karlssonwilker inc. is a New York City design firm founded in late 2000 and run by Jan Wilker and Hjalti Karlsson. The two met while working for Stefan Sagmeister. But you knew that already if you have read their interview with Dizaina Studija magazine… So four years later, here is a quick 10+10 interview!

1. Please tell us about yourselves. Could you tell me how you got introduced to graphic design, where did you study?

Hjalti went to art school in Iceland for one year, then moved to New York to study at Parsons School of Design. Jan grew up in Ulm (check it out, it’s a city with an important design history), then started studying architecture before switching to design.

2. How did you end up in New York? What was the reason why you both left your countries and emigrated to NY?

Hjalti [see above] to study at Parsons. Jan wanted to work with Stefan Sagmeister, and he happened to have his office in New York, so i came to New York for an internship with him. that was in 1999. Now i’m very glad he was in was New York.

3. Do you feel that working at Stefan Sagmeister studio left an imprint of his working methods & aesthetics or you shared similar vision before joining him?

Absolutely, huge influence on us. Aesthetically less and less over time. When we started out with our own studio, we took over many things without questioning (like having multiple phone lines, which it turned out we didn’t need; or having one intern every 3 months, 4 times/year), some things we consciously continued (buying Filemaker and keeping a good contact list), and many others we consciously opposed (we don’t use sketchbooks). Obviously both of us were drawn to him and his work by a genuine feeling of respect, interest, maybe even empathy.

3.5 …Previous question was meant to be a bit provocative as you seem to be working almost on opposite spectrum of means to visualise projects — if Stefan uses a lot of handwriting, analogue imagery & materials, you seem to work heavily with digital tools? Is there a bit of «teenage» rebellion?

We would say that it’s more a thing of being from a different generation. For us, computers were normal, we don’t really have a life as a designer before computers. computers are not dangerous and detrimental when it comes to creativity (as our old teachers would constantly warn us); it’s actually the best tool to enable it. We sketch on the computer.

4. Ok, last one involving Stefan — In an interview with Stefan Sagmeister said that his small-studio (3 people) model was taken/inspired by Tibor Kalman, you are continuing this «tradition» in third generation… Why so? Is there a tipping-point after which there is no way back?

We tried it few times in our, by now already, 10 year history to grow to 6-7 people, but our studio always turned into a small agency, with hierarchies and group dynamics. the tightness falls apart, and politics and agendas creep in. Hjalti, myself, Nicole, and one intern seems to be a good size. but ask us again in few years, who knows what will happen by then.

5. Your projects differ very much from each other (unlike other designers who tend to impose their own style/aesthetic) — how do you achieve this, could you tell about your creative process? How do you maintain steady flow of creative & innovative output?

The one thing we could say about our process is that it is organic. There are no set rules or systems when it comes to approaching a project. Whoever is free at the time starts it, but that doesn;t mean the project is his. It’s a very low-ego office, focussing on the best outcome, and (hopefully) not on personal goals or vanity.

6. You often work with advanced technology – in The Urban Visual Recording Machine you gathered real-time data, which was then printed on the spot, for MTV idents you created a 3D ORB, which reacts to sound, designing typeface for ADC Young Guns, the temporary Vitra Store Under-Construction interiors etc. – do you collaborate with others on the technical parts or learn the tools/software yourself? Do you learn as you go along or try to explore these different tools through experimentation before using in real life projects?

We do, want and need to collaborate on some projects, makes a complicated project always better. Soemtimes the experimentation with a new tool happens within a client project, sometimes within in-house projects. In-house projects are different from personal projects. We don’t work on personal projects, meaning projects away from the studio. In-house projects for us are projects that we do within the context of our design peers, like designing a cover for design magazine.

7. Does space where you work matter to you? How long have you been at your present studio space (I assume from the begining?) and how does it influence you?

We really like our studio space, and always have. We’ve been here for 11 years, and nowadays the other 2 floors above us (there is a Dunkin Donuts on the ground floor) is all designers. It’s a small building, were we have a full floor. Our space had a bar built in when we moved in. We have a little outdoor first floor backyard space. We like being here, it almost never feels like work.

8. When visiting your studio in 2007 I was surprised about your pessimistic/non-glamurous attitude about everyday running of design studio… Now after running my own studio for 6 months and experiencing the day-to-day struggle, I see what you mean. Has anything changed in these 11 years for Karlssonwilker? What would be your advice for new studios/designers who are about to start a studio?

We are laughing every day here in our studio, and try hard (and mostly successfully) to make every day a good day in the office. We enjoy every day. We don’t look at the studio as if our lives would depend on it. What we do day to day has to makes us happy first and foremost, none else. But if that works, chances are high it also works on other people.
The reason I present daily studio life in an unglamorous light is, because it is. Students and young professionals have false hopes and notions about what we all do, and I don’t need to stand in front of a group of students and tell them how awesome everything (and in return I am) just to feel better and further confirm their mislead expectations.

9. Could you tell us more about SahreVictoreWilker? What kind of experience & form of workshop should people expect there?

SVW was founded by Paul Sahre, James Victore, and myself (Jan) a bit over 4 years ago. We all were (and still are) teaching a lot. The three of us are very different, but then again we have some similarities. We are good friends, but don’t care too much about the others’ design. It’s an annual design workshop here in New York, with people coming from all over the world to work hard, talk and play hard with the three of us. What is very special to me is that it’s the three of us in the room, making it impossible to hide behind the usually perceived monopoly of truth that a teacher has. We have to be extra sharp and open-minded, and fantastic discussions and disagreements happen. As far as what to expect; what we hear back from past participants is amazing and very encouraging; the best one for me being an email from a former participant’s wife, telling us “whatever you did to him during that week, thank you so much!”

10. What awaits us in future? The all-knowing-source-of-knowledge Wikipedia states that KarlssonWilker is for sale with a price-tag of $30′000′000, could you tell us the joke?

Well, about that, this is by now a very very old joke, ca. 2006. Back then we wanted to prove the point that people (highly unrealistically) think New York is all golden and shiny (if you make it in New York…), so we put on our website that our studio is for sale for $10 Million. People actually believed that our tiny studio could be worth this crazy amount of money, telling us “guys, please don’t do it, don’t give up!”. Then we upped it to $30 Million. Now we are millionaires, on the web at least.

Jau labu laiku dizaina vidē ir dzirdi vārdi Rijada kā arī Rihards Funts. Tā arī mēs par to visu vairāk – par Rihardu, Rijadu, Riiju – 10+10 intervijā.

1. Pastāsti, lūdzu, par sevi – kas esi, ko dari, kur esi mācījies?
Piedzimu Rīgā, mācījos pamatskolā, tad Amatniecības vidusskolā , tad stājos LMA – netiku un sāku strādāt. Strādāju un atkal stājos pēc laika, bet šoreiz citā nodaļā, atkal neiestājos. Turpināju strādāt, piedzima meita, un nolēmu, ka tagad toč jāiestājas. Atkal nomainīju nodaļu uz tādu, kurā man teica, ka toč iestāšos, un iestājos Funkcionālais dizains, un biju laimīgs, biju izslāpis pēc jaunām zināšanām un nodarbēm, apmeklēju visas lekcijas, kuras vajadzēja, un vēl vairāk. Pēc 2 studiju gadiem sāku saprast , kur īsti esmu iestājies un ap ko lietas grozās. Mācījos cītīgi, strādāju daudz, un rezultāts mani gandarīja, bet pasniedzēji lika labas atzīmes. Kopā ar LMA dizaina nodaļu aizbraucu uz pirmajām dizaina izstādēm Eiropā. Īsi pēc tam arī sapratu, ka gribu un man patīk domāt par cilvēkiem un viņu ieradumiem, patīk arī praktiski strādāt ar materiālu, turklāt dizaina idejas attīstīšana paredz dizainera komunikāciju ar dažādu jomu speciālistiem, kas garantē nepārtrauktu jaunu zināšanu pieplūdumu smadzenēs. Nolēmu, ka, lai kļūtu par labu dizaineru, man jāstrādā pie iespējami daudz dažādiem projektiem un ar iespējami daudz dažādiem materiāliem, jārisina dažādi uzdevumi. Nolēmu aiziet no algota darba, kas ātrāk vai vēlāk novestu pie rutīnas, un kopā ar draugiem izveidojām RIJADU – 120 m2 darbnīcu ar 4 m augstiem griestiem VEFā, darbnīca iezīmēja nodoma svarīgumu. Lai iegūtu pasūtījumus un līdzekļus, piedalījāmies daudzos vietējos un starptautiskos dizaina konkursos, kas ir arī lielisks treniņš smadzenēm un pilnveido profesionālās kvalitātes.
Tagad RIJADĀ strādājam 2 dizaineri – es un Zane Homka (bildē augšā), lai nodrošinātu iespējami labu darba rezultātu, dažādiem projektiem piesaistām dažādus speciālistus, pēc vairākiem lieliem projektiem (Design Drive, Lauku Šarms), kuros tika iesaistīts liels dizaineru un citu nozaru speciālistu skaits, mums ir izveidojies draudzīgu speciālistu tīkls (network). Strādājam pie produktu, vides un grafikas dizaina pasūtījumiem. Attīstām savus produktus un sociālā dizaina projektus.

2. Kas tev ir labs dizains?
Funkcionālas un praktiskas lietas, zobu birste, pildspalva, pulkstenis, soliņš parkā, ja labi lietojas, parasti lietas kļūst arī mīļas un skaistas. Protams, lietai jābūt kvalitatīvai, tehniski perfekti izgatavotai, ja runājam par skicēm vai prototipiem, arī tiem ir jābūt kvalitatīviem, lai vispār gribētos iedziļināties vai veltīt uzmanību lietai (dizainam).

Studējot LMA funkc. diz. nodaļā, pateicoties intensīvajam tēlniecības kursam (šis kurss man bija viens no vērtīgākajiem ), atklāju, ka mani saista lietas, kuras varu aptaustīt ar rokām un apliekties apkārt ar prātu. Tad nu intervijā, lietojot vārdu dizains, es domāju lietas. (Labs pakalpojuma dizaina piemērs ir zemeņu tirdzniecības vietas uz Tukuma šosejas.)

3. Kāda, tavuprāt, ir Latvijas dizaina esošā un vēlamā loma Eiropas dizainā? Dzirdēts, ka ir skandināvu dizains, vai iespējams tāds Baltijas dizains?
Loma nav nekāda. Latviešu dizains varētu arī nebūt. Jo neviens cits nezina par tāda esamību. Latviešu dizains ir vajadzīgs vienīgi latviešiem. Par lomu varētu runāt, ja kaut ko ražotu un tirgotu lielos apjomos, apgrozītos liela nauda, tad dabūtu lomu.
(Te ir runa par industriālo dizainu, kas saistās ar masveida ražošanu, protams, grafikas, konceptuālajā, eksperimentālajā, modes dizainā ir savādāk, dizaineri aizpilda konkrētu nišu, ir atpazīstami un veiksmīgi darbojas eiropas kontekstā.)
Baltijas dizaina tēls ir jau izveidojies (pagaidām gan tikai dizaina profesionāļu lokā, bet tas nav maz), pateicoties latviešu un lietuviešu dizaineru aktīvajai dalībai starptautiskās izstādēs un festivālos, turklāt mēs izskatāmies un izklausāmies diezgan līdzīgi. Man patīk lietuviešu dizains (daiktuviesbutis.lt, contraforma.com), izmantoju jebkuru iespēju, lai aizbrauktu uz dizaina pasākumiem Viļņā vai Tallinā, esmu arī aicinājis lietuviešus uz Rīgas dizaina dienām. Latvijas dizains pagaidām nav ierindojams pie valstīm, kas tradicionāli saistās ar dizainu. Bet domāju, ka tas mainīsies, mūsu dizains pārsteidz ar autentiskumu, oriģinalitāti, vienkāršību, noskaņu, kuru rada.

4. Kādēļ pats esi izvēlējies strādāt Latvijā?
Latvijā ir ideāli klimatiskie apstākļi, kas nodrošina nevainojamu cilvēka organisma funkcionēšanu, turklāt mēs varam izbaudīt visus 4 gadalaikus – ziemu, pavasari, vasaru un rudeni, uz jūru var aizbraukt ar riteni. Latvijā dzīvo gandrīz visi mani draugi, ar kuriem es varu sarunāties latviešu valodā, spēlēt bumbu un priecāties. RIJADA intensīvi piedalās Eiropas dizaina izstādēs un festivālos, tur parasti sapazīstamies ar citiem dizaineriem, apmeklējam lekcijas un workshopus, šādi braucieni izvēdina galvu un iedvesmo.

5. Kāds ir Rijada sakars ar veikalu Riija?
Natālija Jansone un Sarmīte Stabulniece no RIIJAs bija redzējušas RIJADAs darbus un atnāca pie mums parunāties, izrādījās, ka esam uz viena viļņa, kad runa ir par dizainu, un mums pasūtīja izstrādāt RIIJA grafisko identitāti un stilu, pie veikala interjera strādāja Mareks Birznieks un Māris Banders, savstarpējā uzticēšanās darba procesā un rezultāts sniedza gandarījumu. RIIJA ir vieta, kur starp rūpīgi atlasītām Latvijas dizaina un amatniecības lietām var arī apskatīt un iegādāties RIJADAs dizainu.

6. Tavuprāt, kurp latviešu dizainam ir jādodas – pagātnes virzienā, slavējot tradīciju, nākotnes virzienā – izmantojot tradīciju, doties meklēt ko nebijušu vai arī balansēt kaut kur pa vidu?
Jādodas meklēt kas nebijis kā Dullajam Daukam. No tradīcijas, ja ar to saprotam etnogrāfiju + amatniecību, mēs neaizbēgsim, tā ir mūsos un mums apkārt, ar to arī atšķiramies no pārējiem Eiropā. Tradīciju, kas saistīta ar Padomju propagandas uzpūsto vai Latvijas laika kulta piekritēju daudzināto Latviju kā industriālā dizaina Meku – labāk aizmirst. Jaunajiem dizaineriem (studentiem) jādodas pasaulē studēt un strādāt praksē dizaina darbnīcās vai kur citur, tradīcija, ja vajadzēs, liks par sevi manīt.

7. Kādēļ ne visai bieži redzama produktu un grafikas dizaineru sadarbība?
Ja runā par Latviju, iespējams, tādēļ, ka LMA un citu mākslas vidusskolu un augstskolu programmās industriālā dizaina studenti apgūst arī grafiskā dizaina kursu un parasti saņem augstus novērtējumus. Arī augstskolas līmenī sadarbība starp nodaļām notiek kusli.
Bet varbūt tādēļ, ka gan produktu, gan grafikas dizaineri pēc būtības ir egocentriski mākslinieki un paši zina, kā būs vislabāk, savu darbu uztver kā lolojumu, kuru negrib laist ārā no rokām. Man pašam patīk grafiskā dizaina rēbusi, nelaižu garām izdevību tos risināt. Strādājot ar saviem produktiem, pašsaprotami liekas paralēli domāt par grafisko dizainu.

8. Ko dari, kad neesi dizainers?
Spēlēju streetbolu, futbolu, volejbolu, šahu, badmintonu, braucu ar riteni, sauļojos, peldos.

9. Esi studējis LMA – kam tu ieteiktu turp doties mācīties un kuriem ne?
Iesaku turp doties mācīties visiem, kas grib pārsteigt sevi ar jaunu pieredzi un zināšanām. Nav obligāti jābūt mākslas vidusskolas beidzējam, bez lieliskām praktiskajām iemaņām dizaineram būs jāinteresējas par tehniskajām zinātnēm, jāpēta un jāmīl cilvēki un viņu paradumi. Dizaina nodaļas programma un dizaina domāšana ir ļoti interesanta un saistoša www.designlv.lv. Var arī nemācīties visus 4 vai 6 gadus, ir iespēja nomainīt nodaļu vai turpināt studijas ārzemēs.

10. Kādi ir tavi un Rijadas nākotnes plāni?
Daudz strādāt un sportot. Sākt pieņemt praksē internus no Eiropas dizaina skolām. Aizbraukt uz DesignMiami un NewYork. Radīt lietu, kas apburtu kā svētbilde un būtu dārgāka par pasaules lielāko rubīnu.

Attēli un vairāk informācijas: www.rijada.lv
Video interviju ar Rihardu lūkojiet te: www.plikums.lv

Vāka bilde 17:17, foto: Rihards Funts

Reinis Pētersons (www.reinispetersons.com) ir viens no aktīvākajiem un interesentākajiem pēdējā laika ilustratoriem. Šajā gadījumā nav arī viennozīmīgs apzīmējums “ilustrators”, jo, neskatoties uz to, ka iznākusi virkne grāmatu ar viņa ilustrācijām, Reinis darījis un dara daudz ko citu, piemēram, šobrīd strādā arī pie savas animācijas filmas. Vienu gan var teikt noteikti – Reiņa darbi ir pilni ar asprātību, vienalga, vai tā ir ilustrācija, animācija, reklāma vai māksla un vienalga, sev vai citiem. Grūti iztēloties kādu, kuram nepatīk, piemēram, ilustrācijas grāmatai Mēnesim robs (visi manis sastaptie bērni ir bijuši sajūsmā). Fanu rindas, šķiet,  tikai augs, jo jaunākie un topošie darbi ir ne mazāk apbrīnojami. Loģiski, ka mūs interesēja noskaidrot, kas Reinis Pētersons ir par putnu… vai zvēru…

1. Pastāsti, lūdzu, par sevi – kas esi un ko dari?
Nu, esmu dzimis Rīgā, 1981. gadā, arhitektu ģimenē. Bērnību pavadīju Aizkrauklē un Jūrmalā. Mācījos Rīgas 3. vdsk., Pumpuru 4. vdsk., pēcāk iestājos Rozentāļos, un vidusskolas beigās vēl gāju pie Andreja Granta mācīties fotogrāfiju. Pēc tam iestājos Mākslas Akadēmijā. No 1999. sāku strādāt dažādos dizaina kantoros, pēcāk frīlancēju. Tad atkal nostrādāju Leoburnetā kādu laiciņu, līdz pabeidzu Vizuālo komunikāciju. Pēc tam nonācu McCannā pie Armanda Leiša, kur arī sāku tā pa īstam sajust drēbi – kas ir kas dizainā un idejās, kas attiecas uz reklāmu. No tā brīža tur arī strādāju par mākslinieku un radošo, līdz vienā brīdī tomēr sapratu, ka tas nav īsti tas, ar ko gribu nodarboties diendienā. 2009. gada sākumā reklāmai pārvilku strīpu un aizgāju strādāt uz animācijas filmu studiju „AtomArt” pie Edmunda Jansona. Palīdzēju pabeigt filmu „Pavasaris Vārnu ielā”, vienlaicīgi pamācījos arī animāciju. Nu, un kā mākslinieks atomārtā joprojām arī darbojos. Svaigākais – tikko „Berimoru” atklāja animācijas filmas „Lupatiņi” pilotepizode, kurai taisīju tēlus un vidi. Visam paralēli strādāju arī pie savas animācijas filmas par cirkus lāci, kas cīnās ar eksistenciāliem jautājumiem. Filma tiek zīmēta ar ogli uz papīra un top jau vairāk kā gadu, un, cerams, ka pirmizrādi piedzīvos jau šovasar. Vēl ir bijusi ļoti interesanta sadarbība ar Mona de Bo un Gaujartu – kā albumu, tā arī koncertu vizuālajā noformēšanā. Izdevniecībā „Liels un Mazs” ir iznākušas piecas ilustrētas bērnu grāmatas. Šad un tad arī daru citas lietas un piedalos izstādēs. Šobrīd darbojos arī kā freelance ilustrators. Tas būtu par izcelsmi un profesionālo līniju. Kas es esmu – nevaru atbildēt, nezinu.

2. Tu saki, ka darbojies kā ilustrators, animators, mākslinieks… kā vienā vārdā būtu nosaucama tava nodarbošanās?
Ja pareizi atceros, Kaspars Podnieks vienā intervijā teica, ka „mākslinieks” mūsdienās izklausās kaut kā glupi. Un jāpiekrīt, un arī tu, redz, – prasi man konkrēti definēt lauciņu, kurā es darbojos. Bet tā nu manā gadījumā ir sanācis, ka man to interešu lauks ir samērā plašs, tāpēc, no vienas puses, būtu jālieto tas pats vecais labais „mākslinieks”, konkrētāk nevaru īsti pateikt. Tieši šobrīd mani varētu uzskatīt par 95% ilustratoru un 5% animatoru. Pirms gada tie bija citi procenti, un vēl pirms gada tie bija citi amati utt. Viss mainās.

3. Ar ko, tavuprāt, atšķiras labas ilustrācijas no sliktām? Vai laba māksla no sliktas?
Es zinu, ka man tā nav oriģinalitāte, vēstījums vai cita konkrēta kvalitāte. Mani uzrunā sajūta, kas tur tajā darbā ir. Ko es varu sasaistīt, attiecināt uz sevi kaut kādā veidā. Tas man to padara par labu.

4. Ko dari, kad nestrādā?
Cenšos veltīt laiku ģimenei un draugiem.

5. Ko tev patīk zīmēt visvairāk un ko vismazāk?
Runājot tīri tematiski, tas būtu tā: patīk zīmēt visu, kas ir organisks – cilvēkus, dzīvas radības. Ne tik ļoti ķertos zīmēt māju fasādes. Bet ar to patikšanu vai ne parasti ir tā, ka tas ir atkarīgs no visādiem apstākļiem. Labāk laikam ir zīmēt tad, kad nav ne ārēja, ne iekšēja spiediena un netiek uzstādītas nekādas ekspektācijas, toties ir konkrēta tematiskā bāze, un tālāk tiek būvēts intuitīvi – ar skatīšanos – kas sanāk, kas der tai lietai, kas varbūt atkal – ne tik ļoti. Un ar nepatikšanu ir pretēji – ja ir uzlikts kāds konkrēts un rāmis, tad radošumam paliek maz vietas, sanāk tāda kā amatniecība vairāk. Nepatīk man arī zīmēt tādas lietas, kas man īsti nepadodas, vardes, piemēram. Kā arī precīzus interjerus un perspektīvas arī man neceļas roka ķibināt. Kaut kā organiskāk liekas zīmēt lietas vienā piegājienā. Laikam esmu tāds cilvēks, kam vajag uzreiz redzēt to rezultātu, dabūt gatavības stadijā no sākuma līdz beigām. Tāpēc mēģinu vienu bildi netaisīt nedēļu, piemēram.

6. Ja tagad varētu visu sākt vēlreiz, pieņemsim, no 18 gadu vecuma, ko tu mainītu?
Nezinu. Droši vien neko daudz. Varbūt veikalā ņemtu vīnu no augstāka plaukta.

7. Trīs lietas, ko tu ieteiktu tiem, kas grib kļūt par ilustratoriem?
Man jau nu gan liekas, ka to ceļu, veidu un piegājienu ir tik daudz, ka tādi konkrēti padomi īsti neder. Nu, droši vien pirmkārt – saprast pašam, ko un kā gribētos darīt. Un tad mēģināt atrast iespēju kaut ko arī reāli sākt darīt. Otrkārt – un šo nevar uzsvērt par daudz – vajag darīt daudz, daudz zīmēt. Jo tikai tā var saslēgt aci-smadzeni-roku – ar daudz darba. Labi būtu arī kaut kādi akadēmiski pamati, jo tur ieliek dažādas tehnikas, anatomiju utt. – visu, kas pēc tam visādi noder.

8. Kas, tavuprāt, nepieciešams, lai sasniegtu lielisku rezultātu?
Svarīgi, lai tā darāmā lieta patiktu, tad arī gribas plēsties, kamēr sanāk labi.

9. Kādēļ bieži izvēlies zīmēt digitāli? Piem. Mēnesim robs, Čingo baba..?
Tas dod lielāku kontroli pār procesu, salīdzinot ar real-life medijiem. Ctrl+Z, Ctrl+T, Ctrl+Shift+S, utt.  – šīs lietas, turklāt šādā veidā viss tomēr notiek ātrāk – nekas nav jāžāvē, var saglabāt dažādas stadijas/versijas utt. + nevajag gādāt par darbnīcu, krāsām, materiāliem utt. Tas man tā ir šobrīd. Kā būs tālāk – dzīvosim, redzēsim – vēl nezinu.

10. Kādi ir tavi nākotnes plāni?
Šovasar Aizkrauklē vajadzētu nojaukt lielo šķūni, jo tas ir galīgi šķībs un var uzgāzties avenājiem virsū. Bet tas tā. Nu nav man nekādu nākotnes plānu.
 Redzēs, kas būs, tad skatīsies.

Vāka attēls Reinis Pētersons 17:17.
Vairāk attēlu un info www.reinispetersons.com

Andersen M Studio was founded by Martin Andersen (MA, RCA) in 2001 after having spent two years working with acclaimed graphic designers Vaughan Oliver and Chris Bigg at v23: design celebrities for their beautifully crafted design work for 4AD records.

In 2006, Line Andersen, Martin’s sister, upon graduating from CSM with an MA , won the Creative Futures Award for her design work – one of the highest accolades for a graduate. Later that year she joined the company, creating an interesting creative partnership between the siblings, having specialised in different disciplines (Martin in typography, photography and sound, and Line in stop-frame animation and hand-drawn typeface design). The studio became a reality due to their wish and vision in creating beautifully crafted and engineered work. Over the past five years they have worked side-by-side on nearly all projects that have come their way.

Andersen M Studio create beautiful unique animations, design, typography, identities, films and music and has grown to become a creative multi-disciplinary studio, with wast array of projects for clients such as: Accenture, American Express, Cartier, Channel 4, Colenso BBDO, Martini, More 4, New Zealand Book Council, Nokia, Pan MacMillan, Sony Ericsson, South Bank Centre, Thames & Hudson…

1. Please tell us about you! How did you end up being designers in UK, what did you study, where do you come from, etc.?

In 1992 I moved from a small fishing village in Denmark to the UK to study Graphic Design in the UK. The opportunities were limited in Denmark and I was keen to seek a less commercial education abroad in the UK.
My journey started off with a one year National Diploma at Falmouth Colege of Art and Design, followed by a BA (HONS) at Ravensbourne College of Visual Communication Design, then followed by a MA at the Royal College of Art.

2. Instead of staying in Denmark you went away and studied in UK (Martin BA+MA, Line MA). Is there a particular reason for this?

Staying in a smaller country like Denmark limits you in terms of project possibilities. We both wanted to create work that is artistic, creative and challenging.

Being in London you can seek these opportunities and that is why we settled here, working for record labels, fashion houses, etc. This is much easier to achieve in places like London, NY, LA etc. rather than in Denmark.

3. How important is a Masters degree for a graphic designer and how does it help in everyday life?

We both wanted to do Masters as we both felt we needed more time in education to explore and experiment with concepts and techniques. It helps you analyse what you do and how you approach projects, this has certainly helped me being a better tutor and helped me having time to learn more about disciplines I was interested in outside of Graphic Design –such as photography, painting and film making. Also doing an MA course at either CSM or RCA puts you amongst peers that are the best at what they do and the competition makes you work even harder to be one of the best.

4. Do you feel that working at Vaughan Oliver’s v23 studio left an imprint of their working methods & aesthetics or you shared same kind of aesthetic vision before joining them?

I was a big fan of v23’s work before I even studied design. I used to buy all the 4AD records releases simply because the artwork was innovative and beautifully printed.

In the two years at v23, I learned so much, as a Designer, Photographer and Art Director but also more importantly, I learned not to compromise your dreams and your visions as an artist. Vaughan and Chris had consistently created beautiful artwork that continued to inspire and amaze me and being able to work alongside them helped my confidence but also my persistence to this day.

After I left, the first years were very intense. I worked solidly day and night on every project I would get, and luckily a few bands had noticed the projects I had been in charge of at v23 and so started asking me for both design and photography work. …slowly the ball started rolling, momentum built and I was commissioned to design a book for film director John Waters by Thames & Hudson, of which I hold a strong relationship to this day. My working routine was varied – in the initial years, I worked alone and did photo shoots, music packaging, identity work, book design…

5. What inspired you to become a Lecturer at University? How has education changed during the last decade while you have been Lecturing at University of Brighton and Central Saint Martins?

I never set out to be a Lecturer. I have always been a shy person in bigger groups and never thought it would be something for me. This all changed back in 2001 when I received a call from Lawrence Zeegen (at that time Head of Graphic Design and Illustration at Brighton University). He asked me to come down to Brighton to give some lectures and to be part of critting the 3rd year with my good friend Daniel Eatock (at that time Head of Graphic Design). I really enjoyed these crits and were offered a permanent position there.

As I was working from my flat I was happy to have the one day a week where I could leave and be part of inspiring young students. My position at CSM teaching Fashion Communication Design came about from being a designer and photographer for a job for L’Oreal who were sposoring the CSM show. The teacher at CSM offered me a position after having finished this job.

I truly enjoy teaching now and feel like I gain as much as I give which is a fundemental part of doing the job. I have a lot to give my students in terms of research, but also a honest critique which, from memory, I often found was very vague while I studied myself. Also it is very important to help our students. In this country alone, we graduate more students per year than there is work for in the entire of Europe.

6. How do you balance your life with so many responsibilities at Universities, Commercial Studio, Band, etc.? What do you do in your free time, when you have it?

I have always been a workoholic and I work between 11-13 hours every day. But to be honest I do not see it as work, it’s a journey that I am on. My personal work is as important if not more important than the commercial work. Both feeds into another. I have dreams and visions and don’t want to stay in the position I am in. I started off as an illustrator, then moved to graphic design, then photography, then music and now Line and I are directing film and animations. It’s exciting and so it should be.

Too many young designers are too busy worrying about what everybody else are doing and forget to find out what is their own language and to seek new adventures that makes them excited.

At the end of the day, you have to find what makes you happy and excited, I have always grapped every opportunity I am given, life is too short to stay in the same spot!

7. Could you tell 3 things you have learnt since you have started your studio?
I could tell you a lot more than 3. But here are some:

- Always have a contract, stating the excact working conditions you work under and make sure to get a Purchase Order before you start any work. If the client really wants to work with you they will be more than happy to do so. If they don’t, then do not work with them.
- Never be scared to suggest something you feel is right, even if this means changing the client’s brief.
- Keep a time schedule on your wall, you will need it once things get real busy!

We shall include 4 more things Martin has suggested in another interview:

- Ambition is key: always push yourself to do better than the last project. Always improve. Take risks, experiment and never repeat yourself.
- Respect is paramount. One should always treat everyone with positivity, honesty and respect – I don’t believe in being nasty to be successful.
- Attentiveness. Great professionalism and being attentive should allow you to really listen to what your client wants so you can successfully meet their brief.
- Have a good relationship with your clients – this is how lasting relationships are formed and the art world is so small: bad news or recommendations travel quicker than good ones.

8. What is good graphic design for you?

Innovative new work. Creativity that touches the soul and that communicates. I have personally always preferred work that suggests rather than describes.

Posters for If You Could Collaborate…

If You Could Collaborate is the fourth annual If You Could exhibition. Aiming to provide a platform for the finest creatives from all over the world to question their conventional working methods and outcomes. The contributors have been challenged to produce something a little unexpected, by working with a partner of their choosing from any discipline, profession or background. There is no brief to answer, or format to honour – the only limit being the enterprise and imagination of the artists involved.

Andersen M Studio worked with LekaGape, a South African care home for women and children to produce a set of limited edition A2 screen printed posters. The prints were on sale at the exhibition, with all proceeds going straight to LekaGape.

9. Where is the design world going? world in general?

The world!!! That is too bleak to comment on, HA HA!

Design, it seems that nobody believes they can exist without an Apple computer, which I think is a real shame. We have a history of craftsmen using their hands: painting, drawing, filming etc. It is important not to forget these skills. There is more bad design than ever before because of time restraints and because every client has a computer and wants to get involved with their own opinions. As a tutor I have noticed that more and more of my students are forgetting or discard or simply do not know how to draw or to view artwork away from the monitor. On the other hand these advanges in technology create new opportunities and these are very exciting.

10. Is there anything you would like to say to designers in Latvia?

Come see us!

We enjoyed the interview so much that we decided to get Martins opinion on stuff that hopefully will be interesting for contemporary Latvian design scene:

In an effort to preserve the places they fly to, Star Alliance has donated seats to scientists and field workers to destinations all over the world. Andersen M were comminssioned by DDB, London, to create five films, which will run at the head of specially commissioned programmes by the National Geographic Channel, to highlight Star Alliance’s efforts at five specific destinations.

What is your view on pitches and bidding against other designers & studios?

It’s unfortunate, but it’s very common in our industry to pitch against other creatives for work, we get asked to do so all the time, but our answer is a resounding — NO!. We have a strict no pitch attitude. We never pitch on projects, we believe that if the client, despite coming to us and expressing great interest cannot see what we can do, or cannot trust our creativity or experience, we are not willing to participate …next! In our industry, so many designers have become accustomed to spending weeks working on pitches for projects which don’t materialise. I truly feel this ruins it for everybody so would strongly appeal to everyone out there not to do so and stand by your work, your vision and your capabilities.

How do you stay at the cutting-edge?

We do not see ourselves as being cutting-edge, far from it …I am actually not sure what ‘cutting-edge’ is anymore.

Fundamentally, I just want to do a great job for all of our clients and never think about how the work will be perceived by others in the industry. As long as we are happy and our clients are satiated, that is all that really matters.

This Spring, the Homes of Alfred Dunhill present ‘Modern Craftsmanship’.  Illustrating the brand’s commitment to culture and creativity, exclusive works by four contemporary designers – each with a passion for craftsmanship – will be exhibited in each of the four Homes.

Andersen M Studio’s ‘Clouds’ showcases the partnership’s originality and imagination through expert stop-frame animation and an intricate model making technique. The piece centers around the formation of a cloud and it’s journey through different weather conditions.

What’s the secret of your success?

We are both incredibly driven, we love visual art, we love to be able to communicate in different ways and love the many forms of creative expression. We generally always feel excited about the projects we are working on and the fact that, as siblings, we share this enthusiasm means a great deal to us both. Most people find this very difficult to understand, but it probably stems from growing up in a very small fishing village, in which we really only had each other to share our interests in art with. Not many of our peers or friends were excited about surrealism or old Czechoslovakian stop-frame animations… We understand each other so well and always know what we are good at individually so collectively, we both strive to create something that excites us.

What’s your opinion about awards for a designer or a studio?

We do not like the idea of awards and have never entered any within design, photography etc. We do like the idea of elitism and do not feel creativity should be judged by a panel. Having said that our animation Going West has won a lot of awards, but mainly due to our clients having entered them or because we were requested to enter it. Though we would never pay to enter any award. Last year we won 2 Gold Lions at Cannes, which we are proud of, but for us, a project is successful if both we and the client is happy.

Žurnāls “Rīgas Laiks” iznāk jau kopš 1993. gada, un šķiet, ka tas vienmēr bijis melnbalts ar sarkanu logo un super kūlīgs. Grūti noticēt, taču tā izskats īpaši nav mainījies pēdējos 10 gadus, tādēļ jo īpaši pamanāmas ir izmaiņas marta numurā. Vāks vēl joprojām ir melnbalts un logo ir sarkans, taču žurnāls ir kaut kāds citādāks. Kas mainījies, kādēļ mainījies un kurš to visu ir mainījis? 10 jautājumu intervija ar žurnāla galveno redaktoru Uldi Tīronu un dizaineru Ivu Zenni.

1. Kādēļ nolēmāt mainīt žurnāla izskatu?
Uldis Tīrons: Bija vairāki apsvērumi, kāpēc mainīt žurnāla izskatu: viens no tiem bija pārliecība, ka žurnāla izskatam pēc iespējas labāk jāatbilst tā saturam; tāpat arī gribējās radīt žurnālu, kas pēc izskata apmierinātu estētiski prasīgu cilvēku; un visbeidzot – bija nobriedusi nepieciešamība kaut ko žurnālā mainīt.

2. Kurš veidojis iepriekšējo žurnāla izskatu un kurš – jauno?
U.T.: Iepriekšējo dizainu (sākot ar 2000. gadu) bija veidojis Ēriks Šulcs. Pašreizējo – Ivs Zenne, taču dizaina apspriešanā, kā arī papīra izvēlē piedalījās vēl arī Jānis Blanks, Harijs Brants, Juris Petraškevičs un Ilmārs Blumbergs.

3. Kā noritēja sadarbība starp dizaineri(-iem)/mākslinieku(-iem) un redakciju? Cik liela katram bija teikšana, vai apspriedāties un diskutējāt, vai arī uzreiz bija skaidrs, kā žurnālam jāizskatās?
U.T.: Bez šaubām, mākslinieki apspriedās ar redakciju, kur redakcijas pusei bija savas prasības – konservatīvisms, laba lasāmība, elegance un tīrība, bet māksliniekiem – savējās, kas skāra fontus, maketa struktūru, papīru u. tml.
Ivs Zenne.: Situācija bija tāda, ka viņi gribēja kaut ko mainīt un saaicināja cilvēkus, kuriem svarīgs ir šis žurnāls. Spriedām, ko jā, ko nē, tad kaut kādus maketus piedāvāju es un Jānis Blanks, un kaut kā tā sanāca, ka tas manējais variants visiem likās pieņemams, un tad es viņu attīstīju līdz galam. Tāda tā vēsture apmēram.

4. Nosauciet 3 lietas, kas jaunajā žurnālā jums pašiem vislabāk patīk!
U.T.: 1. Tas, kā žurnāls “jūtas” rokā, tas attiecas uz formātu un papīru. Arī papīra krāsa ir īpaši piemeklēta.
2. Virsrakstu un teksta attiecības, labi saredzams raksta sākums.
3. Tīrs teksts, pateicoties nolīdzinātajām malām un jaunajam šriftam.
I.Z.: Pirmkārt, man patīk, ka ir “kontinuitāte”, ka kaut kādas lietas ir saglabājušās. Es ļoti labi zinu arī mākslinieku Ēriku Šulcu, kas ir iepriekšējo taisījis, un es visnotaļ cienu, ko viņš dara un kā viņš strādā, un tas, patiesību sakot, arī bija tāds kā izaicinājums, iztaisīt kaut ko citu, savādāku, labāku. Otrs, tas papīrs ir fantastiski plastisks, taktili viņš ir ļoti patīkams. Formāts ir patīkams ar to, ka ir mazāks, papīrs ir ļoti plastisks un ērts lasīšanai; es, atklāti sakot, centos pēc iespējas dzīties pēc lasāmības un tāda sava veida konservatīvisma. Trešā lieta, kas man patīk, ir tas, ka ir tikts vaļā no lieliem virsrakstiem, tai skaitā arī uz vāka, kas vairāk piedien cita veida presei.

5. Atšķirīgais, ko var pamanīt uzreiz – mazāks formāts, plānāks un dzeltenīgāks papīrs, žurnāls ir līmēts, ne skavots. Kādēļ veiktas šīs izmaiņas?
U.T.: Mazāks formāts – tika uzskatīts, ka šāds izmērs ir draudzīgāks lasīšanai dažādos apstākļos, bet tas ir svarīgi, jo “Rīgas Laiks” ir lasāmais, ne skatāmais žurnāls. Papīrs tika izvēlēts dzeltenāks tādēļ, ka tas ir patīkamāks lasīšanai, kā arī taktili patīkamāks. Līmēts žurnāls tiek vairāk tādēļ, lai tam piešķirtu solīduma vērtību, kam nozīme ir pircēju un reklāmdevēju acīs.
I.Z.: Papīrs ir nekrītains, attiecīgi melns nekad nebūs pilnīgi melns, par ko ļoti daudzi spļaudās, bet patiesībā no lasīšanas viedokļa melns nav pats labākais, un balts arī nav pats labākais. Man ļoti patīk tas kontrasts, viņš ir absolūti lasīšanai komfortabls.

6. Kas vēl ir mainījies, ko varbūt uzreiz nemaz nevar pamanīt?
U.T.: Vēl ir mainījies rubriku novietojums apakšā, zemsvītras atsauču noformējums, virsrakstu izvietojums kopā ar autoru un apakšvirsrakstu.
I.Z. Vēl viena lieta, kas man liekas svarīga, ka izdevās atrast pamattekstam fontu. Tas ir Freight Display Pro. Man viņš patīk, jo viņam ir ārkārtīgi laba attiecība starp lielajiem un mazajiem burtiem. Mazie burti ir diezgan lieli, tā attiecība ir diezgan maziņa, un viņš ir tāds fantastiski klasisks, nu, tik ļoti apaļš un skaists!  Viņš gan ir displeja fonts, nevis teksta fonts, bet tā teksta versija nav tik skaista. Tur, kur žurnālā ir izcēlumi un citāti, var labi novērtēt. Iepriekšējā versijā bija Garamond light versija, un viņš bija mehāniski sakompresēts bišķiņ.

7. Gan logotipā, gan iekšlapās tiek izmantots DIN fonts (Deutsches Institut für Normung akronīms, kas sākotnēji paredzēts ceļa zīmju un citu tehnisko tekstu atveidei). Kādēļ šāda fonta izvēle?
U.T.: Tas ir jautājums māksliniekam, no redakcijas puses – šis ir viens no lasāmakajiem fontiem, kuram arī ir visas iespējamās formas – kursīvi, boldi utt., kā arī svešvalodu versijas.
I.Z.: Tas nav tas DIN, kas visām norādēm, bet tā ir jau adaptēta teksta versija, viņu tā arī sauc, DIN Text Pro, attiecīgi to ģimeni mēs arī nopirkām, lai varētu visu labi uztaisīt. Faktiski tikām vaļā no vēl viena lieka fonta, iepriekšējā versijā bija bišķi vairāk fontu, un man patīk, ka ir izdevies iet tādā vienkāršošanas virzienā.

8. Pēdējā laikā arvien biežāk kāds apšauba drukātās preses nākotni. Kāds ir jūsu viedoklis par to Latvijā un pasaulē?
U.T.: Pievienojos bažām par drukātās preses nākotnes perspektīvām, taču uzskatu, ka tas pirmām kārtām skars ziņu publicēšanu, kamēr kvalitatīvu komentāru un rakstu rakstīšana vēl kādu laiku būs drukātās preses prerogatīva. No otras puses, drukātajai presei ir sava estētiska kvalitāte, kam ir zināma inerce – domāju, tā ir tendence, kura vēl kādu laiku pastāvēs. Nu un vēl joprojām aktuāls ir jautājums par drukātās preses labo lietojamību (ērta lasīšanai), kas joprojām nav atrisināts elektroniski – arī ar planšetdatoru ieviešanu.

9. Kāds, jūsuprāt, ir labs žurnāla dizains?
U.T.: Labs žurnāla dizains ir tāds, kurš perfekti atbilst tā saturam un funkcijām.
I.Z.: Redzi, te ir jāšķir žurnāls no žurnāla. Šis ir ārkārtīgi teksta orientēts žurnāls, un attiecīgi arī dizains ir lielā mērā tam pakārtots. Mana ciešākā pārliecība ir, ka dizains ir pakārtots funkcijai, kas šajā gadījumā ir mazāk dekoratīva, vairāk tekstuāla.

10. Kādi ir “RL” nākotnes plāni?
U.T.: “RL” plāni ir saistīti ar pēc iespējas kvalitatīvāku tekstu radīšanu, kas būtiski pretojas vispārējai tekstu vienkāršošanas tendencei, domāju, ka “RL” nākotne ir tieši atkarīga no tā spējas būt elitāram, intelektuālam izdevumam. Es pieļauju, ka tas skan nekonkrēti, tomēr joprojām ir būtiskas iespējas uzlabot “RL” saturu.
Iespējams, ka “RL” lūkos arī kaut ko piedāvāt elektroniskā formātā.

Attēlos zemāk aplūkojami daži iepriekšējo gadu vāki (1996, 1999 un 2002 gadā). Viss žurnālu arhīvs www.rigaslaiks.lv.

Visdrīzāk, ka, pārvietojoties pa Lāčplēša ielu, būsiet pamanījuši vietu ar velosipēdiem logos (starp Brīvības un Baznīcas ielu) – tur atrodas MiiT –  pa dienu tur var pirkt un labot riteņus vai nākt ēst, bet vakarā sēdēt, dzert, dejot, rullēt un citādi saviesīgi izklaidēties. Oficiāli vieta ir velo- veikals/darbnīca/kafejnīca/bārs/atpūtas stūrītis/dizaina studija un novietne.
Pirmās reizes tur esot, sajūtas bija diezgan dažādas – tā kā pārvietojos ar normālu pilsētas velosipēdu, tad, no vienas puses, jutos kā savējais. Bet kad arvien vairāk jauniešu iestumj pa durvīm savu fiksīti, rodas aizdomas, ka varbūt te drīkst nākt tikai tie, kas prot bremzēt ar kāju un vismaz vienu velosipēdu tur mājās pie sienas.
Tomēr, esot tur vēlreiz, kaut kā sanāca parunāt ar Andri, kas ir viens no MiiTniekiem, un viss izrādījās pilnīgi citādi.
MiiT ir izveidojuši 3 džeki – Raivis, Gundars un Andris, kuri iepriekš bijuši pārdošanas speciālists, vides reklāmas plānotājs un reklāmas aģentūras projektu vadītājs, un vienkārši nolēmuši darīt to, ko vēlas! Turklāt MiiT ir viens no nedaudzajiem, kam vizuālos materiālus veido viens dizainers – ir piestrādāts gan pie weba, gan plakātiem uz ielām un interjera. Bet par visu pēc kārtas.

1. Pastāstiet par sevi un MIIT!
Mēs esam 2 brāļi un brālēns, auguši Jelgavā, nu jau labu laiku esam pilna laika rīdzinieki. Aptuveni pirms gada valsts radīja [stimulējošus] apstākļus pašiem sava uzņēmuma veidošanai. Ar riteņiem uz TU esam kopš mazotnes, Andris un Gundars ir profesionāli nodarbojušies ar BMX riteņbraukšanu, pirmais starts jau četru gadu vecumā, 17 tur pavadītajos gados ir uzkrāta pamatīga pieredze, lai šobrīd starp velosipēdiem justos kā zivs ūdenī.  Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc attīstījās šāda, ar riteņiem saistīta ideja. Zinājām, ka ar riteņiem vien būs par maz, lai radītu ko atšķirīgu, bija vajadzīgs jauns, iespējams, pat Latvijā unikāls koncepts. Apkopojot pašu pieredzi, citviet pasaulē redzēto ar savām idejām, kļuva skaidrs, ko darīsim. Palika tikai viens nozīmīgs punkts – izdomāt vārdu šim jaunajam projektam. Izvērtējām vairākus variantus, līdz apstājāmies pie vienkāršā, bet multifunkcionālā MiiT, nozīmes tam ir vairākas, gan kā miit pedāļus, gan kā satikšanās vieta, latviskojot vārtu meet.

2. Kā jums izdevās tikt no ieceres līdz gatavām telpām Lāčplēša ielā?
Piemērotas telpas MiiT radīšanai bija viens no grūtākajiem etapiem. Šķietami pārpildītajā piedāvājumu klāstā kvalitatīvu variantu nebija daudz. Telpu jautājums mums aizņēma aptuveni 2 mēnešus, līdz pieņēmām lēmumu par telpām Lāčplēša ielā. Nācās mazliet pārskatīt finanšu aprēķinus, jo pēdējais variants bija dārgāks par aprēķinos pieņemtajiem, tomēr sapratām, ka attīstības perspektīvas šai vietai ir krietni lielākas. Šobrīd grūti iedomāties mūs citā vietā vai mazākās telpās.

3. Kur jūs atradāt finansējumu?
Daļu esam ieguldījuši paši, ir palīdzējuši vecāki, tomēr lielākā daļa ir bankas finansējums. Bez bankas diez vai būtu sanācis tas, ko esam iecerējuši. Savu projektu pieteicām Hipotēku bankas uzņēmējdarbības atbalsta programmā, saņēmām gan bankas, gan ESF finansējumu. Biznesa plānu rakstījām aptuveni 2 mēnešus, lai gan visas formalitātes, izvērtēšanas un saskaņošanas ar banku aizņēma vairāk par 4 mēnešiem. Process nebija viegls, bija saspringts darbs, arī pa naktīm.
Ir plāni arī nākotnei, tiek meklēti dažādi papildu atbalsti un finanansējumi, plānojam pieteikties arī citās atbalsta programmās.

4.Vai Rīga un Latvija vispār ir piemērotas, lai pārvietotos ar velosipēdu?
Jā, viennozīmīgi. Rīga un Latvija kopumā ir plakanas, te nav lielu kalnu, kas varētu apgrūtināt pārvietošanos ar velosipēdu, kā piemēram, tas ir kalnainajā Šveicē.
Cits jautājums, vai Rīgas un Latvijas sabiedrība tam ir gatava? Šobrīd vēl ne, bet labā ziņa ir tā, ka šī situācija ar katru gadu uzlabojas. Pēdējos gadus arī ziemā ir redzami riteņbraucēji, kas velosipēdu izmanto  par galveno pārvietošanās līdzekli, nav noslēpums, ka daļēji to veicinājusi arī situācija valstī.  Pamazām jāmaina riteņbraucēju, autovadītāju un apkārtējo cilvēku attieksme vienam pret otru, jo riteņbraucēju skaits noteikti pieaugs, un tas ir patīkams fakts.

5. Kā saprotu, tad paši esat iecienījuši braukt ar fiksīšiem – kas jūs tajā saista? Un kādēļ vispār, jūsuprāt, fiksīši pēdējos gados ir kļuvuši tik populāri?
Iemesli ir dažādi. Daži no tiem ir: atgriešanās pie saknēm – maksimāli viekāršojot riteņa konfigurāciju; mazā svara dēļ velosipēds ir krietni vieglāks un ātrāks, kā arī samazinās izmaksas uz  dažāda veida apkopēm, kas nepieciešamas divriteņiem ar ātrumiem, bremzēm, amortizatoriem u.tml.
Vēl viens, iespējams, svarīgākais iemesls ir sajūta, kāda ir, braucot ar fiksīti. Tas īsti nav aprakstāms… to varētu saukt par ciešo saiti ar riteni un ceļu, jo kājas ir ’saslēgtas’ ar katru rata apgiezienu, kaut kā tā. Lai to saprastu, tas viennozīmīgi ir jāizmēģina.

6. Kādus ričukus pie jums var nopirkt un kādus nekad nevarēs?
Galvenokārt koncentrējamies uz kungiem un dāmām kā pilsētas braucējiem, tādēļ piedāvājumā diez vai būs atrodami kalnu vai profesionālam sportam paredzēti riteņi. Pašiem pie sirds tuvāki ir fiksīši – šosejas vai treka riteņi bez brīvgaitas. Saviem klientiem ar prieku piedāvājam arī citus vienātruma velosipēdus. No mūsu būvētajiem divriteņiem nevienam nav vairāk par vienu ātrumu, jo uzskatām, ka pilsētā tas nav nepieciešams. Protams, arī velosipēda izskatam un svaram ir liela nozīme, tāpēc cenšamies to atbrīvot no visiem liekajiem ‘loriņiem’, panākot askētisku gala rezultātu.

7. Cik pie jums maksā ričuks?
Cenas ir dažādas, sākot no summām tuvu 100 latiem par lietotu – atjaunotu riteni, līdz pat 200 latiem par labu – mūsu būvētu pilsētas riteni vai fiksīti. Protams, ir bijuši arī ļoti individuāli risinājumi ar īpaši kvalitatīvām dataļām un dizainu, šādu divriteņu cena gan ir krietni pāri 200 latiem. Katrā ziņā, katrs mūsu pārdotais velosipēds savā ziņā ir individuāls, jo tam diez vai atradīsies dubultnieks. Būvējot vai remontējot ikvienu divriteni, cenšamies ielikt maksimāli daudz pūļu, ar prieku izdarām vairāk nekā tiek gaidīts, un pircējs, protams, to novērtē.

8. Jūs esat viena no nedaudzām iestādēm, kam grafisko dizainu veido viens dizainers. Pastāstiet, kā tas viss jums notiek!
Mūsu dizainers ir Edgars Rodiņš (www.rodins.lv) – labs draugs un nu jau gandrīz viens no mums, MiiTiešiem. Viss sākās ar to, ka Edgars pašā sākumā palīdzēja ar grafiskajiem darbiem. Tā soli pa solim esam nonākuši līdz tam, ko jūs redzat šodien. Viss notiek nepiespiestā gaisotnē, parasti idejas atnāk pašas no sevis. Noteikti negribam piekopt standarta lietas, pēc iespējas vairāk cenšamies eksperimentēt un izmēģināt kaut ko jaunu, tas bieži vien nostrādā. Katrā ziņā pozitīvo rezultātu dod tas, ka mēs pilnībā viens otram uzticamies un ļaujam izpausties pēc saviem ieskatiem. Pagaidām viss kārtībā. :)

9. Kādas 3 lietas jūs ieteiktu tiem, kas tikai štuko par savu ideju realizēšanu dzīvē?
Pirmkārt jau nebaidīties realizēt savas idejas. Jā, ir grūti. Līdz tam arī mēs visi esam strādājuši algotu darbu, katru mēnesi rēķinājāmies ar noteiktu naudas daudzumu, bet, sākot savu biznesu, ir lietas, kas mainās, visi spēki, līdzekļi ir jāatdod biznesa uzsākšanai, pats svarīgākais ir nenobīties no neziņas, kas un kā būs. Ir jābūt pārliecinātam, ja tā ir, tad viss izdosies.
Otrkārt – netaisīt pakaļdarinājumus esošām lietām vai projektiem. Pamanīti tiks tie, kuri ies jaunu ceļu, radīs jaunas idejas. Cilvēks pie esošā ātri pierod, lai pārsteigtu, ir jāeksperimentē, jābūt inovatīvam, nav jābaidās realizēt radošas un trakas idejas.
Trešā lieta, socializējieties, lietojiet sociālās platformas.

10. Kādi ir jūsu nākotnes plāni?
Plāni ir lieli. :) Pirmkārt, ir jāattīsta pašreizējās funkcijas – velodarbnīca un veikals, nāk pavasaris un īstais trakums tik priekšā, protams, arī kafejnīca, tik tikko esam palaiduši virtuvi, tas noteikti aktīvāku darīs arī dienas dzīvi MiiTā.
Tuvojoties pavasarim, lielā plānā ir āra terase pagalmā, ceram, ka tur varēs ķert jau pirmos siltos saules starus. Ilgtermiņā vēlamies aktīvāk iesaistīties riteņbraucēju problēmu risināšanā sabiedrības līmenī, rīkot dažādus pasākumus. Iespējams, uztaisīsim kādas riteņa detaļas šeit uz vietas, Latvijā. Plāni ir vēl un vēl…par tiem noteikti dzirdēsiet vai redzēsiet.

Vāka attēls: MiiT plkst. 17:17
Vairāk par MiiT: www.miit.lv

Foto: Jānis Saliņš

Diana is a Latvian born designer currently living and working in Copenhagen. In 2010 she graduated from Design Academy Eindhoven (Man and Identity) and in the same year she was featured in www.vogue.it as a new talent. Of course we were curious how did she managed that, so there is the interview.

1. Please tell us about yourself?
Hello Designblog, my name is Diana Strele and I am a designer. Last year I graduated from Design Academy Eindhoven and right now I am living and working in Denmark – I work for a Danish company, Bestseller (www.bestseller.com) brand Pieces accessories (www.pieces.com), as a full time designer. Before I left my home country Latvia, I finished my studies in Janis Rozentals Art High School (www.jrrmv.lv), right after that, at age 18, I left to Denmark, to study for a year in Krabbesholm højskole (www.krabbesholm.dk). I was studying design, art and preparing my portfolio to apply to academies. After a year in Denmark I got into Design Academy Eindhoven in Holland where I spent 4 years and now returned back to Denmark.

2. What is good design for you?
Good design, that is a million $ question, well, I think there are many kinds of good design: aesthetic design, practical design, smart design etc. and as long as it does something good, it’s good design.

3. How did you get in Vogue and what does it means to be there?
When I was working on my graduation project “Shielded“, me and the photographer Åsmund Sollihøgda (www.asmundsollihogda.se) decided to send out the pictures to different magazines to see if any of them would like to publish them, and then, a few months later, I got an email from Vogue.it saying that they have chosen me as the new talent and the best project of the week, it felt fantastic!

4. What are you doing while not designing?
While not designing I am going to Danish language courses and watching Mad Men.

5. Do you have any plans for the future? Let’s say 5 years from now?
Hmm, 5 years from now, well, hopefully I will still have my job, because I really enjoy it and it feels like never ending development, so I plan to stay and work as a designer as long as I can.

6. Please name 3 Baltic designers whose work you like.
Mareunrols and Mara Skujniece I think are very strong designers.

7. What did you study in Eindhoven and to whom would you recommend that school?
In Design Academy Eindhoven I was studying in the department Man and Identity. I would recommend this school for people that are ready to dedicate a lot of time to their studies, are open minded and can handle criticism.

8. Any plans about Latvia?
Not that I have any plans, but you never know what could happen. I didn’t know at all that I was going to be in Holland for 4 years until 4 months before I went there, and the same with moving to Denmark.

9. Why did you decide to study abroad?
Well, that was almost 6 years ago, when I left home, I think I just didn’t want to go to the Art Academy [Art Academy of Latvia], I knew I didn’t want to be an artist, but more a designer, so I decided to join my friend Germans Ermics to go to Denmark for a year and figure out what exactly I wanted to do. Also I felt like being somewhere new.

10. 3 things you really like and would recommend to other designers?
Everything, designers should be open to everything – art, fashion, history, nature, technology, food, etc. Be open to all the information, you never know where you might find the best inspiration. Everything can show you something new which can help in the design process afterwards.

Main image: Diana Strele at 17:17.

More at www.dianastrele.com

We are very pleased to present an interview with graphic designer Indre Klimaitė (www.ilegal.nl), who originally comes from Lithuania but lives and works in The Hague, Netherlands.

1. Please tell us about yourself!

So, I am from Vilnius, Lithuania, and I was studying in the Vilnius Art Academy Design Department. Then I worked at an advertising agency, and although I learned how to make the creative process factory-like, I did not feel that this is how my life would continue. So I soon decided to study. I found an opportunity in the Netherlands – affordable, English speaking, a Masters programme and in the country of design. So here I was – my first time in the Netherlands (2001), after a 26 hour bus ride, with suitcases, without a home to live in, standing in the bus station in The Hague. I studied in the Type and Media programme for one year. After that, just before going back home, I met my future husband and stayed in The Hague. Because I was kind of illegal there, I had to go back and forth across a border every three months, and sometimes I did not do this, and could not receive a working permit in order to be employed legally, even if I passed competitions. Having my own business is the only way I could work legally, and I actually started it in 2003. After that, we (Lithuania) joined the EU, but it was still very hard.

2. You studied type design in The Hague (www.kabk.nl). What do you think about new font designers making more new fonts?

Well, there can never be too many fonts, I guess, but I think font designers are often disconnected from current needs and trends, and from the context of graphic design – the surrounding where their font is going to be used (except maybe in cases when they do it for a certain function, like newspapers or signs…).
Aesthetically I think it hugely lacks in experimentation and concepts. It is too much about craft and a beautiful form.

3. What is good graphic design for you?

The more you live and work in this field, the less surprising it gets. I guess for me good graphic design is when it still manages to surprise me, no matter how – with its form, concept or function.

4. You work in Lithuania and the Netherlands – what is the difference between clients and the working atmosphere in general in both countries?

Well, I have the greatest, best and most free-thinking clients in Lithuania so I cannot complain about bad Lithuanian clients at all. They give me all the freedom I need and I don’t have to struggle to convince them about red or green. You just need to deliver the best work you can, then there shouldn’t be a problem. Also, the client should like your previous work, so he chooses to come to you for what you do, and trusts you from the beginning. I have also had difficult clients in the Netherlands, so from my experience the stereotype does not fit that Lithuanian clients want to do it all themselves, and the designer is just the one with a computer, while Dutch clients are the ones who give the designer freedom. But generally, all parties concerned in the Netherlands do tend to understand their own responsibilities better than in Lithuania.

I want to talk more about differences between designers in these countries. An independent graphic designer in the Netherlands takes much more responsibility and expands upon it, even up to the point of creating content or critically questioning the clients’ needs and problems, e.g. deciding that a client does not actually need to change their logo but change their website instead, or change the company management. The designer is also always responsible for the end product; while in Lithuania, the designer’s job ends with sending a digital file to the client with some recommendations on paper choices. That would never happen in the Netherlands – the designer is responsible for the end product and communication with the printing-house.

5. Please describe the graphic design scene in Lithuania now. Do you see a light ahead?

Of course there is light ahead – a lot of it, because more and more designers are receiving their education all over the world, expanding their knowledge and bringing it back to Lithuania in what they produce. The Art Academy is also slowly getting refreshed by new teachers, workshops and conferences that would never have happened before, when I was studying. In 2008 the Graphic Design Department was created! It is never too late! Students themselves are also giving lectures about their experiences in studying abroad, etc… So thanks must be said for all this emigration and the winds it blows around and inside.

I would have more to criticize regarding attitude – we always think that we are weaker, that we do not have that, we do not do this. Instead we should see our stronger points and focus more on our roots – what is Eastern European design, does it have a certain style, characteristic, type, form; what is our tradition? Maybe countries like Latvia or Estonia are too small to view as a unit, but if you look at the wider context of Eastern Europe there are already huge differences. So I would encourage students to look not at who is doing what in the West and how good they are, but more at what I myself can offer, how I can surprise, what my personal uniqueness is and how I can develop it, and what my country has to offer and how it influences my style. Go to the archives; look at design done 50 -100 years ago in your city, in your village. Start from there and you will no doubt find unknown talents and inspirations.

6. As far as we know you work alone. Why not as part of a duo?

Yes, I do work alone. And it is sometimes hard to isolate yourself all the time. I guess I have not met anybody who I click with, or I am not possible to work with in a team. I really don’t know. I would definitely like to work together – call me, e-mail me if you have a plan!

7. In 2007 you (ilegal) curated a Dutch graphic design conference in Vilnius. Please tell us about this event and the results of it.

That was a very enlightening and very ambitious event, created with the enthusiasm of 3-4 people, 12 000 Euros and one year’s work. And it can be done! The most amazing thing was realizing that it is actually not super difficult, especially if you have already done it once. On the other hand, the concept is the most important thing. So in continuing this series we need to think about a clear concept. I can still say up to this day that we invited the best Dutch designers like Erik Kessels, Armand Mevis, Karel Martens, Maureen Moreen and Daniel van der Velden (already at that time) Studio Dumbar, LUST, former NLXL, and more. I would also add Job van Bennekom and Experimental Jetset, who were also invited but did not have the time to come.

I could organize another three conferences about Dutch design and the quality of speakers would be just as good. That is what is amazing about the Netherlands – that it has managed to cultivate so many good designers, all thanks to design education and a positive design climate.

Then again, I also have some different thoughts. It was a very early time and I am not sure if visitors were ready for this event or realized what kind of people were invited, and I am not convinced they really managed to take the best from it. Maybe I’m mistaken, but there is a saying, “don’t cast your pearls before swine”.  Any event should be one step above expectations, but if visitors don’t understand anything that is discussed, then maybe the level is too high. If I held this conference now, I think already 50% of people would really gain value from it, back then it was 20%. It was full and it was free; if we had not held it for free then I’m not sure so many people would have come.

8. Please name 3 Baltic designers you like.

I will name you ones that are Lithuania based – Mother eleganza, Pet Punk, Alfa60, Mantas Lesauskas, Valdas Ozarinskas, Dadada studio.

9. What do you do when you are not working?

What I do is eat, and meet people. What I would like to do is: I would still eat, then I would lie on the carpet and listen to music, study, read clever and stupid books, most importantly, spend time alone.

10. What are your future plans? Let’s say at first in 5 years and then in 15.

Future plans…. Oh my god, these several months are the first time in 5 years that I have started thinking about that. You do it when you realize that all your dreams have come true without you even noticing, and you had never dared to dream further than that. So I am still in the process of thinking. But in 5 years I will be 36 and I guess I would like not to live in Den Haag anymore by then but somewhere bigger – Amsterdam or Berlin. Shit, that is quite old already… ah. I guess I will be fed up with graphic design, so I will be doing some art stuff, painting with the body or digging some holes, maybe organizing conferences. I guess I will not be working with clients anymore for sure, only with partners or colleagues, or just doing my own stuff. No future plan about where to get money…
In 15 years I will be 46. Then I hope I will be able to share my knowledge with people, teach a lot. I hope I will have found my place in the world by then, one where I could end up when I am old. I hope before that I will have managed to find the courage and time to have a second child.
And I hope I won’t be dead or ill; that is most important.

Main image: Indrė Klimaite at 17:17.
Other images and more info: www.ilegal.nl

Decembris ir burtu mēnesis. Tā šogad esam nolēmuši – pienācis laiks palūkoties, kas tad notiek ar burtu dizainu Latvijā, jo šķiet, ka problēmas nepazūd, ja par tām nerunā. Diezgan grūti iztēloties grafisko dizainu bez burtiem, tajā pat laikā, tik bieži tiek izmantoti tie paši burtu veidi atkal un atkal, tāda veidā izvairoties padarīt dizainu atšķirīgu no jau redzētā. Iemesli tam ir daudzi – gan tas, ka neko sakarīgu par burtiem Latvijā apgūt nevar, gan tas, ka daudziem fontiem trūkst latviešu diakritiskās zīmes, gan tas, ka fonti taču arī jāpērk.

Iespējams, būsiet pamanījuši interneta vietni BurtusType.com, kuras galvenais veidotājs ir Miķelis Baštiks. Tajā tiek apkopoti Baltijas valstīs radītie fonti. Blakus zināmākiem vārdiem, kā Gustavs Andrejs Grīnbergs, atrodami arī jauni dizaineri, piemēram, Mikus Vanags un Aleksandra Samulenkova, un citi. Aicinājām Miķeli atbildēt uz 10 jautājumiem.

1. Pastāsti, lūdzu, kas ir BurtusType.com?
Burtustype ceram izveidot kā Baltijas burtu dizaina katalogu, kur vienkopus būtu apskatāmi labākie Baltijas burtu dizaineru veidotie šrifti.

2. Kā burti (fonti) nonāk līdz BurtusType.com?
Jebkurš var iesūtīt savu šriftu, sūtot epastu uz info@burtustype.com, bet pamatā visus esošo fontus pamazām esam atraduši pašrocīgi gan caur paziņām, gan plikums.lv.

3. Kādēļ mums ir nepieciešami jauni burtu veidi? Vai nepietiek ar tiem, kas jau ir?
Droši vien, ka patiek. Tāpat kā pasaulē pietiek jau ar esošajiem logotipiem, krēsliem un citām lietām. Bet tā ir radoša un diezgan interesanta lieta, kas veicina izpratni par burtu lietošanu un iespējām, kas ilgtermiņā varētu būt noderīgi mums visiem.

4. Vai pats esi izmantojis kādu no BurtusType.com fontiem?
Nupat iznākušajā Dizaina Studijas vāka dizianā izmantoju, šķiet, vienpadsmit dažādus latviešu burtu šriftus. Pamazām sanāk arvien vairāk izmantot gan pašam, gan redzēt tos izmantojam arī citur, bet nedomāju, ka tam būtu jābūt kā pašmērķim. Ja kāds no fontiem der konkrētajā situācijā, tad forši. Jā nē, tad jāmeklē cits.

5. Kas tevi interesē burtu dizainā?
Burtu formas. Burts kā grafisks elements. Interesanti arī skatīties, kā teksts pats par sevi veido noskaņu un ritmu. Viens piemērs šajā ziņā ir žurnāls Rīgas Laiks. Cik skaisti, patīkami un ērti lasāma ir drukātā versija, tieši tik pretēji nebaudāma ir žurnāla online versija, kur briesmīgā fontu salikuma dēļ, teksti ir gandrīz nelasāmi. Būtu nepieciešams pavisam neliels darbs ar tekstu, & situācija jau būtu krietni labāka.

6. Kādēļ nosaukums BurtusType.com?
Ilgstoši domājot dažādus nosaukumu variantus, vārds burtu (no burtu dizains) iespiedās galvā & netikām vaļā.

7. Kā redzi Latvijas fontu attīstību? Cik ļoti ir jāskatās uz vēsturi (kā Cīrulis, Līva, Etno) un cik uz nākotni (sniegaklubs, nectie u.tml.)?
Domāju, ka katram jādara tas, kas šķiet interesanti un saistoši. Ceru, ka Latvijā burtu dizains attīstīsies visdažādākajos veidos & visi nesāks taisīt etnogrāfiskos fontus vai otrādi.

8. Vai jaunajiem burtu dizaineriem ir kaut kāda saikne ar ‘vecajiem’? Piemēram, Gustavs Andrejs Grīnbergs ir veidojis ļoti daudz fontu, un šķiet, ka varētu būt uzkrājis daudz vērtīgas informācijas.
Man šķiet, tā saikne diemžēl ir ļoti maza vai nav vispār. Katrs kaut ko pa kaktiem dara & pārāk nekomunicē ar pārējiem. Tieši tāpēc varbūt BurtusType.com varētu būt kā viens no soļiem, lai sarosītos pašmāju burtu dizaineri & sāktu dalīties gan pieredzē, gan idejās, gan rezultātos.

Kas attiecas uz Gustavu Andreju Grīnbergu, tad pāris reizes esam centušies kaut kā sakomunicēt, bet nekad tas nav īsti izdevies & atsaucību no otras puses tā arī neesam saņēmuši.

9. Kāda ir interese par BurtusType.com piedāvātajiem fontiem no dizaineru (lietotāju) puses?
Pāris populārākie fonti šobrīd ir lejupielādēti 200-300 reizes, tā kā kaut kāda rosība notiek. Protams, ilgtermiņā pamata mērķis ir izmantot BurtusType.com, lai par pašmāju fontiem pastāstītu dizaineriem ārpus Latvijas.

10. Kādi ir BurtusType.com nākotnes plāni?
Izveidot sistēmu, kad dizaineri var ērti iesniegt savus fontus katalogam, kur tos pēc tam var lejupielādēt vai iegādāties jebkurš interesents. Tāpat izveidot sadarbību starp dizaineriem un tehniskajiem cilvēkiem, kas sazīmētus alfabētus, palīdzētu salikt kā tehniski funkcionējošu fontu, tādejādi veicinot fontu izstrādi un attīstību.  Un, protams, censties par Baltijas fontiem stāstīt tālāk pasaulē, lai nav tā ka mēs te knibināmies, taisām, iespējams, ļoti foršas lietas, bet neviens par to nezina.

Vēl līdz 19. decembrim var pagūt aplūkot Ievas Zībārtes, Mārtiņa Pīlēna un Edgara Zvirgzdiņa veidoto izstādi ‘Aiz priekškara. Arhitekte Marta Staņa‘ (galerija FK laikmetīgās mākslas projektā KIM?, Spīķeros, Maskavas iela 12/1). Izstāde ir daļa no vairākiem pasākumiem, kas veltīti Dailes teātra 90 gadu jubilejai, kuri, šķiet, ir ne mazāk interesanti. Vairāk par izstādēm šeit.

Tas, kas piesaistīja mūsu uzmanību, ir Edgara Zvirgzdiņa dalība izstādes grafiskā dizaina veidošanā. Edgars ir tikko pabeidzis Braitonas universitāti, kur apguva grafisko dizainu. Kā tas viss ir sācies, kāpēc un kādi ir secinājumi – par to saruna ar Edgaru un Ievu.

DB: Nesen esi atgriezies no studijām Braitonā. Pastāsti, ko vispār esi mācījies un ko apguvi Anglijā?
E.Z.: Pirms Anglijas mācījos 1. ģimnāzijā, kas ielika kaut kādus ciparus galvā un palīdzēja brīžos, kad bija jādala un jāskaita attālumi etc. Pabeidzu 2007. gadā un oktobrī jau biju Anglijā, kur Braitonas Universitātē, kopā ar vēl apmēram 30 studentiem, studēju grafikas dizainu tā klasiskajā izpratnē – bez uzsvara, ka mūsdienu dizains balstās tikai photoshop layeros un citās jaunajās tehnoloģijās.
Kurss balstījās uz:
- dizaina projektiem, kuri ilga no 1 līdz 4 nedēļām un tajā laikā notiek viena vai divas kritikas (parasti piektdienās 1-3 grupas kopā ar pasniedzējiem kritizē savus un citu grupas biedru projektus)
- workshopiem, kuri pus-dienas laikā iepazīstināja ar attiecīgajām programmām, procesiem, darbnīcām (sietspiedi, burtspiedi, grāmatu iesiešana)
- kultūras, vēstures un kritikas studijām, kur mācīja analizēt gan dizainu, gan moderno mākslu, ar tiem saistītos procesus

DB: Izstādes veidošanā piedalījies kopā ar arhitektiem. Kāds bija tavs uzdevums?
E.Z.: Mans uzdevums bija izveidot izstādes grafikas dizainu, vadoties pēc satura – ar stingru modernisma līniju, un mēģinot iekļauties izstrādātajā arhitektūras projektā – bija skaidri zināms, kāda estētika valdīs izstādē, un vajadzēja panākt, lai grafiskā daļa iekļaujas tajā. Sadarbojoties ar izstādes kuratori Ievu Zībārti, gājām cauri dažādiem plakātu variantiem (publiski redzamākā izstādes daļa), meklējot vizuālo esenci, pie kuras beigās arī nonācām – Martas Staņas Budapeštas teātra skices. Skicēs bija attēlots telpisks režģis, kurš, manuprāt, arī šodien būtu ļoti aktuāls arhitektūrā, no tā arī izveidojām wire-frame tipa priekškaru plakātam. Dizains netika izvēlēts uz labu laimi, šriftu meklēju tādu, kas atbilstu gan Martas Staņas darbu raksturam, gan arī tajā brīdī pasaulē arhitektūrā, dizainā valdošajām modernisma tendencēm.

DB: Vai esi arī iepriekš strādājis pie izstāžu noformēšanas?
E.Z.: Nedaudz. Ludzā 2007. gadā ISSP beigu izstādes ietvaros iekārtoju savas fotosērijas izstādi, kura tika izstādīta uz veikala īpašumā esošas baznīcas sētas.
Vēl kursa izlaiduma izstādēs Braitonā un Londonā man atvēlētās sienas noformēju/iekārtoju, bet tur vienīgā saistība ar dizainu bija – lietoju InDesign, lai ar melniem taisnstūriem varētu saprast rāmju un plauktiņa izvietojumu uz sienas (iesaku, viena no reizēm, kad dators noder labāk par papīru).

DB: Kas bija tavs personiskais izaicinājums šajā projektā?
E.Z.: Apjēgt izstādes apjomu un sakārtot prioritātes, uzdevumus, lai visu izdarītu laikā. Biju gatavs arī mobilizēt bijušos kursabiedrus Anglijā, ja kaut kas aizkavēsies, bet, par laimi, ar pāris mazgulētām nedēļām pietika.

DB: Nosauc lūdzu 3 lietas, ko ieguvi no šīs sadarbības?
E.Z.:1) Pieredzi, apjoma ziņā šis projekts pārspēja Zaļumballe 2009, kas līdz šim bija mans lielākais dizaina darbs.
2) Noticēju domai, ka man Latvijā ir ko darīt un nepadošos tik viegli vilinājumam palikt Anglijā vai doties uz kādu citu Eiropas valsti.
3) Draugus un labu komandu, ar kuru labprāt kopā sadarbošos arī nākotnē – paldies Ievai Zībārtei un Mārtiņam Pīlēnam, kā arī visiem citiem, kas palīdzēja.

DB: Pastāsti par darbu komandā?
E.Z.: Darbs komandā bija interesants, jo pārējie dalībnieki nebija dizaineri, bet arhitekti. Tas reizē lika justies nedaudz neērti – neesi savā mājas lauciņā (dizainā), bet arhitektūras pasaulē, kopā ar diviem arhitektiem, kas uzlika papildus atbildību man kā dizainerim, kaut ko nesačakarēt, bet reizē arī bija labs atslogs, jo arhitektūra nemaz nav tik tālu no dizaina un nebija grūti saņemt konstruktīvu kritiku vai citu redzējumu. Šajā projektā nebija parasta klients-izpildītājs modeļa, kur katrs vārds tika kalts akmenī. Drīzāk vizuāli-telpiska diskusija ar skaidri definētu mērķi un komandu, kas strādāja ar pilnu atdevi.

DB: Kas tev ir svarīgi dizainā?
E.Z.: Strādāt ar klientiem, kas uzticas man kā profesionālim, kopā veidot dizainu ar dzidru un skaidru vēstījumu, kuru apaudzēt ar attiecīgu formu. Neveidot dizainu, kas ir tikai tukša klaigāšana un padara gala-lietotāju par “tanti/onkuli no laukiem”, tas ir stulbākais, ko var darīt ar savu auditoriju – uzskatīt viņus par analfabētiem un muļķiem.

DB: Kādi tavi nākotnes plāni?
E.Z.: Esmu tagad Latvijā, bet plāni pagaidām diezgan miglā tīti un mainīgi. Visu laiku ir vilinājums doties atpakaļ uz Angliju, vai citām valstīm, bet pagaidām liekas, ka jānobāzējas uz kādu laiku Latvijā. Pagaidām darbojos kā freelance dizainers un domāju, ka kādā brīdī jāatver pašam sava mini-studija, bet to varbūt pēc maģistra grāda iegūšanas (vēlētos doties uz Werkplaats Typografie vai Hāgas Karalisko Koledžu doties, kas zina – varbūt sanāks)…

DB: Pastāsti, lūdzu, kā nolēmi piesaistīt pie izstādes rīkošanas grafisko dizaineru un kādēļ izvēlējies Edgaru?
I.Z.: Ar Edgaru iepazinos, strādājot pie otrās grāmatas Process, kur Matīss Groskaufmanis grafikas dizaina ziņu sadaļai bija atlasījis Zaļumballes plakātu. Vēlāk Edgars uzrakstīja arī par savām studijām Braitonas universitātē grāmatas skolu apskatam, tad sekoja netieša komunikācija tviterī – es lasīju, ko viņš raksta, viņš savukārt sekoja man. Tie, kas lieto tviteri, zina, ka šādi var labi iepazīt cilvēkus. Pēc kāda laika gadījās situācija, kad bija nepieciešams ātri radīt flaijeri Gunara Birkerta grāmatas prezentācijai, lūdzu Edgaram, vai viņš nevēlas iesaistīties? Visu šo nelielo virtuālo tikšanos rezultātā man bija radies labs iespaids, varētu pat teikt, ka mums veidojās vienkārši laba komunikācija, kurā abas puses cita citu saprot un sasniedz iecerēto rezultātu. Kā redaktors un projektu vadītājs es novērtēju arī Edgara disciplīnu un apzinīgo attieksmi pret darbā nepieciešamajām sarunām un termiņiem.

Gatavojoties izstādei par Martu Staņu diezgan skaidri zināju, ka gribu sadarboties ar jauniem cilvēkiem, kas nav mācījušies Latvijā, kuriem ir svaigs skats, atšķirīga metodika un nepiemīt slinkuma niķis. Es reiz lasīju par pasūtītāju from hell, es pieņemu, ka es tāda esmu, jo man bija skaidra vīzija par rezultātu un augstas prasības pret strādīgumu, tāpēc par izstādes arhitektu aicināju Mārtiņu Pīlēnu, bet svaigumu grafikas dizaina kontekstā intuitīvi sajutu no Edgara puses. Mēs visi vairākus mēnešus virtuāli briedām, jo reāli maketējamu tekstu un bilžu uzreiz nebija – izstādes saturs bija ilgi jāpēta, un vienīgais, ko Edgars sākumā varēja darīt, bija domāt par grafisko vīziju uz dažu arhīva fotogrāfiju un īsu sarunu bāzes. No vienas puses es, protams, uzņēmos risku, jo izstādes apjoms bija liels un Edgaram nebija pieredzes ar tik lieliem projektiem, no otras – es zināju, ka tiksim galā, jo man šajā gadījumā nebija tik svarīga tehniskā puse, ko var iemācīties, bet tieši atšķirīgā darba metodika un redzējums.

DB: Nosauc, lūdzu, 3 ieguvumus, ko šī sadarbība deva?
I.Z.: Ieguvums Nr.1 -  lielais gandarījums un atziņa, ka trim atšķirīgām izstāžu projekta komponentēm – saturs, arhitektūra, grafika – mijiedarbojoties, var tikt sasniegts spēcīgs rezultāts. Gan Edgars, gan Mārtiņš izdarīja vairāk (konceptuālāk un spēcīgāk), nekā sākumā bija iecerēts. Projekta gaitā, sevišķi beigu posmā, bija ļoti dinamiska izaugsme kvalitātes virzienā. Mēs katrs savā laukā veicām diezgan radikālas redukcijas, pat negaidītas izvēles. No izstādes, piemēram, tika izmesta apmēram 1/3 iecerētā satura. Izvēlējāmies akcentēt Martas Staņas eksperimentālo pusi. Arī Edgara grafika ar katru nākamo planšeti kļuva brīvāka, varēja just, ka projekta gaitā aug viņa pārliecība par saviem spēkiem.

Ieguvums Nr. 2 – jauna komanda, ar kuru gribētos piedalīties vēl kādā projektā, varbūt pat konkursā, kur tiek meklēts komplekts “saturs+arhitektūra+grafika”

Ieguvums Nr. 3 – fakts, ka tagad katram varu ieteikt mainīt komandas. Mūsdienās stagnācijas situācijas rodas daudz ātrāk nekā agrāk, un ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem var ātri sevi izsmelt. Svarīgi ir atrast tādus partnerus, kurā mācās un pilnveidojas visi, tai skaitā vadītājs.

Edgars Zvirgzdiņš – lab289.com
Foto: Māris Lapiņš.