Iesākumam, lūdzu, pasākuma galvenie titri no studijas Post Panic. Tas, lai noskaņotos garajam rakstam! Uzreiz jāsaka, ka visu pasākuma saturu aprakstīt nav iespējams, tāpēc centīšos īsi pieminēt tikai tās prezentācijas, ko redzēju pats, iedot dažus linkus un, protams, būs neliela deva ar manu subjektīvo skatījumu uz notikušo.

Pirms gada jau stāstīju par savu pirmo vizīti post-digitālās kultūras festivālā Offf Parīzē. Pasākums man ļoti patika, un tāpēc jau rudenī biļetes uz 2011. gada Offf Barselonā pašas nopirkās. Par spīti pilnīgi patiesajiem stereotipiem par spāņiem, cerēju uz labu pasākumu, jo šis bija jau vienpadsmitais festivāla gads un organizatori solīja pasākumu pacelt jaunā līmenī. Pat festivāla devīze šogad bija “Year zero” jeb “jaunais sākums”.

Sapakoju somas un kopā ar savu lielisko kompanjonu 8. jūnijā devāmies ceļā. Kā jau tas bija gaidāms, pēc Latvijas +30 un karstās saules, Barselona sagaidīja ar +17 un lietu. Rezervētajā viesnīcā kāds bija padzirdējis, ka ieradīsies smalki viesi no Latvijas un izdomājis, ka ātri jānomaina kanalizācija. Kādas likstas dēļ darbi nebija padarīti laikā, un mums tika piedāvāta iespēja mitināties mājīgā pagrabā pašā tūristu rajona centrā. Protams, ka mēs bijām sajūsmā – jo ne jau katru dienu sanāk sadzīvot ar 5 cm lieliem mutantprusakiem (nedēļu pirms tam samaksāju 4 latus, lai tādus apskatītu Rīgas Zoo!!!). Arī pelējuma un zālītes aromāts nespēja mūs iztraucēt!
Izlauzušies cauri prāvam skaitam turku izcelsmes biznesmeņu, kuri nāca klajā ar ļoti izdevīgiem piedāvājumiem tikt pie dzīvē noderīgām precēm – svilpītēm, vēdekļiem un neticami lētām dizaineru somām, nonācām Barselonas laikmetīgās kultūras centrā CCCB (Centre de Cultura Contemporània de Barcelona), kur tikām pie pasākuma ieejas aprocēm un nedabūjām nekādas papildu mantiņas – pat ne hipsterīgu eko auduma maisiņu, kurā ielikt savu iPodu. Arī pasākuma katalogs šogad maksāja neprātīgus 35 eiro. Protams, vainojām ekonomisko krīzi un oligarhus.

Kopumā pasākums bija noorganizēts īstā spāņu garā – daudz kas notika ar nokavēšanos un auditorijās bija divreiz mazāk sēdvietu nekā klausīties gribētāju. Pateicoties tam, apmeklētāju starpā ātri izveidojās draudzīga spēle cīņā par vietām, kurā uzvarētāji ieradās no rīta stundu ātrāk un negāja uz tualeti, lai nepazaudētu sēdvietas, bet zaudētāji smaidīgi stāvēja ārā lietū, dzēra alu, izlikās bēdīgi un ienīda drošībniekus. Un tā tas notika no vienpadsmitiem rītā līdz desmitiem vakarā – trīs dienas pēc kārtas.

Programma šogad bija plaša – pretstatā pagājušā gada divām prezentāciju zonām, šogad bija kādas 4,5. Turklāt nenotika pat neviens aviācijas darbinieku streiks un visi varēja ierasties laicīgi. Galvenajā zālē “ROOTS” runāja visslavenākie cilvēki un studijas. Otrajā zālē “BIS” runāja gandrīz tik pat slaveni cilvēki un studijas. Trešajā zālē “Open Room / Cinexin” uzstājās “jaunās zvaigznes” un rādīja kino. “Off Matica” zonā pagrabā bija izstādītas dažādas interaktīvas mākslinieku instalācijas, drukas darbi un paši autori. Vienā no diviem āra pagalmiem bija liels ekrāns, kurā rādīja to, kas notika “Roots” zālē, bet otrā pagalmā bija mantu tirdziņš, ēdieni, dzērieni, atrakcijas un socializēšanās. Vienā malā esot bijušas arī workšopu telpas, bet, tā kā workšopi maksāja elles naudu, tad uz nevienu nepieteicos un izlikos, ka mani tie neinteresē. Apzināti slinkojot, es nebiju kārtīgi izpētījis programmu pirms pasākuma un tāpēc īsti nezināju, ko būtu vērts dzirdēt. Paļāvos uz pagājušā gada pieredzi un pārsvarā uzturējos “Roots” zonā, klausoties lielos cilvēkus, un tikai kādas trīs reizes apmeklēju “Bis” zonu, lai noklausītos prezentācijas tur.

Pirmā diena:

Pasākumu atklāja haotisks vīriņš, kurš sevi dēvē par Kultnation. Viņš bija izveidojis pasākuma sponsoru titru video un nedaudz par ilgu stāstīja par radošo procesu šī video izveidē – par to, kas viņu iespaidojis un kā tapa katra no ainām. Viņš daudz runāja par sapņiem, to svarīgumu un to, kā tie veido nākotni. Pēc tam viņš nedaudz aizskāra fotogrāfus kā cilvēkus, kas tikai fiksē esošo un slavēja 3D grafiku kā līdzekli, kas ļauj viņam un citiem būvēt jaunas pasaules, kuras agrāk cilvēki varēja tikai izsapņot. Brīdī, kad publika jau bija novesta līdz neziņas vājprātam un nepacietīgi trinās, lai ieraudzītu titrus, tie tika parādīti, un vismaz mani pārņēma neliels vilšanās moments, jo pēc tik gara ievada biju gaidījis kaut ko kā minimums elpu aizraujošu. Skatīt video šeit.

Otrie uzstājās spāņu studija VASAVA – ļoti spēcīga, plaša profila studija ar lieliskiem darbiem, kuras klienti ir teju vai visas pasaules slavenākās kompānijas (ieskaitot pašu Adobe, kurai viņi taisījuši pāris CS paku versiju identitātes un mārketinga materiālus, un MAX konferenču grafisko noformējumu). Sākumā viņi pastāstīja par savas darbības veiksmes stūrakmeņiem – iedvesmas avotiem, komandu un spēju evolucionēt un izmantot jaunāko tehnoloģiju priekšrocības. Pēc tam viņi rādīja dažādus savus darbus. Svarīgākās domas, ko viņi pauda, bija, ka

iedvesma dizainam ir jāmeklē nevis pašā dizainā (citu dizaineru darbos un trendos), bet pilnīgi nesaistītās – reālās dzīves jomās,

jo dizains dizaina pēc nevienam, izņemot pašus dizainerus, nav vajadzīgs. Taču visinteresantākais bija tas, kā viņi tikai ar 18 cilvēku komandu spēj veikt milzīgu, kvalitatīva darba apjomu, saglabājot mazas studijas intīmo atmosfēru un optimālu darbību bez liekas koorporatīvas mašinērijas.
Pēc savas prezentācijas viņi atļāvās arī nedaudz pareklamēt Adobe produkciju (viņiem tur ir cieša draudzība). No tā visa interesantākais bija Photoshop SDK, kas ļauj veidot mobilās un tablešu aplikācijas, kuras spēj saslēgties ar Photoshop uz datora un to “vadīt”. Kā piemērus viņi rādīja interaktīvas krāsu paletes uz iPad, skicēšanu uz iPad kā uz planšetes ar ekrānu un interaktīvus tutoriāļus, kuriem datora Photoshop izseko automātiski. Prezentācija tika pabeigta ar universālu Flash aplikāciju demo, kurā sadarbojās dators, iPhone, iPad, Galaxy tab un Android telefons – t.i., viena aplikācija, kas darbojas uz visām platformām un turklāt spēj sazināties savā starpā.

Digitālā studija Unit9 rādīja savus eksperimentālākos darbus. Visinteresantākie no tiem bija interaktīvs video, kas reaģēja uz troksni zālē – jo skaļāka bija publika, jo tālāk gāja video. Publikai pieklustot, video sāka spēlēt atpakaļgaitā. Otrs bija spēlīte iPhoniem, kuru spēlētājs kontrolē, ēdot burkānus, – burkāna graušanas skaņa kalpo kā turbo ātruma aktivizētājs.

Visinteresantākā prezentācija pirmajā dienā bija Han Hoogerbrugge. Viņš ir viens no senākajiem interneta animatoriem, kurš sāka taisīt asprātīgas un interaktīvas minianimācijas ar nosaukumu  “modern living” jau laikā, kad Latvijā vārdu “internets” reti kurš bija dzirdējis. Pats mākslinieks bija tērpies melnā uzvalkā un izskatījās pēc tāda “bad ass” mafiozo. Tiem, kas nezina šo vīru, – ļoti iesaku papētīt viņa asprātīgos darbus.

Pēc šīm prezentācijām izdomāju doties uz “BIS” zonu, lai noķertu Onur Senturk un The Mill. Tā kā lielā cilvēku skaita dēļ nemaz tik viegli iekšā visur tikt nevarēja, palaidu garām Joshua Davis.
Negribot noskatījos prezentāciju kolektīvam, kas sevi dēvē par Ignore – liels bars ar māksliniekiem, kas neticami ilgā laikā un iztērējot apbrīnojami lielus līdzekļus spēj izdarīt pārsteidzoši maz. Bēdīgi, bet tieši viņi bija tie, kas šogad taisīja Offf bukletu, grāmatu un dalībnieku titrus (tos, kas pirms katras prezentācijas). Tad nu viņi tik runāja un publika tik žāvājās un pamazām izklīda.

Noklausoties Onur Senturk prezentāziju, sapratu, ka ir cilvēki, kuriem labāk pavadīt laiku aiz monitora un darīt darbus, nevis runāt. Viņš centās pastāstīt par saviem darbiem, taču neko daudz no tā nevarēja saprast. Beigu beigās viņš prezentēja projektu RESONANCE, kurā sadarbojušies 20 datoranimācijas meistari un 11 skaņas meistari.

Arī The Mill lika nedaudz vilties. Tā kā tā ir viena no pasaules lielākajām vizuālo efektu un animācijas studijām, tad sagaidīju kaut ko, kas kā minimums man liks raustīt valodu, bet viņi runāja vairāk par saviem eksperimentālajiem projektiem un stāstīja par to, kā iepazīt klientu, pirms sākt tēlot gudrinieku un saukt klientu par muļķi.

Otrā diena:

Otrā diena sākās ar krievu paneli. Prezentācijas doma bija klātesošos iepazīstināt ar vairāk un mazāk pazīstamiem digitālajiem māksliniekiem no plašās Krievijas. Prezentācijai bija trīs daļas – “lielie meistari”, “jaunās asinis” un “ilustratori”.
Šajā prezentācijā figurēja ļoti daudz cilvēku vārdi, biogrāfijas un darbi – tāpēc pat necentīšos to visu aprakstīt, bet uzreiz norādu adreses, kur to visu var izlasīt un apskatīt.
Viņu pašu Offf 2011 apraksts krieviski atrodams šeit, savukārt šeit atrodams videoieraksts ar pašu prezentāciju.
Jāpiebilst vienīgi, ka krievu mākslinieku darbi, jo īpaši ilustratoru, izcēlās ar milzīgu ieguldītā darba apjomu un rūpību.

Pēc krieviem uzstājās puisis vārdā Johnny Kelly, kurš daudz, gudri un interesanti runāja un stāstīja, kā realizējis dažādus projektus netradicionālā veidā – lielākoties kā stop motion animācijas no papīra vai citiem materiāliem.
Interesantākie no projektiem bija YouTube Play prezentācijas video, The Seed un Procrastination. Bet vispār iesaku apskatīties arī citus viņa darbus – kā ar mazām izmaksām un zemām tehnoloģijām dabūt maksimālu efektu. Tiem, kam interesē video, viņš ieteica izmantot wearesmile.com izdomāto HD grid sistēmu HD platekrāna kompozīciju veidošanai. Vēl viņš runāja par darba apstākļiem un ieteica pamēģināt pastrādāt, klausoties rozā troksni (Pink noise), lai koncentrētos un relaksētos. Vēl viņš ieteica interneta resursu http://www.studiomusic.fm, kurā regulāri tiek pievienotas dažādu mākslinieku audio playlistes. Neesmu pats klausījies, bet ja nu kādam interesē.

Uz HORT prezentāciju savācās vēl vairāk cilvēku. Hort boss Eike Koenig bija izcils – asprātīgs un harizmātisks. Viņš sāka ar nelielu pastāstu par savu dzīvi. Par to, kā pirms ļoti daudziem gadiem, sākot strādāt reklāmā, saprata, ka reklāma – tie ir meli un melot viņš negrib (vismaz ne katru dienu). Tāpēc viņš sācis dizainēt mūzikas albumu vākus.
Pirmā atziņa – saprotot, ka mēs esam ierobežoti savās spējās, mēs kļūstam brīvi. Ar to jāsaprot, ka ir jāpieņem, ka viss mums nav pa spēkam un ir citi cilvēki, kas daudzko var izdarīt labāk par mums un ar viņiem ir jāsadarbojas. Darbojoties kopā, rodas īstais spēks. Ja kāds saka, ka viņš kaut ko zina – viņš kļūdās, jo visas zināšanas ir relatīvas un mēs mācāmies visu dzīvi.
Tālāk viņš runāja par to, kā izdomājis nodibināt Hort.

Iemesls vienkāršs – vēlme iet uz darbu un būt laimīgam katru dienu! Tāpēc viņš izveidoja savu studiju, kas nepretendē uz reklāmas balvām, bet visi ir laimīgi (ja gribi balvu – paprasi mammai, lai viņa tev uzcep torti kā labākajam dēlam/meitai).

Tālāk sekoja neliela prezentācija, kurā pāris minūšu laikā mežonīgā ātrumā tika parādīti gandrīz visi HORT darbi no pēdējiem 15 gadiem – kāds miljons lielisku dizainu.
Kamēr es cītīgi pūlējos aiztaisīt savu vaļējo muti un sameklēt žokli, kurš bija kaut kur nokritis, Hort boss turpināja ar stāstiem par diviem saviem klientiem. Pirmais stāsts bija par mūzikas duo Booka Shade identitātes izveidi un sadarbību septiņu gadu garumā. Otrais bija līdzīgs stāsts par gupu Timid Tiger.
Prezentācijas beigās Eike pastāstīja par savu jauno projektu – Hort mūzikas grupu, kas patiesībā ir tikai grupas vizuālais tēls (tērpi), kuros uzstājas dažādi mūziķi – anonīmi un katrs tikai vienu reizi, tādējādi nodrošinot unikālu priekšnesumu katru reizi. Grupa bija arī uz Offf skatuves, tiesa, neko nespēlēja, tikai tirinājās.

Pēc lieliskās Hort prezentācijas nāca lieliskais Carl Burgess. Sākumā viņš stāstīja par pāris projektiem, kuros viņš cukura sīrupā mērca un filmēja motociklu (neveiksmīgi) un meitenes (veiksmīgi). Īpaši tur neiedziļinoties, viņš ķērās pie savas lielās aizraušanās – stock footage. Stāsts bija par dīvainajām bildēm un video, ko var atrast interneta stockos un par saviem eksperimentiem ar to visu. Domāju, šo video daudzi būs redzējuši. Bet arī citi ir interesanti – iesaku paskatīties viņa darbus!

Kad man jau likās, ka ir iestājusies laime, uz skatuves kāpa John Burgerman. Ļoti asprātīgs un apbrīnojami produktīvs mākslinieks, kas stāstīja par savu dzīvi – par to, kā no depresīva ofisa darba viņš ir transformējis savu dzīvi par tādu, kas sniedz prieku. Nekādas brīnumainas atziņas viņš nesniedza – vienkārši rādīja un stāstīja, kā ir izceļojies pa pasauli, piedaloties izstādēs, ko domā par hipsteriem, un visādi citādi uzjautrināja publiku.

Andy Cruz no House Industries rādīja smuku filmiņu un stāstīja par roku darbu, projektiem, kas godina veco meistaru darbus, fontiem un photo lettering. Runājot par pēdējo, kas, cik sapratu, ir veids, kā agrāk šriftus uzglabāja fotofilmās un gaismoja uz virsmām pēc vajadzības, viņš prezentēja arī jaunu projektu, kas ir lapa, kurā var izdevīgi nopirkt tikai daļu fonta – t.i., ja jums nepieciešams tikai, teiksim, viens virsraksts, lapa ļauj to uzģenerēt vajadzīgajā fontā, un jūs samaksājat tikai pāris dolāru tā vietā, lai pirktu visu fontu. Pagaidām tur nav daudz fontu, bet House industries īpašumā esot nonākusi milzīga kolekcija ar vecajiem fontu filmu ruļļiem, kurus tad viņi pamazām mēģina digitalizēt un publiskot šajā lapā.

Pēc House Industries runāja Vincent Morriset. Sāka viņš ar ne pārāk interesantiem projektiem grupai Arcade Fire (albumi, weblapas u.c.). Pēc tam viņš parādīja “Bi Colorama” filmiņu, kas jāskatās ar zili sarkanajām “3D” brillēm, tomēr tā ir nevis 3D, bet ar katru aci redzam kaut ko citu – varam aizvērt vienu vai otru aci un redzēt citu saturu. Pēc tam viņš prezentēja interesantu interaktīvu filmiņu, kurā var daudz klikšķināties un ir visādi slēpti joki. Pašās beigās viņš parādīja treileri jaunai filmai par Sigur Ros.

Otro dienu noslēdza vieda dāma labākajos gados Marian Bantjes. Viņa īsti pastāstīja, kā

pirmos desmit gadus strādājusi par maketētāju, otros desmit par dizaineri un pēc četrdesmit izlēmusi būt brīva un sākusi darboties kā māksliniece un ilustratore.

Prezentācija bija ļoti kvalitatīva un interesanta. Varēja just, ka dāma ir ļoti gudra un ar lielu pieredzi. Viņa rādīja savus darbus, skaidroja filosofiju, kas aiz tiem slēpjas, un pauda pārdomas par vizuālo sarežģītību, kas ir pamatā visu reliģiju “vizuālajam noformējumam”. Par to, kā sarežģītas un ne acīmredzamas lietas piesaista un aizrauj cilvēkus. Beigās viņa diezgan ilgi stāstīja par grāmatas The Wonder tapšanu.

Pēc otrās dienas, kas bija pārpilna ar lieliskām prezentācijām, es jau biju gatavs padoties laimes vājprātam, bet tad atnāca trešā diena.

Trešā diena:
Diena sākās ar garlaicīgu prezentāciju no LUST. Noteikti daudzi man iebildīs, bet prezentācijas stils un pats vīriņš radīja garlaicīgas pārgudrības sajūtu. Nu tas ir tā, kad tiek izdomāts kaut kas ļoti intelektuāls. Tas tiek ietērpts gudros vārdos, ko reti kurš spēj saprast. Rezultātā izskatās it kā moderni, bet reāli nevienam nav ne interesanti, ne jautri, ne kā citādi. Nu tāda ņemšanās ņemšanās pēc.

Kā otro devos paklausīties Nick Campbell “BIS” zonā. Zināju, ka viņš daudz runā par to, kā atrast ideālo nodarbošanos un būt laimīgam strādājot. Runātājs viņš ir diezgan labs – kā jau amerikānis. Grūti izstāstīt visu, ko viņš teica, bet es varētu mēģināt atreferēt vismaz svarīgākās atziņas.

- Mūsdienās ir iespēja izmēģināt jebko, kas mums liekas interesants. Internets ir fantastisks palīgs. Principā pāris nedēļu laikā varam iemācīties gandrīz jebko (pamēģināšanas līmenī).

- Pats svarīgākais ir saprast  – kas tad ir tas, ko mums patīk darīt. Kad tas ir saprasts, tas ir jādara.

Viņa vārdiem – Do what You want to do! Kā piemēru viņš lika atcerēties tās reizes, kad kaut ko darām tik aizrautīgi, ka negribas iet gulēt vai ēst. Aizsēžamies līdz vēlai naktij, jo gribas paturpināt vēl tikai mazdrusciņ.
- Bieži lietas darīt sava prieka pēc ir daudz patīkamāk nekā to darīt profesionāli. Bet ir jāizmēģina, lai saprastu – ir vai nav tā tava sapņu profesija.
- Ir jāuzticas sev un jāpieņem, kāds esi. T.i., ja tev kāds saka, ka melnbalts un minimālistisks dizains ir pats labums, bet tev gribas zīmēt krāsainas puķītes – tad dari tā. Tā ir “tava lieta”, un tevi nevar izmainīt un vislabākais tu būsi, tikai darot savu lietu!
- Ir vērts būt 100% laimīgam savā darbā! Ja esi nelaimīgs – ātrāk vai vēlāk nomainīsi darbu. Problēma ir, ja viss apmierina par 90% – tad nav pietiekams stimuls, lai kaut ko mainītu. Tāpēc ir jābūt modram un jācenšas saprast, vai esi īstajā vietā!

Pēc pusdienu pārtraukuma visi sanāca klausīties gudro Ketra Dean Dixon. Neko īpaši oriģinālu viņa gan nepastāstīja – sāka ar savu dzīvesstāstu un karjeras vēsturi un tad parādīja dažus interesantus projektus, kurus var daļēji aplūkot arī viņas mājaslapā. Interesants likās projekts, kurā viņa apaudzēja burtiņus ar krāsainām vaska kārtām un, pārgriežot uz pusēm, ieguva skaistu rezultātu. Kopumā meitene atstāja ļoti prātīgu un čaklu iespaidu.

Divi puiši kopīgā vārdā EBoy pastāstīja, kā kļuvuši par pikseļu pavēlniekiem. Esmu pārliecināts, ka gandrīz jebkurš kādā žurnālā vai internetā ir redzējis kādu EBoy veidoto pikseļu ainu.
Sāka viņi ļoti sen – laikā, kad pikseļu grafika vēl nebija retro mode, bet gan tehnisko iespēju realitāte, un internets vēl nebija izgudrots. Kamēr citi mākslinieki apguva jaunākās tehnoloģijas un iespējas, EBoy turpināja izklaidēties un likt pikseļus – pamazām paceļot to visu jaunā līmenī un palaižot internetā. Lielākoties tas viss notika prieka pēc, bet, ejot gadiem, viņiem sāka uzrasties arvien vairāk pasūtījumu. Pamazām viņi sasniedza vispasaules atpazīstamību, un projektu jau bija vairāk kā iespējas tos realizēt. Tāpat viņi sāka arī veidot dizainus rotaļlietām, piedalīties interaktīvos projektos un daudz ko citu.
Īsumā – iedvesmojošs stāsts par to, kā uzticīgi darot to, kas tev patīk un neskatoties uz citiem cilvēkiem, galu galā var ļoti daudz ko sasniegt.

Geoff McFetridge prezentācija bija pārāk garlaicīga, lai es atcerētos, ko viņš īsti stāstīja. Atceros tikai to, ka viņš runāja labi nostādītā balsī un pārāk gari stāstīja par saviem – manā skatījumā – ne pārāk interesantajiem projektiem. Papildus tam viņš izvēlējās vizuālo materiālu rādīt tikai uz tā ekrāna, kuru nevarēja redzēt no manas sēdvietas, bet uz redzamajiem ekrāniem rādīja vienkārši neticami garlaicīgu video, kurā viņš veselu stundu ar krītu uz tāfeles šausmīgi lēni zīmēja ķēmiņus. Varbūt es vienkārši biju pārāk noguris, bet šim puisim lieku tikai vienu zvaigznīti no trim.

Erik Spiekermann – fontu guru. Vīrs, kas ir dizainējis pusi modernās Vācijas. Fontshop tēvs utt., utjp. Viņš tika sagaidīts ar ļoti lielām ovācijām un sāka, paskaidrojot, ka nav mākslinieks, bet dizainers. Man patika viņa definīcija dizainam – dizains ir intelektuāla nodarbe, kurā tiek izmantoti mākslinieciski paņēmieni.

Kā gādīgs tēvs viņš visiem lika daudz lasīt, jo, ja kaut kas reiz ir izlasīts, tad dabūt ārā to no smadzenēm ir ļoti grūti un, lai arī mēs varam to neatcerēties, tomēr kaut kādu efektu tas noteikti atstās un, kas zina,  – varbūt īstajā brīdī mēs pat atcerēsimies lasīto. Lai pierādītu, ka viņš to domā nopietni, viņš parādīja video ar savu slaveno sešus metrus augsto grāmatplauktu savās mājās, kuram ir pierīkots elektriskais pacēlājs ar krēslu – tā, lai var tikt pie augstajiem plauktiem.

Papildus lasīšanai, viņš ieteica kolekcionēt, daudz domāt, pētīt un jaukt ārā lietas, lai saprastu, kā tās ir uztaisītas, un daudz skicēt. Mazinot aizspriedumus pret vāciešiem, viņš pastāstīja, ka vēsturiski visi sliktie vācieši patiesībā ir bijuši austrieši.

Stāstot par savu kompāniju, viņš visiem parādīja savu plānu par nākotnes ofisu – apļveida ēku, kurā darba telpas izkārtotas radiāli ap centru – tā, lai visi darbinieki būtu spiesti pārvietoties caur ēkas centru, kurā atrodas arī printeri un kafijas automāti. Tad nu visi būtu spiesti komunicēt savā starpā, nevis klusi sēdēt savos darba kaktos un pazīt tikai tuvākos kolēģus. Tas esot ļoti svarīgi.
Runājot par darbu ar klientiem, viņš nosodīja praksi, kad klienti vēršas pie vairākām kompānijām pēc bezmaksas piedāvājumiem. Kompānijai ar pieredzi tas ir necienīgi, tāda ir pelnījusi uzticēšanos.
Runājot par fontiem, viņš uzsvēra, ka fonts pēc kāda laika kļūst ekvivalents brendam – t.i., mēs nekļūdīgi iedomājamies kādu lielu kompāniju, tikai ieraugot tās logotipa vai citos materiālos plaši izmantotu fontu. Taču fontu bizness kā tāds nav diezko izdevīgs.

Vīri un sievas no nīderlandiešu studijas PostPanic bija ieradušies, lai prezentētu festivāla galvenos titrus. Jocīgi, bet šāda tipa pasākumos galvenos titrus apmeklētāji var ieraudzīt tikai pašās beigās. Dīvaina tradīcija.
Sākumā PostPanic studijas dibinātājs Mischa nedaudz pastāstīja par kompāniju, parādīja pāris jaunākos darbiņus, kurus diemžēl viņu mājaslapā vēl nevar ieraudzīt, bet tur ir vecie. Vēl viņš parādīja biroja telpu fotogrāfijas un tad parunāja par pašu titru tapšanu.
Runājot par titriem, viņš pastāstīja, ka tie filmēti Čehijā un ideja faktiski realizējusies gada laikā. Tika rādīts daudz skiču un bilžu no izveides procesa. Jāpiebilst, ka titrus vēlams skatīties vismaz divas reizes – lai ievērotu detaļas un izsekotu stāstam. Publikai patika un tā bija patīkami šokēta – sievietes un bērni sāka raudāt un vīrieši nosvīda. Tieši tas, kas vajadzīgs, lai sapurinātos pēc 3 dienu sēdēšanas un sagatavotos pēdējai prezentācijai.

Uz noslēdzošo Stefana Segmeistera prezentāciju saplūda visprāvākais cilvēku skaits. Šo prezentāciju tāpat kā PostPanic raidīja arī citās zonās uz ekrāniem, taču vairums, protams, gribēja redzēt visu “dzīvajā”. Arī mēs skatījāmies “dzīvajā” no savām modri nosargātajām sēdvietām.

Segmeistera prezentācija bija par laimi jeb viņa vārdiem – viņa necilie centieni saprast to, vai prātu (smadzenes) varam uztrenēt būt laimīgam

līdzīgi kā varam uztrenēt ķermeni līdz labai fiziskai formai. Prezentācija bija lieliska – pilna ar interesantiem faktiem un piemēriem. Viņš sāka ar faktiem par laimi, ko bija noskaidrojis no citiem laimes pētniekiem un beidza ar saviem novērojumiem un padomiem, visbeidzot parādīja savu jaunāko dokumentālo filmu, kas vēl īsti nebija pabeigta.

Prezentācijas pirmajā daļā viņš prezentēja dažādu pētījumu rezultātus. Mēģināšu tos uzskaitīt:

- Laimi veido 3 līmeņi – fiziskās baudas, garīgās baudas un pašrealizācija.
- Par laimes sajūtu ir atbildīgas 3 lietas – gēni, dzīves situācija jeb stāvoklis un aktivitātes.
- Laimi neietekmē vecums, ādas krāsa, izskats, dzimums, ienākumu līmenis, ģeogrāfiskā atrašanās, kontrolējamas slimības.
- Sociālas būtnes ir laimīgākas par vientuļniekiem.
- Cilvēki attiecībās ir laimīgāki par tiem, kas ir vieni.
- Laimi ietekmē apspiešana, nevienlīdzība, bezdarbs, noziedzība, ilgs ceļš uz darbu, patstāvīgs troksnis.
- Mūs vairāk vada zemapziņa un mums tikai liekas, ka visu kontrolējam.
- Ir 3 motivācijas darbam – nauda, karjera un aicinājums. Tikai pēdējais dara laimīgu.

Tad viņš ķērās pie savas pieredzes un stāstīja, ka plāno izmēģināt trīs metodes laimes iegūšanai, lai saprastu, kas ir kas. Šīs trīs metodes ir:

- meditācija,
- psihoterapija, lai pieskaņotu smadzeņu uztveri reālajai pasaulei,
- narkotikas.

Runājot par pirmo, viņš teica, ka nesen atgriezies no trīs mēnešu meditācijas Bali, bet pārliecinošu rezultātu attiecībā uz laimi viņam nebija. Pie otrā punkta viņš sācis strādāt tikai nesen, un arī tur vēl nav rezultātu. Trešais punkts ir plānā nākotnē.

Prezentācija bija gara un ļoti bagātīga – nav iespējams sakarīgi atstāstīt visu tās saturu.

Viņš stāstīja par to, kā ir vērts “nocirpt” dažus gadus no pensijas un iespraust tos pa vidu aktīvajos darba gados – t.i., ik pēc dažiem gadiem “paņemt” brīvu gadu, kurā censties sevi pilnveidot un “uzlādēties” ar idejām un iespaidien nākamajam aktīvajam darba periodam. Svarīgi gan ir savu brīvo laiku ļoti rūpīgi izplānot – jo nekas nav neproduktīvāks kā pilnīga brīvība. Šķiet, par šo tēmu viņš ir runājis arī TED konferencēs. Daļa no viņa Offf prezentācijas ir dzirdama šeit.

Ir jāsaprot, ka mēs jebkurā sfērā ievērojam tikai to, kas mūs interesē un daudz ko citu ne. Tāpēc bieži pieņemam sliktus lēmumus. To viņš labi nodemonstrēja ar veco kāršu triku,  kur skatītājiem tika parādīta kāršu rinda un lika prātā izvēlēties vienu. Pēc tam viņš paziņoja, ka aizvāks šo kārti un nākamajā kāršu rindas izklājumā kārts tiešām vairs nebija. Patiesībā tur nebija nevienas kārts no pirmās rindas, bet to jau neviens neievēroja. Tāpēc jābūt paškritiskam un modram!

Visbeidzot, viņš parādīja savu jaunāko dokumentālo filmu – The Happy Film, kas īsti vēl nebija pabeigta. Filmiņa bija par to pašu tēmu un īsumā tās galvenā doma bija  “Have Guts!” jeb citiem vārdiem –

izdarot kaut ko, no kā iepriekš esi izvairījies un kur nejūties komfortabli, kļūsi laimīgāks. Vēl citiem vārdiem – dzīve sākās ārpus komforta zonas!

Prezentācijas beigās aplausi nerimās vairākas minūtes. Uz šādas pozitīvas nots festivāls arī tika pabeigts, un visi piecsimts miljoni apmeklētāju devās ārā no zālēm, lai iekarotu naksnīgās Barselonas ielas un darītu visādas varenas lietas.

Man pašam sajūta pēc šī pasākuma bija ļoti iedvesmojoša. Atkal pārliecinājos, ka visu slaveno darbu autori ir tādi paši parasti cilvēki kā pārējie un apbrīnojamie darbi viņiem nerodās kādā mistiskā veidā, bet gan pateicoties čaklam darbam un pareizai attieksmei.

Beigās vēl pāris saites:
Offf 2011 galvenā lapa
Katalogs
Citiem cilvēkiem pasākums izskatījās šādi.

Andersen M Studio was founded by Martin Andersen (MA, RCA) in 2001 after having spent two years working with acclaimed graphic designers Vaughan Oliver and Chris Bigg at v23: design celebrities for their beautifully crafted design work for 4AD records.

In 2006, Line Andersen, Martin’s sister, upon graduating from CSM with an MA , won the Creative Futures Award for her design work – one of the highest accolades for a graduate. Later that year she joined the company, creating an interesting creative partnership between the siblings, having specialised in different disciplines (Martin in typography, photography and sound, and Line in stop-frame animation and hand-drawn typeface design). The studio became a reality due to their wish and vision in creating beautifully crafted and engineered work. Over the past five years they have worked side-by-side on nearly all projects that have come their way.

Andersen M Studio create beautiful unique animations, design, typography, identities, films and music and has grown to become a creative multi-disciplinary studio, with wast array of projects for clients such as: Accenture, American Express, Cartier, Channel 4, Colenso BBDO, Martini, More 4, New Zealand Book Council, Nokia, Pan MacMillan, Sony Ericsson, South Bank Centre, Thames & Hudson…

1. Please tell us about you! How did you end up being designers in UK, what did you study, where do you come from, etc.?

In 1992 I moved from a small fishing village in Denmark to the UK to study Graphic Design in the UK. The opportunities were limited in Denmark and I was keen to seek a less commercial education abroad in the UK.
My journey started off with a one year National Diploma at Falmouth Colege of Art and Design, followed by a BA (HONS) at Ravensbourne College of Visual Communication Design, then followed by a MA at the Royal College of Art.

2. Instead of staying in Denmark you went away and studied in UK (Martin BA+MA, Line MA). Is there a particular reason for this?

Staying in a smaller country like Denmark limits you in terms of project possibilities. We both wanted to create work that is artistic, creative and challenging.

Being in London you can seek these opportunities and that is why we settled here, working for record labels, fashion houses, etc. This is much easier to achieve in places like London, NY, LA etc. rather than in Denmark.

3. How important is a Masters degree for a graphic designer and how does it help in everyday life?

We both wanted to do Masters as we both felt we needed more time in education to explore and experiment with concepts and techniques. It helps you analyse what you do and how you approach projects, this has certainly helped me being a better tutor and helped me having time to learn more about disciplines I was interested in outside of Graphic Design –such as photography, painting and film making. Also doing an MA course at either CSM or RCA puts you amongst peers that are the best at what they do and the competition makes you work even harder to be one of the best.

4. Do you feel that working at Vaughan Oliver’s v23 studio left an imprint of their working methods & aesthetics or you shared same kind of aesthetic vision before joining them?

I was a big fan of v23’s work before I even studied design. I used to buy all the 4AD records releases simply because the artwork was innovative and beautifully printed.

In the two years at v23, I learned so much, as a Designer, Photographer and Art Director but also more importantly, I learned not to compromise your dreams and your visions as an artist. Vaughan and Chris had consistently created beautiful artwork that continued to inspire and amaze me and being able to work alongside them helped my confidence but also my persistence to this day.

After I left, the first years were very intense. I worked solidly day and night on every project I would get, and luckily a few bands had noticed the projects I had been in charge of at v23 and so started asking me for both design and photography work. …slowly the ball started rolling, momentum built and I was commissioned to design a book for film director John Waters by Thames & Hudson, of which I hold a strong relationship to this day. My working routine was varied – in the initial years, I worked alone and did photo shoots, music packaging, identity work, book design…

5. What inspired you to become a Lecturer at University? How has education changed during the last decade while you have been Lecturing at University of Brighton and Central Saint Martins?

I never set out to be a Lecturer. I have always been a shy person in bigger groups and never thought it would be something for me. This all changed back in 2001 when I received a call from Lawrence Zeegen (at that time Head of Graphic Design and Illustration at Brighton University). He asked me to come down to Brighton to give some lectures and to be part of critting the 3rd year with my good friend Daniel Eatock (at that time Head of Graphic Design). I really enjoyed these crits and were offered a permanent position there.

As I was working from my flat I was happy to have the one day a week where I could leave and be part of inspiring young students. My position at CSM teaching Fashion Communication Design came about from being a designer and photographer for a job for L’Oreal who were sposoring the CSM show. The teacher at CSM offered me a position after having finished this job.

I truly enjoy teaching now and feel like I gain as much as I give which is a fundemental part of doing the job. I have a lot to give my students in terms of research, but also a honest critique which, from memory, I often found was very vague while I studied myself. Also it is very important to help our students. In this country alone, we graduate more students per year than there is work for in the entire of Europe.

6. How do you balance your life with so many responsibilities at Universities, Commercial Studio, Band, etc.? What do you do in your free time, when you have it?

I have always been a workoholic and I work between 11-13 hours every day. But to be honest I do not see it as work, it’s a journey that I am on. My personal work is as important if not more important than the commercial work. Both feeds into another. I have dreams and visions and don’t want to stay in the position I am in. I started off as an illustrator, then moved to graphic design, then photography, then music and now Line and I are directing film and animations. It’s exciting and so it should be.

Too many young designers are too busy worrying about what everybody else are doing and forget to find out what is their own language and to seek new adventures that makes them excited.

At the end of the day, you have to find what makes you happy and excited, I have always grapped every opportunity I am given, life is too short to stay in the same spot!

7. Could you tell 3 things you have learnt since you have started your studio?
I could tell you a lot more than 3. But here are some:

- Always have a contract, stating the excact working conditions you work under and make sure to get a Purchase Order before you start any work. If the client really wants to work with you they will be more than happy to do so. If they don’t, then do not work with them.
- Never be scared to suggest something you feel is right, even if this means changing the client’s brief.
- Keep a time schedule on your wall, you will need it once things get real busy!

We shall include 4 more things Martin has suggested in another interview:

- Ambition is key: always push yourself to do better than the last project. Always improve. Take risks, experiment and never repeat yourself.
- Respect is paramount. One should always treat everyone with positivity, honesty and respect – I don’t believe in being nasty to be successful.
- Attentiveness. Great professionalism and being attentive should allow you to really listen to what your client wants so you can successfully meet their brief.
- Have a good relationship with your clients – this is how lasting relationships are formed and the art world is so small: bad news or recommendations travel quicker than good ones.

8. What is good graphic design for you?

Innovative new work. Creativity that touches the soul and that communicates. I have personally always preferred work that suggests rather than describes.

Posters for If You Could Collaborate…

If You Could Collaborate is the fourth annual If You Could exhibition. Aiming to provide a platform for the finest creatives from all over the world to question their conventional working methods and outcomes. The contributors have been challenged to produce something a little unexpected, by working with a partner of their choosing from any discipline, profession or background. There is no brief to answer, or format to honour – the only limit being the enterprise and imagination of the artists involved.

Andersen M Studio worked with LekaGape, a South African care home for women and children to produce a set of limited edition A2 screen printed posters. The prints were on sale at the exhibition, with all proceeds going straight to LekaGape.

9. Where is the design world going? world in general?

The world!!! That is too bleak to comment on, HA HA!

Design, it seems that nobody believes they can exist without an Apple computer, which I think is a real shame. We have a history of craftsmen using their hands: painting, drawing, filming etc. It is important not to forget these skills. There is more bad design than ever before because of time restraints and because every client has a computer and wants to get involved with their own opinions. As a tutor I have noticed that more and more of my students are forgetting or discard or simply do not know how to draw or to view artwork away from the monitor. On the other hand these advanges in technology create new opportunities and these are very exciting.

10. Is there anything you would like to say to designers in Latvia?

Come see us!

We enjoyed the interview so much that we decided to get Martins opinion on stuff that hopefully will be interesting for contemporary Latvian design scene:

In an effort to preserve the places they fly to, Star Alliance has donated seats to scientists and field workers to destinations all over the world. Andersen M were comminssioned by DDB, London, to create five films, which will run at the head of specially commissioned programmes by the National Geographic Channel, to highlight Star Alliance’s efforts at five specific destinations.

What is your view on pitches and bidding against other designers & studios?

It’s unfortunate, but it’s very common in our industry to pitch against other creatives for work, we get asked to do so all the time, but our answer is a resounding — NO!. We have a strict no pitch attitude. We never pitch on projects, we believe that if the client, despite coming to us and expressing great interest cannot see what we can do, or cannot trust our creativity or experience, we are not willing to participate …next! In our industry, so many designers have become accustomed to spending weeks working on pitches for projects which don’t materialise. I truly feel this ruins it for everybody so would strongly appeal to everyone out there not to do so and stand by your work, your vision and your capabilities.

How do you stay at the cutting-edge?

We do not see ourselves as being cutting-edge, far from it …I am actually not sure what ‘cutting-edge’ is anymore.

Fundamentally, I just want to do a great job for all of our clients and never think about how the work will be perceived by others in the industry. As long as we are happy and our clients are satiated, that is all that really matters.

This Spring, the Homes of Alfred Dunhill present ‘Modern Craftsmanship’.  Illustrating the brand’s commitment to culture and creativity, exclusive works by four contemporary designers – each with a passion for craftsmanship – will be exhibited in each of the four Homes.

Andersen M Studio’s ‘Clouds’ showcases the partnership’s originality and imagination through expert stop-frame animation and an intricate model making technique. The piece centers around the formation of a cloud and it’s journey through different weather conditions.

What’s the secret of your success?

We are both incredibly driven, we love visual art, we love to be able to communicate in different ways and love the many forms of creative expression. We generally always feel excited about the projects we are working on and the fact that, as siblings, we share this enthusiasm means a great deal to us both. Most people find this very difficult to understand, but it probably stems from growing up in a very small fishing village, in which we really only had each other to share our interests in art with. Not many of our peers or friends were excited about surrealism or old Czechoslovakian stop-frame animations… We understand each other so well and always know what we are good at individually so collectively, we both strive to create something that excites us.

What’s your opinion about awards for a designer or a studio?

We do not like the idea of awards and have never entered any within design, photography etc. We do like the idea of elitism and do not feel creativity should be judged by a panel. Having said that our animation Going West has won a lot of awards, but mainly due to our clients having entered them or because we were requested to enter it. Though we would never pay to enter any award. Last year we won 2 Gold Lions at Cannes, which we are proud of, but for us, a project is successful if both we and the client is happy.

Filma sākās nevis ar ideju, bet gan izaicinājumu pameģināt ieguldīt tik daudz laika, cik būs nepieciešams, bez jebkādiem ierobežojumiem. Tas bija visa pamatā, un 18 mēnešu laikā tam veltīju divus atvaļinājumus un neskaitāmas brīvdienas.

Neskicēju storyboard, filmai pat nebija nosaukuma. Stāsts veidojās pakāpeniski. Uztaisot kādu ainu, bija apmēram skaidrs, kādā virzienā jāiet tālāk. Pārliecināts biju tikai par divām lietām: ir jābūt kosmosa kuģim, un tas ir jāiznīcina (pirms dažiem gadiem es jau meģināju uzzīmēt vienu kuģi, un man galīgi nesanāca. Biju tik nikns tajā brīdi, ka apsolīju sev uzbūvēt vēlāk kaut ko ļoti smuku un iznicināt to…). Ar to pietika, lai visu uzsāktu.

Visus kuģa skatus un perspektīvu es uzmetu Illustrator’ā, bet ar tekstūru un krāsu strādāju Photoshop’ā. Piemēram, kādā ainā kuģa tekstūra ir veidota no “crash test dummy” manekena kājas. Starp atlasītajiem materiāliem iekšējai kuģa konstrukcijai bija arī automašīnas dzinējs, kura augšdaļas forma man patika tik ļoti, ka izmantoju to viens pret vienu kuģa sāna dizainam. Kuģis izskatījas tik dižs uz balta fona, ka tuksnesis apkārt viņam izveidojās pats no sevis. Tad pie horizonta parādījās arī pilsēta. Tādā veidā pakāpeniski tika uzbūvēta gandrīz visa filma, un procesā es pats bieži jutos kā skatītājs.

Domājot par to, kā kuģis izskatīsies no citām pusēm, atradu vietu dzinējiem un logiem, bet strādājot pie skata no augšas, sapratu, ka viņam iekšā noteikti kaut kas ir. Pēc apmēram sešu mēnešu darba beidzot izdomāju arī stāstu, jo aina, kurā mazs kuģis atdalās no liela, man sanāca tik ļoti simboliska.

Runājot par tehnisko daļu, filmā nav izmantots 3D. Viss veidots Illustrator’ā un Photoshop’ā, bet animācijai izvēlējos Flash tikai tāpēc, ka pārzinu to ļoti labi, taču tā nebija labākā izvēle. Flash savā būtība nav domāts tāda tipa animācijai – praktiski nav iebūvēto efektu, grūti strādāt ar krāsu, kā arī, protams, ātrdarbība. Importējot uz timeline 500 png failus, viņš bieži “uzkaras”. Flash diezgan savādi renderē rastra grafikas animāciju, bilžu kustības nav tik vienmierīgas. Vismaz CS3 versijā, kurā es strādāju. To ļoti labi var redzēt sadursmes scenā, kur visas sīkās detaļas kustas ar nelieliem pārtraukumiem, plus praktiski neiespējami normāli pastrādāt ar skaņu. Tāpēc arī montāža tika taisīta ar Final Cut Express. After Effects laikam būtu tā pareiza izvēle, bet to es sapratu pārāk vēlu, un, lai saglabātu filmas garumā vienādu stilistiku un sajūtu, tomēr paliku pie Flash.

Vislielākais tehniskais izaicinājums noteikti bija pilsētas skats, it īpaši vietā, kur kuģis atspoguļojas stiklā. 500 bilžu bija burtiski uztaisītas ar rokām, lai izveidotu 16 sekundes garu animāciju.

Kulminācijas scēnai kuģis bija uzbūvēts no apakšas uz augšu (ar to es domāju kā kuģis bija tiešam uzbūvēts, gandrīz kā to būvētu rūpnīcā – bija jāizdoma konstrukcija, tad pa virsu pareizā secībā liku visas detaļas, dzinēju, skrūves, rāmi un tikai tad balto korpusu tam visam pa virsu). Tad to visu sadalīju 80 daļās. Kopā ar akmeņiem man bija jākustina apmēram 130 objektu katrs ar savu trajektoriju, ātrumu un lenķi.

Decembra vidū tuvākajiem draugiem uztaisīju ļoti mazu pirmizrādi uz projektora, kas, manuprāt, ir vienīgais veids, kā jāskatās šī īsfilma. Bet diemžēl šobrīd tā ir pieejama tikai Vimeo (http://vimeo.com/18124222).

Nenoturējāmies pajautāt par nākotnes plāniem:
Es plānoju nodarboties ar animāciju un filmām arī turpmāk. Ceru, ka man būs iespēja strādāt šajā jomā ne tikai savā brīvajā laikā. Un vasarā gribu iesākt nākamo īsfilmu.

Vairāk: interruptingcow.lv
Teksts un attēli: Sasha Belyaev

Gatis Kurzemnieks šogad apmeklēja Offf Paris 2010 (augstāk redzami festivāla ievadtitri). Kas tas par festivālu un kā tur gāja – Gatis piekrita pastāstīt par to visu plašāk.

Offf ir festivāls, kas veltīts tēmai “post digital creation culture” – citiem vārdiem “visādām radošām aktivitātēm mūsdienu digitālajā laikmetā”. Tas ir rīkots vairākas reizes jau kopš 2001. gada dažādās pasaules pilsētās (Barselona, Ņujorka, Lisabona u.c.) un tajā piedalās gan jau atzīti mākslinieki, dizaineri, studijas un elektroniskās mūzikas meistari, gan arī mazāk pazīstami entuziasti.

Kā apgalvo paši rīkotāji – tā nav tikai dizaina konference un multimediju mākslas tirdziņš, bet gan īsti vizuālās kultūras svētki. Lai arī iepriekš nebiju neko dzirdējis par šo pasākumu, apraksts likās pietiekoši interesants, lai jau pagājušā gada rudenī nopirktu biļetes un šī gada līgo vakarā trīs līdzbraucēju kompānijā dotos Parīzes virzienā – uz vietu, kur festivāls notika šogad no 24. – 26. jūnijam.

Pasākuma rīkotāji rekomendēja ierasties dienu ātrāk un saņemt ieejas aproces, lai nebūtu jāstāv rindā vēlāk. Šī stratēģija izrādījās apsveicami pareiza, un 24. jūnijā mēs sajutāmies kā īsti V.I.P., paejot garām vairākus simtus cilvēku garai rindai un teju vai vienīgie tiekot iekšā norises vietā bez mazākās kavēšanās. Ļoti iepriecināja arī tas, ka mums kā savlaicīgiem biļešu pircējiem bez maksas pienācās arī Offf 2010 katalogs – kārtīga grāmata ar darbiem, kas iesūtīti speciāli šim pasākumam. Arī no mūsu mazā bariņa divi cilvēki varēja lepoties ar saviem darbiem šajā katalogā  (Agnese Kurzemniece un Gunārs Miezis).

Festivāls notika vietā, kas saucas “La Grande Halle de La Villette” – lielā hallē, kas izskatās pēc senlaicīgas stacijas. Tās iekšienē bija izveidotas vairākas nosacītas zonas – katra ar savu nosaukumu.

“Roots” bija galvenā konferenču vieta – ar trim milzīgiem ekrāniem, skatuvi un sēdvietām vairākiem simtiem cilvēku. Tajā viena pēc otras notika stundu garas prezentācijas. “Loopita” un “Openroom” bija daudz mazākas zāles pagrabstāvā, kurā pamīšus uzstājās dažādi elektroniskās mūzikas meistari (Loopita ietvaros) un dažādi citi radoši personāži (Openroom ietvaros). Paralēli tam visam pāris slēgtās telpās norisinājās tā saucamās “Nerdeferences” – radošās darbnīcas – pārsvarā saistītas ar Flash/Actionscript un processing programmēšanu.

Vidū starp visām šīm zonām bija brīva vieta, kurā bija iekārtojušies dažādi individuāli mākslinieki, veikaliņi un firmas, kurām bija ko rādīt vai notirgot pasākuma apmeklētājiem – sākot ar grāmatām, plakātiem, piespraudēm līdz pat jaunākajām NVIDIA Quadro videokartēm, kuras NVIDIA pārstāvji reklamēja demonstrējot iespaidīgu reālā laika raytraced renderēšanu. Protams, goda vietā rēgojās arī Adobe, tomēr daudz populārāks bija tuvumā esošais alus stends. Izpalika dažas zonas, kuras ir bijušas iepriekšējās reizēs – kā, piemēram, “Cinexin” kino zona, “Chillax” atpūtas vieta un “Machina” publiski pieejama datoru zāle.

Offf tēma šogad bija – “nostalgia for the past future”. Attiecīgi arī pirmā lielā opening-act prezentācija no Steven Heller bija veltīta šai tēmai. Prezentācija izdevās ļoti interesanta un brīžiem smieklīga, kad viņš aplūkoja to, kā cilvēki ir iztēlojušies nākotni pagātnē. Beigu secinājumi bija, ka ir žēl, ka nākotne nav sanākusi tik stilīga, kā to attēloja teiksim 50tajos gados, kā arī fakts, ka dizaineri, radot idejas un tēlus nākotnei, reizēm nodara lielāku postu nekā labumu. Tas saistīts ar to, ka viņu nākotnes vīzijas visus aizrauj, bet bieži pēc laika izrādās nepareizas, nederīgas un postošas. Otra interesanta prezentācija bija no vīra vārdā Craig Ward. Viņš, būdams liels tipografikas meistars, stāstīja par dažiem saviem projektiem. Interesanti ir tas, ka viņš cenšas visu darīt “pa īsto” – t.i. mazāk izmantojot datorgrafiku. Protams, arī tā viņam nav sveša. Īpaši interesants likās viņa stāsts, kā viņš, veidojot kāda kāda žurnāla vāku, mikrobioloģijas laboratorijā mēģināja izaudzēt burtus no baktērijām.

Francija ir slavena ar saviem streikiem, tad arī šoreiz notika kaut kāds streiks (ziņas palaidu garām – nezinu detaļas), kura dēļ vairāki dalībnieki nevarēja ierasties. Tad nu dienas pirmā puse bija diezgan brīva. Šī paša streika dēļ neesot atvērtas arī dažas no solītajām zonām – jo atbildīgie ļaudis nav varējuši ierasties.

Otrajā dienas pusē interesantākā likās Wooster Collective prezentācija. Viņi ir Ņujorkā bāzēta apvienība, kas apkopo informāciju par labāko un interesantāko ielu mākslu un dažādiem ar to saistītiem projektiem. Viņi nosodīja huligānismu un stāstīja un rādija dažādus lieliskus piemērus, kur ielu māksla patiešām uzlabo pilsētvidi – dažādas asprātīgas idejas, cīņu ar sliktām reklāmām utt. Šajā pašā laikā notika arī kādas franču talantu grupiņas Pleix uzstāšanās Openroom. Pats to neredzēju, bet biedri, kas redzēja, teica, ka viņi esot bijuši ļoti labi! Pārējās prezentācijas lielākoties sniedza dažādas studijas, kas stāstīja par saviem komerciālajiem projektiem ne pārāk interesantiem klientiem. Oriģinalitātes nebija pārāk daudz, tāpēc tas neliekas pieminēšanas vērts.

Otrā diena man likās vēl saturīgāka un interesantāka nekā pirmā. Tā sākās ar ļoti interesantu prezentāciju no vīra vārdā Hoss Gifford, kurā viņš ļoti cilvēcīgā manierē stāstīja par lietām, kuras ir iemācījies savā dzīvē, strādājot kā multimediju mākslinieks. Padomi bija visdažādākie – sākot no

tādiem, kā brokastu maltītes svarīgums, programmēšanas knifi un beidzot ar tīri filosofiskiem un darba efektivitāti palielinošiem atzinumiem.

Lielu publikas sajūsmu izraisīja Tara’s McPherson’as uzstāšanās, kurā viņa stāstīja par savu dzīvi – par to, kā viņa kļuvusi par to, kas viņa ir, un par to, kā strādā, un vispār parādīja sevi kā visproduktīvāko un čaklāko personu, kādu esmu redzējis.

Ļoti priecājos par Universal Everything – relatīvi nelielas, bet slavenas studijas puišu uzstāšanos, kurā viņi rādija un stāstīja par dažiem saviem projektiem (piemēram, jaunā MTV tēla izstrādi 2009. gadā), kā arī pastāstīja paši par savu vēsturi. Īpaši mani iedvesmoja viņu stāstītais, par sava ofisa pārcelšanu ārā no Londonas uz kaut kādu mežu. Tāpat viņi deva padomus, kā saglabāt radošo brīvību un atteikties no neinteresantiem projektiem. Piemēram, ka studijai nevajag pārāk augt – labāk atteikties no lielākiem projektiem, lai nebūtu jāpaplašinās. Paplašināšanās ne vienmēr ir laba lieta – jo ar vairāk darbiniekiem ir arvien grūtāk atteikties no piedāvātajiem projektiem sakarā ar to, ka jānodrošina algu izmaksas utt. Paliekot mazā sastāvā, ir lielāka elastība. Tāpat ir objektīvi jāizsver, vai projekts ir to vērts – vai tas piedāvā kādus jaunus radošus izaicinājumus, jeb ir vienkārši atražošana naudas dēļ.

Otro dienu noslēdza manu favorītu – spāņu studijas Dvein prezentācija. Šie puiši, kas spējuši saglabāt savu radošo oriģinalitāti un neatkarību pat darbā ar lieliem klientiem, man bija īsts iedvesmas sprādziens. Mani biedri savukārt bija sajūsmā par tajā laikā notiekošo Bit Shifter muzikālo performanci Openroom’ā.

Noteiktu apstākļu dēļ nebija iespēja apmeklēt Offf trešo dienu, bet nekas – iespaidi bija pietiekoši apjomīgi arī no pirmajām divām.

Papildus prezentācijām, brīžiem komiski bija vērot [stilīgo] publiku, kurā valdīja ļoti izteikts Apple produkcijas kults un šķietama “zīmēšanās” (Kāpēc gan cilvēkam būtu vienlaicīgi jālieto gan iPad, iPhone gan MacBook Pro – turklāt aizraujošas prezentācijas laikā?). Jocīgi, bet otrajā dienā Apple produktus nomainīja Moleskine skiču blociņi un cilvēki masveidā nodarbojās ar skicēšanu arī šķietami nepiemērotās situācijās un apgaismojumā. Tā vien likās, ka neviens nebija dzirdējis atziņu no Hossa Gifforda prezentācijas – “It’s ok not to have a cool sketchbook!”.

Kopumā runājot par pasākumu, guvu daudzas atziņas, kaudzi iedvesmas un labāku priekšstatu par to, kā strādā cilvēki ārpus Latvijas. Pašam visinteresantāk šķita tas, ka pat visi šie atzītie un sasniegumiem bagātie cilvēki, izrādās, ir tādi paši kā mēs un viņu darbi nerodas kādā mistiskā procesā, bet gan gluži cilvēciskā un rūpīgā darbā. Bija interesanti dzirdēt, kāds ir bijis viņu domu gājiens, eksperimentu gaita un tehniskais process, kas ir novedis līdz fantastiskam gala rezultātam. Nolēmu arī pats būt čaklāks un darīt vairāk. Un kā teica Hoss Gifords – galvenais ir darīt, jo labāk izdarīt drusciņ nekā nemaz.

Vai braukšu vēl? Noteikti – un ne tikai uz Offf. Vēl ir citi līdzīgi festivāli, ko vēlos apmeklēt – Playgrounds, F5 , Toca Me, u.c.

Sponsoru klips Off festivālam.

Fotogrāfiju un teksta autors: Gatis Kurzemnieks – www.factora.lv

Offf mājas lapa: offf.ws

Tā, lai arī saraksts vēl papildinās, laižam gaisā designBlog jaunumu — aktīvo Latvijas dizaineru katalogu. Ideja ir vienkārša, apkopot visus šobrīd strādājošos dizainerus no Latvijas, kuru darbi ir apskatāmi online. Dizaineri un uzņēmumi tiek klasificēts pēc reāli padarītā, ne iedomātā. Tā kā darbs nav vienkāršs, tad lūdzam palīdzību — ja zināt kādu, kam tur ir jābūt, bet kura nav — rakstiet!

Latvijas mākslas un dizaina skolu audzēknes guvušas starptautisku atzinību Eiropas mākslas skolu konkursā Young Creative Chevrolet 2009. Konkursam tika iesniegti vairāk kā 500 Eiropas mākslas un dizaina skolu audzēkņu darbu no 19 Eiropas valstīm. Sīvajā konkurencē pie balvām piecās kategorijās tika arī divas jaunietes no Latvijas. Marta Dūdiņa no Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolas ieguva 3.vietu vizuālās mākslas kategorijā par priekšlikumu sacīkšu automašīnas virsbūves grafikas dizainam, bet Karīna Stefanišina no Liepājas Mākslas vidusskolas 3.vietu ieguva par automašīnas reklāmas video.

Balvas Marta un Karīna saņēma svinīgajā ceremonijā Berlīnē, kur iespaidīgā šovā 29.oktobra vakarā vairakkārt izskanēja Latvijas vārds. Dizaina konkursi ir lieliska iespēja gan studentiem, gan viņu pasniedzējiem savas prasmes salīdzināt plašākā konkursā. Būtiski arī, ka daudzveidīgi, ietekmīgu ražotāju atbalstīti konkursi sniedz iespēju izmēģināt spēkus dizaina nozarēs, kas studentiem nav pieejamas Latvijā.

Martas Dūdiņas priekšlikums, 3.vieta kategorijā Vizuālā māksla

Karīnas Stefanišinas video, 3.vieta kategorijā Video

YCC 2009 – 3rd prize from Young Creative Chevrolet on Vimeo.

Marta Dūdiņa (labajā pusē) no Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolas ar savu pasniedzēju Maiju Muižnieci Berlīnē

Karīna Stefanišina no Liepājas Mākslas vidusskolas Berlīnē

Marta un Karīna kopā ar cietiem balvas ieguvušajiem Eiropas mākslas un dizaina skolu jauniešiem Berlīnē

Vairāk informācijas: www.youngcreativechevrolet.eu

Piesakieties LIAA un LDS dizaina uzņēmumu katalogam līdz 11.septembrim, lai tiem, kam ir nauda, ir arī izvēles iespēja jums to atdot!

Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra (LIAA) sadarbībā ar Latvijas Dizaineru savienību (LDS) ir uzsākusi Latvijas dizaina sektoru pārstāvošo uzņēmumu kataloga sagatavošanu angļu valodā. Kataloga mērķis ir palīdzēt Latvijas uzņēmējiem atrast jaunus noieta tirgus dažādās valstīs, tādēļ tas ir uzskatāms par mārketinga materiālu, kas tiks izmantots, lai informētu par dizaina sektora aktualitātēm un perspektīvām Latvijā.

Daļa kataloga būs veltīta Latvijas uzņēmumiem, kas sniedz dizaina pakalpojumus, ražošanas uzņēmumiem, kas izstrādā augstvērtīgus dizaina produktus kā arī ar dizaina izglītību un popularizēšanu saistītajām organizācijām.

Piedāvājam Jums bez maksas publicēt informāciju par savu uzņēmumu/organizāciju/izglītības iestādi.

Aicinām Jūs izmantot šo iespēju un līdz š.g. 11.septembrim sūtīt Dizaina sektora kataloga izveidei nepieciešamo informāciju uz e-pasta adresi zane.biteniece.@liaa.gov.lv

Pilns uzaicinājuma teksts (.doc)
Pieteikšanās anketa katalogam (.xls)

Kopš Latvijā filmas iznāk ļoti reti, tās bieži vien ir labi pārdomātas un ‘uzmanīgas’, kā rezultātā eksperimentiem vietas paliek mazāk. Tomēr 1967. gadā Rolands Kalniņš izveidoja filmu Elpojiet dziļi, kurai ir brīnišķīgi sirsnīgi ievada titri. Kā noprotu, tad tos veidojis Uldis Pauzers.
Pasaulē sākuma titrus, kā atsevišķi dizainējamu lietu, ieviesa Sauls Bass (Saul Bass) filmai The Man With The Golden Arm (1955):

Lasīt un skatīt vairāk var tieši tam veltītā rakstā šeit un filmā Bass on Titles. Katrā ziņā šis vīrs aiz sevis atstājis arī kaudzi ar filmu plakātiem, logotipiem, produktu iepakojumiem utt.

Vēl daži titri, kas atstājuši iespaidu uz ‘industriju’ un kustīgo grafiku. Imaginary Forces filmai SEVEN:

MK12 veidotie titri filmai Stranger Than Fiction:

Katrā ziņā ja kādam ir zināmi vēl LV dizainēti filmu titri, kas noteikti jāredz, tad dodiet ziņu!

10 jautājumi www.hypnosis.lv un bilde 17:17.
Hypnosys ir apvienība, kurā apvienojušies vairāki jaunieši, kas galvenokārt taisa kustīgas dizainlietas (piemēram CSDD ‘Ir labi būt labam’ animācijas). Tomēr izrādās, ka tas nebūt nav viss.

1. Hypnosis motion, grafiskais un interaktīvais dizains, vj, fashion… Izskaidrojiet lūdzu kas ir hypnosis un ko jūs īsti darat?
Agnese: Mēs ne tikai gribam darīt visu, bet arī daram – bet visu to, kas mūs patiesi saista. Mēs komandā esam dažādi – katram ir sava sirdslieta dizaina sfērā, līdz ar to darbošanās jomu dažādība ir organisks process. Tādēļ HG ir dizaina studija, kas apvieno dažādu jomu speciālistus, kuri strādā gan radoši mākslinieciski, gan arī attīsta konkrēto virzienu. Piemēram, es, kā modes dizaina pārstāve, attīstu konkrēti šo jomu.
Konstantīns: Mūsu galvenie darbības virzieni šobrīd ir: kustīgā bilde, grafiskais dizains un modes dizains. Visas šīs jomas reālajā dzīvē ir cieši sapītas, tapēc, apvienojot tās zem viena jumta esam tikai ieguvēji.

2. Kas ir dizains?
Kaspars: Kāds reiz ir teicis, ka mākslai nav citas nozīmes kā būt mākslai- t.i. bez jebkādas praktiskas nozīmes. Tātad dizains ir ceļš kā pie masu publikas ‘’vest’’ mākslinieciskās vērtības, piemēram grafiskais dizains pasniedz informāciju vizuāli baudāmā veidā, arī kustīgā grafika [motion graphics] dara to pašu, tikai pievienojās vel laika dimensija, kas prasa dinamiku. Tas attiecas arī uz jebko citu: vislabākajam auto dizainam piemīt liela daļa no tēlniecības, vai jebkuram fiziskam un praktiskam priekšmetam. Dizaina mērķis ir praktiskām lietām pieaudzēt klāt mākslu.
Aleksandra: Viss, kam cilvēks radījis formu.
Agnese: Ja runājam par dizainu kopumā, iekļaujot visdažadakās jomas – grafisko, animāciju, vides, interjera un modes dizainu, tad galvenā dizaina misija ir gan vizuāli baudāma, kvalitatīva produkta izveide, kas pilda arī savu praktisko funkciju. Teiksim tā – vizuāli estētiskā un funkcionālā produkta konstrukcija. Jo īpaši to var attiecināt uz modi.
Konstantīns: Dizains ir veikls, loģisks un praktisks konkrētu uzdevumu risinājums.

3. Vai latviešu dizainā ir kaut kas īpašs, ko varētu saukt par ‘īpašo Latvijas lietu’?
Kaspars: Savdabīgs eklektisms- tākā dizains ir sācis attīstīties [relatīvi] nesen, tapēc Latvijas dizainam vēl nav sava īpašā vēsture. Tākā dizaineri iedvesmojas no pasaules labā dizaina paraugiem.
Aleksandra: Es domāju, mēs visi apzināti/neapzināti sekojam laikmetīgajām tendencēm, kas novērojamās visā pasaulē (vai vismaz Eiropā).
Agnese: Ja par dizainu saucam tikai labos dizaina darbus, īpašais, manuprāt, ir asprātība un nelielā ironijas deva. Kā negatīvā, bet tomēr īpaša Latvijas dizaina iezīme ir nepatstavība savai pārliecībai, darba stilam un rokrakstam. Iemesls tam varētu būt pārlieku nospiedošās pasūtītāju – klientu vēlmes.
Konstantīns: Pagaidām nav.
Domāju ka dizaina uzdevums uz šībrīža fona gan pasaulē, gan, īpaši, Latvijā ir stimulēt produkta satura kvalitāti, nevis produkta ārejā izskata daudzveidību.
Kaut arī „ low budget „ dizains neienestu kompānijās īpaši jūtamu ietaupījumu (uz tā rēķina), taču tas būtu ilustratīvs aicinājums: jābūt godīgiem un nevajag tērēt naudu uz to kas ir laicīgs, daudz efektīvāk ir to ieguldīt produkta satura kvalitātē.
Tāds dizains liktu kompānijām aizdomāties arī par veselu virkni lietām, tai skaitā – marketinga un reklāmas nepieciešamību.

4. Ko jūs darat, kad nestrādājat?
Kaspars: Mācos, atpūšos, tas ir tas brīdis, kad var nodarboties ar hobijiem.
Aleksandra: To pašu, ko strādājot. Vispār esmu pārliecināta, kā jāsaņem nauda par to, ko darītu arī brīvpratīgi, tā saucamā “brīvajā laikā”.  Tā kā varu teikt, ka strādāju vienmēr.. vai arī — nekad :)

5. Kā jūsuprāt ir būt par dizaineri Latvijā? Kā kļūt par labu dizaineri?
Kaspars: Labs dizainers rodās darba gaitā un ar pieredzi- tas nav tas gadījums, ka jau piedzimst labs dizainers [tb-child prodigy], ir ļoti daudz jāmācās un jāstrādā, lai dizains ‘’darbotos’’. Tākā latvijā nav grūti atrast kautko darīt dizaina jomā, tad ir visas iespejas augt.
Aleksandra: Labs dizaineris vari būt visur. Žēl tikai, ka tas, ko Latvijā sauc par «labu dizainu», citur ir absolūti pašsaprotams un vispār ikdienas norma. Nedrīkst ļaut šīm faktam sajaukt galvu.
Agnese: Par dizaineri Latvijā būt viennozīmīgi nav viegli mazās auditorijas dēļ. Tomēr ir arī savi plusi, jo mazā valstī ir vieglāk manevrēt un būt labākajam starp 10, nevis starp 100 dizaineriem. Līdz ar to latviešiem ir pietiekami lielas ambīcijas, un arī, prezentējot sevi ārpus Latvijas, tas dod pārliecību. Lai kļūt par labu dizaineri, ir nepārtraukti jāizglītojās.
Konstantīns: Būt par dizaineri Latvijā ir tas pats kas būt par tādu jebkurā citā valstī. Būt par labu dizaineri Latvijā nozīmē pastiprinātu apkrārtējo notikumu filtrāciju, pastiprinātu noturību, pastiprinātu atbildību un kā tās seka – pārliecību pret savu darbu, kas galu galā izpaužās cīņā par savām idejām un sevis attīstībā.

6. Ko jūs darat, kad ‘iesprūstat’?
Kaspars:   Ja uz priekšu netiek, tad japaiet daži soļi atpakaļ [vai pavisam no sakuma] un jameklē jauni ceļi. Bet ja slinkums, tad var kautkā viltīgi izlocīties
Aleksandra:   Saucu kādu kolēģi, eju staigāties vai arī turpinu strādāt (viseffektīgākais variants).
Agnese:   Viena iespēja ir sākt no jauna un veco izmest mistkastē. Ja problēma ir nespēja izšķirties starp divām labām idejām, jāmeklē profesionālais kolēģu atbalsts.

7. 3 lietas, kas jums patīk un ko ieteiktu citiem.
Kaspars: 1. Zinātne- tā izglabs cilvēci; 2. Māksla [un kultūra kopumā]- tā atšķir cilvēkus no dzīvniekiem; 3. Izskriet no pirts, ielekt sniegā un pēc tam iedzert jasmīnu tēju- neviena veselīga aktivitāte nav spejīga radīt tik lielu baudu. Šaubos vai sportotāji priecājās par savam traumām
Aleksandra: 1. burti — pieveršiet tiem uzmanību! 2. vienkāšās lietas — dažreiz labākas, nekā sarežģītas. 3. RAW formāts — bez tā vispār nedrīkst.
Agnese: 1. Dialogs ar iedvesmojošiem cilvēkiem; 2. Dizaina žurnāls ACTIVA; 3. Latvijas dizaina radošā telpa Tastyshop

8. Kad ķeras klāt pie darba, tad vienmēr ir sākums (darba uzdevums bieži vien) un beigas – gatavais produkts. Kas pie jums notiek pa vidu?
Kaspars: Elle, panika, stress, matu plēšana, galvassāpes, izmisums… un reizē azarts, spēles prieks, radīšanas prieks, radošais gars, entuziasms.
Aleksandra: Lielos vilcienos: pirmā fāze — darbs ar galvu, tad — darbs ar rokām, un pie beigām viss kopā.
Agnese: Man svarīga ir domāšana, izvērtēšana, neskaitāmas skices līdz ideja ir skaidra. Tad atliek tikai tās reālizēšana, kur, savukārt, nedrīkst aizmirst par kvalitāti.

9. Kas ir svarīgi dizaina procesaa? Kas vispār ir svarīgi?
Kaspars: Ja nav citas izejas kā vien pieturēties pie vecām, pārbaudītām tomēr triviālām vērtībām, tad droši tās var izmantot [slikti taču nebūs], bet, tikko vien iespējams, mēģināt izdomāt, vai radīt kaut ko jaunu vai aizraujošu- tādā veidā tikai var notikt kautkāda attīstība un izaugsme un iespēja pārsteigt un [ja paveicās] idvesmot nākamās dizaineru paaudzes
Aleksandra: Atcerēties mērķi. Ja mērķa nav, tad tas jāizveido.
Agnese: Svarīgi ir būt pārliecinātam par savu ideju un to, ka radītais produkts ir konceptuāls un saistošs.
Konstantīns: Svarīgi ir nepārtraukti domāt.

10. Kas jūsuprāt notiks ar Latviju un pasauli kopumā? Kādi ir jūsu plāni?
Kaspars: Ja nu pēkšņi sāktos kodolkarš, tad labprāt atrastos sprādziena epicentrā, jo kaut kā negribās mirt lēnā un mokošā nāvē no radiācijas
Aleksandra: Būs jau labi. Ceru, ka cilvēki beidzot sāks izmantot normālu garu domuzīmi, nevisu to mazo, prētīgo defīzi.
Konstantīns: Šobrīd viss kas notiek, notiek ļoti bremzētos tempos. Tā iemesls ir mūsdienu ekonomika, finanšu sistēma un cilvēku grupu savtīgie nolūki biznesa attīstībā. Mēs tuvojamies kārtējam Bābeles torņa sabrukuma momentam. Arvien vairāk pārliecinos par to ka ar katru šāda mēroga laika spirāles apgriezienu, dizains, tādā izpratnē, kā mēs to uztveram šobrīd, ar laiku izzudīs. Jo, gluži vienkārši, tas nav vajadzīgs un lielākoties lieki sarežģī dzīvi.

Otrajā intervijā Petpunk — lietuviešu duo, kas sastāv no Gediminas Šiaulys un Andrius Kirvela. Viņi parasti sastopami Viļņā. Petpunk darbi ir izrādīti Print magazine, Stash, Young Europe designers un citur. Gediminas ilustrācijas redzētas arī Baltijas ilustratoru izstādē ‘Trīs mazās māsas’ Rīgā. Intervija šoreiz angliski.

1. I read a lot about PetPunk in internet, and what I see is motion, design, illustration… could you please explain — who are you and what do you do?
We are just two guys, that want to make their everyday life more interesting. The best thing is to create something. No matter what and for whom. Media also comes with a process. We just try not to limit ourselves with any tools or concepts.
So basically what we do we create stuff, no matter what we need for it to be created – motion, design, illustration, ceramics etc.

2. How it is to be a designer in Lithuania?
Great. It’s not a big country so it’s easier to be a leader :)))

3. Is there something you could call Lithuanian design?
Wooden crosses and PetPunk.

4. What you do when you are not making visual stuff?
Gediminas plays with his daughter Ursula.
Andrius watches TV.

5. How to be a good designer?
The thing is that you are a good designer already, just be honest to yourself, do what you like to do. Don’t follow mainstream. Don’t imitate. Look deeper into yourself – true things are there waiting for you to pick them up.

6. What do you do when you’re stuck?
We let our selves to be stucked.  Listen to music to catch a mood, or just go home as good things comes another day.

7. 3 things what you really like and would recommend to others.
Animations by Vladislav Starevich.
Music by Fused Marc.
Linocuts by Aurimas Šandaris.

8. When you do something there always is a starting point and kind of end, when the work is done. Could you please describe what’s in the middle? And which part do you like the most?
The best part is beginning, because you are full of energy and naive will, that this work will be great.
The middle is about diving in the process and being overflowed by idea.
The end is stressful and disappointing.

9. What’s important in design process? What’s important in general?
In the process it’s important not to be afraid to trash everything what’s done and start over. Not to limit yourself in any way. In general the result is not important, but if you had great time doing it – it’s priceless. And in a very very general the design is not important, the most important is if you are happy.

10. Where the world is going? And what are your plans?
The world is going to have cold shower, and after it’s going to be SO FRESH! SO CLEAN!
Gonna be great time. And our plans is to try ourselves in another disciplines.