karlssonwilker inc. is a New York City design firm founded in late 2000 and run by Jan Wilker and Hjalti Karlsson. The two met while working for Stefan Sagmeister. But you knew that already if you have read their interview with Dizaina Studija magazine… So four years later, here is a quick 10+10 interview!

1. Please tell us about yourselves. Could you tell me how you got introduced to graphic design, where did you study?

Hjalti went to art school in Iceland for one year, then moved to New York to study at Parsons School of Design. Jan grew up in Ulm (check it out, it’s a city with an important design history), then started studying architecture before switching to design.

2. How did you end up in New York? What was the reason why you both left your countries and emigrated to NY?

Hjalti [see above] to study at Parsons. Jan wanted to work with Stefan Sagmeister, and he happened to have his office in New York, so i came to New York for an internship with him. that was in 1999. Now i’m very glad he was in was New York.

3. Do you feel that working at Stefan Sagmeister studio left an imprint of his working methods & aesthetics or you shared similar vision before joining him?

Absolutely, huge influence on us. Aesthetically less and less over time. When we started out with our own studio, we took over many things without questioning (like having multiple phone lines, which it turned out we didn’t need; or having one intern every 3 months, 4 times/year), some things we consciously continued (buying Filemaker and keeping a good contact list), and many others we consciously opposed (we don’t use sketchbooks). Obviously both of us were drawn to him and his work by a genuine feeling of respect, interest, maybe even empathy.

3.5 …Previous question was meant to be a bit provocative as you seem to be working almost on opposite spectrum of means to visualise projects — if Stefan uses a lot of handwriting, analogue imagery & materials, you seem to work heavily with digital tools? Is there a bit of «teenage» rebellion?

We would say that it’s more a thing of being from a different generation. For us, computers were normal, we don’t really have a life as a designer before computers. computers are not dangerous and detrimental when it comes to creativity (as our old teachers would constantly warn us); it’s actually the best tool to enable it. We sketch on the computer.

4. Ok, last one involving Stefan — In an interview with Stefan Sagmeister said that his small-studio (3 people) model was taken/inspired by Tibor Kalman, you are continuing this «tradition» in third generation… Why so? Is there a tipping-point after which there is no way back?

We tried it few times in our, by now already, 10 year history to grow to 6-7 people, but our studio always turned into a small agency, with hierarchies and group dynamics. the tightness falls apart, and politics and agendas creep in. Hjalti, myself, Nicole, and one intern seems to be a good size. but ask us again in few years, who knows what will happen by then.

5. Your projects differ very much from each other (unlike other designers who tend to impose their own style/aesthetic) — how do you achieve this, could you tell about your creative process? How do you maintain steady flow of creative & innovative output?

The one thing we could say about our process is that it is organic. There are no set rules or systems when it comes to approaching a project. Whoever is free at the time starts it, but that doesn;t mean the project is his. It’s a very low-ego office, focussing on the best outcome, and (hopefully) not on personal goals or vanity.

6. You often work with advanced technology – in The Urban Visual Recording Machine you gathered real-time data, which was then printed on the spot, for MTV idents you created a 3D ORB, which reacts to sound, designing typeface for ADC Young Guns, the temporary Vitra Store Under-Construction interiors etc. – do you collaborate with others on the technical parts or learn the tools/software yourself? Do you learn as you go along or try to explore these different tools through experimentation before using in real life projects?

We do, want and need to collaborate on some projects, makes a complicated project always better. Soemtimes the experimentation with a new tool happens within a client project, sometimes within in-house projects. In-house projects are different from personal projects. We don’t work on personal projects, meaning projects away from the studio. In-house projects for us are projects that we do within the context of our design peers, like designing a cover for design magazine.

7. Does space where you work matter to you? How long have you been at your present studio space (I assume from the begining?) and how does it influence you?

We really like our studio space, and always have. We’ve been here for 11 years, and nowadays the other 2 floors above us (there is a Dunkin Donuts on the ground floor) is all designers. It’s a small building, were we have a full floor. Our space had a bar built in when we moved in. We have a little outdoor first floor backyard space. We like being here, it almost never feels like work.

8. When visiting your studio in 2007 I was surprised about your pessimistic/non-glamurous attitude about everyday running of design studio… Now after running my own studio for 6 months and experiencing the day-to-day struggle, I see what you mean. Has anything changed in these 11 years for Karlssonwilker? What would be your advice for new studios/designers who are about to start a studio?

We are laughing every day here in our studio, and try hard (and mostly successfully) to make every day a good day in the office. We enjoy every day. We don’t look at the studio as if our lives would depend on it. What we do day to day has to makes us happy first and foremost, none else. But if that works, chances are high it also works on other people.
The reason I present daily studio life in an unglamorous light is, because it is. Students and young professionals have false hopes and notions about what we all do, and I don’t need to stand in front of a group of students and tell them how awesome everything (and in return I am) just to feel better and further confirm their mislead expectations.

9. Could you tell us more about SahreVictoreWilker? What kind of experience & form of workshop should people expect there?

SVW was founded by Paul Sahre, James Victore, and myself (Jan) a bit over 4 years ago. We all were (and still are) teaching a lot. The three of us are very different, but then again we have some similarities. We are good friends, but don’t care too much about the others’ design. It’s an annual design workshop here in New York, with people coming from all over the world to work hard, talk and play hard with the three of us. What is very special to me is that it’s the three of us in the room, making it impossible to hide behind the usually perceived monopoly of truth that a teacher has. We have to be extra sharp and open-minded, and fantastic discussions and disagreements happen. As far as what to expect; what we hear back from past participants is amazing and very encouraging; the best one for me being an email from a former participant’s wife, telling us “whatever you did to him during that week, thank you so much!”

10. What awaits us in future? The all-knowing-source-of-knowledge Wikipedia states that KarlssonWilker is for sale with a price-tag of $30′000′000, could you tell us the joke?

Well, about that, this is by now a very very old joke, ca. 2006. Back then we wanted to prove the point that people (highly unrealistically) think New York is all golden and shiny (if you make it in New York…), so we put on our website that our studio is for sale for $10 Million. People actually believed that our tiny studio could be worth this crazy amount of money, telling us “guys, please don’t do it, don’t give up!”. Then we upped it to $30 Million. Now we are millionaires, on the web at least.

Jau labu laiku dizaina vidē ir dzirdi vārdi Rijada kā arī Rihards Funts. Tā arī mēs par to visu vairāk – par Rihardu, Rijadu, Riiju – 10+10 intervijā.

1. Pastāsti, lūdzu, par sevi – kas esi, ko dari, kur esi mācījies?
Piedzimu Rīgā, mācījos pamatskolā, tad Amatniecības vidusskolā , tad stājos LMA – netiku un sāku strādāt. Strādāju un atkal stājos pēc laika, bet šoreiz citā nodaļā, atkal neiestājos. Turpināju strādāt, piedzima meita, un nolēmu, ka tagad toč jāiestājas. Atkal nomainīju nodaļu uz tādu, kurā man teica, ka toč iestāšos, un iestājos Funkcionālais dizains, un biju laimīgs, biju izslāpis pēc jaunām zināšanām un nodarbēm, apmeklēju visas lekcijas, kuras vajadzēja, un vēl vairāk. Pēc 2 studiju gadiem sāku saprast , kur īsti esmu iestājies un ap ko lietas grozās. Mācījos cītīgi, strādāju daudz, un rezultāts mani gandarīja, bet pasniedzēji lika labas atzīmes. Kopā ar LMA dizaina nodaļu aizbraucu uz pirmajām dizaina izstādēm Eiropā. Īsi pēc tam arī sapratu, ka gribu un man patīk domāt par cilvēkiem un viņu ieradumiem, patīk arī praktiski strādāt ar materiālu, turklāt dizaina idejas attīstīšana paredz dizainera komunikāciju ar dažādu jomu speciālistiem, kas garantē nepārtrauktu jaunu zināšanu pieplūdumu smadzenēs. Nolēmu, ka, lai kļūtu par labu dizaineru, man jāstrādā pie iespējami daudz dažādiem projektiem un ar iespējami daudz dažādiem materiāliem, jārisina dažādi uzdevumi. Nolēmu aiziet no algota darba, kas ātrāk vai vēlāk novestu pie rutīnas, un kopā ar draugiem izveidojām RIJADU – 120 m2 darbnīcu ar 4 m augstiem griestiem VEFā, darbnīca iezīmēja nodoma svarīgumu. Lai iegūtu pasūtījumus un līdzekļus, piedalījāmies daudzos vietējos un starptautiskos dizaina konkursos, kas ir arī lielisks treniņš smadzenēm un pilnveido profesionālās kvalitātes.
Tagad RIJADĀ strādājam 2 dizaineri – es un Zane Homka (bildē augšā), lai nodrošinātu iespējami labu darba rezultātu, dažādiem projektiem piesaistām dažādus speciālistus, pēc vairākiem lieliem projektiem (Design Drive, Lauku Šarms), kuros tika iesaistīts liels dizaineru un citu nozaru speciālistu skaits, mums ir izveidojies draudzīgu speciālistu tīkls (network). Strādājam pie produktu, vides un grafikas dizaina pasūtījumiem. Attīstām savus produktus un sociālā dizaina projektus.

2. Kas tev ir labs dizains?
Funkcionālas un praktiskas lietas, zobu birste, pildspalva, pulkstenis, soliņš parkā, ja labi lietojas, parasti lietas kļūst arī mīļas un skaistas. Protams, lietai jābūt kvalitatīvai, tehniski perfekti izgatavotai, ja runājam par skicēm vai prototipiem, arī tiem ir jābūt kvalitatīviem, lai vispār gribētos iedziļināties vai veltīt uzmanību lietai (dizainam).

Studējot LMA funkc. diz. nodaļā, pateicoties intensīvajam tēlniecības kursam (šis kurss man bija viens no vērtīgākajiem ), atklāju, ka mani saista lietas, kuras varu aptaustīt ar rokām un apliekties apkārt ar prātu. Tad nu intervijā, lietojot vārdu dizains, es domāju lietas. (Labs pakalpojuma dizaina piemērs ir zemeņu tirdzniecības vietas uz Tukuma šosejas.)

3. Kāda, tavuprāt, ir Latvijas dizaina esošā un vēlamā loma Eiropas dizainā? Dzirdēts, ka ir skandināvu dizains, vai iespējams tāds Baltijas dizains?
Loma nav nekāda. Latviešu dizains varētu arī nebūt. Jo neviens cits nezina par tāda esamību. Latviešu dizains ir vajadzīgs vienīgi latviešiem. Par lomu varētu runāt, ja kaut ko ražotu un tirgotu lielos apjomos, apgrozītos liela nauda, tad dabūtu lomu.
(Te ir runa par industriālo dizainu, kas saistās ar masveida ražošanu, protams, grafikas, konceptuālajā, eksperimentālajā, modes dizainā ir savādāk, dizaineri aizpilda konkrētu nišu, ir atpazīstami un veiksmīgi darbojas eiropas kontekstā.)
Baltijas dizaina tēls ir jau izveidojies (pagaidām gan tikai dizaina profesionāļu lokā, bet tas nav maz), pateicoties latviešu un lietuviešu dizaineru aktīvajai dalībai starptautiskās izstādēs un festivālos, turklāt mēs izskatāmies un izklausāmies diezgan līdzīgi. Man patīk lietuviešu dizains (daiktuviesbutis.lt, contraforma.com), izmantoju jebkuru iespēju, lai aizbrauktu uz dizaina pasākumiem Viļņā vai Tallinā, esmu arī aicinājis lietuviešus uz Rīgas dizaina dienām. Latvijas dizains pagaidām nav ierindojams pie valstīm, kas tradicionāli saistās ar dizainu. Bet domāju, ka tas mainīsies, mūsu dizains pārsteidz ar autentiskumu, oriģinalitāti, vienkāršību, noskaņu, kuru rada.

4. Kādēļ pats esi izvēlējies strādāt Latvijā?
Latvijā ir ideāli klimatiskie apstākļi, kas nodrošina nevainojamu cilvēka organisma funkcionēšanu, turklāt mēs varam izbaudīt visus 4 gadalaikus – ziemu, pavasari, vasaru un rudeni, uz jūru var aizbraukt ar riteni. Latvijā dzīvo gandrīz visi mani draugi, ar kuriem es varu sarunāties latviešu valodā, spēlēt bumbu un priecāties. RIJADA intensīvi piedalās Eiropas dizaina izstādēs un festivālos, tur parasti sapazīstamies ar citiem dizaineriem, apmeklējam lekcijas un workshopus, šādi braucieni izvēdina galvu un iedvesmo.

5. Kāds ir Rijada sakars ar veikalu Riija?
Natālija Jansone un Sarmīte Stabulniece no RIIJAs bija redzējušas RIJADAs darbus un atnāca pie mums parunāties, izrādījās, ka esam uz viena viļņa, kad runa ir par dizainu, un mums pasūtīja izstrādāt RIIJA grafisko identitāti un stilu, pie veikala interjera strādāja Mareks Birznieks un Māris Banders, savstarpējā uzticēšanās darba procesā un rezultāts sniedza gandarījumu. RIIJA ir vieta, kur starp rūpīgi atlasītām Latvijas dizaina un amatniecības lietām var arī apskatīt un iegādāties RIJADAs dizainu.

6. Tavuprāt, kurp latviešu dizainam ir jādodas – pagātnes virzienā, slavējot tradīciju, nākotnes virzienā – izmantojot tradīciju, doties meklēt ko nebijušu vai arī balansēt kaut kur pa vidu?
Jādodas meklēt kas nebijis kā Dullajam Daukam. No tradīcijas, ja ar to saprotam etnogrāfiju + amatniecību, mēs neaizbēgsim, tā ir mūsos un mums apkārt, ar to arī atšķiramies no pārējiem Eiropā. Tradīciju, kas saistīta ar Padomju propagandas uzpūsto vai Latvijas laika kulta piekritēju daudzināto Latviju kā industriālā dizaina Meku – labāk aizmirst. Jaunajiem dizaineriem (studentiem) jādodas pasaulē studēt un strādāt praksē dizaina darbnīcās vai kur citur, tradīcija, ja vajadzēs, liks par sevi manīt.

7. Kādēļ ne visai bieži redzama produktu un grafikas dizaineru sadarbība?
Ja runā par Latviju, iespējams, tādēļ, ka LMA un citu mākslas vidusskolu un augstskolu programmās industriālā dizaina studenti apgūst arī grafiskā dizaina kursu un parasti saņem augstus novērtējumus. Arī augstskolas līmenī sadarbība starp nodaļām notiek kusli.
Bet varbūt tādēļ, ka gan produktu, gan grafikas dizaineri pēc būtības ir egocentriski mākslinieki un paši zina, kā būs vislabāk, savu darbu uztver kā lolojumu, kuru negrib laist ārā no rokām. Man pašam patīk grafiskā dizaina rēbusi, nelaižu garām izdevību tos risināt. Strādājot ar saviem produktiem, pašsaprotami liekas paralēli domāt par grafisko dizainu.

8. Ko dari, kad neesi dizainers?
Spēlēju streetbolu, futbolu, volejbolu, šahu, badmintonu, braucu ar riteni, sauļojos, peldos.

9. Esi studējis LMA – kam tu ieteiktu turp doties mācīties un kuriem ne?
Iesaku turp doties mācīties visiem, kas grib pārsteigt sevi ar jaunu pieredzi un zināšanām. Nav obligāti jābūt mākslas vidusskolas beidzējam, bez lieliskām praktiskajām iemaņām dizaineram būs jāinteresējas par tehniskajām zinātnēm, jāpēta un jāmīl cilvēki un viņu paradumi. Dizaina nodaļas programma un dizaina domāšana ir ļoti interesanta un saistoša www.designlv.lv. Var arī nemācīties visus 4 vai 6 gadus, ir iespēja nomainīt nodaļu vai turpināt studijas ārzemēs.

10. Kādi ir tavi un Rijadas nākotnes plāni?
Daudz strādāt un sportot. Sākt pieņemt praksē internus no Eiropas dizaina skolām. Aizbraukt uz DesignMiami un NewYork. Radīt lietu, kas apburtu kā svētbilde un būtu dārgāka par pasaules lielāko rubīnu.

Attēli un vairāk informācijas: www.rijada.lv
Video interviju ar Rihardu lūkojiet te: www.plikums.lv

Vāka bilde 17:17, foto: Rihards Funts

Kopš maija vidus pieejams jauns kultūras un mākslas portāls Arterritorry.com, kurš lasāms latviski, krieviski un agliski, un kurā apkopots aktuālais par Baltijas, Krievijas un Skandināvijas mākslu. To visu uzsākuši Anna Iltnere, Daiga Rudzāte, Una Meistare un grafikas dizainers Jānis Notte, bet ar pilnu veidotāju sarakstu var iepazīties šeit.
Ideja ir ļoti interesanta – palūkoties uz notiekošajiem kultūras procesiem plašāk kā tikai Latvija. Portāla veidotāji gan nav izvēlējušies vieglāko ceļu, piemēram, tulkošana prasa papildu resursus, arī lasītājiem varētu būt grūtāk saprast, kādā valodā tad jākomentē, dizains ir… nepierasts. Tomēr portāla stiprākā puse ir saturs, jo par lokālajām un reģiona aktualitātēm kultūrā tīmeklī informāciju atrast nav diez ko vienkārši. Jāpiebilst, ka portāls ir tikko uzsācis savu darbu, un šķiet, galvenais, ka autori atļaujas meklēt jaunus ceļus, kā un par ko rakstīt. Process noteikti ieviesīs izmaiņas, kuras, jācer, veicinās arī pārskatāmību un lasāmību. Tālāk piedāvājam nelielu interviju ar Arterritory.com veidotājiem gan par to, kādēļ ir, kā ir, gan par dizainera izvēli un to, kā tas viss varētu ietekmēt pārējos žurnālus un blogus.

1. Pastāstiet, kas ir Arterritory.com?
Arterritory.com ir Baltijas, Krievijas un Skandināvijas mākslas un kultūras teritorija internetā. Vieta, kur tikties minēto reģionu māksliniekiem un mākslas interesentiem – gan profesionāļiem, gan tiem, kam māksla ir sirdslieta. Kā viena no Arterritory.com satura kvalitātes latiņām ir teksta saprotamība. Vēlamies par kultūras procesiem rakstīt, lieki un nevietā nesvaidoties ar svešvārdiem un kalambūriem. Bagātīgo informācijas klāstu gribam padarīt pieejamu. Un pateikt nedaudz vienkāršāk nav nemaz tik vienkārši :)
Mēs apzināmies arī, ka māksla šodien nav noslēgta telpa, tā atrodas mijiedarbībā un sasaistē ar pārējām kultūras jomām. Tieši tālab portālā iespējams gūt informāciju arī par kino, dizainu, modi, arhitektūru un grāmatām.

2. Kādēļ izvēlējāties rakstīt 3 valodās?
Šķiet, tas loģiski izriet no ieceres veidot dialogu un informācijas apmaiņu starp Baltijas, Skandināvijas un Krievijas reģioniem.

3. Kādēļ tieši Baltija, Krievija un Skandināvija?
Baltijas valstis, Krievija un Ziemeļvalstis ir mūsu kaimiņi. Dzīvojam plecu pie pleca, bet tik maz viens par otru patiesībā zinām. Raugoties no portāla pozīcijām – kļūt par mākslas mediju vispasaules mērogā prasītu milzīgus resursus, turklāt šāda niša vairs nav tukša. Savukārt, specializējoties mākslas dzīvē noteiktās valstīs, ir priekšrocība to darīt padziļināti. Un tā mēs kļūstam par noderīgu avotu un interesantu vietni arī citām pasaules valstīm. Vēl svarīgs faktors, kam apstiprinājumu gan guvām tikai neilgi pirms Arterritory.com atklāšanas – minētie reģioni ir ļoti, ļoti ieinteresēti un atvērti sadarbībai. Esam piesaistījuši arī autorus no Sanktpēterburgas, Helsinkiem, Tallinas un Viļņas.

4. Ko domājat par to, kas šobrīd notiek kultūras jomā Baltijā? (cik tā ir veselīga, dzīvotspējīga, nepieciešama..)
Portāla izveide jau vien parāda mūsu nostāju. Proti, ka arī Baltijas valstu kultūras dzīvē ir izceļami un uzteicami notikumi, talantīgi un veiksmīgi mākslinieki. Tos vērtējot, par tiem rakstot, mēs līdzdarbojamies, lai priekšstats nebūtu bāls, bet gan “ar veselīgu sejas krāsu”.

5. Kādi ir galvenie izaicinājumi veidojot jaunu portālu?
Izaicinājums ir sasniegt un ieinteresēt pēc iespējas plašāku cilvēku loku – gan šajā reģionā dzīvojošos, gan mākslas un kultūras profesionāļus un interesentus citur pasaulē, kam, iespējams, iepriekš nav bijis pietiekami daudz informācijas, piemēram, par mākslas procesiem Baltijas valstīs. Arī kultūrtūristus. Lai par mums uzzin. Izaicinājums ir arī neapjukt informācijas gūzmā, prast izlobīt svarīgāko un portālam derīgāko. Bet tie ir pozitīvi izaicinājumi, jo motivē un iedvesmo strādāt un tiekties.

6. Kā Arterritory.com, jūsuprāt, varētu ietekmēt citus par kultūru, dizainu rakstošos izdevumus un blogus Latvijā?
Mūsuprāt, portāls ir aizpildījis līdz šim diezgan brīvu nišu, jo uzsvaru liek uz kaimiņvalstu kultūras dzīvi un diskusijas attīstīšanu un dara to arī angliski un krieviski. Ja arī kādu vietējo notikumu apskats pārklājas ar citos izdevumos publicēto – tas jau kopainai ir tieši atspirdzinoši.

7. Kādēļ izvēlējāties sadarboties ar dizaineri Jāni Notti?
Vienai no šī projekta līdzautorēm, Unai Meisterei bija sadarbības pieredze ar Jāni Notti savulaik strādājot pie Anothertravelguide.com portāla pilnveidošanas un paplašināšanas. Anothertravelguide.com ir arī ciešs Arterritory.com sadarbības partneris, tālab šī izvēle konkrētajā mirklī šķita ļoti dabiska. Jānis tobrīd jau strādāja Ņujorkā. Bijām sekojuši arī viņa projektiem laikā, kad viņš dzīvoja un strādāja Melburnā – mums patīk viņa domāšanas, arī sarunu un diskusiju veids dizainā.

8. Kā noritēja sadarbība starp dizaineri un redakciju? Cik kuram bija teikšana, diskusijas, vai varbūt uzreiz bija skaidrs kā visam jābūt?
Strādāt bija pārsteidzoši viegli. Komunikācijas problēmas neradīja ne okeāns, kas mūs šķīra, arī redzējums bija līdzīgs. Jau sākotnēji mums saskanēja domas par portāla struktūru un materiālu pasniegšanas veidu. Grafikas dizainā pilnībā uzticējāmies Nottem un viņa piedāvājums apmierināja. Turklāt viņš strādāja ļoti ātri un arī fleksibli – ieklausoties, argumentējot. Savā ziņā protāla tapšanas process bija tāds lielisks dialogs.

9. Kādus interneta žurnālus jūs paši labprāt lasāt?
Artinfo.com, Designblog.lv , dezeen.com, artnet.com, kaleidoscopeoffice.wordpress.com; theartnewspaper.com – tie ir tikai daži….

10. Kā raugāties uz to, ka internetā satura kļūst arvien vairāk un kā tas, jūsuprāt, ietekmē drukātos izdevumus?
Arvien skaidrāk iezīmējas drukāto un virtuālo izdevumu funkcijas un atšķirības. Ne viens, ne otrs netiek apbedīti, jo domājams tik ātri neizzudīs cilvēku vēlme ar pirkstu galiem pāršķirt švīkstošas papīra lapas. Pielikt pie deguna tikko atšķirtu jaunu žurnālu un sasmaržot druku.
Vai lasīt rakstus, kurus ir interesanti atšķirt arī pēc gada. Drukātie izdevumi ar laiku būs kā “konzervi”. Labā nozīmē. Savukārt internetā saturs kārtosies kā piena paciņas – ar īslaicīgu derīguma termiņu, bet pieprasījumu ik rītu. Interneta mediji var nodrošināt vēlmi būt vienā ritmā ar aktuāliem notikumiem. Uzreiz spēt reaģēt uz publikācijām, iesaisoties diskusijā, teju tai pašā sekundē parsūtot rakstu draugiem. Minētais nenozīmē, ka virtuālie mediji derīgi vien ziņām. Tas ir vakarējs priekšstats. Arterritory.com, piemēram, lielāko satura daļu aizņem raksti, intervijas, recenzijas. Apjomīgi un kvalitatīvi materiāli, taču visus caurvij aktualitātes garša. Jo kurš gan dzers ieskābušu pienu?

Reinis Pētersons (www.reinispetersons.com) ir viens no aktīvākajiem un interesentākajiem pēdējā laika ilustratoriem. Šajā gadījumā nav arī viennozīmīgs apzīmējums “ilustrators”, jo, neskatoties uz to, ka iznākusi virkne grāmatu ar viņa ilustrācijām, Reinis darījis un dara daudz ko citu, piemēram, šobrīd strādā arī pie savas animācijas filmas. Vienu gan var teikt noteikti – Reiņa darbi ir pilni ar asprātību, vienalga, vai tā ir ilustrācija, animācija, reklāma vai māksla un vienalga, sev vai citiem. Grūti iztēloties kādu, kuram nepatīk, piemēram, ilustrācijas grāmatai Mēnesim robs (visi manis sastaptie bērni ir bijuši sajūsmā). Fanu rindas, šķiet,  tikai augs, jo jaunākie un topošie darbi ir ne mazāk apbrīnojami. Loģiski, ka mūs interesēja noskaidrot, kas Reinis Pētersons ir par putnu… vai zvēru…

1. Pastāsti, lūdzu, par sevi – kas esi un ko dari?
Nu, esmu dzimis Rīgā, 1981. gadā, arhitektu ģimenē. Bērnību pavadīju Aizkrauklē un Jūrmalā. Mācījos Rīgas 3. vdsk., Pumpuru 4. vdsk., pēcāk iestājos Rozentāļos, un vidusskolas beigās vēl gāju pie Andreja Granta mācīties fotogrāfiju. Pēc tam iestājos Mākslas Akadēmijā. No 1999. sāku strādāt dažādos dizaina kantoros, pēcāk frīlancēju. Tad atkal nostrādāju Leoburnetā kādu laiciņu, līdz pabeidzu Vizuālo komunikāciju. Pēc tam nonācu McCannā pie Armanda Leiša, kur arī sāku tā pa īstam sajust drēbi – kas ir kas dizainā un idejās, kas attiecas uz reklāmu. No tā brīža tur arī strādāju par mākslinieku un radošo, līdz vienā brīdī tomēr sapratu, ka tas nav īsti tas, ar ko gribu nodarboties diendienā. 2009. gada sākumā reklāmai pārvilku strīpu un aizgāju strādāt uz animācijas filmu studiju „AtomArt” pie Edmunda Jansona. Palīdzēju pabeigt filmu „Pavasaris Vārnu ielā”, vienlaicīgi pamācījos arī animāciju. Nu, un kā mākslinieks atomārtā joprojām arī darbojos. Svaigākais – tikko „Berimoru” atklāja animācijas filmas „Lupatiņi” pilotepizode, kurai taisīju tēlus un vidi. Visam paralēli strādāju arī pie savas animācijas filmas par cirkus lāci, kas cīnās ar eksistenciāliem jautājumiem. Filma tiek zīmēta ar ogli uz papīra un top jau vairāk kā gadu, un, cerams, ka pirmizrādi piedzīvos jau šovasar. Vēl ir bijusi ļoti interesanta sadarbība ar Mona de Bo un Gaujartu – kā albumu, tā arī koncertu vizuālajā noformēšanā. Izdevniecībā „Liels un Mazs” ir iznākušas piecas ilustrētas bērnu grāmatas. Šad un tad arī daru citas lietas un piedalos izstādēs. Šobrīd darbojos arī kā freelance ilustrators. Tas būtu par izcelsmi un profesionālo līniju. Kas es esmu – nevaru atbildēt, nezinu.

2. Tu saki, ka darbojies kā ilustrators, animators, mākslinieks… kā vienā vārdā būtu nosaucama tava nodarbošanās?
Ja pareizi atceros, Kaspars Podnieks vienā intervijā teica, ka „mākslinieks” mūsdienās izklausās kaut kā glupi. Un jāpiekrīt, un arī tu, redz, – prasi man konkrēti definēt lauciņu, kurā es darbojos. Bet tā nu manā gadījumā ir sanācis, ka man to interešu lauks ir samērā plašs, tāpēc, no vienas puses, būtu jālieto tas pats vecais labais „mākslinieks”, konkrētāk nevaru īsti pateikt. Tieši šobrīd mani varētu uzskatīt par 95% ilustratoru un 5% animatoru. Pirms gada tie bija citi procenti, un vēl pirms gada tie bija citi amati utt. Viss mainās.

3. Ar ko, tavuprāt, atšķiras labas ilustrācijas no sliktām? Vai laba māksla no sliktas?
Es zinu, ka man tā nav oriģinalitāte, vēstījums vai cita konkrēta kvalitāte. Mani uzrunā sajūta, kas tur tajā darbā ir. Ko es varu sasaistīt, attiecināt uz sevi kaut kādā veidā. Tas man to padara par labu.

4. Ko dari, kad nestrādā?
Cenšos veltīt laiku ģimenei un draugiem.

5. Ko tev patīk zīmēt visvairāk un ko vismazāk?
Runājot tīri tematiski, tas būtu tā: patīk zīmēt visu, kas ir organisks – cilvēkus, dzīvas radības. Ne tik ļoti ķertos zīmēt māju fasādes. Bet ar to patikšanu vai ne parasti ir tā, ka tas ir atkarīgs no visādiem apstākļiem. Labāk laikam ir zīmēt tad, kad nav ne ārēja, ne iekšēja spiediena un netiek uzstādītas nekādas ekspektācijas, toties ir konkrēta tematiskā bāze, un tālāk tiek būvēts intuitīvi – ar skatīšanos – kas sanāk, kas der tai lietai, kas varbūt atkal – ne tik ļoti. Un ar nepatikšanu ir pretēji – ja ir uzlikts kāds konkrēts un rāmis, tad radošumam paliek maz vietas, sanāk tāda kā amatniecība vairāk. Nepatīk man arī zīmēt tādas lietas, kas man īsti nepadodas, vardes, piemēram. Kā arī precīzus interjerus un perspektīvas arī man neceļas roka ķibināt. Kaut kā organiskāk liekas zīmēt lietas vienā piegājienā. Laikam esmu tāds cilvēks, kam vajag uzreiz redzēt to rezultātu, dabūt gatavības stadijā no sākuma līdz beigām. Tāpēc mēģinu vienu bildi netaisīt nedēļu, piemēram.

6. Ja tagad varētu visu sākt vēlreiz, pieņemsim, no 18 gadu vecuma, ko tu mainītu?
Nezinu. Droši vien neko daudz. Varbūt veikalā ņemtu vīnu no augstāka plaukta.

7. Trīs lietas, ko tu ieteiktu tiem, kas grib kļūt par ilustratoriem?
Man jau nu gan liekas, ka to ceļu, veidu un piegājienu ir tik daudz, ka tādi konkrēti padomi īsti neder. Nu, droši vien pirmkārt – saprast pašam, ko un kā gribētos darīt. Un tad mēģināt atrast iespēju kaut ko arī reāli sākt darīt. Otrkārt – un šo nevar uzsvērt par daudz – vajag darīt daudz, daudz zīmēt. Jo tikai tā var saslēgt aci-smadzeni-roku – ar daudz darba. Labi būtu arī kaut kādi akadēmiski pamati, jo tur ieliek dažādas tehnikas, anatomiju utt. – visu, kas pēc tam visādi noder.

8. Kas, tavuprāt, nepieciešams, lai sasniegtu lielisku rezultātu?
Svarīgi, lai tā darāmā lieta patiktu, tad arī gribas plēsties, kamēr sanāk labi.

9. Kādēļ bieži izvēlies zīmēt digitāli? Piem. Mēnesim robs, Čingo baba..?
Tas dod lielāku kontroli pār procesu, salīdzinot ar real-life medijiem. Ctrl+Z, Ctrl+T, Ctrl+Shift+S, utt.  – šīs lietas, turklāt šādā veidā viss tomēr notiek ātrāk – nekas nav jāžāvē, var saglabāt dažādas stadijas/versijas utt. + nevajag gādāt par darbnīcu, krāsām, materiāliem utt. Tas man tā ir šobrīd. Kā būs tālāk – dzīvosim, redzēsim – vēl nezinu.

10. Kādi ir tavi nākotnes plāni?
Šovasar Aizkrauklē vajadzētu nojaukt lielo šķūni, jo tas ir galīgi šķībs un var uzgāzties avenājiem virsū. Bet tas tā. Nu nav man nekādu nākotnes plānu.
 Redzēs, kas būs, tad skatīsies.

Vāka attēls Reinis Pētersons 17:17.
Vairāk attēlu un info www.reinispetersons.com

Andersen M Studio was founded by Martin Andersen (MA, RCA) in 2001 after having spent two years working with acclaimed graphic designers Vaughan Oliver and Chris Bigg at v23: design celebrities for their beautifully crafted design work for 4AD records.

In 2006, Line Andersen, Martin’s sister, upon graduating from CSM with an MA , won the Creative Futures Award for her design work – one of the highest accolades for a graduate. Later that year she joined the company, creating an interesting creative partnership between the siblings, having specialised in different disciplines (Martin in typography, photography and sound, and Line in stop-frame animation and hand-drawn typeface design). The studio became a reality due to their wish and vision in creating beautifully crafted and engineered work. Over the past five years they have worked side-by-side on nearly all projects that have come their way.

Andersen M Studio create beautiful unique animations, design, typography, identities, films and music and has grown to become a creative multi-disciplinary studio, with wast array of projects for clients such as: Accenture, American Express, Cartier, Channel 4, Colenso BBDO, Martini, More 4, New Zealand Book Council, Nokia, Pan MacMillan, Sony Ericsson, South Bank Centre, Thames & Hudson…

1. Please tell us about you! How did you end up being designers in UK, what did you study, where do you come from, etc.?

In 1992 I moved from a small fishing village in Denmark to the UK to study Graphic Design in the UK. The opportunities were limited in Denmark and I was keen to seek a less commercial education abroad in the UK.
My journey started off with a one year National Diploma at Falmouth Colege of Art and Design, followed by a BA (HONS) at Ravensbourne College of Visual Communication Design, then followed by a MA at the Royal College of Art.

2. Instead of staying in Denmark you went away and studied in UK (Martin BA+MA, Line MA). Is there a particular reason for this?

Staying in a smaller country like Denmark limits you in terms of project possibilities. We both wanted to create work that is artistic, creative and challenging.

Being in London you can seek these opportunities and that is why we settled here, working for record labels, fashion houses, etc. This is much easier to achieve in places like London, NY, LA etc. rather than in Denmark.

3. How important is a Masters degree for a graphic designer and how does it help in everyday life?

We both wanted to do Masters as we both felt we needed more time in education to explore and experiment with concepts and techniques. It helps you analyse what you do and how you approach projects, this has certainly helped me being a better tutor and helped me having time to learn more about disciplines I was interested in outside of Graphic Design –such as photography, painting and film making. Also doing an MA course at either CSM or RCA puts you amongst peers that are the best at what they do and the competition makes you work even harder to be one of the best.

4. Do you feel that working at Vaughan Oliver’s v23 studio left an imprint of their working methods & aesthetics or you shared same kind of aesthetic vision before joining them?

I was a big fan of v23’s work before I even studied design. I used to buy all the 4AD records releases simply because the artwork was innovative and beautifully printed.

In the two years at v23, I learned so much, as a Designer, Photographer and Art Director but also more importantly, I learned not to compromise your dreams and your visions as an artist. Vaughan and Chris had consistently created beautiful artwork that continued to inspire and amaze me and being able to work alongside them helped my confidence but also my persistence to this day.

After I left, the first years were very intense. I worked solidly day and night on every project I would get, and luckily a few bands had noticed the projects I had been in charge of at v23 and so started asking me for both design and photography work. …slowly the ball started rolling, momentum built and I was commissioned to design a book for film director John Waters by Thames & Hudson, of which I hold a strong relationship to this day. My working routine was varied – in the initial years, I worked alone and did photo shoots, music packaging, identity work, book design…

5. What inspired you to become a Lecturer at University? How has education changed during the last decade while you have been Lecturing at University of Brighton and Central Saint Martins?

I never set out to be a Lecturer. I have always been a shy person in bigger groups and never thought it would be something for me. This all changed back in 2001 when I received a call from Lawrence Zeegen (at that time Head of Graphic Design and Illustration at Brighton University). He asked me to come down to Brighton to give some lectures and to be part of critting the 3rd year with my good friend Daniel Eatock (at that time Head of Graphic Design). I really enjoyed these crits and were offered a permanent position there.

As I was working from my flat I was happy to have the one day a week where I could leave and be part of inspiring young students. My position at CSM teaching Fashion Communication Design came about from being a designer and photographer for a job for L’Oreal who were sposoring the CSM show. The teacher at CSM offered me a position after having finished this job.

I truly enjoy teaching now and feel like I gain as much as I give which is a fundemental part of doing the job. I have a lot to give my students in terms of research, but also a honest critique which, from memory, I often found was very vague while I studied myself. Also it is very important to help our students. In this country alone, we graduate more students per year than there is work for in the entire of Europe.

6. How do you balance your life with so many responsibilities at Universities, Commercial Studio, Band, etc.? What do you do in your free time, when you have it?

I have always been a workoholic and I work between 11-13 hours every day. But to be honest I do not see it as work, it’s a journey that I am on. My personal work is as important if not more important than the commercial work. Both feeds into another. I have dreams and visions and don’t want to stay in the position I am in. I started off as an illustrator, then moved to graphic design, then photography, then music and now Line and I are directing film and animations. It’s exciting and so it should be.

Too many young designers are too busy worrying about what everybody else are doing and forget to find out what is their own language and to seek new adventures that makes them excited.

At the end of the day, you have to find what makes you happy and excited, I have always grapped every opportunity I am given, life is too short to stay in the same spot!

7. Could you tell 3 things you have learnt since you have started your studio?
I could tell you a lot more than 3. But here are some:

- Always have a contract, stating the excact working conditions you work under and make sure to get a Purchase Order before you start any work. If the client really wants to work with you they will be more than happy to do so. If they don’t, then do not work with them.
- Never be scared to suggest something you feel is right, even if this means changing the client’s brief.
- Keep a time schedule on your wall, you will need it once things get real busy!

We shall include 4 more things Martin has suggested in another interview:

- Ambition is key: always push yourself to do better than the last project. Always improve. Take risks, experiment and never repeat yourself.
- Respect is paramount. One should always treat everyone with positivity, honesty and respect – I don’t believe in being nasty to be successful.
- Attentiveness. Great professionalism and being attentive should allow you to really listen to what your client wants so you can successfully meet their brief.
- Have a good relationship with your clients – this is how lasting relationships are formed and the art world is so small: bad news or recommendations travel quicker than good ones.

8. What is good graphic design for you?

Innovative new work. Creativity that touches the soul and that communicates. I have personally always preferred work that suggests rather than describes.

Posters for If You Could Collaborate…

If You Could Collaborate is the fourth annual If You Could exhibition. Aiming to provide a platform for the finest creatives from all over the world to question their conventional working methods and outcomes. The contributors have been challenged to produce something a little unexpected, by working with a partner of their choosing from any discipline, profession or background. There is no brief to answer, or format to honour – the only limit being the enterprise and imagination of the artists involved.

Andersen M Studio worked with LekaGape, a South African care home for women and children to produce a set of limited edition A2 screen printed posters. The prints were on sale at the exhibition, with all proceeds going straight to LekaGape.

9. Where is the design world going? world in general?

The world!!! That is too bleak to comment on, HA HA!

Design, it seems that nobody believes they can exist without an Apple computer, which I think is a real shame. We have a history of craftsmen using their hands: painting, drawing, filming etc. It is important not to forget these skills. There is more bad design than ever before because of time restraints and because every client has a computer and wants to get involved with their own opinions. As a tutor I have noticed that more and more of my students are forgetting or discard or simply do not know how to draw or to view artwork away from the monitor. On the other hand these advanges in technology create new opportunities and these are very exciting.

10. Is there anything you would like to say to designers in Latvia?

Come see us!

We enjoyed the interview so much that we decided to get Martins opinion on stuff that hopefully will be interesting for contemporary Latvian design scene:

In an effort to preserve the places they fly to, Star Alliance has donated seats to scientists and field workers to destinations all over the world. Andersen M were comminssioned by DDB, London, to create five films, which will run at the head of specially commissioned programmes by the National Geographic Channel, to highlight Star Alliance’s efforts at five specific destinations.

What is your view on pitches and bidding against other designers & studios?

It’s unfortunate, but it’s very common in our industry to pitch against other creatives for work, we get asked to do so all the time, but our answer is a resounding — NO!. We have a strict no pitch attitude. We never pitch on projects, we believe that if the client, despite coming to us and expressing great interest cannot see what we can do, or cannot trust our creativity or experience, we are not willing to participate …next! In our industry, so many designers have become accustomed to spending weeks working on pitches for projects which don’t materialise. I truly feel this ruins it for everybody so would strongly appeal to everyone out there not to do so and stand by your work, your vision and your capabilities.

How do you stay at the cutting-edge?

We do not see ourselves as being cutting-edge, far from it …I am actually not sure what ‘cutting-edge’ is anymore.

Fundamentally, I just want to do a great job for all of our clients and never think about how the work will be perceived by others in the industry. As long as we are happy and our clients are satiated, that is all that really matters.

This Spring, the Homes of Alfred Dunhill present ‘Modern Craftsmanship’.  Illustrating the brand’s commitment to culture and creativity, exclusive works by four contemporary designers – each with a passion for craftsmanship – will be exhibited in each of the four Homes.

Andersen M Studio’s ‘Clouds’ showcases the partnership’s originality and imagination through expert stop-frame animation and an intricate model making technique. The piece centers around the formation of a cloud and it’s journey through different weather conditions.

What’s the secret of your success?

We are both incredibly driven, we love visual art, we love to be able to communicate in different ways and love the many forms of creative expression. We generally always feel excited about the projects we are working on and the fact that, as siblings, we share this enthusiasm means a great deal to us both. Most people find this very difficult to understand, but it probably stems from growing up in a very small fishing village, in which we really only had each other to share our interests in art with. Not many of our peers or friends were excited about surrealism or old Czechoslovakian stop-frame animations… We understand each other so well and always know what we are good at individually so collectively, we both strive to create something that excites us.

What’s your opinion about awards for a designer or a studio?

We do not like the idea of awards and have never entered any within design, photography etc. We do like the idea of elitism and do not feel creativity should be judged by a panel. Having said that our animation Going West has won a lot of awards, but mainly due to our clients having entered them or because we were requested to enter it. Though we would never pay to enter any award. Last year we won 2 Gold Lions at Cannes, which we are proud of, but for us, a project is successful if both we and the client is happy.

Veidojot DesignBlog, bieži vien nākas domāt par latviešu valodu – gan burtu dizainu, diakritiskajām zīmēm un dizaina terminoloģiju, piemēram, mēģinot iedzīvināt latviešu valodā anglisko terminu tulkojumus – type, typeface, typography utt. Arī profesijas nosaukums aizvien bijis neskaidrs – Latviešu valodas aģentūras speciālisti mums atbildējuši, ka pareizi būtu teikt “grafiskais dizaineris”, turpretī Ministru kabineta apstiprinātajā profesiju klasifikatorā minēts “grafikas dizaineris”. Lai tuvotos skaidrībai šajos jautājumos un runātu par valodas dizainu un dizaineru valodu, uz sarunu aicinājām profesionālu latviešu valodas lietotāju – praktiķi, ilggadēju žurnāla Rīgas Laiks un citu publikāciju valodas redaktori un korektori Gunu Kalniņu.

DB: Ir redzams, ka valoda visu laiku aug un attīstās – kādi vārdi izzūd, citi nāk vietā. Kā jums šķiet, kā latviešu valoda ir attīstījusies pēdējo 30 gadu laikā?

GK: 30 gadi ir ļoti īss laika posms, jūs, iespējams, spriežat pēc sava mūža. Valoda mainās daudz ilgākā periodā. Protams, paātrinājums ir jūtams. Agrāk pārmaiņas bija lēnākas, tagad daudz kas mainās neticami zibenīgi, grūti pat izsekot. Taču es joprojām neesmu zaudējusi pārliecību, ka valoda ir dzīvs organisms – slimāks vai veselāks, citreiz tai ir labvēlīgāki apstākļi un citreiz – mazāk labvēlīgi. Bet es ļoti ticu latviešu valodai, viņa izdzīvos. Par latviešu valodu mierīgi var teikt “viņa”, tas nav tik stingri, kā raksta grāmatās, ka visas nedzīvās būtnes ir “tās” un visas dzīvās – “viņas”. Ikdienā runājot, mēs pamanām, ka ir vajadzīgas nianses un elastība.

DB: Kas nosaka izmaiņas valodā?

GK: Mūsdienu izmaiņas ietekmē informācijas apmaiņas ātrums. Agrāk, sarakstoties ar vēstulēm, varēja, uzmanīgi lasot, pamanīt kādus jaunus vārdus, ko sarunas biedrs lieto, padomāt, vai es arī tā rakstīšu, un, ja vārds liekas iederīgs, sākt to lietot. Tagad tas viss ir daudz ātrāk, jauno var pat nepamanīt. Bet man interesē valodas sīkumi, cenšos tiem sekot līdzi. Ļoti jauki ir, ka neveikli vai lieki jauninājumi mēdz nobirt. Nevar viens cilvēks izdomāt – tagad es kaut ko iesākšu un tas aizies. Protams, ir gadījumi, kad tā izdodas. Taču valoda tomēr ir saziņas forma, un lietotāju ir vesels loks. Aprite ir kļuvusi ātrāka, taču

cilvēkiem, kas lieto valodu, nevar neko ne piespiest, ne likt, ne iestāstīt.

Vienalga, ko nolemtu valodnieki, viss būs atkarīgs no lietotāja. Vecais gadījums ar “čipšiem”. Viens ir “čipsis”, vairāki ir “čipši”. Tā ir sistēma. Taču valodnieki nolemj, ka labskanības dēļ jāsaka “čipsi”, kas nav sistēmiski pareizi. Uz paciņām ir rakstīts Ādažu čipsi, bet, kad Gustavo pirms daudziem gadiem tos reklamēja, viņš automātiski teica pareizi – čipši. Tātad “čipsi” ir bijuši valodnieku neveiksme. Mēs arī Rīgas Laikā rakstām čipši. Mums ir daži savi valodas lietojuma likumi.

DB: Kurā brīdī jaunie vārdi kļūst par likumu?

GK: Garlaicīgs jautājums (smejas). Ne par likumu man gribētos runāt. No vienas puses – jaunu vārdu izgudrošanai ir radošais aspekts – ja lietotājs redz, ka ar tiem vārdiem, kas ir viņa krājumā, kaut ko pateikt vairs nav iespējams, viņš izdomā kaut ko jaunu. Reizēm ir kāda jauna lieta, kurai nav vārda, un tas ir jāizdomā. Tad parasti tas, kurš nāk ar šo jauno lietu, nāk ar visu vārdu. Šeit žurnālā es tikai tādus redzu. Kāds Rīgas Laika autors aizbrauc uz Jemenu, paskatās, ka visi vīrieši ir žvingulī un visiem aiz vaiga sabāztas lapas, kas nav ne kokas lapas, ne kādas citas jau zināmas narkotikas. Šīs aug tikai Jemenā, pēc 24 stundām tās zaudē iedarbību, eksportēt tās nevar, ekstrahēt nevar, neko nevar, tikai aizbāzt aiz vaiga un būt “pillā”. Autors par to rakstīs, un tad mums šeit ir jāizdomā, kā šīs lapas nosaukt saskaņā ar oriģinālo arābu vārdu. Un tā rodas jauns vārds – kopā ar raksta autoru nosaucām to augu par gatu, variants “kats” palika rezervē.

DB: Tad izrādās, ka jaunie vārdi rodas Rīgas Laika redakcijā!

GK: Jā, diezgan daudz kas notiek šeit. Grāmatās lēnāk ienāk jaunie vārdi, sarunās tie ienāk un pazūd, bet žurnālā mēs esam spiesti un aicināti tos pierakstīt un fiksēt, tāpēc arī domājam par labāko veidu, kā to izdarīt.

DB: Bet kā tas ir – jūs ieviešat jaunus vārdus caur žurnālu, citi noskatās un arī sāk radīt jaunus vārdus vai arī lietot jūsu ieviestos. Cik tas ir korekti – tik brīvi rīkoties?

GK: Lūk, tagad jautājums vairs nav tik garlaicīgs (smejas). Tātad – vārdus rada cilvēki. Vienmēr tā ir bijis, runa nav tikai par pēdējiem 30 gadiem.

Arī “burtnīca” ir cilvēka izdomāts vārds, arī “arhitektūra” – tos 19. gs. vidū ieteica Atis Kronvalds. Rainis, piemēram, saīsinot garākus, kuri viņam nederēja tulkojot Gētes “Faustu”, izdomāja vārdus “mīla” un “kaisle”. Latviešu valoda nav iznākusi no meža.

Citi cilvēki kāda jaunradītos vārdus vai nu pieņem, vai nepieņem. Vēlāk tikai pieslēdzas terminologi, kuri jaunvārdus fiksē ar likuma spēku kā normu, ja vien šie vārdi iederas sistēmā. Valodniekiem ir plašāks skatījums uz sistēmu, viņi var redzēt, kad nepieciešama iejaukšanās. Piemēram, diezgan pēkšņi paplašinoties datoru lietojumam, ienāca gūzma jaunu vārdu, kuru izdomāšanu nevarēja atstāt tikai lietotāju ziņā. Valodnieki nāca ar piedāvājumu, kas vienmēr būs labāks par to, ko mēs varam izdomāt katrs pats, jo viņu piedāvājums ir sistēmā. Kad kāds jaunais vārds ir apstiprināts, tālākais ir atkarīgs no likuma paklausības. Tas ir līdzīgi kā ar nodokļiem, tie ir noteikti likumā, taču katrs pats izvēlas tos maksāt. Tāpat ir ar vārdiem – Terminoloģijas komisija apstiprina, bet lietojums ir katra paša ziņā. Mūsu pašcieņa – kā mēs lietojam valodu dažādās aprindās un kompānijās. Piemēram, esmu ievērojusi, ka ceļu būvētājiem vai Mākslas akadēmijas studentiem agrāk bija svarīgi sazināties labā latviešu valodā. Turpretī ir citas nozares – pārdevēji, celtnieki, betonētāji, kuriem ir citas prioritātes un viņiem varbūt nav svarīgi sarunāties labā latviešu valodā. Vai, piemēram, eksistē fiziķu un matemātiķu profesionālais žargons, un viņi savā starpā saprotas.

DB: Pastāstiet, lūdzu, vairāk par valodas sistēmu. Piemēram, par galotnēm – kāda jēga ir visu latviskot, pievienojot galotnes? Piemēram, Aksels Rouzs vai Maikls Džeksons. Reizēm pēc šādas latviskošanas ir ļoti grūti atrast oriģinālu. Kāds tam ir nolūks?

GK: Latviešu valodā vārdi ir lokāmi. Visās valodās tā nav. Tikai nedaudzās valodās loka gan īpašības vārdu, gan lietvārdu, visus vārdus kopā. Latviešu valoda ir ļoti sena, mums ir savs indoeiropiešu valodu zars – baltu valodas, kurā tikai leišu valoda ir vēl senāka par latviešu, trešā – prūšu, jau ir pagalam. Gribētos lepoties, ka mums šāda tradīcija ir, grūti pateikt, cik ilgi vēl tā noturēsimies. Es domāju, ka mēs ar latviešu valodu diezgan labi tiekam līdzi progresam.

DB: No kurienes jums šāds optimisms? Latvieši taču izmirst, cilvēki ar roku vairs rakstīt neprot, tviteris visu lakonizē. Kas jums liek ticēt latviešu valodas spēkiem?

GK: Valoda balstās uz četriem principiem – uz pašcieņu, sistēmu, tradīciju un tēlainību. Turklāt es esmu pamanījusi, ka pēdējā laikā valoda ir kļuvusi sevišķi tēlaina. Latviešu valoda vienmēr tāda ir bijusi.

Pat zinot, kā riņķo saule, mēs aizvien, pat tagad, 21.gadsimta otrajā desmitgadē, sakām, ka “saule lec”. Tas taču ir ārprātīgs anahronisms!

Bet skaisti. Tēlainība parādās arī īsziņās. It īpaši jauni cilvēki savā starpā sazinās ļoti tēlaini, saprazdami, ka nav daudz zīmju saziņai. Rezultāts līdzinās pat dzejai!

DB: Piemēram?

GK: Piemēram, tviteris ļoti labi asina prātu. Cik daudz bez jebkādas liekvārdības un pļāpāšanas var pateikt 140 zīmēs! Un tas nemaz nav slikti, jo, man šķiet, ka pavisam drīz garus tekstus vairs nerakstīs. Un arī nelasīs.

DB: Jā, bet līdz ar tviteri cilvēki taču aizmirst arī komatus un visu pārējo.

GK: Jā, tas man īsti nepatīk, tā ir otra puse – tie, kuri nespēj sasniegt tēlainību un konkrēto izteiksmi, sevi pielabo mehāniski. Bet labākajos piemēros nekā tāda nav. Man pašai no jauninājumiem ir pielipis tas, ka nelietoju lielos burtus teikuma sākumā – tā poga nav ērta un nav lielas vajadzības. Teikuma beigās gan lieku pieturzīmi, tas man ir svarīgi. Jo to, kur meilā sākas teikums – to tāpat nevar sajaukt. Tomēr es aizvien pieķeru sevi, ka uzrunātā cilvēka vārdu vēl neatļaujos rakstīt ar mazo burtu. Smalkākās saziņas formās man arī “tu” gribas rakstīt ar lielo burtu.

DB: Vai tas nozīmē, ka jēga un loģika tomēr ir priekšā likumam?

GK: Jā, tas, ko jūs saucat par likumu, tā ir fiksēšana, formēšana. Bet valoda vienalga veidojas ļoti radoši.

DB: Vai visiem ir atļauts piedalīties valodas radīšanā, vai tomēr ir kādi izredzētie (valodnieki un citi)?

GK: Nē, izredzēto nav, aicināti ir visi. Man patiktu, ja to darītu gudrāki un izglītotāki lietotāji. Taču reizēm tieši no nezināšanas nāk ļoti radošas lietas. Tāpēc nevarētu teikt, ka valodas veidošana ir ierobežota.

Neveiksmīgo tāpat atmet, un tas valodā nepaliek.

DB: Un kā ir ar šo vārdu atmešanu? Piemēram, vārda “ka” izzušana – tik daudz cilvēku tā vietā lieto “kad”, kas nozīmē pavisam kaut ko citu.

GK: Šis jautājums attiecas uz pašcieņu. Ja jums tas ir svarīgi, noteikti lietojiet pareizi un pieskatiet savu valodas lietojumu. Par “ka” un “kad” kāds no fonētikas speciālistiem skaidroja, ka saiklim “ka” beigās ir mēmais uzsvars, tāpēc, pat nelietojot tā vietā nepareizo “kad”, arī “ka” beigās var dzirdēt vēl skaņu. Iespējams, šī jaukšana nav nezināšana, bet artikulācijas jautājums.
Man traucē pavēles un īstenības izteiksmju jaukšana. Lai gan, šķiet, Raiņa laikā tās vispār nebija nošķirtas. Bet mūsdienās ļoti daudzi lieto nepareizi, arī diktori televīzijā. Pavēles izteiksme nenozīmē tikai pavēli ar izsaukumu galā, tas var būt arī jebkurš pamudinājums, ierosinājums. Bet, ja nav pavēles izteiksmes, es redzu, ka tas ir tikai konstatējums. Un man ir svarīgi, lasot vai klausoties, saprast, par ko ir runa. To es saklausu.

DB: Bet Latvijas televīziju teksti taču vispār ir tik ļoti atrauti no realitātes – tur nelieto ne žargonus, ne rupjus vārdus. Lai arī ikdienā mēs taču tos lietojam. Kāpēc valodai televīzijā vajadzētu būt citādai nekā ikdienā?

GK: Nē, valodai nav nepieciešams būt citādai. Bet ir diezgan grūti novilkt robežu. Jo ir pierādīts, ka,

piemēram, rupjības, kas netiek pat pamanītas ikdienas runā, ļoti izceļas, ja parādās nodrukātas žurnālā

vai runātas teātra izrādē. Mēs, iespējams, pat nekad neesam redzējuši tos vārdus uzrakstītus, tie dīvaini izskatās. Un visas runātās rupjības pierakstot kļūst pārāk stipras. Tās izskatās uzspēlētas un pievērš nevajadzīgu uzmanību tam, kas ikdienā pat paslīd gar ausīm.

DB: Izklausās, ka valoda tiek īpaši dizainēta. Kā jūs redzat šo divu nozaru – valodniecības un dizaina – attiecības?

GK: Tas sasaucas ar diskusiju par terminu “grafikas dizains”. Mākslā grafika ir tēlotājmākslas veids, kas aptver zīmējumu un uz zīmējumu balstītus iespieddarbus.
Grafika valodniecībā nav tas pats, kas grafika mākslā, tā ir kādas valodas rakstības līdzekļu kopums – grafēmas, pieturzīmes utt. Tā ir arī attieksmju kopums, kas veidojas starp kādas valodas raksta zīmēm – grafēmām – un tās fonēmām, zilbēm un vārdiem. Tātad grafēma ir valodas rakstu zīmju funkcionāls pamatelements. Atbilstoši raksta sistēmai, kuru jūs nupat nosaucāt par dizainu, grafēma attēlo noteiktu fonēmu, zilbi vai vārdu. Ķīniešiem, japāņiem grafēma attēlo veselu vārdu, citām tautām – zilbi, bet latviešiem grafēma parasti attēlo vienu burtu, retāk – burtu kopu (“dz”, “ie”). Tātad tā ir latviešu grafika.
Nav šaubu, ka tas ir dizaina jautājums. Visu rakstu zīmju kopums ir grafēmika. Latviešu valodas grafēmikas pamatā ir latīņu burti, kas papildināti ar diakritiskajām zīmēm.

Starp citu, latviešu valodas rakstībā diakritiskās zīmes radās tā, ka 19. gadsimtā latvietim Jurim Bāram, kurš esot bijis mediķis, tomēr domāja par valodas dizainu, bija draugs – no Prāgas Kārļa universitātes. Piemēram, “č” fonēmu iepriekš pierakstīja pēc vācu parauga ar čupu burtu kā “tsch”, bet, veidojot pašreizējo rakstību, šis čehu draugs ieteica rakstīt kā “c” ar jumtiņu. Tātad ir bijuši cilvēki, kas arī domājuši par latviešu valodas dizainu un radījuši to tādu, kādu lietojam šobrīd.

DB: Jā, bet kāpēc svešvalodu īpašvārdu atveidē nevaram saglabāt oriģinālo pierakstu? Tā taču būtu ērtāk, funkcionālāk.

GK: Tātad – latviešu valodā svešvalodu īpašvārdus atveido atbilstoši šo vārdu izrunai. Visdrīzāk, uzdodot šo jautājumu, jūs domājat tikai par tiem dažiem angļu popmūziķiem, kuru vārdus gribētu redzēt pierakstītus oriģinālā. Bet kas tālāk –vai krievu vārdus rakstīsim kirilicā, arī Latvijas krievu? Un rīdziniekiem, kam ir uzvārdi, cēlušies no citām valodām – tos rakstīsim oriģinālā? Satler, Schlesser, Sibarth. Un ko iesākt ar japāņiem, korejiešiem, ķīniešiem? Tāpēc pagaidām turamies pie šī, senā, arhaiskā modeļa latviskot pilnīgi visus citvalodu personvārdus.

DB: Un kā ir ar ģeogrāfiskajiem nosaukumiem? Kāpēc, piemēram, pēkšņi parādījās Nēderlande Nīderlandes vietā?

GK: Par Nēderlandi ir stāsts, kuram manu uzmanību pievērsa nēderlandiešu valodas zinātāja Inese Paklone. Nīderlande ir vāciešu lietotais apzīmējums, un tā kā šeit, Latvijā, pirmie nokļuva vācieši, mēs pārņēmām šo pašu lietojumu. Bet nēderlandiešiem pašiem dažādu vēstures notikumu dēļ vācu forma nemaz nav mīļa. Kāpēc mums to vilkt mūsu valodā līdzi? Tātad valoda balstās cilvēciskās attiecībās, nevis no gaisa pagrābtos likumos. Viss ir atkarīgs no mūsu kontaktiem ar citām zemēm. Indonēzijas galvaspilsēta ir Djakarta, bet mēs lietojam kolonizatoru – angļu – versiju “Džakartu”. Viss atkarīgs no tā, kas mums šos vārdus atved.

DB: Bet kā, piemēram, ar citiem nosaukumiem – Yahoo, Windows, Microsoft. Kāpēc latviski netiek rakstīts jahūis, vindouzs un maikrosofts, bet saglabāts oriģināls?

GK: Ar brendiem ir citādi, tur bizness liek saglabāt rakstību. Tomēr tur arī rodas jautājumi. Piemēram, šo brendu izruna. Ja radio reklāmā saka “dzeriet kokakola”, man tas griežas ausīs, jo es zinu, kas ir Coca-Cola, es gribu šo vārdu locīt. Vai vēl trakāk – piemēram, Parex Līzings arī ir nolēmuši, ka ir brends. Reklāma skanēja “nāciet pie mums uz parekslīzings”, bez locījuma izklausās jocīgi.

DB: Tātad, jūsuprāt, arī šie būtu jāloka?

GK: Jā. Tas, protams, nenotiek uzreiz. Locīt varam sākt tos vārdus, kurus esam apguvuši un uzņēmuši latviešu valodas sistēmā, ar tiem vārdiem varam brīvāk rīkoties. Taču lietotāji ir dažādi, un daži to, kas man vai jums šķiet pašsaprotams, iespējams, dzird pirmo reizi. Tas vēl nav atrisināts. Žurnālā es vienmēr kaut kur pamanīšos atstāt oriģinālformu cilvēkiem, par kuriem ir runāts Rīgas Laikā. Vai nu kādā darba nosaukumā, vai izmantotajā literatūrā vai atsaucēs.

DB: Ko iesākt, ja kāda vārda nozīme latviešu valodā jau ir aizņemta, taču pats vārds nepieciešams, jo ir ienācis kāds jauns lietojums? Piemēram, vārds “tipogrāfija” latviešu un angļu valodās, arī – citās, nozīmē atšķirīgas lietas. Latviešiem tā ir iespiestuve, citiem – grafisko dizaineru darbs ar burtiem.

GK: Visdrīzāk, tādā gadījumā latviešu valodā šīs nozīmes izteikšanai jāatrod cits vārds. “.-grāfija” salikteņos tiek lietota ar nozīmi “raksts”, “aprakstīšana”, “grafiska atveidošana”. Piemēram, stenogrāfija, litogrāfija, ģeogrāfija. Varbūt precīzāk būtu “tipografika”?

DB: Jā, bet ar to “tipo”/”type” vispār ir sarežģīti. Latviski “type” ir burts, bet tāpēc mums trūkst apzīmējuma vārdam “typeface”. Pilnīgs strupceļš!

GK: Tas nav strupceļš, tā ir brīva vieta jūsu radošajām idejām!

DB: Man tomēr nepalika skaidrs, vai pareizi ir “grafikas dizains” vai “grafiskais dizains”.

GK: Grafikas. Dizains nav grafisks, tā nav viņa īpašība vai adjektīvs. Burtu grafika un grafikas dizains. Tātad grafika valodniecībā ir valodas rakstības līdzekļu kopums, un jūs šo rakstības līdzekļu kopumu “dizainējat”. Grafika ir burta attiecība pret skaņu un burtu kopumi attiecībā viens pret otru.

DB: Tātad sanāk, ka mēs paši bieži vien varam izdomāt svešvalodu vārdu tulkojumus tam, kas latviski vēl nav nosaukts? Saukt burtu dizainerus par burtniekiem, “typeface” par “burtu seju” utt?

GK: Protams! Galvenais, lai jūs saprastu tie, kuriem tas ir svarīgi.

DB: Tas ir atvieglojums! (smejas) Latvijā līdz šim esam saskārušies ar to, ka, publicējot tekstus, komentāru par saturu gandrīz nemaz nav, parādās tikai kāds viens vai divi, kas iekomentē, ka atraduši gramatisku kļūdu tekstā. Kas cilvēkiem uzliek par pienākumu norādīt uz nebūtisku kļūdu tā vietā, lai diskutētu par saturu?

GK: Visdrīzāk vajadzība pēc līdzdalības un komunikācijas. Es nevaru to nosodīt.

DB: Kā ir ar svešvalodu simboliem latviešu valodā? Piemēram, angliskajos tekstos lietotais “&”? Vai latviešu valodā drīkstam to lietot? Vai, piemēram, pēdiņu lietojums arī atšķiras dažādās valodās? Ko lai mēs lietojam?

GK: Es jau neesmu noteicēja, katram jāseko saviem principiem, jo tos visus ir radījuši dzīvi cilvēki, arī interpunkcija mainās.

Visgrūtāk, protams, ir skolā. Es turu īkšķus, lai mani bērni laimīgi tiktu tai cauri. Es, piemēram, nezinu neko no tā, ko māca 12.klasē latviešu valodas stundās par stilistiku.

Tur māca, ka nedrīkst teikt “liekas”, bet jāsaka “šķiet”. Rīgas Laikā mēs nolēmām tieši otrādi, jo “šķiet” ir neērts ar šīm diakritiskajām zīmēm.

DB: Jā, tas ir saistīts ar burtu uztveres teorijām, cilvēki primāri uztver rindiņas augšējo daļu, tāpēc, ja apakšā ir mīkstinājuma zīmes, tas apgrūtina lasīšanu.

GK: Jā, re, cik gramatika ir tuva burtu dizainam!

Anete Melece, ilustrācija+animācija, MA
Hochschule Luzern, Šveice

1. Studiju laiks?
2010 (septembris) – 2012 (februāris)

2. Ko Hochschule Luzern tu mācies un ko vēl tur var apgūt?
Mācos animāciju nodaļā Animage (vārdu “animation” un “image” apvienojums) maģistrantūrā. Šai programmai ir vairāki virzieni – animācija, ilustrācija un kustīgais informācijas dizains. Otra maģistra studiju programma piedāvā apgūt produktu dizainu un dizaina menedžmentu.
Bakalaura programmas: grafiskais dizains, ilustrācija, animācija, video māksla, tekstila dizains u.c.
Izsmeļošāku informāciju par maģistrantūru atradīsiet: www.master-design-luzern.ch
Par visu pārējo: www.hslu.ch

3. Kādēļ izvēlējies tieši šo skolu?
Es jau kādu laiku dzīvoju Šveicē un reiz jau pabiju šajā skolā apmaiņas programmas ietvaros. Toreiz mācījos ilustrācijas nodaļā, kur man patika gan mācību process, gan pasniedzēji. Mācību priekšmeti netiek apgūti paralēli visa gada garumā, bet katram atvēlētas kādas 2 – 3 nedēļas laika. Tādejādi uzmanība vienlaikus tiek veltīta tikai vienam projektam, darbs ir ļoti intensīvs un nekāda slinkošana un “gumijas stiepšana”  nav iespējama. Kopumā šī pieredze ļoti pozitīvi ietekmēja manu radošo darbību. Kad uzzināju, ka ir izveidota arī maģistrantūra, izlēmu tur studēt.

4. Trīs lietas, par ko skolā esi sajūsmā?
- Pasniedzēji, kas paši ir profesionāli ilustrātori un animātori un velta mums diezgan daudz sava dārgā laika.
- Regulārās pārrunas un diskusijas, kas bieži veidotas tā, ka domu apmaiņa notiek ne tikai starp pasniedzējiem un studentiem, bet arī studentu starpā. Diskusijas bieži ir mazās grupās un visi izsakās par visu darbiem.
- Kafejnīca

5. Trīs lietas, ko, tavuprāt, vajadzētu tur uzlabot?
Proporcija starp teoriju un praktisko darbošanos. Mācības ilgst tikai 3 semestrus no kuriem 2 tiek veltīti teorijai un tikai viens prakstiskā darba veikšanai. Animācijai tas ir stipri par maz. Teorētiskie priekšmeti notiek kopā ar produktu dizaineriem un ne vienmēr man ir skaidrs, kāpēc mums tas vispār būtu jāzin, jo daļa piekšmetu ir vairāk piemēroti viņiem. Protams, nevienas zināšanas nevar būt liekas, tomēr ierobežotā laika dēļ es vēlētos koncetrētāk apgūt teoriju, kurai ir kāds sakars ar manu praktisko darbību.
Šo problēmu varētu risināt, ja studentiem būtu iespēja pašiem “komplektēt” apgūstamo vielu. Vairāk izvēles priekšmeti. Programma pastāv vien trešo gadu un katru gadu tā tiek uzlabota (ņemot vērā iepriekšējo gadu studentu ieteikumus un sūdzības), tāpēc iesaku tur mācīties pēc pāris gadiem. Šobrīd vēl notiek eksperimentēšana.

6. Kuru skolu ieteiktu citiem dizaineriem?
Grafiskajiem un funkcionālajiem dizaineriem laba esot ECAL Lozannā. Šveices jauno dizaineru izstādēs viņu darbi parasti ir pārstāvēti kuplā skaitā.

7. Kādā valodā notiek mācības?
vācu

8. Kāda ir mācību maksa?
800 CHF (438 LVL) semestrī.

9. Kas nepieciešams, lai iestātos?
Vispirms ir jāsūta savs pieteikums ar pārliecinošu motivācijas vēstuli un neatvairāmu darbu portfolio. Tad, ja pirmā kārta pārvarēta, tiec uzaicināts uz nopratināšanu, kurā uzdod āķīgus jautājumus (piemēram, ko tu tagad domā?) un pārbauda, kā tu spēj analizēt tekstu.

Žurnāls “Rīgas Laiks” iznāk jau kopš 1993. gada, un šķiet, ka tas vienmēr bijis melnbalts ar sarkanu logo un super kūlīgs. Grūti noticēt, taču tā izskats īpaši nav mainījies pēdējos 10 gadus, tādēļ jo īpaši pamanāmas ir izmaiņas marta numurā. Vāks vēl joprojām ir melnbalts un logo ir sarkans, taču žurnāls ir kaut kāds citādāks. Kas mainījies, kādēļ mainījies un kurš to visu ir mainījis? 10 jautājumu intervija ar žurnāla galveno redaktoru Uldi Tīronu un dizaineru Ivu Zenni.

1. Kādēļ nolēmāt mainīt žurnāla izskatu?
Uldis Tīrons: Bija vairāki apsvērumi, kāpēc mainīt žurnāla izskatu: viens no tiem bija pārliecība, ka žurnāla izskatam pēc iespējas labāk jāatbilst tā saturam; tāpat arī gribējās radīt žurnālu, kas pēc izskata apmierinātu estētiski prasīgu cilvēku; un visbeidzot – bija nobriedusi nepieciešamība kaut ko žurnālā mainīt.

2. Kurš veidojis iepriekšējo žurnāla izskatu un kurš – jauno?
U.T.: Iepriekšējo dizainu (sākot ar 2000. gadu) bija veidojis Ēriks Šulcs. Pašreizējo – Ivs Zenne, taču dizaina apspriešanā, kā arī papīra izvēlē piedalījās vēl arī Jānis Blanks, Harijs Brants, Juris Petraškevičs un Ilmārs Blumbergs.

3. Kā noritēja sadarbība starp dizaineri(-iem)/mākslinieku(-iem) un redakciju? Cik liela katram bija teikšana, vai apspriedāties un diskutējāt, vai arī uzreiz bija skaidrs, kā žurnālam jāizskatās?
U.T.: Bez šaubām, mākslinieki apspriedās ar redakciju, kur redakcijas pusei bija savas prasības – konservatīvisms, laba lasāmība, elegance un tīrība, bet māksliniekiem – savējās, kas skāra fontus, maketa struktūru, papīru u. tml.
Ivs Zenne.: Situācija bija tāda, ka viņi gribēja kaut ko mainīt un saaicināja cilvēkus, kuriem svarīgs ir šis žurnāls. Spriedām, ko jā, ko nē, tad kaut kādus maketus piedāvāju es un Jānis Blanks, un kaut kā tā sanāca, ka tas manējais variants visiem likās pieņemams, un tad es viņu attīstīju līdz galam. Tāda tā vēsture apmēram.

4. Nosauciet 3 lietas, kas jaunajā žurnālā jums pašiem vislabāk patīk!
U.T.: 1. Tas, kā žurnāls “jūtas” rokā, tas attiecas uz formātu un papīru. Arī papīra krāsa ir īpaši piemeklēta.
2. Virsrakstu un teksta attiecības, labi saredzams raksta sākums.
3. Tīrs teksts, pateicoties nolīdzinātajām malām un jaunajam šriftam.
I.Z.: Pirmkārt, man patīk, ka ir “kontinuitāte”, ka kaut kādas lietas ir saglabājušās. Es ļoti labi zinu arī mākslinieku Ēriku Šulcu, kas ir iepriekšējo taisījis, un es visnotaļ cienu, ko viņš dara un kā viņš strādā, un tas, patiesību sakot, arī bija tāds kā izaicinājums, iztaisīt kaut ko citu, savādāku, labāku. Otrs, tas papīrs ir fantastiski plastisks, taktili viņš ir ļoti patīkams. Formāts ir patīkams ar to, ka ir mazāks, papīrs ir ļoti plastisks un ērts lasīšanai; es, atklāti sakot, centos pēc iespējas dzīties pēc lasāmības un tāda sava veida konservatīvisma. Trešā lieta, kas man patīk, ir tas, ka ir tikts vaļā no lieliem virsrakstiem, tai skaitā arī uz vāka, kas vairāk piedien cita veida presei.

5. Atšķirīgais, ko var pamanīt uzreiz – mazāks formāts, plānāks un dzeltenīgāks papīrs, žurnāls ir līmēts, ne skavots. Kādēļ veiktas šīs izmaiņas?
U.T.: Mazāks formāts – tika uzskatīts, ka šāds izmērs ir draudzīgāks lasīšanai dažādos apstākļos, bet tas ir svarīgi, jo “Rīgas Laiks” ir lasāmais, ne skatāmais žurnāls. Papīrs tika izvēlēts dzeltenāks tādēļ, ka tas ir patīkamāks lasīšanai, kā arī taktili patīkamāks. Līmēts žurnāls tiek vairāk tādēļ, lai tam piešķirtu solīduma vērtību, kam nozīme ir pircēju un reklāmdevēju acīs.
I.Z.: Papīrs ir nekrītains, attiecīgi melns nekad nebūs pilnīgi melns, par ko ļoti daudzi spļaudās, bet patiesībā no lasīšanas viedokļa melns nav pats labākais, un balts arī nav pats labākais. Man ļoti patīk tas kontrasts, viņš ir absolūti lasīšanai komfortabls.

6. Kas vēl ir mainījies, ko varbūt uzreiz nemaz nevar pamanīt?
U.T.: Vēl ir mainījies rubriku novietojums apakšā, zemsvītras atsauču noformējums, virsrakstu izvietojums kopā ar autoru un apakšvirsrakstu.
I.Z. Vēl viena lieta, kas man liekas svarīga, ka izdevās atrast pamattekstam fontu. Tas ir Freight Display Pro. Man viņš patīk, jo viņam ir ārkārtīgi laba attiecība starp lielajiem un mazajiem burtiem. Mazie burti ir diezgan lieli, tā attiecība ir diezgan maziņa, un viņš ir tāds fantastiski klasisks, nu, tik ļoti apaļš un skaists!  Viņš gan ir displeja fonts, nevis teksta fonts, bet tā teksta versija nav tik skaista. Tur, kur žurnālā ir izcēlumi un citāti, var labi novērtēt. Iepriekšējā versijā bija Garamond light versija, un viņš bija mehāniski sakompresēts bišķiņ.

7. Gan logotipā, gan iekšlapās tiek izmantots DIN fonts (Deutsches Institut für Normung akronīms, kas sākotnēji paredzēts ceļa zīmju un citu tehnisko tekstu atveidei). Kādēļ šāda fonta izvēle?
U.T.: Tas ir jautājums māksliniekam, no redakcijas puses – šis ir viens no lasāmakajiem fontiem, kuram arī ir visas iespējamās formas – kursīvi, boldi utt., kā arī svešvalodu versijas.
I.Z.: Tas nav tas DIN, kas visām norādēm, bet tā ir jau adaptēta teksta versija, viņu tā arī sauc, DIN Text Pro, attiecīgi to ģimeni mēs arī nopirkām, lai varētu visu labi uztaisīt. Faktiski tikām vaļā no vēl viena lieka fonta, iepriekšējā versijā bija bišķi vairāk fontu, un man patīk, ka ir izdevies iet tādā vienkāršošanas virzienā.

8. Pēdējā laikā arvien biežāk kāds apšauba drukātās preses nākotni. Kāds ir jūsu viedoklis par to Latvijā un pasaulē?
U.T.: Pievienojos bažām par drukātās preses nākotnes perspektīvām, taču uzskatu, ka tas pirmām kārtām skars ziņu publicēšanu, kamēr kvalitatīvu komentāru un rakstu rakstīšana vēl kādu laiku būs drukātās preses prerogatīva. No otras puses, drukātajai presei ir sava estētiska kvalitāte, kam ir zināma inerce – domāju, tā ir tendence, kura vēl kādu laiku pastāvēs. Nu un vēl joprojām aktuāls ir jautājums par drukātās preses labo lietojamību (ērta lasīšanai), kas joprojām nav atrisināts elektroniski – arī ar planšetdatoru ieviešanu.

9. Kāds, jūsuprāt, ir labs žurnāla dizains?
U.T.: Labs žurnāla dizains ir tāds, kurš perfekti atbilst tā saturam un funkcijām.
I.Z.: Redzi, te ir jāšķir žurnāls no žurnāla. Šis ir ārkārtīgi teksta orientēts žurnāls, un attiecīgi arī dizains ir lielā mērā tam pakārtots. Mana ciešākā pārliecība ir, ka dizains ir pakārtots funkcijai, kas šajā gadījumā ir mazāk dekoratīva, vairāk tekstuāla.

10. Kādi ir “RL” nākotnes plāni?
U.T.: “RL” plāni ir saistīti ar pēc iespējas kvalitatīvāku tekstu radīšanu, kas būtiski pretojas vispārējai tekstu vienkāršošanas tendencei, domāju, ka “RL” nākotne ir tieši atkarīga no tā spējas būt elitāram, intelektuālam izdevumam. Es pieļauju, ka tas skan nekonkrēti, tomēr joprojām ir būtiskas iespējas uzlabot “RL” saturu.
Iespējams, ka “RL” lūkos arī kaut ko piedāvāt elektroniskā formātā.

Attēlos zemāk aplūkojami daži iepriekšējo gadu vāki (1996, 1999 un 2002 gadā). Viss žurnālu arhīvs www.rigaslaiks.lv.

Visdrīzāk, ka, pārvietojoties pa Lāčplēša ielu, būsiet pamanījuši vietu ar velosipēdiem logos (starp Brīvības un Baznīcas ielu) – tur atrodas MiiT –  pa dienu tur var pirkt un labot riteņus vai nākt ēst, bet vakarā sēdēt, dzert, dejot, rullēt un citādi saviesīgi izklaidēties. Oficiāli vieta ir velo- veikals/darbnīca/kafejnīca/bārs/atpūtas stūrītis/dizaina studija un novietne.
Pirmās reizes tur esot, sajūtas bija diezgan dažādas – tā kā pārvietojos ar normālu pilsētas velosipēdu, tad, no vienas puses, jutos kā savējais. Bet kad arvien vairāk jauniešu iestumj pa durvīm savu fiksīti, rodas aizdomas, ka varbūt te drīkst nākt tikai tie, kas prot bremzēt ar kāju un vismaz vienu velosipēdu tur mājās pie sienas.
Tomēr, esot tur vēlreiz, kaut kā sanāca parunāt ar Andri, kas ir viens no MiiTniekiem, un viss izrādījās pilnīgi citādi.
MiiT ir izveidojuši 3 džeki – Raivis, Gundars un Andris, kuri iepriekš bijuši pārdošanas speciālists, vides reklāmas plānotājs un reklāmas aģentūras projektu vadītājs, un vienkārši nolēmuši darīt to, ko vēlas! Turklāt MiiT ir viens no nedaudzajiem, kam vizuālos materiālus veido viens dizainers – ir piestrādāts gan pie weba, gan plakātiem uz ielām un interjera. Bet par visu pēc kārtas.

1. Pastāstiet par sevi un MIIT!
Mēs esam 2 brāļi un brālēns, auguši Jelgavā, nu jau labu laiku esam pilna laika rīdzinieki. Aptuveni pirms gada valsts radīja [stimulējošus] apstākļus pašiem sava uzņēmuma veidošanai. Ar riteņiem uz TU esam kopš mazotnes, Andris un Gundars ir profesionāli nodarbojušies ar BMX riteņbraukšanu, pirmais starts jau četru gadu vecumā, 17 tur pavadītajos gados ir uzkrāta pamatīga pieredze, lai šobrīd starp velosipēdiem justos kā zivs ūdenī.  Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc attīstījās šāda, ar riteņiem saistīta ideja. Zinājām, ka ar riteņiem vien būs par maz, lai radītu ko atšķirīgu, bija vajadzīgs jauns, iespējams, pat Latvijā unikāls koncepts. Apkopojot pašu pieredzi, citviet pasaulē redzēto ar savām idejām, kļuva skaidrs, ko darīsim. Palika tikai viens nozīmīgs punkts – izdomāt vārdu šim jaunajam projektam. Izvērtējām vairākus variantus, līdz apstājāmies pie vienkāršā, bet multifunkcionālā MiiT, nozīmes tam ir vairākas, gan kā miit pedāļus, gan kā satikšanās vieta, latviskojot vārtu meet.

2. Kā jums izdevās tikt no ieceres līdz gatavām telpām Lāčplēša ielā?
Piemērotas telpas MiiT radīšanai bija viens no grūtākajiem etapiem. Šķietami pārpildītajā piedāvājumu klāstā kvalitatīvu variantu nebija daudz. Telpu jautājums mums aizņēma aptuveni 2 mēnešus, līdz pieņēmām lēmumu par telpām Lāčplēša ielā. Nācās mazliet pārskatīt finanšu aprēķinus, jo pēdējais variants bija dārgāks par aprēķinos pieņemtajiem, tomēr sapratām, ka attīstības perspektīvas šai vietai ir krietni lielākas. Šobrīd grūti iedomāties mūs citā vietā vai mazākās telpās.

3. Kur jūs atradāt finansējumu?
Daļu esam ieguldījuši paši, ir palīdzējuši vecāki, tomēr lielākā daļa ir bankas finansējums. Bez bankas diez vai būtu sanācis tas, ko esam iecerējuši. Savu projektu pieteicām Hipotēku bankas uzņēmējdarbības atbalsta programmā, saņēmām gan bankas, gan ESF finansējumu. Biznesa plānu rakstījām aptuveni 2 mēnešus, lai gan visas formalitātes, izvērtēšanas un saskaņošanas ar banku aizņēma vairāk par 4 mēnešiem. Process nebija viegls, bija saspringts darbs, arī pa naktīm.
Ir plāni arī nākotnei, tiek meklēti dažādi papildu atbalsti un finanansējumi, plānojam pieteikties arī citās atbalsta programmās.

4.Vai Rīga un Latvija vispār ir piemērotas, lai pārvietotos ar velosipēdu?
Jā, viennozīmīgi. Rīga un Latvija kopumā ir plakanas, te nav lielu kalnu, kas varētu apgrūtināt pārvietošanos ar velosipēdu, kā piemēram, tas ir kalnainajā Šveicē.
Cits jautājums, vai Rīgas un Latvijas sabiedrība tam ir gatava? Šobrīd vēl ne, bet labā ziņa ir tā, ka šī situācija ar katru gadu uzlabojas. Pēdējos gadus arī ziemā ir redzami riteņbraucēji, kas velosipēdu izmanto  par galveno pārvietošanās līdzekli, nav noslēpums, ka daļēji to veicinājusi arī situācija valstī.  Pamazām jāmaina riteņbraucēju, autovadītāju un apkārtējo cilvēku attieksme vienam pret otru, jo riteņbraucēju skaits noteikti pieaugs, un tas ir patīkams fakts.

5. Kā saprotu, tad paši esat iecienījuši braukt ar fiksīšiem – kas jūs tajā saista? Un kādēļ vispār, jūsuprāt, fiksīši pēdējos gados ir kļuvuši tik populāri?
Iemesli ir dažādi. Daži no tiem ir: atgriešanās pie saknēm – maksimāli viekāršojot riteņa konfigurāciju; mazā svara dēļ velosipēds ir krietni vieglāks un ātrāks, kā arī samazinās izmaksas uz  dažāda veida apkopēm, kas nepieciešamas divriteņiem ar ātrumiem, bremzēm, amortizatoriem u.tml.
Vēl viens, iespējams, svarīgākais iemesls ir sajūta, kāda ir, braucot ar fiksīti. Tas īsti nav aprakstāms… to varētu saukt par ciešo saiti ar riteni un ceļu, jo kājas ir ’saslēgtas’ ar katru rata apgiezienu, kaut kā tā. Lai to saprastu, tas viennozīmīgi ir jāizmēģina.

6. Kādus ričukus pie jums var nopirkt un kādus nekad nevarēs?
Galvenokārt koncentrējamies uz kungiem un dāmām kā pilsētas braucējiem, tādēļ piedāvājumā diez vai būs atrodami kalnu vai profesionālam sportam paredzēti riteņi. Pašiem pie sirds tuvāki ir fiksīši – šosejas vai treka riteņi bez brīvgaitas. Saviem klientiem ar prieku piedāvājam arī citus vienātruma velosipēdus. No mūsu būvētajiem divriteņiem nevienam nav vairāk par vienu ātrumu, jo uzskatām, ka pilsētā tas nav nepieciešams. Protams, arī velosipēda izskatam un svaram ir liela nozīme, tāpēc cenšamies to atbrīvot no visiem liekajiem ‘loriņiem’, panākot askētisku gala rezultātu.

7. Cik pie jums maksā ričuks?
Cenas ir dažādas, sākot no summām tuvu 100 latiem par lietotu – atjaunotu riteni, līdz pat 200 latiem par labu – mūsu būvētu pilsētas riteni vai fiksīti. Protams, ir bijuši arī ļoti individuāli risinājumi ar īpaši kvalitatīvām dataļām un dizainu, šādu divriteņu cena gan ir krietni pāri 200 latiem. Katrā ziņā, katrs mūsu pārdotais velosipēds savā ziņā ir individuāls, jo tam diez vai atradīsies dubultnieks. Būvējot vai remontējot ikvienu divriteni, cenšamies ielikt maksimāli daudz pūļu, ar prieku izdarām vairāk nekā tiek gaidīts, un pircējs, protams, to novērtē.

8. Jūs esat viena no nedaudzām iestādēm, kam grafisko dizainu veido viens dizainers. Pastāstiet, kā tas viss jums notiek!
Mūsu dizainers ir Edgars Rodiņš (www.rodins.lv) – labs draugs un nu jau gandrīz viens no mums, MiiTiešiem. Viss sākās ar to, ka Edgars pašā sākumā palīdzēja ar grafiskajiem darbiem. Tā soli pa solim esam nonākuši līdz tam, ko jūs redzat šodien. Viss notiek nepiespiestā gaisotnē, parasti idejas atnāk pašas no sevis. Noteikti negribam piekopt standarta lietas, pēc iespējas vairāk cenšamies eksperimentēt un izmēģināt kaut ko jaunu, tas bieži vien nostrādā. Katrā ziņā pozitīvo rezultātu dod tas, ka mēs pilnībā viens otram uzticamies un ļaujam izpausties pēc saviem ieskatiem. Pagaidām viss kārtībā. :)

9. Kādas 3 lietas jūs ieteiktu tiem, kas tikai štuko par savu ideju realizēšanu dzīvē?
Pirmkārt jau nebaidīties realizēt savas idejas. Jā, ir grūti. Līdz tam arī mēs visi esam strādājuši algotu darbu, katru mēnesi rēķinājāmies ar noteiktu naudas daudzumu, bet, sākot savu biznesu, ir lietas, kas mainās, visi spēki, līdzekļi ir jāatdod biznesa uzsākšanai, pats svarīgākais ir nenobīties no neziņas, kas un kā būs. Ir jābūt pārliecinātam, ja tā ir, tad viss izdosies.
Otrkārt – netaisīt pakaļdarinājumus esošām lietām vai projektiem. Pamanīti tiks tie, kuri ies jaunu ceļu, radīs jaunas idejas. Cilvēks pie esošā ātri pierod, lai pārsteigtu, ir jāeksperimentē, jābūt inovatīvam, nav jābaidās realizēt radošas un trakas idejas.
Trešā lieta, socializējieties, lietojiet sociālās platformas.

10. Kādi ir jūsu nākotnes plāni?
Plāni ir lieli. :) Pirmkārt, ir jāattīsta pašreizējās funkcijas – velodarbnīca un veikals, nāk pavasaris un īstais trakums tik priekšā, protams, arī kafejnīca, tik tikko esam palaiduši virtuvi, tas noteikti aktīvāku darīs arī dienas dzīvi MiiTā.
Tuvojoties pavasarim, lielā plānā ir āra terase pagalmā, ceram, ka tur varēs ķert jau pirmos siltos saules starus. Ilgtermiņā vēlamies aktīvāk iesaistīties riteņbraucēju problēmu risināšanā sabiedrības līmenī, rīkot dažādus pasākumus. Iespējams, uztaisīsim kādas riteņa detaļas šeit uz vietas, Latvijā. Plāni ir vēl un vēl…par tiem noteikti dzirdēsiet vai redzēsiet.

Vāka attēls: MiiT plkst. 17:17
Vairāk par MiiT: www.miit.lv

Foto: Jānis Saliņš

Diana is a Latvian born designer currently living and working in Copenhagen. In 2010 she graduated from Design Academy Eindhoven (Man and Identity) and in the same year she was featured in www.vogue.it as a new talent. Of course we were curious how did she managed that, so there is the interview.

1. Please tell us about yourself?
Hello Designblog, my name is Diana Strele and I am a designer. Last year I graduated from Design Academy Eindhoven and right now I am living and working in Denmark – I work for a Danish company, Bestseller (www.bestseller.com) brand Pieces accessories (www.pieces.com), as a full time designer. Before I left my home country Latvia, I finished my studies in Janis Rozentals Art High School (www.jrrmv.lv), right after that, at age 18, I left to Denmark, to study for a year in Krabbesholm højskole (www.krabbesholm.dk). I was studying design, art and preparing my portfolio to apply to academies. After a year in Denmark I got into Design Academy Eindhoven in Holland where I spent 4 years and now returned back to Denmark.

2. What is good design for you?
Good design, that is a million $ question, well, I think there are many kinds of good design: aesthetic design, practical design, smart design etc. and as long as it does something good, it’s good design.

3. How did you get in Vogue and what does it means to be there?
When I was working on my graduation project “Shielded“, me and the photographer Åsmund Sollihøgda (www.asmundsollihogda.se) decided to send out the pictures to different magazines to see if any of them would like to publish them, and then, a few months later, I got an email from Vogue.it saying that they have chosen me as the new talent and the best project of the week, it felt fantastic!

4. What are you doing while not designing?
While not designing I am going to Danish language courses and watching Mad Men.

5. Do you have any plans for the future? Let’s say 5 years from now?
Hmm, 5 years from now, well, hopefully I will still have my job, because I really enjoy it and it feels like never ending development, so I plan to stay and work as a designer as long as I can.

6. Please name 3 Baltic designers whose work you like.
Mareunrols and Mara Skujniece I think are very strong designers.

7. What did you study in Eindhoven and to whom would you recommend that school?
In Design Academy Eindhoven I was studying in the department Man and Identity. I would recommend this school for people that are ready to dedicate a lot of time to their studies, are open minded and can handle criticism.

8. Any plans about Latvia?
Not that I have any plans, but you never know what could happen. I didn’t know at all that I was going to be in Holland for 4 years until 4 months before I went there, and the same with moving to Denmark.

9. Why did you decide to study abroad?
Well, that was almost 6 years ago, when I left home, I think I just didn’t want to go to the Art Academy [Art Academy of Latvia], I knew I didn’t want to be an artist, but more a designer, so I decided to join my friend Germans Ermics to go to Denmark for a year and figure out what exactly I wanted to do. Also I felt like being somewhere new.

10. 3 things you really like and would recommend to other designers?
Everything, designers should be open to everything – art, fashion, history, nature, technology, food, etc. Be open to all the information, you never know where you might find the best inspiration. Everything can show you something new which can help in the design process afterwards.

Main image: Diana Strele at 17:17.

More at www.dianastrele.com