespējas procesā. Nē, nav jāraizējas, ka maksātnespējīgie uzņēmumi jums nesamaksās (process paredz tikai aizsardzību no citiem naudas tīkotājiem, nevis to, ka uzņēmumam nav naudas). Ir jāraizējas par to, ka juridiski tādā laikā uzņēmumu nepārvalda tā vadība, bet gan speciāli nozīmēts administrators. Tas nozīmē, ka viņš paraksta līgumus un nolemj, kam cik maksās.

5. Valsts iestādes ir tādi paši kienti kā privātie uzņēmumi. Atšķirībā no privātajiem, parasti valsts darbinieki negūst vairāk naudas no tā, ka darbs padarīts labāk, kvalitatīvāk vai efektīgāk. Iemesli neveiksmēm var būt visdažādākie, piemēram, pēkšņi pēc darba pabeigšanas var mainīties pasūtītāja domas vai var likties, ka tomēr samaksa ir par augstu… Rezultātā jūs nepasargās ne Iepirkumu uzraudzības birojs, kas it kā visu pārrauga (jo viņi pārrauga tikai posmu līdz līguma noslēgšanai), ne apelēšana pie kādas vienošanās, un atliks mēģināt žēloties pārraugošajai ministrijai vai doties uz to pašu tiesu.

6. Joka pēc varbūt painteresējieties, kur var tikt pie sakarīga jurista. Problēmām patīk uzrasties pēkšņi un vairākām uzreiz, tādēļ nav viegli visu izdarīt, kad zeme deg zem kājām.

7. Svarīgo ir jēdzīgi izrunāt klātienē, taču bieži vien kādai no pusēm pēc laika var aizmirsties kas tad izrunāts. Risinājums vienkāršs – pēc tikšanās var nosūtīt epastu ar nelielu sarakstu par galvenajām lietām ko vienojāties. Pēc laika to var izmantot atmiņas atsvaidzināšanai.

Ja arī jums ir kāds sakarīgs ieteikums, tad, lūdzu, rakstiet komentāros. Tāpat – ja varat ieteikt juristu, kuram ir pieredze ar dizaineriem, māksliniekiem,  – iesakiet! Daudziem tas varētu būt ļoti noderīgi! Varbūt kāds grib padalīties arī ar savu ’standarta’ līgumu?

Anete Melece, ilustrācija+animācija, MA
Hochschule Luzern, Šveice

1. Studiju laiks?
2010 (septembris) – 2012 (februāris)

2. Ko Hochschule Luzern tu mācies un ko vēl tur var apgūt?
Mācos animāciju nodaļā Animage (vārdu “animation” un “image” apvienojums) maģistrantūrā. Šai programmai ir vairāki virzieni – animācija, ilustrācija un kustīgais informācijas dizains. Otra maģistra studiju programma piedāvā apgūt produktu dizainu un dizaina menedžmentu.
Bakalaura programmas: grafiskais dizains, ilustrācija, animācija, video māksla, tekstila dizains u.c.
Izsmeļošāku informāciju par maģistrantūru atradīsiet: www.master-design-luzern.ch
Par visu pārējo: www.hslu.ch

3. Kādēļ izvēlējies tieši šo skolu?
Es jau kādu laiku dzīvoju Šveicē un reiz jau pabiju šajā skolā apmaiņas programmas ietvaros. Toreiz mācījos ilustrācijas nodaļā, kur man patika gan mācību process, gan pasniedzēji. Mācību priekšmeti netiek apgūti paralēli visa gada garumā, bet katram atvēlētas kādas 2 – 3 nedēļas laika. Tādejādi uzmanība vienlaikus tiek veltīta tikai vienam projektam, darbs ir ļoti intensīvs un nekāda slinkošana un “gumijas stiepšana”  nav iespējama. Kopumā šī pieredze ļoti pozitīvi ietekmēja manu radošo darbību. Kad uzzināju, ka ir izveidota arī maģistrantūra, izlēmu tur studēt.

4. Trīs lietas, par ko skolā esi sajūsmā?
- Pasniedzēji, kas paši ir profesionāli ilustrātori un animātori un velta mums diezgan daudz sava dārgā laika.
- Regulārās pārrunas un diskusijas, kas bieži veidotas tā, ka domu apmaiņa notiek ne tikai starp pasniedzējiem un studentiem, bet arī studentu starpā. Diskusijas bieži ir mazās grupās un visi izsakās par visu darbiem.
- Kafejnīca

5. Trīs lietas, ko, tavuprāt, vajadzētu tur uzlabot?
Proporcija starp teoriju un praktisko darbošanos. Mācības ilgst tikai 3 semestrus no kuriem 2 tiek veltīti teorijai un tikai viens prakstiskā darba veikšanai. Animācijai tas ir stipri par maz. Teorētiskie priekšmeti notiek kopā ar produktu dizaineriem un ne vienmēr man ir skaidrs, kāpēc mums tas vispār būtu jāzin, jo daļa piekšmetu ir vairāk piemēroti viņiem. Protams, nevienas zināšanas nevar būt liekas, tomēr ierobežotā laika dēļ es vēlētos koncetrētāk apgūt teoriju, kurai ir kāds sakars ar manu praktisko darbību.
Šo problēmu varētu risināt, ja studentiem būtu iespēja pašiem “komplektēt” apgūstamo vielu. Vairāk izvēles priekšmeti. Programma pastāv vien trešo gadu un katru gadu tā tiek uzlabota (ņemot vērā iepriekšējo gadu studentu ieteikumus un sūdzības), tāpēc iesaku tur mācīties pēc pāris gadiem. Šobrīd vēl notiek eksperimentēšana.

6. Kuru skolu ieteiktu citiem dizaineriem?
Grafiskajiem un funkcionālajiem dizaineriem laba esot ECAL Lozannā. Šveices jauno dizaineru izstādēs viņu darbi parasti ir pārstāvēti kuplā skaitā.

7. Kādā valodā notiek mācības?
vācu

8. Kāda ir mācību maksa?
800 CHF (438 LVL) semestrī.

9. Kas nepieciešams, lai iestātos?
Vispirms ir jāsūta savs pieteikums ar pārliecinošu motivācijas vēstuli un neatvairāmu darbu portfolio. Tad, ja pirmā kārta pārvarēta, tiec uzaicināts uz nopratināšanu, kurā uzdod āķīgus jautājumus (piemēram, ko tu tagad domā?) un pārbauda, kā tu spēj analizēt tekstu.

Decembris ir burtu mēnesis. Tā šogad esam nolēmuši – pienācis laiks palūkoties, kas tad notiek ar burtu dizainu Latvijā, jo šķiet, ka problēmas nepazūd, ja par tām nerunā. Diezgan grūti iztēloties grafisko dizainu bez burtiem, tajā pat laikā, tik bieži tiek izmantoti tie paši burtu veidi atkal un atkal, tāda veidā izvairoties padarīt dizainu atšķirīgu no jau redzētā. Iemesli tam ir daudzi – gan tas, ka neko sakarīgu par burtiem Latvijā apgūt nevar, gan tas, ka daudziem fontiem trūkst latviešu diakritiskās zīmes, gan tas, ka fonti taču arī jāpērk.

Iespējams, būsiet pamanījuši interneta vietni BurtusType.com, kuras galvenais veidotājs ir Miķelis Baštiks. Tajā tiek apkopoti Baltijas valstīs radītie fonti. Blakus zināmākiem vārdiem, kā Gustavs Andrejs Grīnbergs, atrodami arī jauni dizaineri, piemēram, Mikus Vanags un Aleksandra Samulenkova, un citi. Aicinājām Miķeli atbildēt uz 10 jautājumiem.

1. Pastāsti, lūdzu, kas ir BurtusType.com?
Burtustype ceram izveidot kā Baltijas burtu dizaina katalogu, kur vienkopus būtu apskatāmi labākie Baltijas burtu dizaineru veidotie šrifti.

2. Kā burti (fonti) nonāk līdz BurtusType.com?
Jebkurš var iesūtīt savu šriftu, sūtot epastu uz info@burtustype.com, bet pamatā visus esošo fontus pamazām esam atraduši pašrocīgi gan caur paziņām, gan plikums.lv.

3. Kādēļ mums ir nepieciešami jauni burtu veidi? Vai nepietiek ar tiem, kas jau ir?
Droši vien, ka patiek. Tāpat kā pasaulē pietiek jau ar esošajiem logotipiem, krēsliem un citām lietām. Bet tā ir radoša un diezgan interesanta lieta, kas veicina izpratni par burtu lietošanu un iespējām, kas ilgtermiņā varētu būt noderīgi mums visiem.

4. Vai pats esi izmantojis kādu no BurtusType.com fontiem?
Nupat iznākušajā Dizaina Studijas vāka dizianā izmantoju, šķiet, vienpadsmit dažādus latviešu burtu šriftus. Pamazām sanāk arvien vairāk izmantot gan pašam, gan redzēt tos izmantojam arī citur, bet nedomāju, ka tam būtu jābūt kā pašmērķim. Ja kāds no fontiem der konkrētajā situācijā, tad forši. Jā nē, tad jāmeklē cits.

5. Kas tevi interesē burtu dizainā?
Burtu formas. Burts kā grafisks elements. Interesanti arī skatīties, kā teksts pats par sevi veido noskaņu un ritmu. Viens piemērs šajā ziņā ir žurnāls Rīgas Laiks. Cik skaisti, patīkami un ērti lasāma ir drukātā versija, tieši tik pretēji nebaudāma ir žurnāla online versija, kur briesmīgā fontu salikuma dēļ, teksti ir gandrīz nelasāmi. Būtu nepieciešams pavisam neliels darbs ar tekstu, & situācija jau būtu krietni labāka.

6. Kādēļ nosaukums BurtusType.com?
Ilgstoši domājot dažādus nosaukumu variantus, vārds burtu (no burtu dizains) iespiedās galvā & netikām vaļā.

7. Kā redzi Latvijas fontu attīstību? Cik ļoti ir jāskatās uz vēsturi (kā Cīrulis, Līva, Etno) un cik uz nākotni (sniegaklubs, nectie u.tml.)?
Domāju, ka katram jādara tas, kas šķiet interesanti un saistoši. Ceru, ka Latvijā burtu dizains attīstīsies visdažādākajos veidos & visi nesāks taisīt etnogrāfiskos fontus vai otrādi.

8. Vai jaunajiem burtu dizaineriem ir kaut kāda saikne ar ‘vecajiem’? Piemēram, Gustavs Andrejs Grīnbergs ir veidojis ļoti daudz fontu, un šķiet, ka varētu būt uzkrājis daudz vērtīgas informācijas.
Man šķiet, tā saikne diemžēl ir ļoti maza vai nav vispār. Katrs kaut ko pa kaktiem dara & pārāk nekomunicē ar pārējiem. Tieši tāpēc varbūt BurtusType.com varētu būt kā viens no soļiem, lai sarosītos pašmāju burtu dizaineri & sāktu dalīties gan pieredzē, gan idejās, gan rezultātos.

Kas attiecas uz Gustavu Andreju Grīnbergu, tad pāris reizes esam centušies kaut kā sakomunicēt, bet nekad tas nav īsti izdevies & atsaucību no otras puses tā arī neesam saņēmuši.

9. Kāda ir interese par BurtusType.com piedāvātajiem fontiem no dizaineru (lietotāju) puses?
Pāris populārākie fonti šobrīd ir lejupielādēti 200-300 reizes, tā kā kaut kāda rosība notiek. Protams, ilgtermiņā pamata mērķis ir izmantot BurtusType.com, lai par pašmāju fontiem pastāstītu dizaineriem ārpus Latvijas.

10. Kādi ir BurtusType.com nākotnes plāni?
Izveidot sistēmu, kad dizaineri var ērti iesniegt savus fontus katalogam, kur tos pēc tam var lejupielādēt vai iegādāties jebkurš interesents. Tāpat izveidot sadarbību starp dizaineriem un tehniskajiem cilvēkiem, kas sazīmētus alfabētus, palīdzētu salikt kā tehniski funkcionējošu fontu, tādejādi veicinot fontu izstrādi un attīstību.  Un, protams, censties par Baltijas fontiem stāstīt tālāk pasaulē, lai nav tā ka mēs te knibināmies, taisām, iespējams, ļoti foršas lietas, bet neviens par to nezina.