Ik pa laikam sanāk diskutēt par dizainu. Diemžēl arvien biežāk diskusija atduras pret atziņu, ka ar šo vārdu esam domājuši diezgan dažādas lietas. Ko tad mēs saprotam ar dizainu un kā var noteikt kas ir labs dizains un kas ir slikts?

Pēc Vikipēdijas dizains ir plānošanas process, kas ir pamatā kaut kā veidošanai vai sistēmai. Tomēr ikdienā par dizainu dēvē gandrīz jebko, līdzīgi kā ar vārdu māksla. Runā, ka kāds ir dizainējis gan cilvēkus, kokus, ūdeni, gan auto un Rimi maisiņu.
Pat ja aplūkojam konkrēti grafisko dizainu, tad arī šis vārdu salikums visiem nenozīmē vienu un to pašu. Piemēram, var apskatīt dažādus dizainerus iekš www.designlatvia.lv, www.shout.lv, vai mūsu Katalogā. Vieni risina estētiskas problēmas, citi – funkcionālas, citiem tā ir vēlme izteikties. Ja paši dizaineri nevar vienoties kas ir kas, tad, iesaistoties klientam vai gala patērētājam, viss vēl vairāk sarežģījas. Vārds dizains bieži vien ir sinonīms augstai cenai vai otrādi, tas ir jebkas, kas taisīts fotošopā. Bet ja katrs ar šo vārdu saprot atšķirīgas lietas, tad kā lai vienojas un nosaka cenu? Kā lai saprot ko es nopircis vai uztaisījis?

Diemžēl nepalīdz arī definīcijas, jo tās ir vai nu par plašu, piemēram: Dizains ir viss, vai par šauru: Dizains pievieno vērtību un jautājums par kvalitāti tiek novelts uz gaumi vai subjektīvu viedokli (patīk/nepatīk). Lai vai kāds dizains tas būtu — sociālais, reklāmas, grafiskais, modes, produktu vai cits, visiem  dizainiem ir dažas kopīgas iezīmes — tās var saukt par fāzēm, pieejām vai veidiem (par pamatu šim iedalījumam ņemts šis: Correlations between design maturity, leadership maturity, and innovation) Iespējams, ka tas ieviesīs lielāku skaidrību:

1. Neapzinātais dizains

Kaut kas tiek darīts, un dizaina vērtība netiek novērtēta. Ar rezultātu parasti viss ir kārtībā (vismaz pašam radītājam), jo ir svarīgākas lietas par ko uztraukties. Lai labāk būtu saprotams par ko ir runa, ņemsim par piemēru krēslu. Neapzinātā dizaina gadījumā ir diezgan nesvarīgi kā mēs to izveidojam, jo gelvenais ir lai ir kur piesēsties. Turklāt šis dizains pa spēkam ir lielākajai daļai cilvēku, arī tiem, kuri sevi nesauc par dizaineriem.

2. Stilīgais un dekoratīvais dizains

Dizains tiek veidots, lai būtu kruta un stilīgi. Rezultāts ir stilīgs un bieži tikai kosmētisks uzlabojums. Šāda pieeja ir ļoti populāra — apskatīties, kā tagad ir modē (vai bija modē 500 gadu iepriekš) un taisīt līdzīgi, nedomājot, cik tas ir atbilstoši vai lietderīgi. Līdz ar to dizaina funkcija ir tīri dekoratīva un to var tā arī dēvēt — dekorēšana (jā, ja pirms sāc ko taisīt, tu pēti žurnālus un interneta modes lapas, lai zinātu, kā jātaisa, tad esi iesprūdies tieši šajā fāzē). Krēslu gadījumā te ietilpst tie, kas veidoti lai imitētu oriģinālu.

3. Forma un funkcija

Veidot dizainu tā, lai lietas funkcionētu labāk, efektīvāk, ērtāk.Viens no galvenajiem kritērijiem ir lietojamība, cik ērti, kā pilda tam paredzēto funkciju. Latvijas apstākļos ir ļoti populāri atsaukties uz funkcionālu dizainu, īpaši veidojot mājas lapas (citreiz pārprasti tiek dēvēts arī par minimālo, askētisko dizainu). Jebkurā gadījumā ir jābūt skaidrai produkta funkcijai un uzdevumam. Arī būt košam un pamanāmam vai smuki izskatīties var būt funkcija. Šāda veida dizains parasti iekļauj prototipēšanu, testēšanu, uzlabošanu — vairākas iterācijas, līdz tiek atrasts labākais risinājums.

4. Problēmu risināšana

Dizains atrod jaunas iespējas, risinot esošās problēmas. Šāda veida pieeja sevī parasti ietver pētīšanas fāzi, problēmas analīzi un tikai tad ķeršanos klāt pie piemērotākā risinajuma meklēšanas. Rezultāta mēraukla ir pati problēma jeb cik lielā mērā tā tiek atrisināta. Šo varētu saukt par klasisko dizaina praksi  un tieši uz šo bieži vien tiek aicināts tiekties. Tomēr jāņem vērā, ka tā ir tikai viena no pieejām.

5. Virzošais dizains

Dizains darbojas kā virzītājspēks un paplašina esošās prakses robežas. Šis ir visradošākais dizaina veids un to var salīdzināt ar lūzuma punktiem mākslā, kad pēkšņi rodas renesanse, modernisms un tamlīdzīgi. Krēslu gadījumā te ietilpst krēsli, kas aizsāk jaunu novirzienu, piemēram, izmantojot jaunus materiālus vai esošos vēl nebijušā veidā.

Māksla

Šo izvairījos likt kā vienu no 5 dizaina veidiem, tomēr tas ir pieminēšanas vērts. Māksla parasti no dizaina atšķiras ar to, ka iztrūkst ārējas problēmas jeb uzdevuma un mākslinieks risina sevi jeb dara tā, kā pašam šķiet labāk. Tomēr arī dizainam var pieiet kā mākslai un izmantot dizaina izteiksmes līdzekļus. Šajā gadījumā funkcija noteikti nav prioritāte. Grafiskajā dizainā tam ir pietuvojies, piemēram, Sagmeister, produktu dizainā  www.dunneandraby.co.uk. Parasti šādiem darbiem salasāmība vai funkcija noteikti nav prioritāte, bet dizaineriem, līdzīgi kā māksliniekiem, bieži vien veidojas savs rokraksts.

Kas tad ir labi un kas ir slikti?

Jāsaka, ka neviena no šīm pieejām nav viennozīmīgi laba vai slikta — nevar apgalvot, ka ome dārzā, kas sēž uz bluķa sēž slikti vai bluķis ir slikts dizains, turpetī Korbizjē krēsls ir labs un ome uz viņa noteikti sēdēs labi.

Drīzāk šo visu var aplūkot kā rīkus — jo vairāk esi spējīgs izmantot, jo plašākas iespējas. Vēl vairāk — šis iedalījums tiek saistīts arī ar dizaina brieduma fāzēm (design maturity). Jo pieaugušāks ir dizaineris, jo vairāk pieejas tas spēj izmantot. Tātad ja dizaineris risina problēmu, tad viņš izmanto arī dekorēšanu un domā par funkciju. Tieši spēja manipulēt ar šīm pieejām ļauj paplašināt esošā dizaina robežas.

To visu var izkārtot arī piramīdā. Gluži kā Maslova variantā, kur apakšā ir visi, bet augšā tiek tikai daži.

Lai arī pieejas nav ne labas, ne sliktas pašas par sevi, tomēr nav tā, ka tagad viss ir lieliski un labu vai sliktu dizainu nav iespējams izmērīt. Jebkurš no šiem var kļūt slikts, ja tiek izmantots nevietā, bet visizplatītākais slikta dizaina piemērs ir tieši stilīgi dekorēt to, kur to nav nekāda pamata darīt.
Lai arī tas var kādam sašķobīt visus pasaules uzskatus — pašmērķīga tiekšanās pēc smuka rezultāta vairumā gadījumu ir slikts dizains. Otra lielā problēma ir neapzinātu vai stilīgi dekoratīvu dizainu dēvēt par unikālu, oriģinālu, kreatīvu un problēmas risinošu. Tā vairāk ir sevis un citu mānīšana. Līdzīgi kā zirgs nekļūst par zebru, ja tam uzkrāso melnbaltas svītras.

Kā tad dizainu var izmērīt?

Ņemot par pamatu šos dizaina veidus izmērīt dizaina kvalitāti kļūst vienkāršāk. Pietiek tikai aplūkot kāda pieeja ir izvēlēta un vai rezultāts patiešām atrisina sākuma uzdevumu. Ja nepieciešams Jāņos sēdēt ap ugunskuru, tad labs dizains varētu būt arī baļķis, taču ja vajadzīgs ērts krēls birojā, tad baļķis kļūtu par sliktu dizainu. Un tas pats attiecas uz logotipiem, mājas lapām un visu, ko dizaineri dizainē. Dizainu nevar izraut no konteksta un neņemt vērā kam tas ir paredzēts. Risinājums, kas darbojas vienam, tas var nedarboties citam. Turklāt neierobežoti kopējot to, kas reiz lieliski darbojies, risinājums kļūst klišejisks un bieži vien bezjēdzīgs.

Diemžēl slikts dizains ir dizains un to ignorējot tas nepazudīs. Tomēr būtu jauki, ja, runājot par dizainu, mēs izmantotu vairāk vārdus par labs vai slikts un patīk/nepatīk. Dizaineriem šis iedalījums varētu palīdzēt saprast kurp doties, bet klientiem — ka iespējams ir atšķirība starp kaimiņienes māsas dēlu, kurš arī prot strādāt ar datoru un dizaineri. Vai vismaz saprast, ka atšķirīga cena bieži vien arī rada atšķirīgu rezultātu. Iesākumam tas būtu lieliski!

Tagi: design maturity, dizains, grafiskais dizains, kā var mērīt dizainu, krēsli, labs dizains, māksla, slikts dizains, visāds dizains

Šis raksts ievietots Trešdiena, aprīlis 14th, 2010 17:28 kategorijā grafikas dizains, produktu dizains, var noderēt. Jūs variet sekot šī raksta diskusijām RSS 2.0 barotnē. Jūs variet rakstīt komentāru vai atpakaļsekot no savas mājas lapas.