Ja jānosauc viens grafikas dizaina fetivāls kur ir jābūt, tad tas ir Brno Bienāle. Šogad tam aprit jau 50 gadu un tas ir vecākais šāda veida notikums kāds nu uz pasaules ir. Pirmais ko noteikti iesakām apsvērt ir pieteikt savus darbus – to var izdarīt līdz 31.decembrim (laika diezgan, lai arī ko jaunu uzceptu!).
Otrais (ja pirmais nez kādēļ nepatīk), tad ieplanojiet to tikpat un dodaties turp kā apmeklētāji, jo visa pilsēta mudž no dažādām atklāšanām un varat satikt un redzēt to, par ko runās pēc tam vēl gadu cituviet. Starpcitu, ik gadus tur diezgan kuplā skaitā piedalās igauņu dizaineri. Arī latvieši tur pabijuši, ne tik kuplā skaitā gan. Tas viss notiek pilsētā Brno Čehijā. Tā, savukārt, pārsteidzoši atgādina Rīgu, taču ļoti labā nozīmē. Interesantā kārtā arī dizaina vide ir nedaudz līdzīga (ja neskaita, ka mums nav tāda festivāla, neesam bijuši Austr0-ungārijas impērijas sastāvdaļa un citus iemeslus).

karlssonwilker inc. is a New York City design firm founded in late 2000 and run by Jan Wilker and Hjalti Karlsson. The two met while working for Stefan Sagmeister. But you knew that already if you have read their interview with Dizaina Studija magazine… So four years later, here is a quick 10+10 interview!

1. Please tell us about yourselves. Could you tell me how you got introduced to graphic design, where did you study?

Hjalti went to art school in Iceland for one year, then moved to New York to study at Parsons School of Design. Jan grew up in Ulm (check it out, it’s a city with an important design history), then started studying architecture before switching to design.

2. How did you end up in New York? What was the reason why you both left your countries and emigrated to NY?

Hjalti [see above] to study at Parsons. Jan wanted to work with Stefan Sagmeister, and he happened to have his office in New York, so i came to New York for an internship with him. that was in 1999. Now i’m very glad he was in was New York.

3. Do you feel that working at Stefan Sagmeister studio left an imprint of his working methods & aesthetics or you shared similar vision before joining him?

Absolutely, huge influence on us. Aesthetically less and less over time. When we started out with our own studio, we took over many things without questioning (like having multiple phone lines, which it turned out we didn’t need; or having one intern every 3 months, 4 times/year), some things we consciously continued (buying Filemaker and keeping a good contact list), and many others we consciously opposed (we don’t use sketchbooks). Obviously both of us were drawn to him and his work by a genuine feeling of respect, interest, maybe even empathy.

3.5 …Previous question was meant to be a bit provocative as you seem to be working almost on opposite spectrum of means to visualise projects — if Stefan uses a lot of handwriting, analogue imagery & materials, you seem to work heavily with digital tools? Is there a bit of «teenage» rebellion?

We would say that it’s more a thing of being from a different generation. For us, computers were normal, we don’t really have a life as a designer before computers. computers are not dangerous and detrimental when it comes to creativity (as our old teachers would constantly warn us); it’s actually the best tool to enable it. We sketch on the computer.

4. Ok, last one involving Stefan — In an interview with Stefan Sagmeister said that his small-studio (3 people) model was taken/inspired by Tibor Kalman, you are continuing this «tradition» in third generation… Why so? Is there a tipping-point after which there is no way back?

We tried it few times in our, by now already, 10 year history to grow to 6-7 people, but our studio always turned into a small agency, with hierarchies and group dynamics. the tightness falls apart, and politics and agendas creep in. Hjalti, myself, Nicole, and one intern seems to be a good size. but ask us again in few years, who knows what will happen by then.

5. Your projects differ very much from each other (unlike other designers who tend to impose their own style/aesthetic) — how do you achieve this, could you tell about your creative process? How do you maintain steady flow of creative & innovative output?

The one thing we could say about our process is that it is organic. There are no set rules or systems when it comes to approaching a project. Whoever is free at the time starts it, but that doesn;t mean the project is his. It’s a very low-ego office, focussing on the best outcome, and (hopefully) not on personal goals or vanity.

6. You often work with advanced technology – in The Urban Visual Recording Machine you gathered real-time data, which was then printed on the spot, for MTV idents you created a 3D ORB, which reacts to sound, designing typeface for ADC Young Guns, the temporary Vitra Store Under-Construction interiors etc. – do you collaborate with others on the technical parts or learn the tools/software yourself? Do you learn as you go along or try to explore these different tools through experimentation before using in real life projects?

We do, want and need to collaborate on some projects, makes a complicated project always better. Soemtimes the experimentation with a new tool happens within a client project, sometimes within in-house projects. In-house projects are different from personal projects. We don’t work on personal projects, meaning projects away from the studio. In-house projects for us are projects that we do within the context of our design peers, like designing a cover for design magazine.

7. Does space where you work matter to you? How long have you been at your present studio space (I assume from the begining?) and how does it influence you?

We really like our studio space, and always have. We’ve been here for 11 years, and nowadays the other 2 floors above us (there is a Dunkin Donuts on the ground floor) is all designers. It’s a small building, were we have a full floor. Our space had a bar built in when we moved in. We have a little outdoor first floor backyard space. We like being here, it almost never feels like work.

8. When visiting your studio in 2007 I was surprised about your pessimistic/non-glamurous attitude about everyday running of design studio… Now after running my own studio for 6 months and experiencing the day-to-day struggle, I see what you mean. Has anything changed in these 11 years for Karlssonwilker? What would be your advice for new studios/designers who are about to start a studio?

We are laughing every day here in our studio, and try hard (and mostly successfully) to make every day a good day in the office. We enjoy every day. We don’t look at the studio as if our lives would depend on it. What we do day to day has to makes us happy first and foremost, none else. But if that works, chances are high it also works on other people.
The reason I present daily studio life in an unglamorous light is, because it is. Students and young professionals have false hopes and notions about what we all do, and I don’t need to stand in front of a group of students and tell them how awesome everything (and in return I am) just to feel better and further confirm their mislead expectations.

9. Could you tell us more about SahreVictoreWilker? What kind of experience & form of workshop should people expect there?

SVW was founded by Paul Sahre, James Victore, and myself (Jan) a bit over 4 years ago. We all were (and still are) teaching a lot. The three of us are very different, but then again we have some similarities. We are good friends, but don’t care too much about the others’ design. It’s an annual design workshop here in New York, with people coming from all over the world to work hard, talk and play hard with the three of us. What is very special to me is that it’s the three of us in the room, making it impossible to hide behind the usually perceived monopoly of truth that a teacher has. We have to be extra sharp and open-minded, and fantastic discussions and disagreements happen. As far as what to expect; what we hear back from past participants is amazing and very encouraging; the best one for me being an email from a former participant’s wife, telling us “whatever you did to him during that week, thank you so much!”

10. What awaits us in future? The all-knowing-source-of-knowledge Wikipedia states that KarlssonWilker is for sale with a price-tag of $30′000′000, could you tell us the joke?

Well, about that, this is by now a very very old joke, ca. 2006. Back then we wanted to prove the point that people (highly unrealistically) think New York is all golden and shiny (if you make it in New York…), so we put on our website that our studio is for sale for $10 Million. People actually believed that our tiny studio could be worth this crazy amount of money, telling us “guys, please don’t do it, don’t give up!”. Then we upped it to $30 Million. Now we are millionaires, on the web at least.

Vērojot, kā daži cilvēki strādā, esmu pilnīgi pārliecināts, ka ir cilvēki un profesijas, kuri ir radīti viens otram. Tā noteikti ir ar Alvi Hermani un teātri. Šķiet viss, kam viņš ķeras klāt, salauž kādu no iepriekš galvā iebetonētiem priekštatiem vai vienkārši atver acis vēl par centimetru platāk. Šoreiz patīkamais pārsteigums ir Vīnes Burgerteātrī uzvestās izrādes Talā zeme melnbaltā scenogrāfija (pašu izrādi gan nav paveicies redzēt). Pievienojam dažus attēlus, bet vairāk par to visu lasiet Dienā.

Foto: Diena, Georgs Souleks

Ir sācies oktobris un sācies arī Dizaina mēnesis jeb festivāls Dizains.Nākotne 2011! Pilna pasākumu programma apskatāma www.dic.lv lapā. Jau no šodienas notiek dažādi pasākumi un izstādes, savukārt ar dāņu dizaineru un ražotāju apvienības Galdnieku rudens izstāde – Whiteout atklāšanu 6.oktobrī plkst. 17.00 Rīgas Mākslas telpā aizsāksies Ziemeļu un Baltijas valstu dizaineru pasākumu sērija veselu divu mēnešu garumā.

Whiteout ir pārsteidzošs, balts piedzīvojums, kurā 38 sniegbaltus krēslus prezentē dāņu apvienības Galdnieku rudens izstāde mēbeļu ražotāji un dizaineri. Izstāde šogad jau ir viesojusies Tokijā un Londonā, un tagad būs apskatāma Rīgas Mākslas Telpā.

Baltais ir jauns melnais Galdnieku rudens izstādē 2010, kur tēma whiteout attiecas gan uz balto krāsu, gan laikapstākļu fenomenu, kur sniegs, migla un dūmaka samazina redzamību. Izstādē skatāms, kā ir apvienojusies fantāzija ar funkcionalitāti, un kāds ir rezultāts pēc neskaitāmām darba stundām, spēlēm ar materiāliem, eksperimentiem un tehniskiem izaicinājumiem.

Galdnieku rudens izstāde ir dāņu mēbeļu ražotāju un dizaineru apvienība, kuras mērķis ir attīstīt, radīt un izstādīt jaunu un eksperimentālu mēbeļu prototipus. Tiek radītas mēbeles, kas meklē jaunus ceļus jaunā kontekstā. Un tie nav uzmetumi uz papīra lapas – tie ir taustāmi un reāli prototipi, gatavi lietošanai. Tieši šī izmantojamība un taustāmība ir Galdnieku rudens izstādes specifiskā iezīme, jo parasti izstādes apmeklētājiem nav ļauts pieskarties objektiem vai sēdēt uz tiem. Tādējādi pēdējo 29 gadu laikā ikgadējā Galdnieku rudens izstāde ir izvērtusies par notikumu, ko gaida kā apmeklētāji, tā prese, jo šī ir vieta, kur tiek likti pamati nākotnes dāņu dizainam un klasikai un kur tiek parādīti potenciālie nākotnes dižpārdokļi.

Tieši piedāvātais jaunais skatījums uz klasisko dāņu dizainu ir viens no būtiskākajiem iemesliem, kādēļ izstādes Whiteout pasaules tūri atbalsta Dāņu Mākslas Aģentūra, Traefonden un Attīstības centrs UMT. Centra izpilddirektore, Betina Simonsena saka: „Dānijas mēbeļu industrija ir pārpildīta ar inovatīvām idejām un iniciatīvu, bet ārpus savas valsts mēs joprojām bieži asociējamies ar labi zināmo klasiku. Parādot, kā dizaineri un ražotāji kopīgi ir attīstījuši jaunos produktus Galdnieku rudens izstādē , mēs no vienas puses pievēršam uzmanību Dānijas inovācijas spēkam un no otras puses stiprinām mūsu prasmīgo dizaineru un ražotāju produktu atpazīstamību.”

Apvienība Galdnieku rudens izstāde ir saņēmusi Dānijas Valsts Mākslas fonda (Statens Kunstfond) balvu savā 30 gadu jubilejā, kas apgalvo: „Galdnieku rudens izstāde ir kļuvusi par galveno tikšanās vietu dāņu eksperimentālajiem mēbeļu ražotājiem, un izstādes apstiprina, ka šobrīd mums ir daudz talantu. Izstādēs jaunie, radošie talanti rāda savu darbu līdzās pieredzējušiem tirgus profesionāļiem. Apvienības būtiskākā ideja – ļaut dizaineriem satikt mēbeļu ražotājus šajā eksperimentālajā vidē, kas ir brīva no komerciāliem ierobežojumiem, – ir atbrīvojusi milzīgu radošo enerģiju.”

Plašāka informācija par Galdnieku rudens izstādi atrodama apvienības mājas lapā: www.se-design.dk, kas ir arī viena no pasaules lielākajām mēbeļu prototipu datubāzēm, kur redzami pēdējo 29 gadu izstāžu darbi.

Mediju pārstāvji, dizaina profesionāļi un studenti aicināti uz tikšanos ar izstādes arhitektu Tomasu E.Alkenu (Thomas E.Alken) Rīgas Mākslas telpā 6.oktobrī plkst. 16.00.

Ziemeļu un Baltijas valstu dizaineru pasākumu programmā būs arī daudzi citi notikumi: Ziemeļu un Baltijas valstu dizaineru izstāde 16 soļus tuvāk, modes industrijas pārstāvju tikšanās, kompjūterspēļu veidotāju seminārs, PechaKucha Night ar karstāko dizaina tendenču prezentācijām, lekcijas, darbnīcas un performances, kas manifestē ilgtspējīga dizaina ideju. Pilna Ziemeļu un Baltijas valstu dizaineru pasākumu programma skatāma mājas lapā: www.nbde.lv

Ziemeļu un Baltijas valstu dizaineru pasākumi iekļaujas Dizaina Informācijas centra rīkotajā festivālā Dizains.Nākotne 2011.

If you happen to be in Berlin coming friday, then you shouldn’t miss Type on Tour. It is a collaboration project, between 6 selected bands/music projects and graphic/type designer Indre Klimaite (LT/NL). It aims to produce a special performance each, where typography and performance will come together in various ways. It is trying to explore how these very different subjects can evolve to a different quality, inspire each other, interact together and at the end, in some cases produce a symbiosis in between. Results of this process will be shown in the end concert of all bands together on September 30th at PANKE, Gerichtstrasse 23, Wedding, Berlin. Come and watch! 20:00 sharp!

LIVE performances with typography inside:
__ Alessandro Bosetti. ‘Bmfttboesp boe Joesf?’ (www.melgun.net)
__ Sudden Infant. ‘Conversation with myself’ (www.suddeninfant.com)
__ F.A.R. ‘7 songs on life’ (www.myspace.com/fasthot)
__ Lifeloop. ‘Automated poetry’ (www.lifeloop.org)
__ Brigade Rosse. (www.myspace.com/rossebrigade)

EXTRAS:
__ Singing posters and video performance with Company Fuck (www.thesuperusers.com)
__ DJ BarbNerdy

MORE INFO:
www.typeontour.com
FACEBOOK PAGE: https://www.facebook.com/pages/typeontourcom/241689489206992?sk=info

Our 10+10 Interview with Indre

Sestdien, 17. septembrī no plkst. 12.00 līdz 16.00 Rīgā pārgājienā no Lietuvas viesojas virkne dažādu dizaineru. Turklāt viņi ierodas ar saviem darbiem, kurus varēs apskatīt un arī iegādāties! Tas viss notiks Audēju ielā 15, Coffee-Inn kafejnīcas telpās. Tur redzēsiet dažādus dizaina objektus, rotas, apģērbus un aksesuārus.

Sākot no plkst. 12:00 darboties dizaina tirdziņš, kurā piedalīsies 11 individuāli autori un dizaina studijas, iepazīstinās ar autordarbiem un, visi kas sapņo nokļūt zilajos ekrānos, varēs piedalīties Facebureau organizētajā atlasē.

Parasti vairumu šo darbu var iegādāties tikai Viļņā, vai internetā. Pateicoties šim pārgājienam to tagad varēs izdarīt Rīgā! Bez tam satikt, aprunāties ar autoriem varētu būt tīri interesanti – espējams, ka tā var nejauši izveidoties kas interesants!

Dizaina pārgājienā piedalās:
1. LeMuse – apģērbi priekš mūzām. Silti un ērti, kā kokons, džemperi, pie jebkādām formām piegulošas kleitas.
2. SAKO BOOKS. Jurgas Sako rokdarbi, piezīmju un skiču grāmatiņas
3. ZLIPL – ziņu izplatīšana. Lietuvā jau esam izlaiduši otro žurnāla nummuru NEW WORK 2.
4. Urtė Karalaitė. Karaliskas rotaslietas no pārstrādāta audekla, kuru radīšanu iedvesmoja teātra kostīmu noslēpumi un ilūzijas. Spīdīgs papīrs kļūst par dārgakmeņiem, bet saplīsis audums – par maigāko zīdu.5.    Bike is Rave (Milli Illim) - Rotaslietas riteņbraucējiem.
6. Denis Kuchta Prezentēs jauno krekliņu kolekciju
7. OkiikO Duo – Oki [Laura] & Iko [Eivaras] Aksesuāri
8. Hairy Sock (Rūta Kiškytė) Hairy Sock ir Rūtas Kiškytes rotaslietu zīmols. Viņai ir bakalaura grāds scenogrāfijā un drīzumā pabeigs vizuālās komunikācijas maģistra studijas; ir srādājusi Parīzes modes namā “Bless”. Apvienodama šo pieredzi, viņa rada jaunas un maz vietas aizņemošas lietas, kas ir domātas nēsāšanai ikdienā.
9. Cofee-Inn mantas – iedvesmotiem radīt.
10. Vienasdu -  Radošais kultūr-kolektīvs.
11. Mantu viesnīca Te Jūs gaidīs visīstākie palaidņi -  lielie- un daudzacaine krāsainie Lomography foroaparāti; nepacietīgi drūzmēsies vēl krāsainākie, ūdensdrošie un tumsā spīdošie Too late pulksteņi un citas interesantas manas. Visām pieminētajām mantām – 25% atlaide.

Iesākumam, lūdzu, pasākuma galvenie titri no studijas Post Panic. Tas, lai noskaņotos garajam rakstam! Uzreiz jāsaka, ka visu pasākuma saturu aprakstīt nav iespējams, tāpēc centīšos īsi pieminēt tikai tās prezentācijas, ko redzēju pats, iedot dažus linkus un, protams, būs neliela deva ar manu subjektīvo skatījumu uz notikušo.

Pirms gada jau stāstīju par savu pirmo vizīti post-digitālās kultūras festivālā Offf Parīzē. Pasākums man ļoti patika, un tāpēc jau rudenī biļetes uz 2011. gada Offf Barselonā pašas nopirkās. Par spīti pilnīgi patiesajiem stereotipiem par spāņiem, cerēju uz labu pasākumu, jo šis bija jau vienpadsmitais festivāla gads un organizatori solīja pasākumu pacelt jaunā līmenī. Pat festivāla devīze šogad bija “Year zero” jeb “jaunais sākums”.

Sapakoju somas un kopā ar savu lielisko kompanjonu 8. jūnijā devāmies ceļā. Kā jau tas bija gaidāms, pēc Latvijas +30 un karstās saules, Barselona sagaidīja ar +17 un lietu. Rezervētajā viesnīcā kāds bija padzirdējis, ka ieradīsies smalki viesi no Latvijas un izdomājis, ka ātri jānomaina kanalizācija. Kādas likstas dēļ darbi nebija padarīti laikā, un mums tika piedāvāta iespēja mitināties mājīgā pagrabā pašā tūristu rajona centrā. Protams, ka mēs bijām sajūsmā – jo ne jau katru dienu sanāk sadzīvot ar 5 cm lieliem mutantprusakiem (nedēļu pirms tam samaksāju 4 latus, lai tādus apskatītu Rīgas Zoo!!!). Arī pelējuma un zālītes aromāts nespēja mūs iztraucēt!
Izlauzušies cauri prāvam skaitam turku izcelsmes biznesmeņu, kuri nāca klajā ar ļoti izdevīgiem piedāvājumiem tikt pie dzīvē noderīgām precēm – svilpītēm, vēdekļiem un neticami lētām dizaineru somām, nonācām Barselonas laikmetīgās kultūras centrā CCCB (Centre de Cultura Contemporània de Barcelona), kur tikām pie pasākuma ieejas aprocēm un nedabūjām nekādas papildu mantiņas – pat ne hipsterīgu eko auduma maisiņu, kurā ielikt savu iPodu. Arī pasākuma katalogs šogad maksāja neprātīgus 35 eiro. Protams, vainojām ekonomisko krīzi un oligarhus.

Kopumā pasākums bija noorganizēts īstā spāņu garā – daudz kas notika ar nokavēšanos un auditorijās bija divreiz mazāk sēdvietu nekā klausīties gribētāju. Pateicoties tam, apmeklētāju starpā ātri izveidojās draudzīga spēle cīņā par vietām, kurā uzvarētāji ieradās no rīta stundu ātrāk un negāja uz tualeti, lai nepazaudētu sēdvietas, bet zaudētāji smaidīgi stāvēja ārā lietū, dzēra alu, izlikās bēdīgi un ienīda drošībniekus. Un tā tas notika no vienpadsmitiem rītā līdz desmitiem vakarā – trīs dienas pēc kārtas.

Programma šogad bija plaša – pretstatā pagājušā gada divām prezentāciju zonām, šogad bija kādas 4,5. Turklāt nenotika pat neviens aviācijas darbinieku streiks un visi varēja ierasties laicīgi. Galvenajā zālē “ROOTS” runāja visslavenākie cilvēki un studijas. Otrajā zālē “BIS” runāja gandrīz tik pat slaveni cilvēki un studijas. Trešajā zālē “Open Room / Cinexin” uzstājās “jaunās zvaigznes” un rādīja kino. “Off Matica” zonā pagrabā bija izstādītas dažādas interaktīvas mākslinieku instalācijas, drukas darbi un paši autori. Vienā no diviem āra pagalmiem bija liels ekrāns, kurā rādīja to, kas notika “Roots” zālē, bet otrā pagalmā bija mantu tirdziņš, ēdieni, dzērieni, atrakcijas un socializēšanās. Vienā malā esot bijušas arī workšopu telpas, bet, tā kā workšopi maksāja elles naudu, tad uz nevienu nepieteicos un izlikos, ka mani tie neinteresē. Apzināti slinkojot, es nebiju kārtīgi izpētījis programmu pirms pasākuma un tāpēc īsti nezināju, ko būtu vērts dzirdēt. Paļāvos uz pagājušā gada pieredzi un pārsvarā uzturējos “Roots” zonā, klausoties lielos cilvēkus, un tikai kādas trīs reizes apmeklēju “Bis” zonu, lai noklausītos prezentācijas tur.

Pirmā diena:

Pasākumu atklāja haotisks vīriņš, kurš sevi dēvē par Kultnation. Viņš bija izveidojis pasākuma sponsoru titru video un nedaudz par ilgu stāstīja par radošo procesu šī video izveidē – par to, kas viņu iespaidojis un kā tapa katra no ainām. Viņš daudz runāja par sapņiem, to svarīgumu un to, kā tie veido nākotni. Pēc tam viņš nedaudz aizskāra fotogrāfus kā cilvēkus, kas tikai fiksē esošo un slavēja 3D grafiku kā līdzekli, kas ļauj viņam un citiem būvēt jaunas pasaules, kuras agrāk cilvēki varēja tikai izsapņot. Brīdī, kad publika jau bija novesta līdz neziņas vājprātam un nepacietīgi trinās, lai ieraudzītu titrus, tie tika parādīti, un vismaz mani pārņēma neliels vilšanās moments, jo pēc tik gara ievada biju gaidījis kaut ko kā minimums elpu aizraujošu. Skatīt video šeit.

Otrie uzstājās spāņu studija VASAVA – ļoti spēcīga, plaša profila studija ar lieliskiem darbiem, kuras klienti ir teju vai visas pasaules slavenākās kompānijas (ieskaitot pašu Adobe, kurai viņi taisījuši pāris CS paku versiju identitātes un mārketinga materiālus, un MAX konferenču grafisko noformējumu). Sākumā viņi pastāstīja par savas darbības veiksmes stūrakmeņiem – iedvesmas avotiem, komandu un spēju evolucionēt un izmantot jaunāko tehnoloģiju priekšrocības. Pēc tam viņi rādīja dažādus savus darbus. Svarīgākās domas, ko viņi pauda, bija, ka

iedvesma dizainam ir jāmeklē nevis pašā dizainā (citu dizaineru darbos un trendos), bet pilnīgi nesaistītās – reālās dzīves jomās,

jo dizains dizaina pēc nevienam, izņemot pašus dizainerus, nav vajadzīgs. Taču visinteresantākais bija tas, kā viņi tikai ar 18 cilvēku komandu spēj veikt milzīgu, kvalitatīva darba apjomu, saglabājot mazas studijas intīmo atmosfēru un optimālu darbību bez liekas koorporatīvas mašinērijas.
Pēc savas prezentācijas viņi atļāvās arī nedaudz pareklamēt Adobe produkciju (viņiem tur ir cieša draudzība). No tā visa interesantākais bija Photoshop SDK, kas ļauj veidot mobilās un tablešu aplikācijas, kuras spēj saslēgties ar Photoshop uz datora un to “vadīt”. Kā piemērus viņi rādīja interaktīvas krāsu paletes uz iPad, skicēšanu uz iPad kā uz planšetes ar ekrānu un interaktīvus tutoriāļus, kuriem datora Photoshop izseko automātiski. Prezentācija tika pabeigta ar universālu Flash aplikāciju demo, kurā sadarbojās dators, iPhone, iPad, Galaxy tab un Android telefons – t.i., viena aplikācija, kas darbojas uz visām platformām un turklāt spēj sazināties savā starpā.

Digitālā studija Unit9 rādīja savus eksperimentālākos darbus. Visinteresantākie no tiem bija interaktīvs video, kas reaģēja uz troksni zālē – jo skaļāka bija publika, jo tālāk gāja video. Publikai pieklustot, video sāka spēlēt atpakaļgaitā. Otrs bija spēlīte iPhoniem, kuru spēlētājs kontrolē, ēdot burkānus, – burkāna graušanas skaņa kalpo kā turbo ātruma aktivizētājs.

Visinteresantākā prezentācija pirmajā dienā bija Han Hoogerbrugge. Viņš ir viens no senākajiem interneta animatoriem, kurš sāka taisīt asprātīgas un interaktīvas minianimācijas ar nosaukumu  “modern living” jau laikā, kad Latvijā vārdu “internets” reti kurš bija dzirdējis. Pats mākslinieks bija tērpies melnā uzvalkā un izskatījās pēc tāda “bad ass” mafiozo. Tiem, kas nezina šo vīru, – ļoti iesaku papētīt viņa asprātīgos darbus.

Pēc šīm prezentācijām izdomāju doties uz “BIS” zonu, lai noķertu Onur Senturk un The Mill. Tā kā lielā cilvēku skaita dēļ nemaz tik viegli iekšā visur tikt nevarēja, palaidu garām Joshua Davis.
Negribot noskatījos prezentāciju kolektīvam, kas sevi dēvē par Ignore – liels bars ar māksliniekiem, kas neticami ilgā laikā un iztērējot apbrīnojami lielus līdzekļus spēj izdarīt pārsteidzoši maz. Bēdīgi, bet tieši viņi bija tie, kas šogad taisīja Offf bukletu, grāmatu un dalībnieku titrus (tos, kas pirms katras prezentācijas). Tad nu viņi tik runāja un publika tik žāvājās un pamazām izklīda.

Noklausoties Onur Senturk prezentāziju, sapratu, ka ir cilvēki, kuriem labāk pavadīt laiku aiz monitora un darīt darbus, nevis runāt. Viņš centās pastāstīt par saviem darbiem, taču neko daudz no tā nevarēja saprast. Beigu beigās viņš prezentēja projektu RESONANCE, kurā sadarbojušies 20 datoranimācijas meistari un 11 skaņas meistari.

Arī The Mill lika nedaudz vilties. Tā kā tā ir viena no pasaules lielākajām vizuālo efektu un animācijas studijām, tad sagaidīju kaut ko, kas kā minimums man liks raustīt valodu, bet viņi runāja vairāk par saviem eksperimentālajiem projektiem un stāstīja par to, kā iepazīt klientu, pirms sākt tēlot gudrinieku un saukt klientu par muļķi.

Otrā diena:

Otrā diena sākās ar krievu paneli. Prezentācijas doma bija klātesošos iepazīstināt ar vairāk un mazāk pazīstamiem digitālajiem māksliniekiem no plašās Krievijas. Prezentācijai bija trīs daļas – “lielie meistari”, “jaunās asinis” un “ilustratori”.
Šajā prezentācijā figurēja ļoti daudz cilvēku vārdi, biogrāfijas un darbi – tāpēc pat necentīšos to visu aprakstīt, bet uzreiz norādu adreses, kur to visu var izlasīt un apskatīt.
Viņu pašu Offf 2011 apraksts krieviski atrodams šeit, savukārt šeit atrodams videoieraksts ar pašu prezentāciju.
Jāpiebilst vienīgi, ka krievu mākslinieku darbi, jo īpaši ilustratoru, izcēlās ar milzīgu ieguldītā darba apjomu un rūpību.

Pēc krieviem uzstājās puisis vārdā Johnny Kelly, kurš daudz, gudri un interesanti runāja un stāstīja, kā realizējis dažādus projektus netradicionālā veidā – lielākoties kā stop motion animācijas no papīra vai citiem materiāliem.
Interesantākie no projektiem bija YouTube Play prezentācijas video, The Seed un Procrastination. Bet vispār iesaku apskatīties arī citus viņa darbus – kā ar mazām izmaksām un zemām tehnoloģijām dabūt maksimālu efektu. Tiem, kam interesē video, viņš ieteica izmantot wearesmile.com izdomāto HD grid sistēmu HD platekrāna kompozīciju veidošanai. Vēl viņš runāja par darba apstākļiem un ieteica pamēģināt pastrādāt, klausoties rozā troksni (Pink noise), lai koncentrētos un relaksētos. Vēl viņš ieteica interneta resursu http://www.studiomusic.fm, kurā regulāri tiek pievienotas dažādu mākslinieku audio playlistes. Neesmu pats klausījies, bet ja nu kādam interesē.

Uz HORT prezentāciju savācās vēl vairāk cilvēku. Hort boss Eike Koenig bija izcils – asprātīgs un harizmātisks. Viņš sāka ar nelielu pastāstu par savu dzīvi. Par to, kā pirms ļoti daudziem gadiem, sākot strādāt reklāmā, saprata, ka reklāma – tie ir meli un melot viņš negrib (vismaz ne katru dienu). Tāpēc viņš sācis dizainēt mūzikas albumu vākus.
Pirmā atziņa – saprotot, ka mēs esam ierobežoti savās spējās, mēs kļūstam brīvi. Ar to jāsaprot, ka ir jāpieņem, ka viss mums nav pa spēkam un ir citi cilvēki, kas daudzko var izdarīt labāk par mums un ar viņiem ir jāsadarbojas. Darbojoties kopā, rodas īstais spēks. Ja kāds saka, ka viņš kaut ko zina – viņš kļūdās, jo visas zināšanas ir relatīvas un mēs mācāmies visu dzīvi.
Tālāk viņš runāja par to, kā izdomājis nodibināt Hort.

Iemesls vienkāršs – vēlme iet uz darbu un būt laimīgam katru dienu! Tāpēc viņš izveidoja savu studiju, kas nepretendē uz reklāmas balvām, bet visi ir laimīgi (ja gribi balvu – paprasi mammai, lai viņa tev uzcep torti kā labākajam dēlam/meitai).

Tālāk sekoja neliela prezentācija, kurā pāris minūšu laikā mežonīgā ātrumā tika parādīti gandrīz visi HORT darbi no pēdējiem 15 gadiem – kāds miljons lielisku dizainu.
Kamēr es cītīgi pūlējos aiztaisīt savu vaļējo muti un sameklēt žokli, kurš bija kaut kur nokritis, Hort boss turpināja ar stāstiem par diviem saviem klientiem. Pirmais stāsts bija par mūzikas duo Booka Shade identitātes izveidi un sadarbību septiņu gadu garumā. Otrais bija līdzīgs stāsts par gupu Timid Tiger.
Prezentācijas beigās Eike pastāstīja par savu jauno projektu – Hort mūzikas grupu, kas patiesībā ir tikai grupas vizuālais tēls (tērpi), kuros uzstājas dažādi mūziķi – anonīmi un katrs tikai vienu reizi, tādējādi nodrošinot unikālu priekšnesumu katru reizi. Grupa bija arī uz Offf skatuves, tiesa, neko nespēlēja, tikai tirinājās.

Pēc lieliskās Hort prezentācijas nāca lieliskais Carl Burgess. Sākumā viņš stāstīja par pāris projektiem, kuros viņš cukura sīrupā mērca un filmēja motociklu (neveiksmīgi) un meitenes (veiksmīgi). Īpaši tur neiedziļinoties, viņš ķērās pie savas lielās aizraušanās – stock footage. Stāsts bija par dīvainajām bildēm un video, ko var atrast interneta stockos un par saviem eksperimentiem ar to visu. Domāju, šo video daudzi būs redzējuši. Bet arī citi ir interesanti – iesaku paskatīties viņa darbus!

Kad man jau likās, ka ir iestājusies laime, uz skatuves kāpa John Burgerman. Ļoti asprātīgs un apbrīnojami produktīvs mākslinieks, kas stāstīja par savu dzīvi – par to, kā no depresīva ofisa darba viņš ir transformējis savu dzīvi par tādu, kas sniedz prieku. Nekādas brīnumainas atziņas viņš nesniedza – vienkārši rādīja un stāstīja, kā ir izceļojies pa pasauli, piedaloties izstādēs, ko domā par hipsteriem, un visādi citādi uzjautrināja publiku.

Andy Cruz no House Industries rādīja smuku filmiņu un stāstīja par roku darbu, projektiem, kas godina veco meistaru darbus, fontiem un photo lettering. Runājot par pēdējo, kas, cik sapratu, ir veids, kā agrāk šriftus uzglabāja fotofilmās un gaismoja uz virsmām pēc vajadzības, viņš prezentēja arī jaunu projektu, kas ir lapa, kurā var izdevīgi nopirkt tikai daļu fonta – t.i., ja jums nepieciešams tikai, teiksim, viens virsraksts, lapa ļauj to uzģenerēt vajadzīgajā fontā, un jūs samaksājat tikai pāris dolāru tā vietā, lai pirktu visu fontu. Pagaidām tur nav daudz fontu, bet House industries īpašumā esot nonākusi milzīga kolekcija ar vecajiem fontu filmu ruļļiem, kurus tad viņi pamazām mēģina digitalizēt un publiskot šajā lapā.

Pēc House Industries runāja Vincent Morriset. Sāka viņš ar ne pārāk interesantiem projektiem grupai Arcade Fire (albumi, weblapas u.c.). Pēc tam viņš parādīja “Bi Colorama” filmiņu, kas jāskatās ar zili sarkanajām “3D” brillēm, tomēr tā ir nevis 3D, bet ar katru aci redzam kaut ko citu – varam aizvērt vienu vai otru aci un redzēt citu saturu. Pēc tam viņš prezentēja interesantu interaktīvu filmiņu, kurā var daudz klikšķināties un ir visādi slēpti joki. Pašās beigās viņš parādīja treileri jaunai filmai par Sigur Ros.

Otro dienu noslēdza vieda dāma labākajos gados Marian Bantjes. Viņa īsti pastāstīja, kā

pirmos desmit gadus strādājusi par maketētāju, otros desmit par dizaineri un pēc četrdesmit izlēmusi būt brīva un sākusi darboties kā māksliniece un ilustratore.

Prezentācija bija ļoti kvalitatīva un interesanta. Varēja just, ka dāma ir ļoti gudra un ar lielu pieredzi. Viņa rādīja savus darbus, skaidroja filosofiju, kas aiz tiem slēpjas, un pauda pārdomas par vizuālo sarežģītību, kas ir pamatā visu reliģiju “vizuālajam noformējumam”. Par to, kā sarežģītas un ne acīmredzamas lietas piesaista un aizrauj cilvēkus. Beigās viņa diezgan ilgi stāstīja par grāmatas The Wonder tapšanu.

Pēc otrās dienas, kas bija pārpilna ar lieliskām prezentācijām, es jau biju gatavs padoties laimes vājprātam, bet tad atnāca trešā diena.

Trešā diena:
Diena sākās ar garlaicīgu prezentāciju no LUST. Noteikti daudzi man iebildīs, bet prezentācijas stils un pats vīriņš radīja garlaicīgas pārgudrības sajūtu. Nu tas ir tā, kad tiek izdomāts kaut kas ļoti intelektuāls. Tas tiek ietērpts gudros vārdos, ko reti kurš spēj saprast. Rezultātā izskatās it kā moderni, bet reāli nevienam nav ne interesanti, ne jautri, ne kā citādi. Nu tāda ņemšanās ņemšanās pēc.

Kā otro devos paklausīties Nick Campbell “BIS” zonā. Zināju, ka viņš daudz runā par to, kā atrast ideālo nodarbošanos un būt laimīgam strādājot. Runātājs viņš ir diezgan labs – kā jau amerikānis. Grūti izstāstīt visu, ko viņš teica, bet es varētu mēģināt atreferēt vismaz svarīgākās atziņas.

- Mūsdienās ir iespēja izmēģināt jebko, kas mums liekas interesants. Internets ir fantastisks palīgs. Principā pāris nedēļu laikā varam iemācīties gandrīz jebko (pamēģināšanas līmenī).

- Pats svarīgākais ir saprast  – kas tad ir tas, ko mums patīk darīt. Kad tas ir saprasts, tas ir jādara.

Viņa vārdiem – Do what You want to do! Kā piemēru viņš lika atcerēties tās reizes, kad kaut ko darām tik aizrautīgi, ka negribas iet gulēt vai ēst. Aizsēžamies līdz vēlai naktij, jo gribas paturpināt vēl tikai mazdrusciņ.
- Bieži lietas darīt sava prieka pēc ir daudz patīkamāk nekā to darīt profesionāli. Bet ir jāizmēģina, lai saprastu – ir vai nav tā tava sapņu profesija.
- Ir jāuzticas sev un jāpieņem, kāds esi. T.i., ja tev kāds saka, ka melnbalts un minimālistisks dizains ir pats labums, bet tev gribas zīmēt krāsainas puķītes – tad dari tā. Tā ir “tava lieta”, un tevi nevar izmainīt un vislabākais tu būsi, tikai darot savu lietu!
- Ir vērts būt 100% laimīgam savā darbā! Ja esi nelaimīgs – ātrāk vai vēlāk nomainīsi darbu. Problēma ir, ja viss apmierina par 90% – tad nav pietiekams stimuls, lai kaut ko mainītu. Tāpēc ir jābūt modram un jācenšas saprast, vai esi īstajā vietā!

Pēc pusdienu pārtraukuma visi sanāca klausīties gudro Ketra Dean Dixon. Neko īpaši oriģinālu viņa gan nepastāstīja – sāka ar savu dzīvesstāstu un karjeras vēsturi un tad parādīja dažus interesantus projektus, kurus var daļēji aplūkot arī viņas mājaslapā. Interesants likās projekts, kurā viņa apaudzēja burtiņus ar krāsainām vaska kārtām un, pārgriežot uz pusēm, ieguva skaistu rezultātu. Kopumā meitene atstāja ļoti prātīgu un čaklu iespaidu.

Divi puiši kopīgā vārdā EBoy pastāstīja, kā kļuvuši par pikseļu pavēlniekiem. Esmu pārliecināts, ka gandrīz jebkurš kādā žurnālā vai internetā ir redzējis kādu EBoy veidoto pikseļu ainu.
Sāka viņi ļoti sen – laikā, kad pikseļu grafika vēl nebija retro mode, bet gan tehnisko iespēju realitāte, un internets vēl nebija izgudrots. Kamēr citi mākslinieki apguva jaunākās tehnoloģijas un iespējas, EBoy turpināja izklaidēties un likt pikseļus – pamazām paceļot to visu jaunā līmenī un palaižot internetā. Lielākoties tas viss notika prieka pēc, bet, ejot gadiem, viņiem sāka uzrasties arvien vairāk pasūtījumu. Pamazām viņi sasniedza vispasaules atpazīstamību, un projektu jau bija vairāk kā iespējas tos realizēt. Tāpat viņi sāka arī veidot dizainus rotaļlietām, piedalīties interaktīvos projektos un daudz ko citu.
Īsumā – iedvesmojošs stāsts par to, kā uzticīgi darot to, kas tev patīk un neskatoties uz citiem cilvēkiem, galu galā var ļoti daudz ko sasniegt.

Geoff McFetridge prezentācija bija pārāk garlaicīga, lai es atcerētos, ko viņš īsti stāstīja. Atceros tikai to, ka viņš runāja labi nostādītā balsī un pārāk gari stāstīja par saviem – manā skatījumā – ne pārāk interesantajiem projektiem. Papildus tam viņš izvēlējās vizuālo materiālu rādīt tikai uz tā ekrāna, kuru nevarēja redzēt no manas sēdvietas, bet uz redzamajiem ekrāniem rādīja vienkārši neticami garlaicīgu video, kurā viņš veselu stundu ar krītu uz tāfeles šausmīgi lēni zīmēja ķēmiņus. Varbūt es vienkārši biju pārāk noguris, bet šim puisim lieku tikai vienu zvaigznīti no trim.

Erik Spiekermann – fontu guru. Vīrs, kas ir dizainējis pusi modernās Vācijas. Fontshop tēvs utt., utjp. Viņš tika sagaidīts ar ļoti lielām ovācijām un sāka, paskaidrojot, ka nav mākslinieks, bet dizainers. Man patika viņa definīcija dizainam – dizains ir intelektuāla nodarbe, kurā tiek izmantoti mākslinieciski paņēmieni.

Kā gādīgs tēvs viņš visiem lika daudz lasīt, jo, ja kaut kas reiz ir izlasīts, tad dabūt ārā to no smadzenēm ir ļoti grūti un, lai arī mēs varam to neatcerēties, tomēr kaut kādu efektu tas noteikti atstās un, kas zina,  – varbūt īstajā brīdī mēs pat atcerēsimies lasīto. Lai pierādītu, ka viņš to domā nopietni, viņš parādīja video ar savu slaveno sešus metrus augsto grāmatplauktu savās mājās, kuram ir pierīkots elektriskais pacēlājs ar krēslu – tā, lai var tikt pie augstajiem plauktiem.

Papildus lasīšanai, viņš ieteica kolekcionēt, daudz domāt, pētīt un jaukt ārā lietas, lai saprastu, kā tās ir uztaisītas, un daudz skicēt. Mazinot aizspriedumus pret vāciešiem, viņš pastāstīja, ka vēsturiski visi sliktie vācieši patiesībā ir bijuši austrieši.

Stāstot par savu kompāniju, viņš visiem parādīja savu plānu par nākotnes ofisu – apļveida ēku, kurā darba telpas izkārtotas radiāli ap centru – tā, lai visi darbinieki būtu spiesti pārvietoties caur ēkas centru, kurā atrodas arī printeri un kafijas automāti. Tad nu visi būtu spiesti komunicēt savā starpā, nevis klusi sēdēt savos darba kaktos un pazīt tikai tuvākos kolēģus. Tas esot ļoti svarīgi.
Runājot par darbu ar klientiem, viņš nosodīja praksi, kad klienti vēršas pie vairākām kompānijām pēc bezmaksas piedāvājumiem. Kompānijai ar pieredzi tas ir necienīgi, tāda ir pelnījusi uzticēšanos.
Runājot par fontiem, viņš uzsvēra, ka fonts pēc kāda laika kļūst ekvivalents brendam – t.i., mēs nekļūdīgi iedomājamies kādu lielu kompāniju, tikai ieraugot tās logotipa vai citos materiālos plaši izmantotu fontu. Taču fontu bizness kā tāds nav diezko izdevīgs.

Vīri un sievas no nīderlandiešu studijas PostPanic bija ieradušies, lai prezentētu festivāla galvenos titrus. Jocīgi, bet šāda tipa pasākumos galvenos titrus apmeklētāji var ieraudzīt tikai pašās beigās. Dīvaina tradīcija.
Sākumā PostPanic studijas dibinātājs Mischa nedaudz pastāstīja par kompāniju, parādīja pāris jaunākos darbiņus, kurus diemžēl viņu mājaslapā vēl nevar ieraudzīt, bet tur ir vecie. Vēl viņš parādīja biroja telpu fotogrāfijas un tad parunāja par pašu titru tapšanu.
Runājot par titriem, viņš pastāstīja, ka tie filmēti Čehijā un ideja faktiski realizējusies gada laikā. Tika rādīts daudz skiču un bilžu no izveides procesa. Jāpiebilst, ka titrus vēlams skatīties vismaz divas reizes – lai ievērotu detaļas un izsekotu stāstam. Publikai patika un tā bija patīkami šokēta – sievietes un bērni sāka raudāt un vīrieši nosvīda. Tieši tas, kas vajadzīgs, lai sapurinātos pēc 3 dienu sēdēšanas un sagatavotos pēdējai prezentācijai.

Uz noslēdzošo Stefana Segmeistera prezentāciju saplūda visprāvākais cilvēku skaits. Šo prezentāciju tāpat kā PostPanic raidīja arī citās zonās uz ekrāniem, taču vairums, protams, gribēja redzēt visu “dzīvajā”. Arī mēs skatījāmies “dzīvajā” no savām modri nosargātajām sēdvietām.

Segmeistera prezentācija bija par laimi jeb viņa vārdiem – viņa necilie centieni saprast to, vai prātu (smadzenes) varam uztrenēt būt laimīgam

līdzīgi kā varam uztrenēt ķermeni līdz labai fiziskai formai. Prezentācija bija lieliska – pilna ar interesantiem faktiem un piemēriem. Viņš sāka ar faktiem par laimi, ko bija noskaidrojis no citiem laimes pētniekiem un beidza ar saviem novērojumiem un padomiem, visbeidzot parādīja savu jaunāko dokumentālo filmu, kas vēl īsti nebija pabeigta.

Prezentācijas pirmajā daļā viņš prezentēja dažādu pētījumu rezultātus. Mēģināšu tos uzskaitīt:

- Laimi veido 3 līmeņi – fiziskās baudas, garīgās baudas un pašrealizācija.
- Par laimes sajūtu ir atbildīgas 3 lietas – gēni, dzīves situācija jeb stāvoklis un aktivitātes.
- Laimi neietekmē vecums, ādas krāsa, izskats, dzimums, ienākumu līmenis, ģeogrāfiskā atrašanās, kontrolējamas slimības.
- Sociālas būtnes ir laimīgākas par vientuļniekiem.
- Cilvēki attiecībās ir laimīgāki par tiem, kas ir vieni.
- Laimi ietekmē apspiešana, nevienlīdzība, bezdarbs, noziedzība, ilgs ceļš uz darbu, patstāvīgs troksnis.
- Mūs vairāk vada zemapziņa un mums tikai liekas, ka visu kontrolējam.
- Ir 3 motivācijas darbam – nauda, karjera un aicinājums. Tikai pēdējais dara laimīgu.

Tad viņš ķērās pie savas pieredzes un stāstīja, ka plāno izmēģināt trīs metodes laimes iegūšanai, lai saprastu, kas ir kas. Šīs trīs metodes ir:

- meditācija,
- psihoterapija, lai pieskaņotu smadzeņu uztveri reālajai pasaulei,
- narkotikas.

Runājot par pirmo, viņš teica, ka nesen atgriezies no trīs mēnešu meditācijas Bali, bet pārliecinošu rezultātu attiecībā uz laimi viņam nebija. Pie otrā punkta viņš sācis strādāt tikai nesen, un arī tur vēl nav rezultātu. Trešais punkts ir plānā nākotnē.

Prezentācija bija gara un ļoti bagātīga – nav iespējams sakarīgi atstāstīt visu tās saturu.

Viņš stāstīja par to, kā ir vērts “nocirpt” dažus gadus no pensijas un iespraust tos pa vidu aktīvajos darba gados – t.i., ik pēc dažiem gadiem “paņemt” brīvu gadu, kurā censties sevi pilnveidot un “uzlādēties” ar idejām un iespaidien nākamajam aktīvajam darba periodam. Svarīgi gan ir savu brīvo laiku ļoti rūpīgi izplānot – jo nekas nav neproduktīvāks kā pilnīga brīvība. Šķiet, par šo tēmu viņš ir runājis arī TED konferencēs. Daļa no viņa Offf prezentācijas ir dzirdama šeit.

Ir jāsaprot, ka mēs jebkurā sfērā ievērojam tikai to, kas mūs interesē un daudz ko citu ne. Tāpēc bieži pieņemam sliktus lēmumus. To viņš labi nodemonstrēja ar veco kāršu triku,  kur skatītājiem tika parādīta kāršu rinda un lika prātā izvēlēties vienu. Pēc tam viņš paziņoja, ka aizvāks šo kārti un nākamajā kāršu rindas izklājumā kārts tiešām vairs nebija. Patiesībā tur nebija nevienas kārts no pirmās rindas, bet to jau neviens neievēroja. Tāpēc jābūt paškritiskam un modram!

Visbeidzot, viņš parādīja savu jaunāko dokumentālo filmu – The Happy Film, kas īsti vēl nebija pabeigta. Filmiņa bija par to pašu tēmu un īsumā tās galvenā doma bija  “Have Guts!” jeb citiem vārdiem –

izdarot kaut ko, no kā iepriekš esi izvairījies un kur nejūties komfortabli, kļūsi laimīgāks. Vēl citiem vārdiem – dzīve sākās ārpus komforta zonas!

Prezentācijas beigās aplausi nerimās vairākas minūtes. Uz šādas pozitīvas nots festivāls arī tika pabeigts, un visi piecsimts miljoni apmeklētāju devās ārā no zālēm, lai iekarotu naksnīgās Barselonas ielas un darītu visādas varenas lietas.

Man pašam sajūta pēc šī pasākuma bija ļoti iedvesmojoša. Atkal pārliecinājos, ka visu slaveno darbu autori ir tādi paši parasti cilvēki kā pārējie un apbrīnojamie darbi viņiem nerodās kādā mistiskā veidā, bet gan pateicoties čaklam darbam un pareizai attieksmei.

Beigās vēl pāris saites:
Offf 2011 galvenā lapa
Katalogs
Citiem cilvēkiem pasākums izskatījās šādi.

Līdz šim esam izvairījušies rakstīt par reklāmu, jo visa reklāmas nozare šķiet pietiekami spēcīga un pašpietiekama, un galu galā reklāma nav dizains. Tomēr kaut kas interesants tajā visā ir, jo caur reklāmas aģentūrām ir gājuši cauri virkne dizaineru, fotogrāfu, ilustratoru, dzejnieku… sākuši kā projektu vadītāji, ārt direktori, tekstinieki un tad pārtapuši par ko citu vai atpakaļ visdažādākajās kombinācijās. Vienus tas novedis līdz tam, ka reklāmu viņi ienīst no visas sirds un negrib par to pat dzirdēt, citi spējuši to uztvert kā skolu – samācījušies un devušies tālāk, bet daži reklāmā ir atraduši tieši to, ko visvairāk arī vēlas darīt (un kas parasti viņiem arī lieliski izdodas). Šķiet, ka Aleksandrs Bētiņš ir tieši pēdējais gadījums. Savos knapi divdesmit gados veidojis gan mājaslapas, gan logotipus un pat filmējies seriālā, līdz izlēma doties pastrādāt uz Viļņu kādā aģentūrā… Rezultātā šobrīd pēc gandrīz desmit gadiem ir aģentūras “Not Perfect YR” viens no īpašniekiem un arī tās radošais direktors.

1. Pastāsti, lūdzu, par sevi – kur esi radies, mācījies un kā nokļuvi līdz reklāmas aģentūrai Lietuvā?
Esmu rīdzinieks, mācijos RV1Ģ, pēc skolas apmeklēju Rīgas mākslas skolu. Paralēli skolām ņēmos ar grafikas dizainu, web-lapām, VJ-ošanu pārtijos, reklāmu filmēšanu pie “Vilkiem”. Tad kādu dienu Lietuvas “Y&R” pasūtīja man weblapu, kur, būdams lecīgs freelancers, iereklamēju sevi kā labu radošo, un viņi mani uzaicināja strādāt par copywriteru. Ilgi gāja, kamēr tur nonācu, pastrādāju tur 9 mēnešus, pārkvalificējoties par artdirectoru, jo riebās, kā dizaineri strādāja. Tad atgriezos Rīgā uz kādu pusgadu, radīju bērnu, un vajadzēja pastāvīgu darbu. Rīgā neatradu, kur strādāt, bet kopēju valodu atradu tai pašā aģentūrā Lietuvā, kur ar visu famīliju pārvācos. Pēc kaut kāda laika mēs – Paulius Senuta (MD), es (AD/CD) un Marius Lukošius (CD) pārpirkām “Garage4×4 Y&R Vilņa”, un tā radās lieliska neatkarīga reklāmas aģentūra “Not Perfect”. Tagad jau kādus 2 gadus ar kapeikām ir “Not Perfect Rīga”, arī es no pagājušā gada septembra esmu pārvācies atpakaļ uz savu mīļo Rīgu.
Apmēram tā pagāja pēdējie  8 gadi.
Āmen.

2. Vai tas, ka tagad lūkojies pēc palīgiem Latvijā, nozīmē, ka plāno pārvākties uz Rīgu pavisam?
Esmu jau pārvācies uz Rīgu, bet strādāju vēl arī Lietuvā. Es regulāri lūkojos pēc jauniem cilvēkiem, tagad gan Rīgas, gan Viļņas “Not Perfectam”, gan dizainerus, gan radošos. Jāsaka, ļoti grūti iet ar atrašanu, nav to cilvēku. Dizainerus pārsvarā meklējam skolās, vai jaunus freelancerus, kas pašmācības ceļā ir kaut kur tikuši un kas nav sabojāti ar pieredzi sūdīgās aģentūrās, un viņi diezgan ātri izaug un iemācās daudzreiz vairāk nekā skolā. Principā es viņus pierunāju nemācīties skolā (viņi iet nodot tikai darbus), bet pie mums, un vēl par to saņemt naudu.

3. Šķiet, ka tev izdodas daudz kas – esi veidojis dizainu (šķiet, ka arī esošā “Mooz” lapa ir tevis izstrādāta, ne?) un pat kādreiz spēlējis tīņu seriālā. Kādēļ esi izvēlējies strādāt reklāmā?
Laikam “MooZoom” lapa ir vienīgā, kas vēl dzīva no tiem laikiem. Tajā laikā seriālu filmēja ar steadycam statīvu, kas tad bija jaunums, un mani tas interesēja vairāk nekā visa tā cita ņemšanās. Man patīk dažādas lietas un to mijiedarbība, reklāma ir viena no tām vietām, kur satiekas dažādas disciplīnas, cilvēki, uzzini katru dienu kaut ko jaunu un var daudz iemācīties, un, jo vairāk māki, jo plašāka pasaule. Pašam lepnums, ka esam attīstījuši netipiskas lietas reklāmas aģentūrai, piemēram, iepakojuma dizainu, ko parasti taisa specializēti kantori, bet tagad Lietuvas un Latvijas ražotāji, kas pirms tam griezās Anglijā vai Amsterdamā, piemēram, pie “Classensiem”, nāk pie mums. Tāpat postproduction un ilustrācija ir tā lieta, ko esam ļoti attīstījuši tieši aģentūras iekšienē, un pie mums strādājošie dizaineri savos portfolio sāk likt darbus, ko taisījuši aģentūrā, kas ir retums.

4. Kas, tavuprāt, ir reklāma un kas ir dizains? Kur un vai vispār ir robeža?
Reklāma ir tas process, kas rada priekšstatu par kaut ko, tad nu dizains palīdz to veidot labāku – funkcionāli, vizuāli, emocionāli. Pa lielam robežas nav, bet ja grib, var novilkt, tādā blurčikā.

5. Vai atšķiras strādāšana Lietuvā un Latvijā?
Nu, man personīgi jā, jo ilgi nostrādāts Lietuvā. Īpaši atšķiras ārējie aģentūras resursi, tādi kā foto, video, mūzika, ilustratori, producenti, kur visi jau savējie un viens otru saprot no pusvārda. Liekas, ka kopējais industrijas līmenis ir augstāks Lietuvā. Sākumā Latvijā likās, ka visi ir iedomīgi un baigi gudrie runātāji, jo nebija vēl atrasti darītāji, bet tagad jau atrodas nenoguruši pašaizliedzīgi cilvēki, kaut gan pagaidām tāpat daudz strādāju ar Lietuvu.

6. Kā nokļūt līdz labam galarezultātam (vienalga, reklāmā vai dizainā)?
Šis ir labs un ļoti daudzpusīgs jautājums, varētu runāt stundām, un, domāju, viss beigtos ar sarunām par kvanta mehāniku vai skudru pūžņa uzbūvi. Man darbā ir divi galarezultāti – viens individuālais un otrs, kā panākt visai aģentūrai izcilu gala rezultātu. Galarezultāts aģentūrai ir nevis viens projekts, bet vidējais no visiem darbiem, ko dari un kā dari – nepietiek ar vienu izcilu darbu un tūkstoš sūdiem.
Lai to panāktu, visam darba procesam jābūt interesantam, lietderīgam un iedvesmojošam. Pirmkārt, ir pašam sevi jāiedvesmo konkrētajam uzdevumam, lai dabiski sanāktu “cenšanās” un aizrautība, un jāzina, ka viss sanāks, bet, protams, jābūt arī nežēlīgi paškritiskam mierīgā manierē. Tikpat svarīgi ir mācēt iedvesmot citus, piemēram, dizaineru  – aģentūrā tomēr ir fabrikas ritms, un tās iedvesmas ne vienmēr stāv pa rokai, pēc viena projekta jāpārlec uz citu un tad atpakaļ, tā pārslēgšanās, iejušanās ir tās maģiskās lietas, kur jāņem talkā šamanisms.
Parasti reklāmas radīšanas process sastāv no stratēģijas, radošās idejas un visbeidzot – izpildījuma, katrai daļai ir japapildina vienai otru, un svarīgi, lai cilvēki, kas pie tā strādā, nesāktu dalīt robežas, kur beidzas, kur sākas viņu pienākumi, jo konkrētu robežu nevar novilkt. Ļoti svarīgi ir mācēt nodot uzdevumu – saprotami un iedvesmojoši, tāpat arī uzdot jautājumus.
Ir jāciena cilvēki, kam tu to dari – ja tu uzskatīsi visus klientus par idiotiem, pats tāds kļūsi, ir jāsaprot, ka visu var izdarīt labāk un ka nav sliktu klientu. Nedrīkst arī aizmirst, ka klients maksā par to, ka tu viņam saki taisnību un nepiekrīti viņam, ir jāaizmirst par neērtajām situācijām, termiņu nokavēšanu (saprātīgi) laba rezultāta vārdā – jo tas ir tas, ko klients un citi atcerēsies.
Ir jāsaprot, ka tie foršie darbi, kas manīti mūsu valstī vai blakus, ir taisīti par tādu pašu budžetu, ar tikpat īsu termiņu, ar tikpat piekasīgiem klientiem kā visi – jautājums ir tikai par to, cik tu extra ieliec sevi. Es neciešu, ja tikai pēc projekta tu saproti, kā to vajadzēja darīt, jo iespēja ir tikai viena, tāpēc daudz ieguldu laiku pre-prodakšanā.

7. Kādas, tavuprāt, ir 3 stiprās un 3 vājās  latviešu dizaineru īpašības (tās, ar kurām lepoties, un tās, kuras derētu uzlabot)?
Ir dizaineri, kas ir personības un ir gatavi zem katra darba parakstīties – tā ir stiprā īpašība; ir dizaineri, kas iet uz darbu atsēdēt un tad mājās top freelance dizaini – tā ir vājā īpašība. Vispār katram cilvēkam ir jātrod sava iekšējā motivācija, interesantums katrā darbā, robeža, kas jāpārkāpj – ja šie jautājumi stāv galvā ikdienā, tas ir labi; ja tu sāc domāt, ka citi ir vainīgi un tev nav pietiekami interesanti vai vēl kaut kas, lai izdarītu labi, – tas ir slikti. Mazāk muldēšanas, vairāk darīšanas būtu labs vektors jebkuram latvietim, ieskaitot mani. :)

8. Raklāmas aģentūrās cilvēku mainība parasti ir diezgan augsta. Kādiem cilvēkiem tur vajadzētu iet strādāt un kādiem labāk nemaz nemēģināt?
Tiem, kam nepatīk reklāma un kas netic, ka var izdarīt labāk nekā jau ir,  – tiem labāk nemaz nemēģināt, savukārt tie, kam riebjas reklāma, bet viņi domā, ka var būt labāk un grib mainīt  – varētu mēģināt. Tiem, kas domā, ka strādāt reklāmas aģentūrā ir  “stilīgi” pavadīt laiku, domājot “crazy” idejas – nav ieteicams; tiem, kas saprot, ka ir daudz jāstrādā un jāstrādā – tiem jā.
Strādājot reklāmas aģentūrā, var iegūt ļoti labu praksi. Es runāju pārsvarā par jauniem cilvēkiem, jo cilvēki ar pieredzi parasti jau ir aplauzušies un diemžēl paši gudri. :) Mērķis noteikti nav mainīt cilvēkus, bet lai viņi aug un attīstās.

9. Kas tev ir laba reklāma vai labs dizains?
No vienas puses, labs dizains ir tāds, kur nejūt dizainu, no otras puses, tas ir kaut kas, kas pilda savas funkcijas un nav bezpersonisks. Kaitina, kad dizains ir dizaina pēc.
Ar reklāmu ir līdzīgi – laba reklāma neizskatās pēc reklāmas. Laba reklāma ir tāda, kas pretendē arī uz kulturālu vērtību  – interesantu stāstu. Kā jebkam, ne tikai reklāmai  – biznesam, izglītībai, žurnālistikai ir jāciena otrs; ja tu pievērs cita uzmanību, uzrunā – tad attiecīgi rēķinies, ka tev būs kaut kas skaidri jāpasaka un lai nav garlaicīgi un lieki patērēts cita laiks.

10. Kādi ir tavi nākotnes plāni?
Tuvākajā nākotnē plāns ir pabeigt vīt ligzdu – esam tikko ievākušies jaunās telpās pie “Piena”, virs “Kefīra”, kur citi produkti. Tāpat turpinām attīstīt “Not Perfect Rīga”. Tā kā mēs esam jauni, mums daudz kas jāpierāda, mēs arī strauji augam, meklējam vēl cilvēkus. Plāns ir vairāk sadarboties ar vietējiem fotogrāfiem, filmu studijām, ražotājiem utt. un vispār sakult ūdeni Latvijā, un ienest jaunu vēsmu.

Galvenais attēls: 17:17 ir Not Perfect Riga ofisa dīvāns.

Vairāk info un darbi:
www.not-perfect.com
http://www.facebook.com/NotPerfect Photos
http://www.facebook.com/NotPerfect Videos